Rūta Pūce*

2023. gada 5. aprīlī laikmetīgās dejas viesizrāžu programmas “Horos” ietvaros notika trešā pirmizrāde mākslinieku apvienības “IevaKrish” darbam “Satikt”. Trešā pirmizrāde, jo “IevaKrish” ir apvienība, kas savus darbus turpina attīstīt arī pēc pirmizrādes. “Satikt” savu pirmo pirmizrādi piedzīvoja 2020. gadā Valmieras vasaras teātra festivālā, pēc tam 2021. gadā izrādes materiāls tika attīstīts tālāk un dejots festivāla “Laiks dejot” ietvaros, un tagad, 2023. gadā, atjaunotajā Rīgas cirka arēnā “Satikt” beidzot ir atradusi savu eksistenci līdz galam un iegūlusies “IevaKrish” mākslinieciskajā portfolio kā godīgs, stiprs un ļoti jutīgs, pat smalks darbs. 2021. gada izrādē viena no izpildītājām biju es pati. Šī pieredze man ļauj redzēt cauri izrādes struktūrai un reflektēt par tās attīstību gan precīzāk, gan arī empātiskāk. Ko tur slēpt, mani šis horeogrāfu duets valdzina un iedvesmo gan kopīgās sadarbības pieredzes dēļ, gan viņu mākslinieciskā redzējuma un veidoto darbu dēļ. Viņiem arī rūp Latvijas laikmetīgās dejas vide un kopiena, kas piešķir viņu darbībai arī kultūrpolitisku kontekstu. Savukārt manas koleģiālās attiecības ar izrādes veidotājiem piešķir šai recenzijai pamatīgu subjektivitātes kontekstu. 

Par visu vairāk es vēlos akcentēt, ka “Satikt” izrādes materiāls ir sarežģīts. Lai arī vienkāršam skatītājam sākumā var šķist, ka notiek tikai pastaigāšanās, šī pastaiga ir precīzi strukturēta telpā, laikā, ķermenī un skaņā. Man tā šķiet kā horeogrāfijas kvintesence. Materiāls ir veidots, par pamatu ņemot lietuviešu sutartiņu dziedājumus, kurus raksturo daudzbalsība, kas atšķiras tikai par toni vai pustoni. Izrādes muzikālais dramaturgs ir Jēkabs Nīmanis, kurš pēc izrādes man vaļsirdīgi uzsver, ka šis darbs nav folklora. Tā ir spēle ar tradīciju. Viņš, veidojot aranžiju sutartiņu dziedājumiem lietuviešu valodā, mainījis gan to ātrumus, gan attiecības, daudzkārt arī turpinot sutartiņu iesākto principu jaunās variācijās, ko dzīvajā izpildījumā dzied Dārta Drava un Ilze Amanda Zakrevska. Līdzīgi kā Jēkabs Nīmanis ar pietāti pārveidojis muzikālo pirmavotu, arī apvienība “IevaKrish” ritmizētajā divbalsīgajā “soļošanā”, ko paši arī izpilda, ir “iedramaturģizējuši” vizuālas atsauces uz dejām, kas lielai daļai skatītāju varētu būt atpazīstamas – ik pa laikam uznirst valša griezieni, pamanu salsai raksturīgos roku pārtvērienus, gar acīm novibrē alūzijas no latviešu dančiem. Kamēr mans prāts mēģina atšķetināt redzēto dejas alegoriju tīklu, taktīli es sekoju līdzi abu dejotāju ritmam, kas bieži ir gandrīz, gandrīz kopā, bet bieži – patiešām kopā. Pussitienu kāds izdara ātrāk, kāds pārceļ roku lēnāk, kāds izgriežas, kāds apvirpuļo, tad atkal savienojas vienā solī. 2021. gada izrādē, kurā dejoju es, viss vēl bija vienkārši. Ar otru dejotāju Annu Novikovu mēs nekad fiziski nesaskārāmies, vienmēr bijām tuvu viena otrai, jutām kopīgo deju no attāluma, bet tagad izrāde ir sasniegusi tās galējo formu dejas sfērā: abi dejotāji ir satikušies pa īstam – viņi pieskaras, virknējas, izgriežas un nekad nepazaudē viens otru. Caur ritmiski sarežģīto un konceptuāli abstrakto materiālu pietuvinoties sociālo deju pamatbūtībai – būt kopā. 

Reiz izrādes autori Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants kādā sarunā atklāja, ka viņiem pašu veidotās izrādes kļūst garlaicīgas, kad tajās vairs nav iespējas kļūdīties, tāpēc viņi turpina savus darbus sarežģīt. Kļūdas un kļūdīšanās ir raksturīgas arī viņu iepriekšējiem darbiem “Labrys” un “Labra nams”. Viņi ir horeogrāfi, kuri mēdz runāt izpildījuma laikā, nodot viens otram zīmes, jo pazust materiālā, kas ir piesātināts ar atkārtojumiem un precīzu ģeometrisko zīmējumu telpā, ir diezgan viegli. Daudzas daļas ir līdzīgas cita citai, un nevar paļauties uz savu ķermeni, ka tas izdejos visu “automātiski”. Lai cik rūpīgs būtu materiāla apguves periods un tam veltītais laiks, “IevaKrish” izrādēs smadzenes un domāšanu atslēgt nevar. Savukārt cilvēka domāšana paredz kļūdas iespējamību. “Satikt” soļu kompozīcijas atšķiras tikai nedaudz, tās bieži atkārtojas un bieži komplementē ne tikai cita citas ritmu un formu dejas dueta ietvaros, bet ir attiecībās arī ar dzirdamo mūziku un telpu. Draivs, kādā izrāde ieiet, un ātrums, kura ietvaros dejas forma uzplaukst ar ritma palīdzību, ir nesošs un ievelkošs. Es pamanu brīžus, kad kāds no dejotājiem kļūdās, es pamanu, kā otrs viņu glābj piebremzējot, atkārtojot vai pielāgojoties, redzu viņu zīmīgos acu skatienus un sarunu ķermeņa valodā. Es pamanu, kā viņi atkal satiekas, es dzirdu viņu elpu un dažreiz kādu vārdu, es redzu nogurumu un es redzu neapstāšanos. Šī dzīvā kļūdas iespēja man kā skatītājai rada līdzpārdzīvojumu, un pēkšņi ļoti abstraktā horeogrāfija piesātinās ar nozīmēm, kas sāk veidot stāstu, kura pamatā ir komunikācija starp diviem cilvēkiem. Ieva un Krišjānis ir partneri arī dzīvē, un tāpat redzu īstu partnerību arī uz skatuves – atklātu, godīgu un mīlestības piestrāvotu. Lai gan saskatu šajā izrādē arī “mīlas duetu”, man nevienā brīdī nerodas vēlme domāt par vīrieša un sievietes lomu dalījumu vai to, ko pāru dejās nozīmē vadīt un sekot. Viņu komunikācija un saskare iemieso līdzvērtību, nezaudējot individuālo.

Laiks un telpa ir ārkārtīgi nozīmīgi “IevaKrish” darbos. Atjaunotā Rīgas cirka arēna ir ļoti piemērota “Satikt” izrādei. Zinu, ka uz grīdas ar krītu ir uzzīmēti lieli apļi, kas pārklājas un izvijas cauri visai telpai, dodot norādes izpildītājiem par viņu atrašanās vietu. Dažos no apļu lokiem ir izvietoti skatītāju krēsli, kas griežas ap savu asi. Es varu sēdēt vidū un griežoties sekot līdzi notiekošajam visapkārt. Telpa nav izgaismota spilgti, atmosfēras radīšanai gudri ir izmantotas Rīgas cirka kupola konstrukciju radītās ēnas, kurām šoreiz atļauts brīvi krist pār spēles un auditorijas līdzvērtīgo telpu. Intervijā ar Evu Krūmiņu Ieva Gaurilčikaite-Sants trāpīgi reflektē par savu un Krišjāņa pieredzi, studējot scenogrāfiju, un to, kāpēc neveido izrādes blackbox tipa telpai, kura pieprasa tās pārvēršanu par kaut ko citu: “Mēs, ieejot telpā, domājam, kā mēs tajā varam iekļauties, veicot pēc iespējas mazākas izmaiņas pašā telpā. Tas ir kritiski atšķirīgs virziens domāšanā.”

Atkārtojums un ilgstamība ir raksturojoši lielumi izrādei “Satikt”, bet kopējais iespaids par laiku šajā izrādē ir kā par kaut ko nesošu un nerimstošu. Kāda mana dejas kolēģe atzina, ka bija grūti tikt līdzi izrādes “skrējienam”, ko es savukārt piedzīvoju kā ļaušanos nekontrolējamai mūžībai, visdrīzāk, tāpēc, ka pārzinu izrādes pamatmateriālu. Beigās, kad dejotāji ir norimuši un apgūlušies uz zemes, dejas kustības nepārtrauktību pārņem dziedājumi un lokveidā iekustinātās skandas, kas karājas trosēs. Caur tām Jēkabs Nīmanis uz vietas atskaņo tikko kā ierakstītos dziedājumu motīvus. Darbs ar laiku ir rūpīgs, atkārtojums mani ievelk, un es nepamanu, kad kaut kas ir jau par pustoni pamainījies. Sekunda ir notikusi. Sajūta, ko es piedzīvoju, ir kosmiska. Precīzā telpiskā izkārtojuma un pāra dejas dēļ es neviļus atceros, ka šajā vasarā atkal notiks Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki un lieluzveduma nosaukums būs “Mūžīgais dzinējs”. Arī “Satikt” varētu sev piekabināt šādu apakšvirsrakstu. Lai arī ar Deju svētku tradīciju šeit nav nekāda sakara, izrāde piedāvā atkal pārskatīt savas attiecības ar tradīciju plašākā izpratnē. Kāda ir tās nozīme mūsdienās, un vai tradīcijas nojaukšana un konstruēšana pa jaunam nav lielāka cieņas izrādīšana nekā tās mumificēšana, glorificēšana? Visu taču ir izdomājis cilvēks. Tikai cilvēks. Kā māca šī izrāde, cilvēcība paredz kļūdas iespējamību.

Pirms izrādes autori iznāca pie skatītājiem un nedaudz izstāstīja darba ideju. Viņi bija samulsuši, bet draudzīgi. Es jutos gaidīta kā skatītāja. Man šķita, ka esmu atnākusi ciemos, horeogrāfu privātajā zonā, kurā viņi ir viņi paši un līdz ar to ievainojami. Šodien visstiprākā skatuves mākslu komponente šķiet trauslums un cilvēcīgums.

* Rūta Pūce – laikmetīgās dejas māksliniece, kas labprāt māca dejot arī citus, raksta par citu dejām un ir aktīva Latvijas laikmetīgās dejas kopienas pārstāve.

Foto: Aleksejs Beļeckis