Katrīna Rudzīte

Jau kādu laiku esmu sekojusi apvienības “IevaKrish” (dejotāji Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants) veidotās skaņizrādes “Labra nams” tapšanai, un pastāv iecere, ka nākotnē piedalīšos darba veidošanā, rakstot dzejas tekstus, kas varētu tikt iekļauti turpmākajās “Labra nama” performancēs. Tādēļ nevaru sniegt šī darba izvērtējumu gluži recenzijas formātā, tomēr labprāt padalīšos ar dažiem spilgtākajiem “Labra nama” līdz šim raisītājiem iespaidiem un pārdomām.

Jau pirmajā rindkopā saskaros ar nelielu mulsumu, nevarot izlemt, kurš būtu vispareizākais apzīmējums, runājot par “Labra namu”. Izrāde? Performance? Skaņizrāde? Paši “Labra nama” veidotāji darbu nodēvējuši par telpisku skaņas horeogrāfiju, kas tad arī ir visprecīzākais apzīmējums. Vienkāršības labad šajā tekstā gan pārsvarā lietošu apzīmējumus “performance” vai “skaņizrāde”, kas arī gana precīzi atklāj darba būtību, jo atšķirībā no vairuma dejas izrāžu “Labra nama” centrā ir nevis vizualitāte, bet skaņa (mūzika, teksts, soļi).

“Labra nams” tapis, par pamatu izmantojot jau iepriekš radītu dejas izrādi “Labrys”. Tajā dejotāji izpilda noteiktu soļu horeogrāfiju un uzbur labirintu, kustoties ap skatītājiem, kas sasēdināti uz spēles laukuma (deju grīdas) izvietotām grozāmām taburetēm. Savukārt “Labra namu”, kas piedzīvoja divas pirmizrādes Nacionālajā mākslas muzejā šī gada 8. un 9. janvārī, tā apmeklētāji pieredz pilnīgā tumsā. Skaņizrādi izpilda četri dejotāji: Ieva Gaurilčikaite-Sants, Darja Turčenko, Emīlija Berga un Marģers Vanags. Dejotājiem pārvietojoties pa telpu, apmeklētāji dzird soļus, Jēkaba Nīmaņa komponētu mūziku. To papildina teksta vienības – saskaldīti kāda hrestomātiska literāra darba, kurā apcerēta eksistence labirintā, fragmenti apvienojumā ar nosacītu skaņizrādes instrukciju vai uzvedības noteikumiem (piemēram, sākumā dzirdama ziņa, ja gadījumā apmeklētāji vēlas pamest performanci tās laikā, jāpaceļ roka un jāsagaida kādu atnākam sev pakaļ). Brīžiem dzirdami arī skaitļi un kāda dejotāja izsaucieni, kas norāda uz kļūdīšanos un aicina pārējos spert soli atpakaļ. Pieļauju, vairums apmeklētāju kādā brīdī sev vaicāja – kļūdas ir autentiskas vai tomēr iestudētas. Daļa apmeklētāju, iespējams, mēģināja izprast horeogrāfijas iekšējo loģiku un, izsekojot skaitļiem, iztēloties dejotāju veidotās ģeometriskās figūras. Varbūt kādam tas tiešām izdevās (man līdz šim tas tā arī nav izdevies, kaut gan ne tikai vairākkārt esmu piedzīvojusi performanci, bet arī pietiekami daudz zinu par tās koncepciju – tiesa, manas matemātikas zināšanas  un telpiskā domāšana kopumā ir dramatiski sliktas).

Viens no būtiskiem izrādes efektiem ir kinētisks, proti, performances laikā apmeklētāji sev visapkārt jūt gaisa plūsmas un kustības, ko rada dejotāju pārvietošanās. Šis efekts papildina izrādes pieredzi, ko vismaz es lielā mērā izjūtu kā galvenokārt meditatīvi sensuālu. Tomēr te būtiski pieminēt, ka visi apmeklētāji nepiedzīvo darbu vienādi, jo atrodas dažādos telpas punktos, un esmu dzirdējusi vismaz vienu atsauksmi, ka, sēžot telpas malā, iespēja sajust dejotāju kustību ap sevi gandrīz pilnībā izpaliek.  Ļoti iespējams, nākotnē telpas un sēdvietu iekārtojumā būtu veicamas kādas izmaiņas.

Pirms došanās uz “Labra nama” norises telpu skatītājiem tiek aizsietas acis, un viņi tiek pavadīti uz iepriekš pašu izlozētu sēdvietu. Noslēgumā apmeklētāji var izvēlēties – noņemt apsēju un paši pamest performances telpu vai arī ļaut sevi pavadīt ārā, tādējādi performances norises vietu  vispār neieraugot. Tā kā “Labra nama” pirmizrādē es izvēlējos ļaut sevi pavadīt arī ārā un pēc tam uzreiz devos prom, nezinu, kuru variantu un ar kādu motivāciju skatītāji izvēlējās vairāk.

Tā kā “Labra namu” visiem apmeklētājiem iecerēts piedzīvot tumsā, skaņizrāde ir piemērota arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Darbs tapis VKKF mērķprogrammas “KultūrELPA” ietvaros, un neredzīgi un vājredzīgi cilvēki jau sākotnēji izvēlēti kā nozīmīga tā mērķauditorija. Protams, ārkārtīgi būtiski ir vaicāt, vai šo sabiedrības grupu reāli izdevies aizsniegt. Jautājums nav retorisks. Abas janvārī notikušās “Labra nama” pirmizrādes diemžēl parādīja, ka nē. Tas arī nav nekāds diži liels pārsteigums. Nedaudz pakomentēšu, kāpēc man tā šķiet. Arī es, ļoti ticams, nebūtu šo performanci apmeklējusi, ja nebūtu par to zinājusi jau iepriekš no pašiem izrādes veidotājiem, jo laikmetīgās dejas procesiem nesekoju. Varbūt pienācis brīdis atzīmēt, ka esmu vājredzīga. Līdzīgi ikdienas komunikācijā, nekad īsti nezinu, kurš ir piemērotākais brīdis to aktualizēt.

Dejas izrādes, vienalga vai runa būtu par laikmetīgo deju vai klasiskiem baleta iestudējumiem, man ir viena no visgrūtāk uztveramajām skatuves mākslas formām. Varu baudīt atsevišķus elementus: mūziku, gaismas, vispārējo noskaņu. Bet kustību horeogrāfija man paliek samērā neaizsniedzama (no manas perspektīvas tālumā uz skatuves dejo sīkas papīra lelles), tāpat arī sižetu, ja izrādei tāds ir, es nespēju ielasīt gandrīz nekad, pat ja ar izrādes pamatā esošo literāro darbu (kā tas mēdz būt baleta gadījumā) esmu pazīstama. Salīdzinoši, piemēram, teātris šajā ziņā man ir daudzkārt uztveramāks – pat ja smalkas vizuālas detaļas paslīd garām, teātris tomēr pamatā ir tekstā balstīta mākslas forma.  Šķiet, vienīgās dejas izrādes, ko pēdējo gadu laikā esmu gājusi skatīties, ir laikmetīgās dejas izrāde “Manu acu tulkojums” un balets “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas”.

Abas izrādes apmeklēju laikā, kad mācījos Kultūras akadēmijā, jo par tām bija nepieciešams uzrakstīt studiju kursu ietvaros. Ar “Manu acu tulkojumu”, cik atceros, bija diezgan vienkārši, jo uzdevums bija kursā par kultūras projektu menedžmentu un nebija vajadzības analizēt pašu izrādi, bet gan izvērtēt dažādus organizatoriskus aspektus saistībā ar tās norisi. Savukārt par baletu jutos visai izmisusi, jo mājasdarbs bija uzrakstīt recenziju, bet es no šī baleta biju uztvērusi un sapratusi apmēram tik daudz, ka to varētu aprakstīt trīs četros teikumos. Tomēr izlasīju visu, kas par konkrēto izrādi bija atrodams internetā un, savietojot to ar savām kultūras teorijas zināšanām, kaut ko daudz maz relevantu un vajadzīgajam apjomam atbilstošu sacerēju, mierinot sevi ar domu, ka, pat ja es nespēju uztvert baletu, es vismaz protu rakstīt un vajadzības gadījumā gana pārliecinoši varu uzrakstīt par gandrīz jebko. Tas man ir palīdzējis daudzkārt. Tiesa šobrīd, raugoties ar distanci, rodas pārdomas, vai šāda pieeja studiju mājasdarbiem nav nedaudz absurda. Galu galā – cik gan liela jēga vispār var būt tādai kultūras teorijas izglītībai, kurā jautājumi par mākslas sociālajiem aspektiem vai tās pieejamību paliek nereflektēti, īpaši, ja man pašai tie ir tik nozīmīgi.

Varu apliecināt, ka “Labra nama” veidotāju nodomi padarīt izrādi pieejamu arī vājredzīgu un neredzīgu cilvēku auditorijai bija reāli, nevis tikai formāli, un pieejamība šajā gadījumā, saprotams, nenozīmē tikai izrādes formātu; runa ir arī par izvēlēto telpu, nokļūšanu tajā utt. Ir konkrēti praktiski un vienkārši identificējami skaidrojumi, kāpēc “Labra namam” ar divām janvārī parādītajām skaņizrādēm neizdevās sasniegt iecerēto mērķauditoriju. Viens no tiem, manuprāt, ir performances vēlā izziņošana. Esmu piedalījusies pirmizrāžu plānošanas sarunās un ļoti labi izprotu praktiskos iemeslus, kāpēc tas tā notika. Tāpat arī, jau gana ilgi pati darbojoties kultūras sfērā, saprotu, ka bieži praksē nav iespējams ieceres īstenot tādu triviālu faktoru dēļ kā laiks, nauda un dedlaini, kuros jāiekļaujas. Taču izpratne diemžēl neatceļ faktu, ka šāda tipa darba izziņošana nedēļu vai kaut vai divas iepriekš ir krietni novēlota. Ļoti labi zinu arī to, ka sadzīvošana ar fiziskiem ierobežojumiem, īpaši vidē un sabiedrībā, kas ne tuvu nav nosaucamas par pašām pieejamākajām un iekļaujošākajām, prasa visai rūpīgu ikdienas plānošanu (un es dzīvoju salīdzinoši ļoti neatkarīgu un priviliģētu dzīvi). Ir diezgan maz ticams, ka cilvēki, kuriem katrs gājiens ārpus mājas vai vismaz došanās uz neikdienišķām vietām ir savlaicīgi jāizplāno un, iespējams, tajā jāiesaista vēl kāds, spontāni iegādāsies biļetes uz mākslas performanci parīt, kā to varbūt šad tad dara vairums laikmetīgās mākslas patērētāju. Īsais izrādes izziņošanas laiks, protams, arī liedza izmantot plašākas reklāmas iespējas, piemēram, radio un televīzijā, kas daļai potenciālo apmeklētāju varētu būt gana nozīmīgi informācijas ieguves avoti. Zināmu lomu (kā jau visā šobrīd) droši vien nospēlēja arī pandēmijas klātbūtne. Tāpat kāda ietekme noteikti bija arī tam, ka pagaidām bija iespējams noorganizēt vien divas izrādes – lielāks performanču skaits noteikti ļautu pievērst arī lielāku mediju uzmanību, publiskajā telpā vairojot informāciju un rezonansi par šo notikumu. 

Svarīgi ņemt vērā arī daudz plašākus kultūrsociālus kontekstus. “Labra nams” no pieejamības un mērķgrupas iesaistes viedokļa noteikti nebija noorganizēts perfekti, un šajā ziņā ir aspekti, kas nākotnē uzlabojami. Tomēr esmu visai pārliecināta – kamēr vien cilvēkiem ar dažādām saslimšanām un ķermeniskiem ierobežojumiem pieejami mākslas darbi būs izņēmums un atsevišķu mākslinieku iniciatīva, nevis nozīmīga kultūrpolitikas prioritāte, mēs nesagaidīsim plašas auditorijas no sabiedrības grupām, kuras jau sen pieradušas būt no kultūras procesiem izolētas. Mēs tās nesagaidīsim arī, kamēr nesāksim nopietni un sistemātiski risināt vides, sabiedriskās telpas, izglītības u. c. jomu pieejamības problēmas.

Mani mērķprogramma “KultūrELPA” iepriecina (īpaši tādēļ, ka tās ietvaros ir tapis brīnišķīgais “Latvijas PEN” podkāsts “Obligātā literatūra”). Noteikti negribu kritizēt projektu, kas māksliniekiem un organizācijām, kas to vēlas darīt, beidzot sniedz iespēju vismaz mēģināt veidot iekļaujošus kultūras notikumus. Taču negrasos arī pietušēt vai slēpt savus uzskatus šajā jautājumā – ar “KultūrELPU” ir daudz par maz. Par pieejamu un iekļaujošu mākslu vajadzētu domāt ikdienā, nevis kampaņveidā.

Protams, ka visi mākslas darbi nekad nebūs vienlīdz pieejami pilnīgi visām sabiedrības grupām: tas nav iespējams kaut vai dažādu darbu un žanru specifikas dēļ, tomēr es gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā mākslas notikumi, kas iekļauj cilvēkus ar invaliditāti, netiek uzskatīti par kaut ko īpašu vai pārsteidzošu.

Vēl nedaudz atgriežoties pie “Labra nama” radītās sajūtu pieredzes, ļoti ceru, ka kultūras medijos parādīsies arī citu apmeklētāju pārdomas un atsauksmes par performanci. Tā kā esmu apmeklējusi arī vairākus mēģinājumus dažādās darba tapšanas stadijās, pirmizrādes vakars man bija trešā reize, kad piedzīvoju to pilnīgā tumsā. Un pirmizrādes apmeklējuma laikā es patiesībā ļoti daudz domāju tieši par to, kā šo pieredzi uztver un sajūt tie apmeklētāji, kuri nezina, ko sagaidīt. Tāpat, ko par to domā skatītāji, kuri laikmetīgās dejas performances apmeklē biežāk nekā es un var šo pieredzi ievietot plašākā salīdzinošā kontekstā.

Pašā pirmajā reizē, kad piedzīvoju performanci pilnīgā tumsā, apmēram pirmās desmit minūtes atrados uz panikas lēkmes robežas. Pandēmija aizvien nav beigusies, tādēļ bez acu apsēja performances laikā uz sejas atrodas arī maska. Un mana pirmā ķermeniskā reakcija bija vēlēšanās to visu raut nost un skriet prom, jo likās, ka es tūlīt vairs nevarēšu paelpot, ka es jau nevaru paelpot, ka es pilnīgi noteikti šādi nevarēšu izturēt četrdesmit minūtes; tā panikas lēkmēm raksturīgā iracionālā pārliecība, ka tuvojas nāves draudi. Līdzīgi varētu justies “Netflix” seriālu varoņi, kurus kāds sagrābis par ķīlniekiem un ieslodzījis kādā šaurā, tumšā vietā.

Tad bailes un diskomforts kaut kā pamazām pārgāja, un es ieslīgu tādā kā meditatīvā transā. Turpmākajās reizēs intensīvas bailes vai panika vairs neatkārtojās, varbūt kaut kur fonā pazibēja tikai to apveidi.

Biezajā, dziļajā tumsā (apsējs ir necaurredzams), kurā ieved izrādes pasaule, ir kaut kas pirmatnējs un mierinošs, tur lietas var pieskarties bez vārdiem. Vienlaikus šī tumsas pieredze ir privāta un neprognozējama. Tumsa mums katram ir atšķirīga, mēs tajā esam piedzīvojuši katrs citas – gan labas, gan sliktas – pieredzes. Sajūtu, kāda mani pārņēma performances tumsā, varētu salīdzināt ar to sajūtu, kas reizēm pārņem, vasaras vakarā guļot uz muguras mierīgā jūrā un skatoties debesīs. Tā ir liela un visaptveroša sajūta, ka tu esi pašā centrā – savas sirds un pasaules – centrā, tieši tajā punktā, kur tev jābūt. Tev pat liekas, ka tu varētu saprast visu, kas tev jāsaprot, ka tu jau saproti. Ja vien… Tev izdodas atkratīties no domas, ka tur, dzīlēs, zem tevis, iespējams, ir medūzas, haizivis un zemūdens briesmoņi, kas tūlīt pastieps pēc tevis savus glumos taustekļus un novilks tevi dzelmē, un tu nekad vairs neredzēsi debesis. Vai varbūt to var salīdzināt ar sapni vai narkotisku vielu izraisītu stāvokli, kurā briesmas ir īstas tikai tad, ja tu uz tām koncentrējies. Āķis gan ir tajā, ka ne vienmēr, šo principu apzinoties, mums pietiek mentālās enerģijas, lai to īstenotu un savas bailes lieki nebarotu.

Šajā aspektā “Labra nams” var izrādīties riskanta mākslas pieredze, jo tajā pastāv gana liela neprognozējamības dimensija un nav iespējams garantēt, ka tumsas pieredze kādam nebūs intensīvi nepatīkama vai biedējoša. Vienlaikus tieši šī neprognozējamība piešķir performances piedzīvojumam neatkārtojamu autentiskumu. Tāpat arī fakts, ka kāda ļoti būtiska skaņizrādes daļa, varbūt pat pats Labra nams, ir apmeklētājos pašos, un visas performances norises ir tikai rīki, lai tajā nokļūtu.

Attēls: publicitātes foto.