Regīna Kaupuža*

2024. gada novembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja intriģējošais britu kompānijas “Northern ballet” dejotāja un horeogrāfa Keneta Tindala balets “Kazanova” ar Kerija Mazija mūziku. 2017. gadā radītais balets saņēmis Apvienotās Karalistes dejas kritiķu asociācijas nacionālo balvu (Critics’ Circle National Dance Award) kā gada labākā klasiskā horeogrāfija. Izrāde iestudēta arī Orlando, Kolorādo un Milvoki baletā.

Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis jau daudzu gadu garumā Latvijas sabiedrībai piedāvā gan latviešu horeogrāfu iestudējumus, gan starptautiski novērtētu horeogrāfu klasiskā, neoklasiskā un laikmetīgā baleta darbus.

Keneta Tindala balets “Kazanova” ir biogrāfisks stāsts par leģendām apvīto 18. gadsimta personību Džakomo Džirolamo Kazanovu (Giacomo Girolamo Casanova de Seingalt). Biogrāfiski stāsti par izcilām personībām uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves iestudēti jau iepriekš – viens no spilgtākajiem ir 2022. gadā Rīgā pirmizrādītais Marko Gekes balets “Ņižinskis”, kas 2016. gadā radīts “Gauthier Dance” trupā Štutgartē. Šādu baletu kods pārsniedz romantisku mīlas stāstu robežas. Līdzās mīlestības tēmai autori tajos pieskaras arī eksistenciāliem jautājumiem, kas savu aktualitāti saglabā arī šodien. Ik pa laikam izskanējušais uzskats, ka Latvijas Nacionālais balets pilda tikai izklaides funkciju, nu jau nekādi neiztur kritiku.

Balets “Kazanova” balstīts uz aktiera, rakstnieka, biogrāfa un dramaturga Īana Kellija 2009. gadā radītā piecu cēlienu scenārija, kurā iekļauta Kazanovas autobiogrāfiskā darba “Manas dzīves vēsture” esence. Par darba popularitāti liecina tā tulkojumi vairāk nekā divdesmit valodās, tostarp arī latviešu valodā 2009. gadā. Scenārijā Kellijs atklāj ar nevaldāmu enerģiju, azartisku temperamentu, asu seksuālo apetīti un visai nelielu interesi par uzticību apveltītu, tomēr jūtīgu personību, kas dzīvojusi un veidojusies apgaismības laikmetā, kad intelektuālā prāta diktētās brīvības izpausmes bija sastopamas visos dzīves aspektos.

Kazanovas dzimtā Venēcija, kurā nebeidzamie karnevāli un teātri bija vispopulārākie izklaides žanri, nebija izņēmums. Dzimis teātra mākslinieku ģimenē, audzis un darbojies teatrālā gaisotnē, Kazanova bija mirkļa mākslinieks ar neiedomājamu spēju būt laimīgam. Jāpiebilst, ka viņš bijis arī kaujiniecisks intelektuālis un kabalas piekritējs, kurš sarakstījis četrdesmit divas grāmatas – tostarp lugas, filozofiskus rakstus, matemātikas traktātus, operu libretus, dzeju; viņš pētījis baznīcas tiesības un laicīgā itāļu valodā tulkojis pat Iliādu. Kāpēc Īans Kellijs radījis šī baleta scenāriju? Varbūt viņu iedvesmojis tā galvenā varoņa citāts: “Sava sapņa pirmajā minūtē es redzu dejojošus ķermeņus, kuru forma, žilbinoša spožuma izgaismota, man ir tik labi pazīstama.”[1]

Baleta “Kazanova” panākumus neapšaubāmi nosaka radošās komandas augstvērtīgais kopdarbs. Keneta Tindala klasiskā horeogrāfija, iekļauta angļu scenogrāfa Kristofera Oramas  pārsteidzošajā skatuves un kostīmu ietērpā un izcelta gaismu mākslinieka Alasteira Vesta gaismu paletē, iegūst aizraujošu dinamiku, atklājot skatītājam apgaismības laikmeta dzīves noslēpumainās aprises. Izrādes intrigu uzsāk nevis teātra sarkanā priekškara tradicionāli maģiskā atvēršanās, bet gan fascinējošu, sarkanu acāliju un silpureņu ziedu apgleznots tilla starppriekškars, kas līdz ar mūzikas pirmajam skaņām skatītāju “ievelk” kaisles pārpilnajās Džakomo Džirolamo Kazanovas dzīvesstāsta lapaspusēs.

Baletmeistars ir uzticīgs klasiskās dejas stilistikai, vienlaikus to bagātinot ar jauniem plastikas elementiem. Īpaši interesanta ir solo, trio un duetu horeogrāfiskā valoda. Baletiem tik raksturīgās dejas, kurās baudīt horeogrāfiskus kustību un zīmējumu virknējumus, šeit neatrast. Katrs dejojums ir pakļauts sižetiskajam risinājumam un veido viengabalainu māksliniecisko rokrakstu, kas ļauj nezaudēt interesi un baudīt izrādes stāstu no sākuma līdz galam. Šķiet, Tindala mērķis nav bijis par katru cenu atrast jaunu horeogrāfisko valodu un režijas risinājumus. Tādēļ ir patīkami redzēt klasisku baletu ar pantomīmiskiem risinājumiem, kas, būdami tradicionāli, tomēr netraucē un padara stāsta lasījumu vienkāršāku. Sižetisko līniju baletmeistars veido ar īsām, secīgām klipveida situāciju ainām, liekot skatītājam pašam aktīvi sekot līdzi mīlas sakaru bagātajam Kazanovas dzīvesstāstam. Šo baletu varētu saukt par situāciju, nevis raksturu izrādi.

Pirmizrādē Kazanovas lomu izdzīvoja Antons Freimans, savukārt man šajā tēlā bija iespēja vērot Filipu Fedulovu, kas 2021. gadā kļuva par Latvijas Nacionālā baleta vadošo solistu un dejojis vairāk nekā desmit galveno lomu. Fedulova harizmātiski veidotais tēls atklāj Kazanovas vīrišķo un jūtīgo šķautni, kas dara viņu laimīgu, savu mīlestību cēlsirdīgi un dāsni sniedzot ikvienai, kas to vēlas. Izrādes dramatiski traģisko, depresīvo personības kulmināciju viņš izspēlē vairāk tehniski, nekā emocionāli. Iespējams, tas ir viņa skatījums uz dzīves situācijām kā uz teātra izrādi. Vislabāk mākslinieka talants atklājas solo dejojumos baleta izskaņā, pārliecinot par savām dejas plastikas kontroles spējām. Klasiskās dejas tehnikas laukā viņš jūtas kā zivs ūdenī. 

Kazanovas duetos ar četrām viņa “mūža mīlestībām” (Bellīno – Sabīni Strokšu, Manonu Balleti – Anniju Kopštāli, M. M. – Emmu Lagūnu un Henrieti – Elzu Leimani) aizraujoši bija vērot baletmeistara horeogrāfisko valodu, kas Fedulova un mākslinieču sniegumā bija spīdoši pārvaldīta. Tomēr izrādē pietrūkst tēlu raksturojumu. Diemžēl arī muzikāli šie dueti ir viendabīgi un nedaudz smagnēji. Jāizceļ Kazanovas duets ar Emmas Lagūnas M. M., kas ar savu maigo, sievišķo eleganci un patiesi izjusto emocionalitāti savaldzina galveno varoni un liek skatītājam aizrautīgi sekot epizodes gaitai.

Īsta horeogrāfijas un izpildījuma pērlīte ir pirmā cēliena trio starp Kazanovu un Māsām Savornjānām – Baibu Vītolu un Izabellu Monastirsku-Urtāni. Savukārt Marķīzes de Pompadūras loma veidota vairāk pantomīmiski, tādēļ pieprasa uzmanīgi pārdomātu lomas traktējumu, kas ļautu saprast attiecību fineses Kazanovas dzīvesstāstā. Laines Paiķes izpildījumā šī vēsturiski tik spilgtā personība palika neatklāta. Esmu pārliecināta, ka māksliniecei izdosies atrast lomas “zelta līniju”.

Izrāde ir piesātināta ar nelielām epizodiskām lomām, kurās baleta mākslinieki sevi var apliecināt aktieriski. Gan ar pārliecinošu tēla traktējumu, gan ar plastisku horeogrāfijas izpildījumu spilgti izcēlās un pārsteidza Sergeja Martinceva garīdznieks Balbi. Arī epizodiskais, bet iespaidīgais Andžeja Signarska inkvizitora tēls neapšaubāmi ir nozīmīgs sižeta virzītājs. Savukārt pavisam īsā Kazanovas un mākslinieka epizodē kā viesulis parādījās un pazuda, bet aizraujošs un ekspresīvi spilgts paspēja būt Roberts Naje.

Interesantas ir mūziķu lomas, kas risinātas absolūtas klasiskās variācijas formā, solistu Aleksandra Osadčija, Roberta Najes un Kārļa Cīruļa izpildījumā. Šajā epizodē par orķestra mūziķu atlasi senatora Bragadina masku ballei nepieciešama ritmiska un tehniska precizitāte. Tādēļ izpildījumam vajadzētu būt azartiskākam, lai tas neatgādinātu klasiskās dejas treniņstundu. Izrādē iepriecināja arī vienotais kolektīva darbs. Lai gan dejas lielākoties ir epizodiskas, to izpildījums bija tehniski precīzs, izteiksmīgs, saliedēts un pārliecinošs. Gribas dejotājiem novēlēt atļaušanos izdzīvot emocionālās kaisles, neapstājoties tehniska spožuma līmenī.

Iedvesmojošs un neaizmirstams ir izrādes vizuālais noformējums. Caurvijošais greznums dekorācijās un kostīmos tiek meistarīgi papildināts un akcentēts ar pārdomātiem un līdz sekundes simtdaļām šķietami noslīpētiem apgaismojuma paņēmieniem. To gan darbnīcās, gan uz skatuves Līgas Šteinbokas, Kārļa Kaupuža un Lindas Katkevičas vadībā ilgā un skrupulozā darbā paveikuši Latvijas Nacionālās operas un baleta tehniskie darbinieki.

Pirmajā cēlienā zeltā veidotās kustīgās kolonādes, kas simbolizē Venēcijas Svētā Marka baziliku, brīžiem skatītāju ieved pašā bazilikā, citreiz rada ielu, laukumu, pili un buduāru. Izcili izstrādātā skatuves gaismu partitūra, izmantojot savdabīgu apgaismes starmešu virzīšanu, ļauj skatuves laukumu skatīt kā nelielas gaismas salas, kas acumirklī pārvēršas baznīcas telpā, pilsētas ielā vai istabā, kuras intimitāte simboliski papildināta ar efektīgi krītošu plīvuru. Tā vizuālo tēlu caurvij ziedu elementi no izrādes tilla priekškara, tikai tagad kaisles palagos jau burtiski ietinot pašu Kazanovu ar divām māsām. Iespaidīgais griestu kores elements izrādes gaitā nolaižoties spēj uzjundīt un sagraut galvenā varoņa alkas pēc brīvības. Ar šādu vizuālu efektu spilgti beidzas pirmais cēliens.

Arī otrajā cēlienā izmantotie kustīgie dekorāciju elementi ir asprātīgi un mobili – tie  pārtop gan par spēļu namu, gan kabinetu ar durvīm un spoguli. Šī dekorāciju un gaismu savstarpējā saspēle rada daudzdimensiālas telpas iespaidu. Savukārt laikmeta stilā ieturētie, bet mūsdienīgie Kristofera Orama kostīmi organiski saskan ar dekorācijām un gaismām un pārliecinoši izceļ klasisko horeogrāfiju.

Izrādes nedaudz naivais fināla happy ending ar krītošām, it kā aprakstītām papīra lapām, šķiet, atbilst Kazanovas raksturojumam – viņš ir apņēmīgs, dumpīgs, brīvs, temperamentīgs mirkļa mākslinieks ar neiedomājamu spēju būt laimīgam. Un lielākoties tieši šī prasme cilvēkus valdzināja.

Šis balets ir pozitīvs stāsts, kas izraisa smaidu un liek atcerēties franču teicienu “C’est la vie!” Tāda ir dzīve! 

Foto autors: Kristaps Kalns

 *Regīna Kaupuža ir Latvijas Nacionālā baleta repetitore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, doktorante, MIKC NMV Rīgas Baleta skolas pedagoģe, horeogrāfe. Kopš 2002. gada iestudē baletus, horeogrāfiskas etīdes, kā arī producē un izdod grāmatas par baleta personībām. 

[1]     Kellijs I., Kazanova. Tulk. Uzulēna A. Rīga: 2009. 11.lpp.