Annija Broniča

2021. gada septembrī Ģertrūdes ielas teātrī projekta “Jauno maiņa” ietvaros sevi kā jaunos horeogrāfus pieteica trīs Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmas absolventi, kas savus diplomus saņēmuši nu jau pagājušā gada jūlijā. Gada noslēgumā, 1. decembrī, arī man bija iespēja noskatīties viņu veikumu – Emīlijas Bergas darbu “Starptelpa”, kas kopš pirmizrādes dienas jau bija paspējis transformēties no trio duetā, Ģirta Dubulta izrādi “Mums” un Gundegas Rēderes solo darbu “Viens”. Projekts “Jauno maiņa” veidots, lai sekmētu teātra attīstību un atbalstītu jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī. Ģertrūdes ielas teātris to īsteno sadarbībā ar Dirty Deal Teatro, Rēzeknes teātri “Joriks” un Valmieras Drāmas teātri.

Visiem trīs mazās formas darbiem kopīgs ir minimālisms, sava veida kustības intravertums – uz iekšējiem procesiem vērsta kustība –, kā arī vizuālā tēla tīrība. Jāpiemin, ka pārdomāta vizuālā estētika, manuprāt, ir šo horeogrāfu paaudzi raksturojoša pazīme, kas studiju pēdējā gadā nostiprinājās arvien vairāk gan noslēguma eksāmenos, gan diplomdarbu izrādēs. Tā ne vienmēr izpaužas spilgtos efektos vai neparastos tērpos kā izrādē “Mums”. Darbos ”Starptelpa” un ”Viens” izrāžu krāsu gammā un faktūru izmantojumā  drīzāk izpaužas minimālisms – balti, adīti džemperi uz viendabīgi melna fona vai silti, sūnu zaļi toņi, krītoša auduma tērps, kas harmoniski saplūst ar atkailinātām rokām un koka grīdu ar aplupušu krāsu. Izrādes vizuālā kopaina jaunajiem māksliniekiem ir tikpat svarīga kā vēstījums un kustību materiāls. Darbu vizuālo pusi veiksmīgi izceļ arī tas, ka Ģertrūdes ielas teātra lielā zāle pārveidota par black box, pārradot jau pierasto ĢIT lielo zāli par jaunu telpu. Uz melnās kastes fona izceļas dejotāju ķermeņi, turklāt jaunizveidoto telpu katrai izrādei atšķirīgu un ietilpīgu padara Dinas Beināres un Jūlijas Bondarenko gaismu partitūras. Tās nenozog skatītāju uzmanību no dejojošajiem ķermeņiem, bet drīzāk harmoniski iekļaujas horeogrāfu idejas izklāstā.

Emīlija Berga “Starptelpa” (dejo Kitija Geidāne, Emanuēla Zvaigznīte)

Anotācijā minēts, ka “izrāde piedāvā ielūkoties telpā, kurā caur kustību un skaņu tiek meklēta pāreja no vecā uz jauno”. Dienā, kad apmeklēju izrādi, šķita, ka Jurģa Lūša radītā orģinālmūzika bija spēcīgāka par abu dejotāju ķermeņiem. Izrādes kulminācijas brīdī skaņu celiņš radīja sajūtu, ka telpā izlaistā skaņa ir tik varena, ka pilnībā pārņēmusi kontroli pār manu ķermeni. Iespaidīga un mazliet baisa sajūta. Iespējams, šajā sajūtā balstīts arī abu dejotāju kustību materiāls, to izjūtot savā ķermenī visu izrādes laiku. Kitija Geidāne un Emanuēla Zvaigznīte izrādē ir kā divi nerimstoši gaismas kūļi, kas no iekšējās ķermeniskās telpas mēģina izkļūt ārējā, lai saplūstu ar acīm netveramo melnās kastes matēriju. Šajā vakarā pāreja, lai arī nenācās viegli (un tas gandrīz nekad nav viegli), šķiet, tomēr notika.

Ģirts Dubults “Mums” (dejo Simona Ozola, Edvarts Kurmiņš, Ramona Levane)

Izrāde “Mums” runā par cilvēku identitāti ārpus sabiedrības uzliktajām dzimumu normām, sociālajiem konstruktiem. Izvēlētā tēma arvien skaļāk izskan publiskajā telpā un, kā teikts izrādes anotācijā, “lielu daļu sabiedrības mulsina”, tajā skaitā mani. Tāpēc pirms izrādes satraukti mulsu un baidījos, bet tagad atskatoties, tas šķiet lieliski. Izrāde darīja to, kas mākslas darbam ir jādara – mani satricināja. Ģirts ir radījis darbu ar dziļu ideju, kas uztverama vairākos līmeņos un izrādes laikā man kā skatītājai lika neizbēgami veidot dialogu ar sevi, domājot par horeogrāfa pieteikto tēmu. Kitijas Geidānes radītais dejotāju vizuālais tēls dod papildu efektu, kas palīdz izcelt darba ideju – dejotāji no “sievietēm” un “vīriešiem” ir pārvērsti ķermeniskās, mazliet futūristiskās būtnēs, uz kurām, šķiet, varētu skatīties stundām ilgi. Horeogrāfs kā kustību materiāla izejas punktu izmantojis elpu – elementu, kas mūsu ķermeņos vēl nav pakļauts sociālām normām. Elpot drīkstam mēs visi, vienalga kā sevi saucam (vai nesaucam). Veids, kādā horeogrāfs izvēlējies runāt par šo tēmu, ļāva man atbrīvoties no mulsuma un bez liekas psiholoģiskas pretestības saplūst ar darba ideju.

Izrādē apspēlēts ķermenis kā tukšs ietvars, kuru uz priekšu dzen tikai izelpa. Dejotāju ķermeņi asociējas ar baloniem, kuri ar ieelpu piepildās, bet pārvietoties telpā spēj, tikai izlaižot gaisu. Kustību un horeogrāfijas ziņā “Mums” ir bagātīgākā no visām “Jauno maiņas” izrādēm.

Vienīgais mīnuss ir izpildītāju atšķirīgās tehniskās spējas realizēt kustību materiālu. Izrādē kustību princips ir ļoti skaidri pieteikts, tāpēc uzkrītoši ir brīži, kad šis uzdevums tiek izpildīts formāli, nevis pilnvērtīgi ķermeniski. Atsevišķos brīžos var manīt, ka elpa tiek izmantota tikai tamdēļ, lai dejotāji spētu vienoties unisonā (elpa kā tehnisks atskaites punkts, kas, nepilnīgi izdarīts, nerealizējas kā māksliniecisks rīks), tādējādi kustību materiāls reizēm zaudē spēku un ticamības momentu. Elpa no dabas ir ārkārtīgi individuāla, katrai ķermeņa komplektācijai pieskaņota. Lai panāktu trīs atšķirīgu dejotāju unisonu, radīto materiālu nepieciešams noslīpēt līdz sīkākajām detaļām, lai visi izpildītāji tiktu līdzi uzdevumam vienlīdz veiksmīgi.

Kā tehniski spēcīgu izpildītāju šajā darbā sevi piesaka Ramona Levane, kura radītajā materiālā šķita kā zivs ūdenī. Visu izrādes laiku dejotāja spēja neatkāpties no uzdevuma, un likās, no tiesas attiecamies pret savu ķermeni kā pret karkasu, nevis sociālu lomu izpildītāju. Ramona Levane horeogrāfa idejas iemiesojusi ārkārtīgi organiski un tur augstu latiņu kolēģiem Edvartam Kurmiņam un Simonai Ozolai. Neskatoties uz nelielajām izpildījuma nepilnībām, darbs ir spēcīgs, pārliecinošs un rezonē manī vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās.

Gundegas Rēderes solo “Viens”

Gundega Rēdere sevi kā jauno mākslinieci piesaka ar solo, kurā zināmā mērā izaicina gan sevi, gan skatītājus. Horeogrāfe uzdrīkstas nolikt sevi “zem lupas” – viņu neslēpj ne gaismas efekti, ne uztveri manipulējošs kostīms, ne kustību materiāls. Viņa arī neslēpjas telpā, bet pārliecinoši stāv tās centrā, skatuves priekšplānā, un ar nesatricināmu skatuvisko klātbūtni veido sākotnēji dialogu ar sevi, savu iekšējo ķermenisko procesu, līdz iesaistās “sarunā” ar skatītāju. Gundega ar uzdevumu tiek galā, neliekuļojot ne sev, ne savam vienīgajam partnerim – skatītājam. Viņas it kā neredzamā fizikalitāte lika manam sēdošajam ķermenim dzīvot līdzi ķermenim uz skatuves, atslābstot tikai pēc tam, kad atslāba pati izpildītāja. Radās sajūta, ka ar pavisam minimāliem līdzekļiem enerģētiski tika sasniegts ikviens zālē sēdošais. Par to liecina fakts, ka pēc horeogrāfes noiešanas no skatuves mēs vēl ilgi lūkojāmies tukšajā, bet enerģētiski piepildītajā telpā, ko Gundega aiz sevis atstāja. Domāju, ka mēs tā arī būtu palikuši sēdēt, ja vien zālē esošais tehniskais personāls neuzdrīkstētos pārtraukt klusumu ar noslēguma aplausiem (kādam vienmēr jāuzdrīkstas pielikt punktu). Tas man lika aizdomāties – cik gan ilgi skatītājs ir spējīgs vērot tukšu telpu? Un vai telpa tiešām bija tukša vai tomēr pilna ar mums pašiem? Šo darbu raksturotu kā cilvēcīgi patiesu un vienkāršu, meditatīvu, atbrīvojošu procesu, kurā Gundega Rēdere mūs nevardarbīgi paņēma līdzi, pēc tam noliekot atpakaļ savās vietās. Gundega ar savu skatuvisko vieglumu rada asociāciju ar skatuves putekļiem, kas, pēkšņi izkustināti, lēni paceļas gaisā un nemanāmi mūs ieskauj.

Kopumā gan šī projekta horeogrāfi, gan dejotāji sevi pieteikuši pietiekami veiksmīgi. Pagaidām viņi vēl turas kopā, kas tikko pēc augstskolas absolvēšanas pat nāk par labu, jo tādējādi iespējams pirmos soļus spert pārliecinošāk un drošāk. Pietrūkst vēl tikai mazliet, lai katru izrādi skatītājiem varētu piedāvāt kā atsevišķu vienību. Vakara izrāžu kopumu var salīdzināt ar veiksmīgu trīs īso stāstu krājumu, kurā bez plaša iztirzājuma kodolīgi apspēlētas katram horeogrāfam aktuālās tēmas. Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfu sestā paaudze, no kuras nākuši projekta “Jauno maiņa” mākslinieki, studiju laikā sevi apliecināja kā jauniešus ar gana brīviem uzskatiem (viņi ir pirmā paaudze, kas kompozīcijas eksāmenā uzdrošinājās uz skatuves kāpt kaili), drosmīgus, Z paaudzes spurainuma pilnus un arī tehniski spējīgus, tāpēc ceru, ka ar katru nākamo darbu ikviens no viņiem spēs mums atklāt savu rokrakstu un pasaules redzējumu, uzdrošināsies arvien vairāk satricināt skatītāju iekšējo pasauli un noturēs sevī nerimstošu laikmetīgās dejas mākslinieka dzirksti.

Titulattēls: skats no izrādes “Mums”. Foto: Alvils Ronalds Bijons.