Kristīne Brīniņa*

“Brīvprātīgā verdzība” pirmizrādi piedzīvo 2025. gada 5. maijā Ģertrūdes ielas teātrī. Ideja izrādes autoram Vladimiram Goršantovam radās 2023. gada vasarā, kad mākslinieka uzmanības lokā nonāca egoisma tēma.^[1] Meklējot teorētisko materiālu, kas apskata egoismu un tā cēloņus, horeogrāfam tika ieteikta Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) populārzinātniskā grāmata “Egoistiskais gēns” (“The Selfish Gene”, 1976. g. un 2. izd. 1989. g.). Izrāde ir tapusi, iedvesmojoties no grāmatas pamattēzes, ka dabiskās atlases procesā konkurē nevis sugas vai indivīdi, bet gēni un ka dzīvās radības ir izdzīvošanas mašīnas – roboti, kas ieprogrammēti tā, lai nodrošinātu egoistisku molekulu, gēnu izdzīvošanu.^[2] Izrādē egoisms kļūst par notikumu dzinējspēku. “Brīvprātīgā verdzība” ir kā šodienas absurdās publiskās izrādīšanās karikatūra – glamūrīgs un žilbinošs plāksteris, ar kuru tiek aizklāta ciešanu un vardarbības realitāte.

Iztēles iekustināšana

Ienākot zālē, uz skatuves ir trīs dejotājas – Darja Turčenko, Roberta Gailīte un Kitija Geidāne. Viņas ir kā trīs mītiski vaļņi, kas atrodas pretī metāla ventilatoram, radot ainavu, kurā pārpasaulīgais satiekas ar ikdienišķo. Varbūt tie ir kūstoši aisbergi, kurus dzesē necilais ventilators. Vai arī ventilators ir ironija par dievišķo elpu, kas iepūš dzīvību pirmsākumu iedīglī. Ar šo vizuālo impulsu tiek aizsākta iztēles darbināšana, kas izrādes gaitā dejo dažādos virzienos, mainoties uztveramo lietu nozīmei.

Dejotājām lēnām uzsākot kustību, “aisbergu” driskas atdalās no ķermeņiem, padarot sievietes līdzīgas eņģeļiem, tad karsējām ar pušķiem rokās vai mākslas vingrotājām. Uz brīdi pavīd jautājums – kāpēc tieši sievietes ir izrādes izpildītājas? Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Rietumu domāšanā sievietes tiek asociētas ar instinktīvo, necivilizēto un iracionālo, t.i., dzīvniecisko.^[3] Varbūt horeogrāfs šo dzimuma stereotipu pielīdzina pirmsākumam, kur dejotājas reprezentē Dieva radīto pirmo sievieti, Ievu^[4], kas aicina uz grēku. Manā uztverē noteiktām atbildēm nav nozīmes, bet svarīgāka ir radošās komandas atjautīgi ar dažādām detaļām radītā auglīgā augsne, kurā domu impulsiem iesēties un uzsākt savu subjektīvo/unikālo izrādes skatīšanās dzīvi. 

Atkārtojuma spēks

Vērojot izrādi, var just Vladimira uzticību savai skatuves valodas un kustību interesei – personiskais, konkrētais satiekas ar abstrakto un vispārināto. Vladimira komponētā kustību partitūra brīžiem tiek izpildīta perfektā unisonā, vienlaikus ļaujot kustībai pulsēt atšķirīgos dejotāju ķermeņos ar dabiskām nobīdēm. (Turu īkšķus, lai izdodas šo kvalitāti un fizisko izturību noturēt arī turpmākajās izrādēs, ņemot vērā, cik reti ir iespēja darbu dejot.) Kustību atkārtojums kļūst par spēcīgu rīku izrādes dramaturģijas struktūrā, kurā kontrasti ainu risinājumos pārsteidz. Mainot atkārtojuma sekvences parametrus, laužot ritmus un unisona principus, tiek noturēta uzmanība un interese par to, kas notiks tālāk. Rodas laika apturēšanas vai pagarināšanas iespaids, uz kura fona jauns pavērsiens kļūst par spēcīgu notikumu. Tieši atkārtojums dažkārt ir noderīgs rīks, veidojot nepieciešamību pēc pārmaiņām.^[5] Vairākkārtēji piedzīvojot vienu un to pašu horeogrāfisko attēlu, tas var kļūt par kaut ko pavisam citu, nekā tas bija, kad parādījās pirmo reizi.^[6] Piemēram, ilgstoši vērojot dejotājas atkārtoti izpildām vienu kustību sekvenci, transformējas šo tēlu radītais iespaids. Trīs sievietes iztēlē no karsējām kļūst par androīdiem jeb humanoīdiem robotiem, simboliski iemiesojot vēstījumu par dzīviem organismiem kā mehānismiem, kas izpilda gēnu izdzīvošanas funkciju. Šo iespaidu pastiprina komponista Ernesta Valta Circeņa radītā elektroniskā mūzika, kas pilnībā saaug ar dejotāju ķermeņiem, kļūstot par vienu veselumu. Circeņa jūtīgajā un ritmiem piesātinātajā skaņu ainavā organiski ieguļas izrādes izteiksmes līdzekļi, paspilgtinot ķermeņa valodu, žestus un burtiski uzturot izrādes vēso temperatūru un sintētisko vidi.

Izrādes dejotājas

Izpildītāji, ar kuriem autors izvēlas strādāt, bieži vien ir dejas darba vissvarīgākais materiāls – ar vārdu “materiāls” apzīmējot ne tikai kustību kvalitātes, bet arī cilvēciskas īpašības, kas ietekmē horeogrāfijas radīšanu. Horeogrāfs Vladimirs Goršantovs un izrādes spēcīgās un harismātiskās dejotājas Roberta Gailīte, Kitija Geidāne un Darja Turčenko ir no apvienības “SIXTH”, kas izveidojās, Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas studentu sestajai paaudzei absolvējot bakalaura programmu. Izrādē rodas iespaids, ka horeogrāfs kustības ir komponējis, domājot tieši par šīm trim dejotājām, pazīstot katras ķermeņa valodu. Visu izrādes laiku dejas mākslinieces ne mirkli nezaudē fizisku klātesamību un precizitāti. Klātbūtne nesašķobās arī humora ainās, kad varētu būt samērā viegli “izsisties”, kā arī tad, kad lietas nenotiek, kā paredzēts. Piemēram, kad Ieva Stalšane no skatītāju rindām dejotājām uz skatuvi raida piepūstu globusu, bet tas ielido kulises tālākajā stūrī. (Arī nākamais mēģinājums ir neveiksmīgs, globusam atsitoties pret prožektoru.) Ņemot vērā grotesko izrādes vēstījumu, biju gatava noticēt, ka neveiklība ir plānots gājiens, bet pēc izrādes sarunās ar dejas māksliniekiem noskaidrojās, ka šī ir bijusi pirmā reize, kad notiek šāds starpgadījums. Manā uztverē šī šķietamā neveiksme brīnišķīgi iekļāvās izrādes vēstījumā, izspēlējot cilvēces tizlo apiešanos ar zemeslodi.

Telpa un kostīmi

Izrādes kostīmu sastāvdaļa – baltās strēmeles –, kas darbojas arī kā scenogrāfija, savienojumā ar dejotāju ķermeņiem rada vizuāli skaistus kinētiskus objektus un tēlus, piemēram, citbūtnes – klejojošus savtīgus krūmus vai baltus mākoņus. Tad tie pārvēršas par jetijiem dzīrēs, kas ļaujas svinīgiem smiekliem, tiem svārstoties starp gandarījumu un neirozi.

Kostīmu māksliniece Ieva Stalšane dejotājas ir ietērpusi baltos pieguļošos triko, izdekorētos ar dažādu krāsu vizuļojošiem dimantiņiem. Dejotāju matu sakārtojumu veido eleganta skūpsta cirta jeb kiss curl, kas rada atsauci uz 20. gs. 20. gadiem. Ar vienu cirtu izrāde paver durvis uz periodu pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās starptautiska skaistuma kultūra, notika dzimumu lomu transformācija, sabiedrība arvien vairāk pievērsās novitātēm un pārmaiņām, uzplaukstot kapitālismam, kas atdūrās pret “iznīcības karu” jeb Otro pasaules karu, kura ietvaros notika šausminoša cīņa par pasaules ekonomiskajiem resursiem. Šī vizuālā zīme atraisa domas par šodienas baisajām līdzībām ar starpkaru periodu.

Rotaļīgums

Neraugoties uz tēmas sarežģītību, izrādes radošā komanda nebaidās no rotaļīguma un humora. “Galu galā jums ir jāizvēlas kaut kas, kas jums ir svarīgs, un tad jāspēlē ar to tik brīvi, it kā tas būtu tikai vingrinājums,” – britu dejas mākslinieks un aktīvists Džonatans Barovss (Jonathan Burrows) raksta savā grāmatā “Horeogrāfa rokasgrāmata” (“A Choreographer’s Handbook”).^[7] Šis princips palīdz neiestrēgt tēmas smagajā rāmī un plaši paraudzīties uz tās interpretācijas iespējām, kas, manuprāt, izrādes radošajai komandai veiksmīgi izdodas. Izrādē ir daudz ironisku elementu ar komiskām un satīriskām atsaucēm uz šodienu. Piemēram, aina, kur trīs brēcoši kaķi dala teritoriju uz globusa, kas varētu būt parodija par Trampu, Putinu un kādu trešo politisko spēlētāju. Domājot par realitāti, pavisam nav smieklīgi, bet izrādē dejotājas izspēlē karikatūru tik burvīgi, ka skatītāju smiekli pāršalc zāli.

Gēnu un autoritārais režīms

Šķiet, līdzība starp gēnu ietekmi uz organismu un valsts vadītāju ietekmi uz sabiedrību kļūst par vadošo metaforu cēloņsakarībām, kas ir novedušas pie šodienas ģeopolitiskās un sociālpolitiskās situācijas. Arī nosaukums “Brīvprātīgā verdzība” pasvītro autoritatīvas attiecības, kurās cilvēka brīvība ir ilūzija. Izrāde atver jautājumu – kam pieder vara?

Izrādes apraksts ironiskā tonī aicina cilvēkus arī turpmāk atteikties no atbildības par savām izvēlēm un rīcību, piedāvājot vēl vienu ieganstu, ar kuru attaisnot savu sociālpolitisko pasivitāti. Tagad savu nevarību un izvēļu sekas var ne tikai novelt uz planētu un zvaigžņu nelabvēlīgo izvietojumu vai uz pilnmēness pleciem, bet nu arī attaisnot ar egoistisko gēnu dabu. Tādējādi vairojot populistu varu vai ļaujoties diktatoru propagandai un represijām, kas tā vien ilgojas, lai sabiedrība noticētu savai nezināšanai un rīcībnespējai.

Pārmaiņu ilgas

Izrādē mēs neieraugām, ko slēpj balti nospodrinātā ainava. Iespējams, tādēļ, ka mums netrūkst zināšanu par šībrīža genocīda un ekocīda šausmām. Bet vai mēs ieraugām sevi un izvērtējam savu rīcību uz šo notikumu fona? Izrāde turas vizuāli estētiskā rāmī, izspēlējot egoisma tēmu sociālās karikatūras robežās, bet neatklājot egoistiskās pasaules radīto postu. Izrādi lasu kā Vladimira Goršantova vajadzību pārskatīt cilvēku savstarpējās attiecības un ietekmi citam uz cita dzīvi, aicinot pārstāt būt pasīviem, ar sevi aizņemtiem egoistiem. Tā vien šķiet, ka šodien cīņa par savām tiesībām ir pāraugusi vēlmē savas personiskās intereses un iegribas izvirzīt augstāk par citu cilvēku, sabiedrības un dabas vajadzībām.

P.S. Ļaujiet man pašai aizpildīt plaisas

Laimīgā es, ka neizlasīju izrādes aprakstu pirms darba noskatīšanās, kas iztēles lidojumam apcirptu spārnus. Manuprāt, autoriem vajadzētu pieiet ar lielāku jūtību un uzmanību informatīvajai sadaļai, kas ievada skatītāju izrādes teritorijā. Līdztekus visai sarežģītajam R. Dokinsa gēnu evolūcijas pamata idejas konspektam, kurā iztrūkst personiskās autora balss, apraksts norāda, ka izrāde ir ceļojums no mikropasaules līdz makrotelpai, šķietami ar karoti iebarojot to, kas skatītājam būtu jānolasa izrādē, un atņemot iespēju plašāk interpretēt notiekošo. Man šķiet, ka laikmetīgās dejas izrādēs intuitīvie, eksistenciālie un filozofiskie slāņi, kurus paver ķermeņa, skaņas un vizuālā valoda, ir nevis trūkums, bet vērtība, kas skatītājam ļauj pieslēgt iztēli un citas maņas, kas pārkāpj racionālās robežas. Manuprāt, skatītājs vēlas piedalīties izrādē, veicot savu skatīšanās darbu, aizpildot jautājumu radītās plaisas. Šo plaisu pildīšana ir sadarbība jeb saruna starp izrādi un skatītāju.

Vienīgais jautājums, kas palika atvērts, ir Katrīnas Gupalo “The Cat’s Song”^[8] ironiskais un izcili izpildītais horeogrāfiskais rimeiks. Ārpus tā, ka trīs kaķi ir izspēlēti izrādē, – kādēļ tieši šī māksliniece un dziesma?

Meklējiet atbildes uz šo un citiem jautājumiem arī jūs. Nepalaidiet garām nākamo “Brīvprātīgās verdzības” izrādi, jo nav zināms, kad un vai būs vēl iespēja to redzēt. Tuvākā izrāde būs skatāma 29. maijā plkst. 19.00 Ģertrūdes ielas teātrī. Biļetes pieejamas šeit.

Titulfoto autors: Toms Harjo

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, un Liepājas Universitātes rakstniecības maģistrantūru, kā arī studējusi jauno mediju mākslas programmā.

^[1] Slava, Laima. Dejas izrādes “Brīvprātīgā verdzība” veidotājus interesē egoisma tēma. [Skatīts: 2025. gada 21. aprīlī.] Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/dejas-izrades-brivpratiga-verdziba-veidotajus-interese-egoisma-t.a205180/

^[2] Svece, Artis. Darvina rotveilers. [Skatīts: 2025. gada 10. maijā.] Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/darvina-rotveilers-12994566

^[3] Kukaine, Jana. Ekokritikas horizonti. [Skatīts: 2025. gada 21. aprīlī.] Pieejams: https://www.punctummagazine.lv/2024/12/20/ekokritikas-horizonti/

^[4] Ieva – ebreju valodā izrunā “Hava”, kas burtiski nozīmē “dzīvību dodošā”. Tēls Torā, Bībelē un Korānā.

^[5] Burrows, Jonathan. A Choreographer’s Handbook, London and New York: Routledge, 2010, p. 8.

^[6] Džonatans Barovss (Jonathan Burrows) intervē Megu Stjuarti (Meg Stuart). Šī intervija norisinājās 1998. gadā un tika publicēta interviju sēriju krājumā “Sarunās ar horeogrāfiem”, kas tika veltīta izrādei “As It Is” Sautbenkas centrā Londonā 1998. gadā. [Skatīts: 2025. gada 1. maijā.] Pieejams: http://sarma.be/docs/1355

^[7] Burrows, Jonathan. A Choreographer’s Handbook, London and New York: Routledge, 2010, p. 36.

^[8] Katrīna Gupalo ar dziesmu “The Cat’s Song” piedalījās 2024. gada Starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas nacionālajā atlasē “Supernova”, finālā iegūstot 3. vietu.