Agate Bankava*

Šī nav pirmā laikmetīgās dejas izrāde “Hanzas peronā” par attiecībām. Par diviem, kuri viens otru mīl. Aptuveni pirms gada šeit varēja vērot Lienes Gravas darbu “Pāru terapija”, kurā stāstus risināja trīs dažādu paaudžu pāri. Tiesa, atšķirībā no Gravas izrādes tēliem, “Oblicus” dejotāji – mākslinieku apvienība IevaKrish jeb Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants ir kopā arī ārpus skatuves. Gribas “Hanzas peronu” ironiski dēvēt par vietu, kur Rīgas elitārā sabiedrība daļa var izlīst no Magdelēnas kvartāla un Klusā centra dzīvokļiem, lai apdomātu savstarpējās attiecības.

Pirms izrādes IevaKrish uzrunā skatītāju ar ko līdzīgu instruktāžai par to, kā “Oblicus” skatīties, stāsta par turpmākajiem plāniem “Hanzas peronā” un pasakās atbalstītājiem. Tam seko divu mīlestības vēstuļu lasījumi. Viena vēstule tapusi pirms viņu kāzām, otra – šovakar. No silto un reizēm patētisko vārdu savienojumiem man atmiņā visspilgtāk iespiedušies “mēģinājums būt kopā ar tevi”, “tu esi viss visumā” un “vai Tu tici mīlestībai pēc darba?”. Pieļauju, ka tieši caur šīm trim frāzēm mans neironu tīkls neapzināti vēro šo darbu. Tās kļūst par manu karti, caur kuru uztveru izrādes vēstījumu.

Pēc vārdiem dziest gaismas, un esam iegremdēti piķa melnā tumsā. Tik tumšā tumsā, ka uz mirkli es zaudēju telpas orientāciju un pēkšņi jūtu – kāds grābstās gar maniem ceļiem. Jāatzīst – ja es būtu citā pasākumā, pieļauju, ka šajā mirklī skaļi iekliegtos un lūgtu, lai mani no telpas izved ārā. Runājot ar citiem skatītājiem pēc izrādes saprotu, ka šis pieskāriens nav bijusi plānots, un to esmu saņēmusi tikai es. Turpmāk pārdomāšu, vai sēdēt pirmās rindas vidū ir laba doma.

Izrāde turpinās – divi mehānizēti ķermeņi kā skaldņi mēra sava ķermeņa telpu noteiktā ritma musturā. Varam redzēt, kā Ievas lūpas cītīgi skaita soļus un kustību virknējumus, lai paspētu sastapties ar Krišjāņa nosvērto prāta režģi. Šķiet, ka visas IevaKrish izrādes ir saistītas ar skaitļošanu – laika gaitā tā kļuvusi par vienu no šo mākslinieku radošā procesa pamatmetodēm: atkodēt un no jauna kodēt soļu virknējumus.

Jūlijas Bondarenko gaismu partitūra un Kārļa Tones radītā skaņa šajā darbā spēlē jeb, precīzāk – dejo ārkārtīgi būtisku lomu. Šie elementi kļūst par pilntiesīgiem horeogrāfiem. Tieši tie lielā mērā nosaka izrādes dramaturģisko virzību un to, kā skatītājam šo darbu pieredzēt. Muzikālā partitūra ir plaša un daudzslāņaina, gaismas virtuozi horeogrāfē skatītāja acu deju, kamēr dejotāji stingri turas pie ļoti šauras un nelokāmas kustību virknējumiem, daudz izmantojot atkārtojumu. Man tas rosina asociācijas ar dzīves ritmu, kurā cilvēkam jāsaskaras ar neskaitāmi daudziem ārējiem apstākļiem, lai turētos savā ceļā. Dejotāji telpiski iezīmē apli, ko vēlāk lauž diagonāles, kompozīciju noslēdzot skatuves centrā.

Izrādes beigās rodas vienlīdzība – ja iepriekš šķiet, ka Ieva cenšas tikt līdzi Krišjāņa matemātiskā prāta mezgliem, tad noslēgumā Krišjānis izgaismo Ievas ķermeni, vērojot viņu ar siltuma pilnām acīm – kā dievieti Venēru, kas tikko izšķīlusies no gliemežnīcas.

Arī sarunājoties par mīlestību mākslinieku duets paliek uzticīgs savai formālisma un minimālisma stilistikai. “Oblicus” ir kā pagrīdes reivs, attiecību drāma tumsā, kokteilis nakts lokālā. Vizuāli baudāms divu cilvēka ķermeņu un gaismu ainavu gleznojums reālajā laikā. Viena plakstiņa kustība – un tavā priekšā ir jau cita ieleja. Darbs, kas rada vilinoši meditatīvu stāvokli.

Pēc izrādes paliek jautājums – vai viņi reiz saskarsies, vai gaidāms kaislīgs skūpsts, vai varbūt mēs tikām ieaicināti vērot radošās laulības šķiršanos, lai kaislīgi dzīvotu un mīlētu arī pēc darba?

Piezīmes nākotnei: Gribētos izrādes informatīvajos materiālos lasīt brīdinājumu par apgaismojumu, jo, lai gan tas ir vizuāli skaists, tomēr diezgan intensīvs un jūtīgām acīm – kā manām – brīžiem radīja nepatīkamas sajūtas. Tāpat arī būtu labi, ja tiktu minēts, ka izrādē būs redzams kailums.

* Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.