Laura Lapiņa

Viņa gaida un gaida, un gaida… bet, tiklīdz pirkstgalus sasniedz iemigušas elpas ritms, viņa izlec no savām eņģēm un no gultas un metas pielaikot istabas stūrī nomestās, veļaskastē ietūcītās vai skapī sarullētās zeķes. Viņai visvairāk tīk tās ar pārsteigumu, kas sietiņveidā izdilušas vai stihiski izirušas. Bet citkārt viņa nevelk neko un kaila aizdiebj naksnīgajās ielās. Tur viņa var skaļi šļūkāt, brist pa dubļiem, kratīties, vārtīties un dejot kur pagadās. Justies labi arī tad, kad pamatīgi iesvīdusi. Izlaist spalvas un nagus. Runāt ar svešiem zābakiem un kurpēm, arī pasūtīt viņus trīs mājas tālāk, ja tie uzkrīt uz nerviem. Bet… kad tuvojas gaisma, viņa uz mājām negribīgi sūta pati sevi, uz to pašu gultu, pie tās pašas aizmigušās elpas, un ieriktējas atpakaļ savās tik pazīstamajās eņģēs. Viņa ir kreisā kāja, kas visu dzīvi tiek dresēta būt par labo.

Es ar šo kāju iepazinos horeogrāfes Agates Bankavas izrādē “Kur tu esi kad es guļu”. Un kopš tā brīža ik pa laikam to sastopu kur klejojam. Bet Agates izrāde nav tikai par atsevišķām mūsu ķermeņa daļām (precīzāk gan būtu teikt – atsevišķām ķermeņa personībām). Manuprāt, tā ir par tematu, kas ir ļoti svarīgs, bet tai pat laikā nostumts no publiskās skatuves telpas stūrī, – mūsu attiecībām ar ķermeni, katra personīgajām un visas sabiedrības. Un kājas deja jeb runa kustībā ir tikai viens no manā atmiņā palikušajiem mirkļiem. Visa izrāde ir piepildīta spēcīgām un uzrunājošām kustību gleznām un tēliem.

To, cik tieši mans ķermenis patiesībā ir apspiests, izjutu, sākot izmēģināt dažādus kustību uzdevumus kopā ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem. Nemaz nebiju iedomājusies, ka tik daudz ko teikt ir manām lāpstiņām, plaušām, kāju pirkstiem un matiem. No sākuma vēl šaustīju sevi, it īpaši brīvās improvizācijas uzdevumos, cik nabadzīga gan ir mana ķermeņa kustību fantāzija, cik vienveidīgas kustības spēju no tās izdabūt. Bet tad ar laiku sapratu, ka neko nevajag izdabūt un spēt, bet gan jāļaujas un jāuzticas. Un nevis ķermeņa fantāzija ir nabadzīga, bet gan tās durvis, pa kuru tā iekļūst šajā pasaulē, tiek ar prātu spiestas ciet. Tāpēc es arvien meklēju telpu un laiku, kur ķermenis var izteikties brīvi. Tad tas arī spēj izkustināt prātu no ierūsējušām sliedēm. Un kaut vai uz brīdi prāts un ķermenis var sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, nevis tikai kā priekšnieks un padotais.

Agate savā izrādē ļauj ieraudzīt, sajust un piedzīvot to ceļu, kam iziet cauri ķermenis, kad to apmācām būt par derīgu sabiedrībai un arī mākslai. Apmācām – patiesībā to apspiežot. Izrādē tai pat laikā var arī izjust tos svētlaimes brīžus, kad ķermenis jūtas patiesi brīvs. Kad tas kustas aiz labsajūtas, nevis pavēļu vadīts. Prieks, ka arī šajā izrādē jūtams Agates īpašais rokraksts – uz ikvienu tēmu skatīties caur gudru ironiju un rotaļīgumu. Agates izrāde ir arī drosmīga izrāde, jo tajā ielikts daudz personīga. Viņa ne tikai runā ar skatītājiem caur kustībām, bet dejas izrādē izmanto arī tekstu. Tieši drosme un patiesums ir tas, kas mani uzrunā visvairāk gan dzīvē, gan mākslā, gan šajā izrādē.

Foto: Evija Sedola