Linda Krūmiņa
Nenoliedzami, pēc izrādes “Bez vārdiem” aplūkošanas un, ņemot vērā tās ideju un nosaukumu, atsauksmi gribētos atstāt šādu:
|
Vai arī, turpinot izvairīties no jebkādiem valodas elementiem interpretēt redzēto subjektīvās asociācijās, piedāvājot kopīgās atmosfēras un vēstījuma atainojumu skaņās, zīmējumos, grafikās un krāsās.
Tas varētu skanēt :
un izskatīties šādi:
(attēls no interneta, autors nav minēts)
“Bez vārdiem” tiek raksturota kā “dejas izrāde bez stāstījuma, bez sižeta, arvien mainīgiem dialogiem starp dejotājiem. Daudz tēlu rodas no šī dialoga, atstājot iespaidu, ka tie runā izdomātā valodā, šķietami sarežģītā, bet tajā pašā laikā vienkāršā – valodā, kas netiek izteikta ar vārdiem. Šai valodai būs savi likumi un struktūra, kas tiks pielietoti izrādes laikā un skatītāji tiks aicināti to piedzīvot, nemeklējot stāstu vai loģisku skaidrojumu.
„Bez vārdiem” ir pilnmetrāžas laikmetīgās dejas izrāde, kas daļēji iedvesmojusies no Umberto Eko grāmatas “Ideālās valodas meklējumi” idejām, kas stāsta par dažādiem mēģinājumiem Eiropas vēsturē atrast vienu pirmatnēju valodu. Izrādes pamatā ir kustības izpēte, kuras mērķis ir attīstīt ‘valodu’, iesaistot, gan dejotāju ķermeni un prātu, gan to emocijas un izjūtas. Šis ķermeniskais dialogs, kas notiks reālajā laikā, ir centiens atrast to kopīgo valodu, kurā ir iespējams komunicēt bez vārdiem.” (avots)
Gan izrādes uzstādījums, gan arī redzētais skatītājam atstāj diezgan daudz brīvas vietas interpretācijai. Saruna starp trīs dejotājām – Alisi Putniņu, Elenu Angelovu un Elenu Jacintu – varēja būt par jebko un arī – neko. Tā varēja būt runāšana runāšanas pēc, tā varēja būt saruna starp kolēģēm, konkurentēm, draudzenēm utt. Šoreiz būtiski nav vienoties par saturu, bet gan par sistēmu, kas ir komunikācija un sarežģījumi saistībā ar to. Saruna sastāvēja no aprautām frāzēm, citātiem, atkārtojumiem, lēcieniem laikā un telpā. Runa bija tramīga kā aprauta un haotiska līnija, vārdi vienu brīdi formējās skaidros tēlos, līdz nākamajā brīdī izgaisa nesaprotamā bara ņurdoņā.
Komentāri par izrādi arī ir sava veida valodu spēle, tulkojums, kurā noteikti var pazust un apmaldīties. Interpretācija un pārpratumi notiek, arī runājot vienā valodā, bet, ja ideja tiek pārcelta no vienas valodas (dejas) citā (rakstīto vārdu), tad nesaprašanās risks ir vēl augstāks. Tam pievienojas vēl cita intonācija, attieksme un apstākļi, kas savstarpējās sapratnes iespēju pārvērš tik veiksmīgas sagadīšanās gadījumā.
Un kāda gan dejai saistība ar valodu? Nereti, runājot par dažādiem mākslas veidiem, tiek lietota lingvistikas terminoloģija, tādejādi daļēji pat sašaurinot izpratni par attiecīgā mākslas veida elementiem. Mākslas valoda, dejas valoda, kustību frāze, intonācija, ziņojums, ķermenis runā, saka utt. Bet vai nav tā, ka kustība un ķermeņa valoda ir daudz universālāka komunikācijas metode kā latīņu, grieķu un pat angļu valoda. Ticu, ka to izteiksmes veidi spēj pateikt – nodot to informāciju, ko valoda nespēj. Ne velti vairāki domātāji un filozofi, tai skaitā jau minētais Umberto Eko, ir apšaubījuši un kritizējuši valodas spēju nodot tās autora/ izteicēja domu, meklējot ideālo, universālo valodu, jo neviena no esošajām šo funkciju pilnvērtīgi nespēj izpildīt.
Izrādes aprakstā tiek minēts, ka izpētes posmā piedalījās dejotājas Alise Putniņa un Elīna Lutce, skaņu mākslinieks Gosh Snobo, fotogrāfs Viesturs Lācis un videomākslinieki Carlos Del Mazo, Crow Wings. Pieļauju, ka garajā izpētes posmā tika nonākts pie daudz vērtīgām atziņām un idejām, kas palikušas tā teikt aiz borta un kuras grūti vai pat neiespējami nodot vārdos vai demonstrēt kustībās – tādas atziņas, kuras ir tikai ķermeniski izdzīvojamas, piedzīvojamas, tādejādi būvējot dialogu starp šo fenomenu, sajūtu un savu personīgo ķermeni. Tādos gadījumos patiess šķiet teiktais: “Jo, kur ļaudis visai nodarbināti, tur rodas sapņi, un, kur daudz vārdu, tur rodas muļķīgas valodas”. (Salamanas mācītājs 5.2.)
Vai es sapratos Bez vārdiem? Pieļauju iespēju, ka nodibināju savu unikālo dialogu kā ikviens no skatītājiem. Vai mēs varam/protam saprasties bez vārdiem? Gribētos ticēt, ka jā.
Foto: Margarita Germane
paldies, Linda!
Patīkami lasīt!