Jana Milbreta*

Reizēs, kad lieli mākslinieki ar ideju lolojumiem sirdīs satiekas, lai vienotos kopdarbam, skatītāja atbilde uz jautājumu: “Kā bija?” nolasāma sejā – apgarotā, saviļņotā, pēc vārdiem tverošā, jo, līdzīgi kā augstākajām kalnu korēm pietuvojas tikai mākoņi vai daži reti putni, tā šo mākslinieku daiļrades virsotnēm nepiedien vienkārši vārdi, vienīgi dzejas rindas – tās ir cienīgas raisīties līdzās.

Festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” jau septīto gadu ir viens no ievērojamākajiem notikumiem, kas noris koncertzālē “Cēsis”, kurā nu jau trešo reizi komponista mūzika atskan arī vizuālā veidolā. Pētera Vaska skaņdarbi vairākkārt tikuši izmantoti laikmetīgo baletu iestudējumos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves komponista mūzika skanējusi baleta izrādēs “Ad libitum” (2002), “4 pasaules. 4 stihijas” (2011) un “Trīs tikšanās” (2014). Bet uz festivālu Cēsīs līdz šim savus iestudējumus Pētera Vaska skanējumā atveduši Dānijas Karaliskās operas baleta solisti un pasaulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera dibinātais Vācijas Nacionālais jaunatnes balets (Bundes Jugend Ballett).

13. aprīlī Cēsīs pasaules pirmizrādi piedzīvoja Latvijas publikai pazīstamo baletu “Pelnrušķīte” un “Vijs. Šausmu naktis” horeogrāfa, Kijivas Modernā baleta dibinātāja Radu Poklitaru baleta viencēlieni ar Pētera Vaska skaņdarbiem – meditāciju vijolei un stīgām “Vientuļais eņģelis” un otro čellkoncertu “Klātbūtne”.

Vakara pirmajam miniatūrajam viencēlienam dots tāds pats nosaukums kā skaņdarbam – “Vientuļais eņģelis”. Tas komponista vīzijā ir stāsts par skumju, vientuļu mīlestības sūtni – sargeņģeli, kurš vēro pasauli no lidojuma, vēro lejā notiekošo, vēro šausmas un iznīcību un raud.

Šis dziļi jutekliskais muzikālais vēstījums skatītāja acu priekšā organiski pāraug horeogrāfiskā stāstā, kura idejas radītājs, izpildītājs un horeogrāfijas līdzautors ir Kijivas Modernā baleta solists Artems Šošins (Artem Shoshyn). Tas ir stāsts par klaiņojošu, bezspēcībā slīgstošu vientuļu dvēseli, kuras mājas pārtop postažā un par kuras vienīgo patvērumu kļūst čemodāns, kas vienlaikus simbolizē brīvību un sprostu, sabiedrotu ceļinieku un skaudru likteni, gaismu tumsā un vienīgo iespēju eksistēt.

Vientuļā eņģeļa tēls Artema Šošina sniegumā ir neparasti plastisks, viegls un veikls. Kustību virknes dažviet ir piesātinātas ar neaptveramiem horeogrāfiskiem elementiem, kuru secīgais, līdz dabiskumam izstrādātais plūdums šķietami hipnotizē. Reizēm roku kustības un pozas oriģinalitāte tā pārsteidz, ka, tās vērojot, aizmirstas, ka redzamais tēls ir cilvēka ķermeņa radīts.

Artema Šošina augums uz skatuves pārtop estētiski pievilcīgā, pārdzīvojumus raisošā kustīgā mākslas objektā. Šāda meistarīga snieguma pamatā nav tikai ilgajās darba stundās noslīpēta kustību tehnika, precizitāte, plastika un muzikalitāte. Darbā ar horeogrāfu Radu Poklitaru dejotājam nepieciešama prasme sadzirdēt un sajust smalkākās muzikālās nianses, lai tās pārvērstu kustību impulsā. Horeogrāfs no dejotāja pieprasa maksimālu emocionālo atdevi, jo tikai tad atraisītā enerģija sasniedz skatītāju, kura priekšā mākslas darbs atveras pilnībā.

Vakara turpinājumā skatāma vēl viena pasaules pirmizrāde ar nosaukumu “Draugi”, kurā skan Pētera Vaska čellkoncerts “Klātbūtne”. Tajā piedalās Kijivas Modernā baleta solisti Anastasija Bērda (Anastasiia Baird), Katerina Kurmana (Katerina Kurman), Oleksandrs Pavlučenko (Oleksandr Pavluchenko) un Oleksijs Busko (Oleksi Busko). Šis baleta viencēliens stāsta par četru cilvēku draudzību un attiecībām, kuras veidojas, attīstās un risinās iedomātā telpā ap lielu galdu.

Spēcīgu iespaidu uz skatītāju atstāj četru dejotāju mijiedarbes sinhronitāte. Viņiem jāspēj precīzi, bez mazākās aizķeršanās koordinēt sevi ne tikai duetos, pacēlienos vai ritmiski sarežģītos muzikālajos periodos, bet arī slīdējumos pa galdu un kombinācijās ar krēsliem.

Līdzīgi kā pirmajā, arī otrajā baleta viencēlienā dejotāju sniegums pārsteidz ar plastiku un izpildījuma tehnisko tīrību. Mākslinieku veiklās, dzīvās kustības, to organiskās, plūstošās pārejas līdzinās dejojumiem zem ūdens, kur iespējama neierobežota virzība ārpus gravitācijas. Ne miņas no ķermeņa masas klātbūtnes vai fiziskas piepūles.

Emocionālajā plānā dejotāju sniegums ir ne mazāk iespaidīgs. Patiesībā ekspresiju rada tehnikas un emociju mijiedarbība, bez kuras nav iedomājamas Poklitaru horeogrāfijas. Gluži kā pa kustībām saskaldīta kombinācija zaudē savu inerci, ierosinātāju un mērķi, gluži kā no teikuma izrauts vārds zaudē savu vietu vēstījumā, arī kombinācijas idejiskais veidols zūd, ja tiek nošķirtas emocijas no tehnikas. Abi šie elementi, papildinot viens otru, piepilda telpu gan emocionāli, gan fiziski.

Kustību amplitūdas un trajektorijas ir noslīpētas tik estētiski pilnīgas, ka, ja mēģinātu tās fiksēt ar fotokameru pārejas laikā no pozas uz pozu, varētu iegūt gūzmu izteiksmīgu, juteklisku fotokadru, kas nebūtu iespējams arī bez gaumīgiem un kvalitatīviem kostīmiem un augstvērtīga skatuves izgaismojuma. Izrādes gaismu māksliniece ir Olena Antohina (Olena Antokhina), bet kostīmu mākslinieks – Dmitro Kurjata (Dmytro Kurjata).

Dažbrīd ar gaismēnu palīdzību tiek radīts efekts, ka aina līdzinās kustīgiem otu gleznojumiem, kuros smalki izzīmēti dejotāju reljefie augumi. Horeogrāfisko vēstījumu piesātina arī dažādi pantomīmas elementi, kuri ir daļa no Poklitaru radošā rokraksta. Viņš patiesi prot no ķermeņa radīt mākslu.

Lai arī skatītājs mākslinieku šīvakara sniegumu, visticamāk, vērtē kā absolūti nevainojamu, pašam Radu Poklitaru šai jautājumā ir citas domas. Piemēram, pirmizrādes priekšvakarā pēc mēģinājuma viņš dejotājiem esot izteicis vairs “tikai” piecdesmit piecus aizrādījumus iepriekšējo deviņdesmit triju vietā un labprāt būtu uzlabojis arī pirmizrādes sniegumu, taču jau bijis par vēlu.

Protams, šādu horeogrāfa vērtējumu par dejotāju māksliniecisko sniegumu kā pašsaprotamu pieņemtu tikai tie, kuri šo vakaru pavadīja prožektoru gaismā. Viņi, visticamāk, aizrādījumu virknei pievienotu vēl pa kādam no sevis. 

Patiesībā, jautāts par sajūtām, piedzīvojot savu baletu pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru atklāj ko līdzīgu tam, ko izjuta skatītāji: “Tas bija ļoti aizkustinoši, tiešām. Ar gadiem es kļūstu arvien sentimentālāks. Es pat varu apraudāties pēc savas izrādes. Mani aizkustina, ka aktieri var tik pašaizliedzīgi atdoties skatuvei, tas mani aizkustina līdz asarām.”

Pēteris Vasks pēc notikuma savas izjūtas apraksta kā emociju ugunskuru. Pēc viņa domām, nevienā mākslas veidā neesot nekā briesmīgāka par sausu racionālismu. Komponists secina: “Cik fantastisks ir cilvēka ķermenis, kurš var ļaut mums kopīgi piedzīvot šādus brīnumus! Tu it kā tiec pacelts virs zemes un saplūsti ar to, kas notiek uz skatuves. Kopā ar mūziku tā ir fantastiska ķīmija!”

Ja kāds festivāla skatītājs, atgriezies no Cēsīm, Rīgas centrā pagāja garām nejaušam skatlogam, kurā redzams uzraksts “Tie, ko satiekam brīvdienās”, viņš, iespējams, pasmaidīja un pakavējās domās pie tiem, kurus saticis aprīļa brīnumainākajā nedēļas nogalē.

Foto: Koncertzāle “Cēsis” / Anete Rudmieze

*Bijusī LNOB baleta māksliniece ar 22 gadu skatuves pieredzi un augstāko izglītību baltu filoloģijā