Oktobrī “Dance.lv Žurnāls” uz Rīgu aicināja ukraiņu rakstnieci, folkloristi, mākslas kritiķi, performanti un brīvprātīgo Annu Liudnovu, kura apmeklēja ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru izrādes un JDK “Dārdari” koncertizrādi “Annas tantes piruetes”. 

Publicējam pēdējo sadarbībā tapušo recenziju.

Anna Liudnova*

Radu Poklitaru baleta “Vijs. Šausmu naktis” pirmizrāde notika 2023. gada pavasarī Latvijas Nacionālajā operā, un, jau izrādei sākoties, rodas jautājums: vai ir iespējams noteikt robežu starp oriģinālo tekstu un tā pārinterpretāciju? Poklitaru un izrādes komponists Oleksandrs Rodins pierāda, ka šādas robežas nav – Nikolaja Gogoļa (Mikolas Hohoļa) “Vijs” šajā baletā ir gandrīz neatpazīstams. Tomēr detalizētais librets ziņkārīgam skatītājam ļauj izprast pārvērtības, kuras šajā baletā piedzīvojis Gogoļa teksts. Kā portālā LSM.lv komentēja Poklitaru: “Pietiek ar to, ka režisors vai horeogrāfs izlasa izrādes avota materiālu. Viņi izlemj, kā tas parādīsies uz skatuves.”

“Vija” jaunās dimensijas

Šajā adaptācijā skatītājs tiek iepazīstināts ar no Homas Bruta ķermeņa nošķirto dvēseli, viņa mīļoto Vasiļinu, kā arī ar Kungu un Viju. Muzikālajā pavadījumā iekļauts tradicionālais Austrālijas aborigēnu mūzikas instruments didžeridū, šamaniski skanoši atribūti un metāla plākšņu zvani. Spilgtu iespaidu rada kostīmu mākslinieka Dmitro Kurjatas stilistiskās izvēles, jo baznīcas nešķīsto garu tēli šeit nekādi nelīdzinās ukraiņu tautas folklorā sastopamajiem personāžiem. Izrādē iekļauts arī masīvs 3D projicēts kubs.

Šajā baletā nav kazaku, tomēr pilnīgi noteikti ir semināristi – aizrautīgi, jauni cilvēki, kuru kustības atspoguļo gan iekšējo konfliktu, gan spilgtu, jauneklīgu maksimālismu. Acīmredzama ir eksperimentālās dejas un fiziskā teātra kombinācija, kura sapludina laikmetīgā baleta elementus ar teatrālu fizikalitāti. 

Misticisms

Iespējams, šajā izrādē katrs skatītājs atradīs sev īpašu simbolu – man nozīmīga kļuva roku kustība, kas attēlo pulksteņa rādītāja dažādus virzienus, šādi vedinot domāt, ka laiks neeksistē. Riņķis šeit ir regulārs motīvs – atsaucoties uz Gogoļa stāstu, Homa ap sevi zīmē apli aizsardzībai. Laiks rada cikliskuma sajūtu, notikumi atkārtojas, jo Homa šķiet iesprostots starp dzīvo un mirušo pasauli. Kaislīgām ainām saplūstot ar fantāziju, kārdinājumu un apjukumu, izrāde izstaro emocionālu intensitāti un atmodina atziņu par dzīves gaistošo iedabu. Vai mēs paši veidojam savu realitāti vai arī mūs daļēji uz priekšu dzen ritmi, kuri atkārtojas mūsu pašu ierobežotās apziņas dēļ?

Škiet, ka “Vija” dominējošais elements ir emocionalitāte. Tā pārņem galveno varoni tiktāl, ka viņš apmaldās laikā un telpā un nespēj atšķirt sapni no realitātes. Homa iesaistās vairākās kaislīgās ainās ar dažādām sievietēm, tostarp valdzinoši dejojot ar Jaunkundzi un tuvojoties mīļotajai Vasiļinai. Šīs mijiedarbības un suģestīvās dejas papildina izrādes juteklisko un intensīvo atmosfēru, atstājot spēcīgu sakairinātas seksualitātes pēcgaršu.

Šis misticisms atspoguļojas arī “Vija” muzikālajā pavadījumā. Papildinājumi, kurus simfoniskā orķestra mūzikai veidojis Oleksandrs Rodins, rada maģisku atmosfēru. Pēcnāves dzīve izrādē delikāti attēlota kustībās, kostīmos, mūzikā un smalkās detaļās, piemēram, svecēs. Ukraiņu mitoloģijā svece simbolizē robežu starp dzīvo un mirušo pasauli, un to izmanto dažādos rituālos – kristībās, kāzās, bērēs. Svece iezīmē dzīvē būtiskas pārejas un izgaismo plāno plīvuru starp divām valstībām. 

Homas Bruta dvēsele, kas no galvas līdz kājām tērpta baltā un darbojas sinhroni ar tās īpašnieku, paspilgtina izrādes misticismu. Daudzās antīkajās kultūrās, to skaitā pirmskristietības Ukrainā, baltais, nevis ierasti melnais, simbolizēja pēcnāves dzīvi. Tipiskais bēru tērps reiz bijis gaišs. Iespējams, ka Poklitaru nebija iecerējis šajā izrādē iekļaut autentiskas ukraiņu kultūras detaļas un to nozīmes, tomēr šāda vizuālā valoda atmiņā atsauc tradīcijās dziļi ieaustās asociācijas. 

Semināristu kustības un Homas un Jaunkundzes mijiedarbība izrādē bieži sasniedz avangardisku izteiksmības līmeni. Brīžiem aizmirstas, ka šajā interpretācijā Gogoļa oriģinālais stāsts ir dziļi piesātināts ar romantiskiem sarežģījumiem. Tas skaidri pamanāms horeogrāfijā – kad Jaunkundze savaldzina Homu un kontrolē ikkatru viņa kustību. Vai pēc Jaunkundzes nāves, kad Kungs manipulē ar Homu, gluži kā nevērīgi žonglējot ar viņa dzīvi. Kā dejotāji spējuši sasniegt šādu meistarību?

Homu Brutu iznīcina milzīgas bailes, un tieši tās ļauj izprast izrādē attēloto iekšējo konfliktu un dziļos psiholoģiskos slāņus. Lai gan tēli “runā” maz, otrajā cēlienā Homa lūdzas, svārstoties šaubās par to, kas ir sliktāks – bailes no velna vai no Dieva? Viņš nespēj izlemt, jo viņu pārņem bailes. Sākotnēji varētu šķist, ka bailes nozīmē vājumu, tomēr – vai tas tiešām tā ir? Cik bieži mēs baidāmies pirms svarīgiem notikumiem, baidāmies par savu un savu tuvinieku dzīvībām, baidāmies būt paši, izpaust sevi un savas domas? Neatkarīgi no atbildes katram no mums ir jāpieņem kā sava gaišā, tā tumšā puse. 

Izrādes otrais cēliens var likties par garu, tomēr tas asprātīgi atspoguļo tautas pasakās tik bieži sastopamo varoņu “aizturi”, ko “Vijā” izmantojis arī Gogolis. Tas nozīmē, ka pirms atrisinājuma tēls savu rīcību atkārto trīs reizes. Homa baznīcā pavada trīs naktis, līdz aiz bailēm iet bojā. Tādējādi Poklitaru veiksmīgi saglabā Gogoļa stāsta elementu, uzsverot pakāpenisko baiļu un spriedzes attīstību, kas visbeidzot mūs noved līdz Homas galīgam sabrukumam. 

Radu Poklitaru “Vijs” rada jautājumus par ko būtisku: vai laikmetīgajai mākslai ir jābūt starptautiskai, absolūti nesaistītai ar etnokulturālām vai kara reālijām? Nikolaja Gogoļa novelē “Vijs” Kijiva tiek pieminēta vairākkārt un visi notikumu norisinās Ukrainas vidē: sastopamas atsauces uz Ukrainas nacionālo ēdienu pelmeņiem, izšūtiem tautastērpa krekliem, kazakiem un “īstas” ukraiņu raganas tēlu. Izrādē redzam totālu Gogoļa stāsta pārinterpretāciju, kurā didžeridū un citus pasaules mūzikas instrumentus būtu varējusi pilnvērtīgi aizstāt trembita, vargāns, basoļa, bugajs. Izvēļu ir daudz. Turklāt ukraiņu mitoloģija ir bagāta ar dažādu garu tēliem, piemēram, tajā ir mavkas, Lisoviks, Čugaisters, Vodjaniks un citi, tāpēc ir grūti skaidrot izrādes autoru izvēles attiecībā uz tērpu dizainu, tai skaitā maskām. 

Vai autoru pienākums ir laikmetīgajā mākslā iekļaut ukraiņu folkloru? Diez vai. Nē. Pat ja izrāde tajā ir balstīta. Šis drīzāk ir sabiedriskas un filozofiskas dabas jautājums, un jebkura atbilde uz to vienmēr tiks uzskatīta par subjektīvu.

Tulkojusi Laura Jasmane.

Titulfoto autore: Agnese Zeltiņa

*Anna Liudnova studē dzejas terapiju sertificētajā ASV programmā CAPF (“Certified Applied Poetry Facilitator”), ir autore grāmatai par biblioterapiju “Dialogue with Yourself: Recovery through Writing” un žurnāla “The Journal of Poetry Therapy” redkolēģijas locekle. Anna nodrošina dzejas terapijas bezmaksas grupu seminārus militārpersonām, veterāniem un viņu ģimenēm, kara dēļ pārvietotajiem un psihologiem.