Laura Jasmane

Lai gan vārdnīca nesniedz skaidru atbildi, kāda apjoma pasākums var tikt definēts kā festivāls, tomēr ikgadējā koncerta “Baleta zvaigznes Jūrmalā” dēvēšana festivāla vārdā mani ir mulsinājusi vienmēr. Tādēļ prieks, ka šogad “Baleta zvaigznes Jūrmalā” pirmo reizi 22 gadu pastāvēšanas vēsturē papildus tradicionālajam “zvaigžņu” koncertam piedāvā ko pilnīgi jaunu – Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē sevi piesaka baleta izrāde “Jūlijas jaunkundze”. Zviedru klasiķa Augusta Strindberga luga Latvijā ir plaši pazīstama, jo atšķirīgos laika posmos iestudēta teju katrā teātrī. Lugas aktualitāte slēpjas tās psiholoģiskumā – Jūlijas jaunkundze ir 19. gs. nogalē sarakstīts darbs, kas atklāj cilvēka iekšējo, nevis ārējo konfliktu kā galveno stāsta virzītājspēku. Emocionāls pārdzīvojums ir šī vakara galvenais motīvs – bez “Jūlijas jaunkundzes”  programmā tiek piedāvāti vēl divi darbi, kuru tematika ir līdzīga.

Lai gan pats pasākums ir festivāla jauninājums, tā dalībnieku saraksts pārsteigumus nerada. Anna Laudere un viņas dejas un dzīves partneris Edvins Revazovs ir regulāri festivāla viesi, tāpat kā Elzas Leimanes un Antona Freimaņa duets, ko festivāls piedāvāja arī pagājušajā gadā. Bet šis, šķiet, ir pirmais gads, kad Edvins Revazovs novērtējams ne tikai kā dejotājs, bet arī kā horeogrāfs, ar kura darbu “Baltais troksnis” Johana Sebastiana Baha mūzikas pavadījumā vakars sākas.

Numura pirmajā daļā redzam plūstošu, maigu duetu ar Annu Lauderi, tam seko apbrīnojami gara emocionāla variācija, kurā tiek izdzīvots vesels cilvēka pārdzīvojumu ceļš – meklējumi, kļūdas, sāpes un miers. Fragments ļauj novērtēt izpildītāja lielisko fizisko un emocionālo noturību. Horeogrāfijas teatrālisms gan nepalīdz saprast, kāda sāpju ceļa iziešanu vēroju, tādēļ noderīgs būtu bijis neliels ievads darba tematikā un nosaukumā – vai baltais troksnis ir pēc sāpēm sasniegta miera skaņa?

“Baltais troksnis” ir vienīgais šī vakara darbs, kurā skatītāja tuvums kļūst par mīnusu. Ņemot vērā horeogrāfiju dramatisko iedabu un tajās aplūkotās universāli cilvēciskās tēmas, iespēja novērtēt dejotāju mīmiku un sajust to tuvumu ir milzīgs pluss, kas sniedz baletam neierastu atmosfēru. Tomēr “Baltā trokšņa” ievadā ar maigo Baha mūziku lirisko adagio noskaņu noturēt traucē uz grīdas dzirdamās dejotāja soļu skaņas.

Otrais koncerta numurs ir Latvijas Nacionālajā operā un baletā iestudētās, atļaušos teikt, triumfālās izrādes “Ņižinskis” horeogrāfa Marko Gekes “Ugunsputns”, kuru izpilda Elza Leimane un Antons Freimans. Lai gan šo pas de deux šajā pašā sastāvā festivālā baudījām jau pagājušajā gadā, Geke un abi dejotāji nepieviļ. Izdzirdu, ka dejas laikā bērna balstiņa no skatītāju rindām jautā “kas tas ir?”, savā atklātībā uzdodot jautājumu, kas Gekes darbu laikā droši vien skan daudzu skatītāju prātos. Neskatoties uz horeogrāfijas abstrakto raksturu un, iespējams, ne visiem skatītājiem pazīstamajiem “Ugunsputna” personāžiem, abu tēlu kā divu dažādu dabu, enerģiju simbioze un saspēle ir skaidri nolasāma, un pēc numura zālē skan ovācijas. Geke vēlreiz pierāda, ka mākslai ne vienmēr jābūt skaidri interpretējamu simbolu kopai. Skatuves kustību intensitāte, spārnu vibrācija ir pilnīgi pretēja “Baltā trokšņa” plašajai kustību amplitūdai, bet šīs miniatūras kustības manifestē vairāk enerģijas. Ja “Baltā trokšņa” mērķis ir plašiem žestiem izteikta kvazireliģiska svētlaime, tad “Ugunsputns” ir mežonīgs reivs, kas ietērpts vien skatienā.

Vakara otrajā daļā – pasākuma nosaukumā pieteiktā “Jūlijas jaunkundze”. Lugā darbojas trīs tēli – Annas Lauderes izdejotā Jūlijas jaunkundze, sulainis Žans, kuru atveido šī darba horeogrāfs  Edvins Revazovs, un Žana saderinātā kalpone Kristīne Elzas Leimanes izpildījumā. Bagātīgie varoņu iekšējie konflikti, kurus, gluži kā realitātē, spēcīgi ietekmē visdažādākie faktori – bērnības pieredzes, dzimums, sociālekonomiskais stāvoklis un slānis, laikmets un sabiedrība – padara šo darbu aktuālu arī šodien. Tas ir sava veida manifests cilvēka iekšējam trauslumam un sarežģītībai, ko vislabāk izsaka Strindberga laikabiedra Freida idejas. Tieši tādēļ luga un arī 1951. gada zviedru režisora Alfa Šēberga filma iekļauj ainas no tēlu pagātnes – Jūlijas jaunkundzes traģiskos zaudējumus un Žana kā nabadzīgā ģimenē auguša bērna sastapšanos ar vēl nepieredzētu skaistumu. Šīs detaļas ļauj skatītājam skaidrot un izprast varoņu vienmēr mainīgās, sadismam un mazohismam līdzīgās lomu spēles.

No vienas puses, horeogrāfija un dejotāji spēj perfekti atspoguļot šīs lomas, īpaši izceļas Jūlijas atkarība no Žana un viņa spēja veidot, iespējams, deformēt Jūlijas skatījumu uz pasauli un sevi tajā. Kā ļoti veiksmīgi vērtējama arī izrādes muzikālā pavadījuma izvēle – Pētera Vaska darbs dzīvajā izpildījumā perfekti izsaka Jūlijas un Žana attiecību nebeidzamo spriedzi un vienlaicīgi traģisko dabu. Vaska mūzikā, gluži kā Jūlijas raksturā, spēks mijas ar trauslumu, harmonija pārtop disharmonijā.

No otras puses, skatītājam netiek piedāvāts pietiekošs konteksts – vēsture, kas Jūliju un Žanu vedinājusi līdz šim traģiskajam dzīves mirklim, un iemesls, kādēļ šī vakara izrāde jau sākas Jūlijas jaunkundzes izmisuma punktā, Annai Lauderei citējot fragmentu no lugas: “Nav spēka turēties, es vēlos nokrist, bet nekrītu, tomēr miera man nebūs un atpūtas nebūs, kamēr netikšu lejā…” Pagātnes ainu demonstrēšana šāda apjoma baletā var būt izaicinājums, tomēr tajā noteikti nevar vainot cilvēkresursu trūkumu. Man par pārsteigumu bez trīs galveno lomu izpildītājiem izrādē piedalās vēl divi dejotāji – LNOB baleta mākslinieks Roberts Naje un LNOB solists (!) Aleksandrs Osadčijs. Abu tehniski un mākslinieciski spēcīgo dejotāju piedalīšanās gan aprobežojas ar scenogrāfijas elementa pārvietošanu un pūļa aizstāšanu, kas ir man neizprotams spējīgu dejotāju nodarbināšanas veids.

Vēl viens Strindberga dramaturģijas novatorisms, kas pirms vairāk nekā 130 gadiem sacerēto darbu padara aktuālu arī šodien, ir izvairīšanās no teatralitātes. Kā pats Strindbergs raksta lugas ievadā, “modernās psiholoģiskās drāmās smalkas dvēseles kustības tiek drīzāk atspoguļotas sejā, nevis ar žestiem vai skaņām”. Lai gan horeogrāfijai kopumā nevar pārmest pārlieku tiešumu, un visi trīs dejotāji ir arī lieliski aktieri, tomēr Kristīne sevi apzīmē ar krusta zīmi tik daudz reižu, kulmināciju sasniedzot izrādes noslēgumā, kad metas uz ceļiem un aiz rokas sev līdzi rauj arī līgavaini Žanu, ka tas kļūst teju komiski. Lugas kontekstā šādas simbolikas izvēli gan iespējams pamatot ar morālā kompasa trūkumu Žana un Kristīnes dzīvē un autora mājienu uz nevēlamu kristietības norietu sabiedrībā, kas, ņemot vērā Strindberga konservatīvos uzskatus (Jūlijas liktenis ir autora norāde uz sievietes emancipācijas nevēlamo raksturu), ir pamatota izvēle, tomēr to iespējams komunicēt citā, skatītājam interesantākā veidā. Toties veiksmīgi norādīts uz Žana sociālekonomisko stāvokli un personīgajām ambīcijām – tās reprezentē skatuves fonā stāvošā fraka un cilindrs, ko viņš uzmēra.

“Jūlijas jaunkundze” ir bagātīgs un vienlaikus sarežģīts dramatisks darbs, kurš, kā pierāda šis vakars, ir arī horeogrāfisks un scenogrāfisks izaicinājums. Iespējams, veiksmīgāka būtu bijusi izvēle baleta veidošanas procesā pievērsties konkrētām tēlu īpašībām un to pagātnes kontekstiem, tādā veidā nododot skatītājam skaidrāku darba vēstījumu. Taču Dzintaru koncertzāles Mazā zāle ir perfekta vieta šāda – cita – veida baletam. Nevis aristokrātiskām ainām ar princesēm un prinčiem, bet jūtīgam, cilvēciskam, šodienas skatītājam tuvam pārdzīvojumam, kurš var tapt par perfektu kontrastu un papildinājumu festivāla ierastajam “zvaigžņu” koncertam Lielajā zālē.

Attēls: publicitātes foto.