Laura Jasmane*

Festivāla “Laiks dejot” šīgada tēma – ģimene – ir pateicīgi plaša. Jūnija pirmajā pusē notikušā festivāla programma pieskaras arī sarežģītajam, smeldzīgajam un abstraktajam, tomēr galveno fokusu saglabā uz bērniem, tā radot šodienas mākslas vidē neierasti siltu un vieglu atmosfēru – bērni šeit ir kā miniatūras stihijas, kā bezkompromisa partneri, kuri izrādēs ievieš savu ritmu un šķīstošām taisnēm pa pludojošo skatuves platformu pārrauj “Tornado” performances riņķveida spēku. Mēs – festivāla viesi, kuri paslēpušies zem mākslas centra “Noass” nojumes, – varam viņus tikai skaudīgi vērot.

Bērns kā impulss un atspulgs

AB dambja sagādātā dabas klātbūtne un fonā esošie pilsētas tēli – pa Daugavu slīdošs kuģis, nejauši garāmgājēji un Vanšu tilta siluets ­– festivālu ievada ar vienlaikus pārlaicīgu un no pasaules ritma neatraujamu sajūtu. Esam šeit un tagad, tomēr visa centrā esošā parādība – ģimene – ir mūžīga. Koku ielokā slēpjas trīs zili putni – Brīniņi. Kristīne ir kā sabozies lidonis, kas vējā purina spalvas, Pēteris ir paļaušanās un stabilitātes putns, savukārt mazā Marta ir vērotāja zarā. Gatava reakcijai. Horeogrāfijas vienkāršība un vienlaikus mērķtiecība un piesardzība, kas jo īpaši nolasāma Kristīnes skatienā, rada putnu riestam līdzīgu deju. “Trīs putni mežā” nosaukums ir tikpat mierinošs kā izrādes pēcgarša.

Arī japāņu mākslinieku Jukio Suzuki (Yukio Suzuki), Nao Ašimines (Nao Ashimine) un mazās Soras izrādē “Ar ainavu” vīd putnu motīvs – kontaktdejas saskarsmes punkts ir plauksta, kas uzvirmo gaisā kā spārns. Tā bērnu vienlaikus vada un virza,  atbild un ieklausās. Jukio ir Japānā plaši pazīstams un atzīts dejotājs, “Yukio Suzuki Company” dibinātājs. Jau pēc festivāla noslēguma atklātā mākslinieka biogrāfija mani nepārsteidz, Jukio kustībai piemīt unikāla, hipnotiska kvalitāte – rotaļīga un nejauša, tomēr nopietna, svarīga katrā solī. Ģimenes askētiskums, precizitāte un vienotība manāma arī festivāla organizētajā diskusijā “Deja kā dzīvesveids”. Dalībnieku sacīto bieži aprij apkārtesošie trokšņi un nemīlīgā tumsa, tomēr tā ir iespēja pieredzēt vienkopus sapulcēto ģimeņu ķermeņa valodu un uzvedību. Nao un Sora pēc izrādes uzvilkušas kimono, un visu sarunas laiku Sora ar pastieptu muguru sēž līdzās vecākiem, bet viņas garlaikotība izlaužas, imitējot vecāku mīmiku. 

Mēs – divi

Norvēģu mākslinieču, māsu Annes un Hannes (Anne Katrine Haugena un Līva Hanne Haugena) garie, blondie mati un vaibstos ierakstītais gaišums izrādei “Māsas uz mūžiem” nekavējoties piešķir māsu attiecībām raksturīgās nesaraujamās saiknes nojautu, kurā neizbēgama ir arī veselīga savstarpēja konkurence un nesaskaņas. Ir mierinoši ieraudzīt skaļi izteiktu šo “neglīto” māsības pusi. Tā atgādina, ka neviennozīmība ģimenes attiecības ir dabiska. Šo šarmu izrāde nezaudē ne mirkli, tomēr “Māsas uz mūžiem” elementiem – objektiem (lupatu lellēm un ģimenes fotogrāfijām), skatītāju līdzdalībai, kopīgai izlādei ar iejūtīgu hedbangingu un kustību atdarināšanas spēlei – pietrūkst kopsaucēja.

Oļehno ģimenes izrāde “Dancing Monkeys” norisinās starp tēvu un dēlu – Valēriju un Aleksu –, tomēr arī šī performances žanram tuvā izrāde ir par brālīgām attiecībām. Tādām, kuras rodas, bērnam pieaugot. Vienlaikus izrāde saglabā festivālā vairākkārt izskanējušo motīvu par ģimeni kā atsperi, kas bērnu sagatavo lidojumam. Festivālu apmeklētāji ir gan vissaprotošākie, gan visprasīgākie skatītāji, bet “Dancing Monkeys” salauž kritiskuma barjeru. Siltā gaisma, paklājs un Aleksa izdziedātā Bila Vizersa “Just the Two of Us” aplipina auditoriju ar sajūtu, ka uz mirkli esam kļuvuši par ģimeni, kuri ir šeit, lai atbalstītu. Tiesa, arī bez tā izrāde būtu pilnvērtīga, jo dejot šie mērkaķi tiešām māk.

Sēņu raduraksti

Elīnas Valdmanes un Agates Bankavas izrādes “Micēliju tīklā” nonākšana festivāla repertuārā varētu šķist nejauša, tomēr arī tas ir stāsts par saiknēm un satikšanos. Kā skatītājam min “Micēliju tīklā” dejotāja Agnese Bordjukova, puse no sēņu DNS ir vienāda ar cilvēka DNS. Tāpēc svarīgāk par mēģinājumiem atšifrēt izrādes notikumus un galveno varoņu metamorfozes no micēlija par sēnēm un no sēnēm par sēņotājiem ir baudīt tās devīgo tekstūru: kā rukšķot un purkšķot, tārpojoties un kunkuļojoties aug, vairojas un formējas lieliskie Elīnas Valdmanes radītie rievainie un porainie micēliju slāņi, kā Rinalds Maksimovs pie bungām liek saulei aust un rietēt, gaisam pukstēt, kasīties, čīkstēt, gurkstēt, pampt un trīcēt. Kā rūc, dungo un līdzskaņus vilcina Agnese Bordjukova, kura dzimst, plēšot muskuļu šķiedras, un fiksē pozas, kā iepazīstot sevi, kā viņu papildina Mārtiņa Aržanovska kokainums, inertums, maigs brutālisms. Tad viņi satiekas, salīp un dejo, un dejo, un dejo, un aug, un aug, un aug. “Micēliju tīklā” var nolasīt arī kā romantisku un intīmu sēņu mīlestības stāstu – micēliju puika (būtne) stāv uz skatuves malas kā kraujas un micēliju meitene (būtne) ilgojas. Dzimumu piedēvēšana tēliem gan noder tikai kā vizuāls stimulants, jo patiesībā izrāde ļauj ieskatīties citbūtņu (non-human) realitātē, formās un kopienās (ģimenēs), kuras ar cilvēka domāšanas kategorijām ir nenotveramas.

Savu pirmizrādi izrāde piedzīvoja februārī Kultūras centrā “Imanta”. Lai cik demokrātiski patīkama būtu iespēja piedzīvot laikmetīgās mākslas notikumu Rīgas mikrorajonā, kultūras centra zāles vecišķais dizains izrādi tomēr salauza. Šoreiz, uz “Noasa” zālienā uzbūvētās skatuves platformas, izrādei izdodas salipt, saaugt kopā. Mārtiņa jautājumi skatītājam šoreiz kļūst par pašmeklējumiem: kas esmu es un jūs – sēnes vai cilvēki? Izrādes finālā vītols upes malā iekrāsojas mistiski lillīgs, tālumā mirdz pilsētas panorāmas gaismiņas un pirmās “Laiks dejot” dienas noslēgumā skatītāji salīst kā sēnes.

Bīstamais gaiss

Festivāla nākamā diena turpina “Noasa” apkārtnes izpēti – Zvonarjovu ģimenes izrāde “Spēles, kuras mēs spēlējam” norisinās vingrošanas laukumā. No vienas puses, platformas, stangas un šūpoles kustību ierobežo. Kas atliek, uzkāpjot uz pakāpiena? Lēkt nost – enerģiski, piesardzīgi, tālu, tuvu, pieplokot zemei vai uzlidojot gaisā. Tomēr ierobežojumi rada arī jaunas perspektīvas – Riharda parkūrs šķiet pārdrošs, varbūt pat puicisks līdz mirklim, kad Danas pievienošanās kustības tempu piebremzē, noslāpē pārmērības un ievieš flirtu. Piebiedrojoties abu meitai, par spēles mērķi kļūst vēlme iedrošināt. Iemācīt pa pasaules vingrinājumu lauku kustēties ar drosmi. Izrāde noslēdzas, trim tēliem aizslīdot aiz dambja uzkalniņa. Kā filmā.

Zvonarjovu ģimenes drosme ir ievads festivāla bīstamākajai un tematiski smagākajai izrādei – “Savvaļnieks: rotaļīgas zinātkāres piedzīvojumi bezlaika tagadnes mirklī”, ko radījis Oleks Voiciks, Laura Vlada un mazā Tea no Spānijas. Lai gan izrādes apraksts ietur šīgada festivālam raksturīgi pozitīvo toni, gaišais krēmkrāsas apģērbs uzzīmē kataloģiski priecīgu ģimeni, tāpēc arī ļoti ātri atklāj, ka aiz šīs mizanscēnas slēpjas identitātes krīze, vientulība, ko iespējams piedzīvot, esot kopā. Arī mamma un tētis ir cilvēki, kuri cenšas ģimenes kopienā atrast vietu sev. Asās kustības, svaru pārneses un robeža, pa kuru tuvoties un attālināties, ir pietiekami patiesas, lai izrādē iekļautās mutiskās grēksūdzes kļūtu par liekvārdību. Mazā Tea profesionāli iekāpj pie griestiem iekārtā šūpuļtīklā un kā svārsts atkal un atkal ar milimetra precizitāti pietuvojas zāles sienām. Inercē ir smagums. Kļūdas var notikt, un tās notiek. Un tomēr: Tea grib šūpoties vēl, skatītājs vēro, kā bērns atdzimst – ir sarūgtinājums, bailes, to aizmiršana un vēlme lidot atkal. Bērnu drosme un bezbailība ir “Laiks dejot” šīgada kodols. Varbūt tas ir tikai mierinājums, iedoma – par spīti tam, ka pasaule brūk, mēs, pieaugušie, tomēr esam paveikuši ko labu. Cerība, ka šodienas bērni nav iebiedēti, nav iemācīti izjust neeksistējošas robežas, viņi zina, ka robežas rada viņi paši.

Sasodīti ideāli

“Noasa” norišu finālā ģimenes meistarklasi piedāvā Liporu ģimene. Liliju pazīstam kā starpdisciplināru dejas spēku, plaši zināma ir viņas sadarbība ar vīru, muzikantu Edgaru, tomēr “Taktes” Liporu ģimeni atklāj jaunā skalā. Izrādes pilnasinīgais saturs atspoguļojas izkoptā formā – četras ģimenes vienības, cita par citu talantīgāka, sadejojas ritma kolāžā, radot gan savstarpēji, gan pret izrādi kopumā vērstu perfektu taimingu. Viendimensionālās kustības pārrauj precīza aritmija, izkopta deju tehnika, lai gan (teorētiski) profesionālā līmenī ar deju nodarbojas tikai Lilija. Ja ar to nav gana, formu un saturu kopā savelk emocionālais pieskāriens – pikseļoti, nostalģiskas kvalitātes videomateriāli no izrādes “Ikdiena jeb viena diena iz dzīves”, ko ģimene radījusi pirms 18 gadiem, kad Arta un Dzintars bija mazi bērni.

Festivāla otrās dienas noslēgumā “Taktes” šķiet kā laika mašīna. Kā uzmundrinošs pareģojums par līdz šim redzētajiem bērniem – nākotnes māksliniekiem. Topošajiem cilvēkiem. Varbūt “Laiks dejot” pirmo dienu motīvi liek vienkāršot, zaudēt vērīgumu un piemirst festivāla blāvākos elementus. Tomēr šīs gaišās, teju idilliskās atmosfēras pieredze attaisno šādu vājību.

Titulfoto: Jūlija Žitluhina

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.