Laura Jasmane*

Medijos izskan dažādi pamatojumi Frederika Eštona “Veltīgās uzmanības” iestudēšanai. Visvairāk tiek atkārtots, ka šī izrāde iestudēta “visos lielākajos pasaules baletos”. Tad seko Rīgas baleta simtgades atzīmēšana – “Veltīgā uzmanība” tiek uzskatīta par Rīgā pirmo iestudēto pilnmetrāžas baletu. Svarīgi tomēr paturēt prātā, ka toreizējais šī baleta iestudējums nav tā 1960. gadā Londonā pirmizrādi piedzīvojusī izrāde, kuru šoruden redzam Rīgā. Bet vēl pagājušajā gadā izskanēja ideja, ka ar Eštona “Veltīgo uzmanību” un pagājušajā sezonā iestudēto Džordža Balančina “Serenādi” mūsu balets repertuārā iegūst divus 20. gadsimta horeogrāfijas grandu darbus. Lai gan šo baletu pasaules pirmizrādes šķir vairāk nekā divdesmit gadu, abi horeogrāfi ir dzimuši vienā gadā un strādā vienlaikus: Balančins darbojas ASV, un viņa “Serenāde” ir minimālismā ietērpta cilvēka stāvokļa drāma ar Brodvejas dejas elementiem, sera Frederika Eštona “Veltīgā uzmanība” ir balets ar skatienu uz pagātni – tēlos balstītu pastorāli. No vienas puses, šī baleta mūzikā, horeogrāfijā, scenogrāfijā un sižetā iebūvētā nepārejošā laimes sajūta ir unikāla pat klasiskā baleta pasaulei. No otras, ir grūti ignorēt, ka “Veltīgajā uzmanībā” apspēlētās tēmas šodien ir parādījušas savu ēnas pusi, savukārt izrādes vizualitāte  balansē starp skaistumu un novecojušu estētiku.

Atveroties priekškaram, redzam idillisku lauku ainavu ar romantisma elementiem, kuri nedaudz izmisīgi (grieķu skulptūra) alkst atgriezties antīkajā harmonijā, cilvēces bērnībā. Ainavas virsraksts –  “Veltīgās uzmanības” oriģinālnosaukums“La fille mal gardee” – šim baletam piešķir filmai vai pat multenei līdzīgu kvalitāti, brīdinājumu par to, ka filmā attēlotie tēli ir fiktīvi un neatspoguļo realitāti. Skatot šo priekškaru jau trešo reizi, atklājas, kā izrādes bezkonflikta naratīvs atspoguļo pastorālās dabas miera sajūtu. Tajā dabas cikliskums un cilvēka dzīves “lielās” norises – pieaugšana, iemīlēšanās, precības un rūpes par sevis pēctecību – saplūst vienotā ritmā. Cik mīļa un pūkaina “Veltīgajā uzmanībā” ir daba, kura pat negaisa noslēgumā rada varavīksni, tik miermīlīga, simetriska un vien sīku, humoristisku ķibeļu pilna ir cilvēka dzīve.

Humors ķidāšanai padodas grūti. No tiešām smieklīgiem baletiem atmiņā palicis “Gaišais strauts” un “Marijas sapnis”, bet daudzi citi gan mūsu, gan citos teātros iestudētie humoristiskie baleti pārāk bieži ir paredzēti bērniem vai tiem, kurus smīdina baleta stereotipu apspēle. “Veltīgās uzmanības” humors piešķir ierasti cēlajiem princešu un prinču tēliem patīkamu dziļumu un cilvēcību, tomēr fiziskā humora spēja sasmīdināt savas robežas pārsniedz brīžos, kuros tas pārklājas ar slapstick humoram tipisko neveiklību un muļķību, kas periodiski izpaužas Simonas un Alēna tēlos. Lai gan, kā mums to cītīgi atgādina izrādes programmiņa, Alēns nav muļķis, tikai vēl nenobriedis, romantisku attiecību pieblīvētajā vidē iekļauties nespējīgs jaunietis, tomēr šāds atgādinājums ir nepieciešams. Tā arī negūstu skaidrību – vai tā ir abās pirmizrādēs Alēna lomu dejojošā Aleksandra Osadčija specifika vai stereotipam pārāk tuvu veidots tēls. Alēnu varētu iedomāties kā Sančo Pansas brālēnu, jo abus vieno vientiesībai raksturīgā spēja ļauties nejaušībām. Tā nes ne vien ķibeles, bet arī varoņa iekšējai loģikai atbilstošas “laimīgas beigas”, ar kurām noslēdzas ikkatrs “Veltīgās uzmanības” cēliens. Eštona kreatīvie cēlienu noslēgumi vienmēr pārsteidz nesagatavotu un ļauj atmaigt pret zālē skanošajiem smiekliem un ovācijām. Tomēr Alēna “otrās pusītes” – sarkanā lietussarga – lietojums horeogrāfijā robežojas ar labestīgu skatījumu un zobošanos.

Izvēloties Simonas lomai dejotāju – vīrieti, par vienu no šī tēla centrālajām asīm kļūst “dragkvīniem” raksturīgā sievišķība kā performance (krūšu piekārtošana, ar polsteriem palielinātā dibena grozīšana). Simonā ir arī kaut kas no tumšādainās mammy –  viegli nešpetnās, koķetās, bet mīlošās “mammītes” stereotipa. Lai gan multenīgo siena ķīpu un simetriski sasēdinātā kordebaleta fonā šāds tēls varbūt iederas, grūti tomēr ignorēt to, ka dzimuma identitātes spēle kopš sešdesmitajiem piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Antona Freimana Simonā jūtama neliela distance un piesardzība, kas gan ļauj iegūt gaumīgu un dabisku potenciāli groteskā tēla izspēli. Otrās pirmizrādes Simonas – Andra Pudāna – impulsivitāte spridzina, nebaidoties pat viegli flirtēt ar publiku, kas tieši otrajā pirmizrādē ļauj pamanīt, ka skatos nevis statisku izrādi, bet notikumu, kura galvenais šarms ir tā dzīvespriekā iekļaut arī skatītāju. 

“Veltīgās uzmanības” mantojums ir arī tās neērtajiem, bet rotaļīgajiem épaulement  (plecu pagrieziens) un miniatūriem soļiem pārpildītā horeogrāfija. Tā spēcīgi bagātināta ar citu deju žanru elementiem, kā Alēna variācijā iekļauto worm deju soli, kas popularitāti sāk iegūt vēlāk – septiņdesmitajos un astoņdesmitajos –, un, protams, holandiešu koka tupeļu izmantojumu. Ar Eštona veiklajām kāju kombinācijām kordebalets tiek galā labi, tomēr tā rindās manāmas sīkas kustību nianšu atšķirības, kuras īpaši izceļas, pateicoties Eštona tendencei kordebaleta horeogrāfijā ieviest netipiski daudz atkārtojumu. Manāmas arī atšķirības tēlu izpratnē – lai gan žilbinošs smaids ir šī baleta pamatuzstādījums, ne visiem kordebaletā robežu starp bezgalīgu prieku un pārspīlējumu izdodas saglabāt tik veiksmīgi, kā tas izdodas solistiem.

Solistu smaidos bažas iezogas pirms sarežģītākajām Eštona horeogrāfijas daļām, tāpēc likumsakarīgi, ka uztraukums ir manāmi pārgājis trešajā cēlienā, kurā dominē pantonīma. Tajā noticu gan Simonas un Līzes kā mātes un meitas attiecību tuvumam, gan Līzes monologam – fantāzijai par mīlestību, kāzām un gaišo ģimenes dzīvi. Īstenības sajūtu un savstarpēju sirsnību teatrālajiem žestiem apbrīnojami viegli piešķir otrās pirmizrādes solistu pāris – Jūlija Brauere un Dariuss Florians Katana. Dariusa kustībās jūtama šarmanta, jauneklīga bezbailība un drosme, kuras pietrūkst pirmā sastāva Kolā izpildītājam Filipam Fedulovam. Savukārt Sabīne Strokša ar horeogrāfijas sarežģītākajiem mirkļiem tiek galā vieglāk, un viņas pozās pamanāmas mazas, detalizētas tēla attieksmes nianses.

LTV “Panorāmas” sižetā “Veltīgā uzmanība” tiek pieteikta kā iestudēta “tikai” sešdesmit trīs gadus pēc pasaules pirmizrādes. Lai gan uz gadsimtiem senās baleta pagātnes fona sešdesmit gadi varētu būt vien sīkums, šāda pirmizrādes interpretācija tomēr samulsina. Protams, Eštons zina, ka pasaka ir tikai mierinājums, un mākslinieciskam satricinājumam vai katarsei šis balets nav paredzēts. Tomēr ir sajūta, ka pasaule ir viegli distancējusies no romantiskām utopijām, kas ļāvis tās aizstāt ar ja ne reālistiski skarbiem naratīviem, tad vismaz stilizētām, viegli ironiskām šādu stāstu versijām. Kā vēsta viena no “Veltīgās uzmanības” skatītāju atsauksmēm: “Īstas mīlestības priekšā visi šķēršļi sabrūk!” Hmm. Nu, varbūt.

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.

Foto autore: Agnese Zeltiņa