Juta Ance Romberga

Skatoties uz Rīgas Balto namu, vienmēr iekšā sēdējis tāds neliels pašpārmetums par to, ka šajā mājā iegriežos tik reti. Bet, nonākot šeit, automātiski un nešaubīgi kļūst skaidrs, kādēļ. Laikam jau jāatzīst, ka pēc savas dabas esmu tāds bosiks. Mūžīgi zilumi uz kājām, saplēstas kurpes, velosipēds un vienmēr slapjā mugura visos gadalaikos – tas īsumā ir diezgan precīzs mans raksturojums. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka operas namā jūtos svešādi un neiederīgi. Nē, es protu arī sapucēties un uz “Gulbju ezeru” tomēr aizgāju savās visskaistākajās kurpēs, tomēr sajūta, ka šī nav mana vide, ir ļoti spēcīga. Neskatoties uz to, apbruņojusies ar pārliecību, ka māksla ir demokrātiska (vai vismaz tai būtu tādai jābūt) un tā nešķiro un nekritizē savus skatītājus, atrodu savu sēdvietu. Iepriekš sagatavojusies, ievākusi informāciju gan par Odetas-Odīlijas lomas interpreti Jūliju Braueri, gan Londonas Karaliskā baleta premjeru, princi Zigfrīdu Vadimu Muntagirovu, esmu gatava tik daudzu mīlētās pasaules klasikas burvībai.

Paveroties smagajam samta priekškaram, top redzama dekorācija, kādu man līdz šim teātrī nav nācies sastapt. Huana Giljermo Novas scenogrāfijā telpisku elementu apvienojums ar datorgrafiku skatuves prospektā rada divdimensionālas atklātnītes sajūtu, kurā kāds mēģinājis ietvert daudz detaļu un dzīvības, tomēr sanācis kaut kā plakani un bez elpas. Plakani un bez elpas paiet arī mans pirmais cēliens. Sēžu un domāju, kam domāta šī ilustratīvā, aplausus ubagojošā māksla? Ko 2020. gadā mums sniedz šī klasiskā baleta iestudējums? Kāpēc ir tik daudz patosa, bet tik maz jēgas tajā, kas notiek uz skatuves? Atbildes uz šiem jautājumiem neatrodu ne pēc pirmā, ne pēc trešā cēliena, tie ir aktuāli vēl tagad, kad pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, kopš šo izrādi noskatījos. Tas, ko spēju secināt pēc šīs daļas – “Gulbju ezers” ir tāda kā opernama parāde. Var apskatīt trupu, jaunpienācējus, izrādīt jaunos Roberta Perdziolas tērpus un dejotāju savādās aktiermeistarības prasmes. Cilvēkiem patīk. Gan Germana Ševčenko Nerrs, gan Laines Paiķes, Iļanas Puhovas un Kristapa Jaunžeikara pas de trois, gan, protams, importa Zigfrīds. Droši vien jau tiešām nav slikti. Ja vien jau tā naivo scenogrāfiju nepapildinātu skolnieciskā pērkona negaisa imitācija un gulbju parādīšanās video projekcijās cēliena beigās, liekot nojaust, ka sekos kas liktenīgs. Pirmais cēliens nav man.

Kad sāku gatavoties tam, ka būs jāraksta par šo iestudējumu, apmeklēju “Sarunas pirms pirmizrādes”, kā arī ievācu vairāk informācijas par solistiem, kurus redzēšu. Vadims Muntagirovs kādā no intervijām teicis, ka, tiklīdz izdzird otrā cēliena melodiju, tā jūtas pa īstam nonācis “Gulbju ezerā”. Tā laikam ir arī ar mani. Ezera un līdz ar to arī otrā cēliena nosacītība, pasakas daba un vienas no citētākajām melodijām ļauj man atviegloti uzelpot. Te parādās tādas skatuves mākslinieku kvalitātes, ko iespējams arī kaut nedaudz objektīvi vērtēt. (Te gan ir vieta atkāpei. Visticamāk, es uz baletu eju ar citām vēlmēm un mērķiem, nekā tas būtu vajadzīgs. Respektīvi, es diez vai jebkad klasiskā baletā redzēšu ko tādu, kas atbalstītu manus priekšstatus par mākslas būtību.) Spēja interpretēt horeogrāfiju, kustībās atainojot putnu, turklāt pievienojot tam individuālu raksturu, ir uz skatuves klātesoša un skaista. Bet te arī uzkrītošāka kļūst dejotāju tehnika. Lai gan, protams, spēju tikai iztēloties, cik sarežģīta ir baleta māksla, man tomēr patīk domāt, ka katrs dzīvē izvēlamies sev piemērotāko/patīkamāko/vēlamāko ceļu un profesiju, tāpēc arī varam to piepildīt ar cieņu un īpašu rūpību. Kad “Homo Novus” festivālā, apmeklējot izrādi “Jūdze manās kurpēs”, iekāpu Jūlijas Braueres puantēs, protams, izjutu diskomfortu. Bet tas nav īsti iemesls, kas varētu attaisnot dažkārtējo sinhronitātes trūkumu vai reizēm uzkrītošo kustību dažādību kordebaletā. Otrajā cēlienā pēkšņās mīlestības liriskums skaisti kontrastē ar princim Zigfrīdam dāvināto arbaletu un Avetika Karapetjana draudīgo Rotbartu, šeit uzskatāmi redzams, ka dramaturģija virzās uz priekšu ar niansētu kontrastu palīdzību.

Ja otrais cēliens spēja mani aizkustināt un ļāva pieļaut domu, ka nemaz neesmu šajā vidē tik neiederīga, tad trešā cēliena sākums jeb trešā aina ar balli pilī mani pilnībā atmeta atpakaļ bezspēcīgā stāvoklī, kurā atkal nespēju saskatīt jēgu. Tas, protams, neattiecas uz melnā gulbja jeb Odīlijas variācijām, bet uz nospiedošo vairākumu – garajām, sižetu nekādi nepapildinošajām dažādu tautu dejām. Jautrība pilī un kontrasts ar otrā cēliena romantisko, trauslo un lirisko dabu, tiek panākts jau ar pirmajām diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadītajām taktīm. Tad kāpēc nepieciešams čardašs, mazurka un garās spāņu, neapolitāņu, krievu dejas? Lai uzturētu dzīvu Petipā un Ivanova horeogrāfiju? Bet ko tas dod? Šķiet, balets bez skaidri redzama mērķa un jēgas kļūst par tādu kā televizoru – miera saliņu, kas ļauj aizmirsties, nedomāt, baudīt ko sen zināmu un skaistu. Bet vai tā nav konkrētā mākslas veida degradācija? Vai tad vēsturiski balets tomēr nav lauzis celmus un stereotipus un izglītojis sabiedrību? Aivars Leimanis dažādos sižetos, sarunās, intervijās atkārtojis, ka “Gulbju ezers” ir baletu balets, tam nav nepieciešami jauninājumi vai uzlabojumi. To es it kā varētu saprast, bet būtu taču jauki šo pasaules klasiku uzlikt uz kādas aktualitātes vai problēmas bāzes. Ko tieši šis iestudējums konkrētajā laikā mums var vēstīt un dot? Laikmetīgajā dejā acīmredzami aktuālas tēmas un idejas vienmēr nākas burtiski paskaidrot un uzsvērt to aktualitāti, kāpēc šeit tā nav? Vēl dziļākā izmisumā mani ievelk trešās ainas beigas, kad atklājas, ka Zigfrīds visu balli pavadījis ar citu sievieti, nevis iepriekšējā cēlienā iemīlēto Odetu. Veids, kādā video tiek integrēts scenogrāfijā, tik tiešām atgādina skolas žetonvakara priekšnesumu, nevis Baltā nama cienīgu ainas risinājumu. (Saprotu gan, ka te ir ievērots kanons vai vismaz citēta pasaules pieredze, bet es nespēju slēpt savu sašutumu, man nācās pašai sevi samīļot un izmisīgi pačukstēt sev: “Vai tiešām?”)

Tomēr trešā cēliena beigas, ceturtā aina, pēc tam, kad Zigfrīds un Rotbarts ir samērā neveikli izskaidrojušies (Aivara Leimaņa radītā cīņas horeogrāfija tomēr nespēj turēties vienā līmenī ar Petipā un Ivanovu un izskatās diezgan uzjautrinoša), atkal parādoties ezeram, ļauj man paskatīties uz šo  mākslas notikumu ar lielāku pieņemšanu. Bet te lielākais nopelns ir Čaikovskim, Mārtiņam Ozoliņam un LNOB orķestrim, mūzika ir tā, kas otrreiz, bet šoreiz pozitīvā veidā spēj radīt zosādu un aizkustinājumu. Lai nešķistu, ka viss ir bijis pavisam slikti, gribu pateikt, ka manā uztverē Jūlija Brauere ar Odetas-Odīlijas lomu tiek galā ļoti veiksmīgi. Īpaši to var novērtēt tieši trešajā cēlienā, kur atvēlētais laiks, lai soliste pārtaptu no melnā gulbja baltajā, ir ļoti īss. Atšķirības abu tēlu raksturos ir veidotas precīzi un dziļi, nav nekādu šaubu, ka tēli ir līdzīgi, bet savā būtībā pilnīgi pretēji. No sižeta viedokļa šeit gan pārsteidz Zigfrīda nespēja nošķirt savu mīļoto no viltvārdes (jo atšķirīgi ir ne tikai raksturi, bet pati ķermeņa būtība), bet tas jau ir cits, iespējams, feministiskāks stāsts.

Atkāpe par nosaukumu. Sarunās pirms pirmizrādes Aivars Leimanis norādīja, ka sejā raisoties smīns, skatoties uz pagājušā gadsimta baleta iestudējumu ierakstiem, jo vismaz dejotāji ir kļuvuši slaidāki un tievāki, tāpēc tagad esot patīkamāk uz viņiem skatīties.

Attēls: skats no izrādes “Gulbju ezers”, foto Andris Tone