Beāte Svarinska

2022. gada augustā Mežaparka Lielajā estrādē notiks vērienīgs uzvedums, kurā ap 10 000 dalībnieku – deju kolektīvi un kori no Latvijas – tiksies dejotāju un dziedātāju svētkos. Pasākumā tiks īstenota producenta Edžus Aruma ideja izveidot uzvedumu, kurā dziesma savienosies ar deju vienā nešķiramā priekšnesumā. Gaidot vasaru, “Dance.lv” žurnāls uz interviju aicināja idejas autoru un producentu Edžu Arumu  un māksliniecisko vadītāju un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.

Beāte Svarinska: – Kā tapa ideja līdzvērtīgi vienā pasākumā apvienot dejotājus un korus? Vai ideja iedvesmojusies no tā, kādi parasti ir Deju svētku uzvedumi?

Edžus Arums: -Visos lielajos Dziesmu un deju svētkos un arī Skolu jaunatnes deju svētkos tas brīdis, kad atsevišķiem deju kolektīviem vai dejotāju grupām ir iespēja dejot Mežaparka estrādē lielā kora pavadījumā, vienmēr sagādā īpašu dejotāja laimes momentu. Esmu to pieredzējis gan kā dejotājs, gan kā kolektīva vadītājs. Jau no pirmās reizes, kad dejoju lielajā Mežaparka estrādē, man bija viena doma – ka ir jābūt koncertam, kurā dzied liels koris un dejo dejotāji, un, viens otru papildinot, veido priekšnesumu – lai dejotāji nav ciemiņi un lai koris nav ciemiņi. Tā no reizes līdz reizei šī ideja auga un auga, iekšā gruzdēja un vienā brīdī sāka degt. Tajā brīdī aprunājos ar Limbažu apriņķa virsvadītāju Taigu Ludboržu. Stāstīju ar domu, ka tas varētu notikt Limbažu estrādē, Limbažu apriņķa dejotāju svētku ietvaros. Taiga teica, ka šī ideja ir lielāka apjoma vērta, ka tas varētu būt lielo svētku formāts. Lielo svētku formātā mēs netrāpījām, jo tur bija daudz labākas idejas, taču mēs, radošā komanda, bijām aizsvilušies ar šo ideju un nevarējām to atstāt kā viena konkursa neuzvarējušu projektu. Mēs to gribam realizēt. Sākotnējā ideja bija apdzīvot Daugavas stadionu, bet tad radošajās pārrunās nonācām līdz Mežaparka estrādei un labi, ka tā. Šobrīd pie tā ļoti, ļoti strādājam.

Agris Daņiļevičs: -Svētki, kur būt kopā dziedātājiem un dejotājiem, tā jau nav nekāda jaunā doma. Varētu pat teikt, ka šis ir tāds Uģa Brikmaņa nerealizēts sapnis, par kuru viņš dalījās gan ar mani, gan ar Edžu. Edžus bija tas, kurš šo lietu aktualizēja. Liela mēroga sadziedāšanās un dejošana koru pavadījumā – tas vienmēr lielajos Dziesmu un deju svētkos ir bijis. Problēma ir tā, ka dejotāju pārstāvniecība Dziesmu svētkos vienmēr ir bijusi ārkārtīgi niecīga, salīdzinoši ar kopējo dalībnieku skaitu. Principā ir tā, ka Dziesmu un deju svētkos šādu ideju praktiski nav iespējams realizēt, tāpēc ka šie svētki notiek vienlaicīgi – dziedātāji dzied estrādē, un dejotāji dejo stadionā. Projektā “Dziesma dejo. Deja skan” šī iespēja ir. Mēs mobilizēsimies un nāksim kopā, lai realizētu formātu, kurā deja tiek dejota dziedošu, dzīvu, lielu koru pavadījumā, grupas pavadībā un varbūt pat orķestra pavadībā. Šī būs reize, kad varēsim skatījumu uz svētkiem pagriezt citādāk. Tieši ar to arī atšķirsimies – būs pietiekami liela dejotāju un dziedātāju pārstāvniecība, lai tas tā varētu notikt.

Beāte: -Kādu pievienoto vērtību uzvedumam dos tā norises vieta – Mežaparka Lielā estrāde?

Agris: -Iepriekš apsvērām daudz izvēļu. Tagad, kad ir pabeigts Mežaparks, tas noņem šo jautājumu. Mežaparks ir ideāla vieta, lai laukumā, kur parasti sēž skatītāji, varētu dejot dejotāji. Laukums ir tieši divarpus stadionu izmērā, un vietas netrūks. Izaicinājums būs estrādes dejojamo laukumu piepildīt, jo tas ir lielākais laukums, kāds pagaidām vispār ir iespējams. Mežaparka estrāde pilnīgi noteikti dod arī savu pievienoto vērtību, tāpēc ka tā ir vieta, kur jau gadiem ilgi ir īstenota Dziesmu svētku tradīcija, un šī vieta jau pati par sevi uzrunā. Un it sevišķi tā uzrunā savā jaunajā veidolā, kas ir ļoti, ļoti iespaidīgs. Kad no koristu pēdējām augšējām rindām paskatās uz visu lielo estrādi, liekas, ka tas ir kaut kāds kosmoss. Dievs dod to visu piepildīt, kā iecerēts! Ja visas ieceres īstenosies, būs ļoti, ļoti interesanti un skaisti.

Edžus: -Kā jau minēju, sākotnēji bijām domājuši apdzīvot Daugavas stadionu. Taču, esot augšā, stadiona tribīnēs, sapratām, ka apkārt ir pārāk daudz infrastruktūras – tilta remonts, apdzīvotas vietas, dzelzceļa kustība un tādas lietas, kuras iepriekš varbūt likās mazsvarīgas, bet tagad šķiet traucējošas. Laikā, kad par to runājām, lielā tēma visapkārt bija Mežaparka Lielā estrāde. Tās atklāšana jau bija notikusi, mediju telpa bija pilna. Gluži neviļus vairāki cilvēki, kas bijām mūsu radošajā sapulcē ­– Mārtiņš Klišāns, Ilze Jakubovska, Agris Daņiļevičs, es – mēs gandrīz vienlaicīgi iedomājāmies: nu tad izmēģinām šo estrādi. Un tas bija pagrieziena punkts pareizajā virzienā. Apskatot estrādi, sapratām, ka apkārtējā vide ir harmonijā ar paredzēto notikumu, un skatītāju vietu nav mazāk kā Daugavas stadionā. Daugavas stadionā turklāt pats tuvākais skatītājs ir ļoti tālu no dejotāja, par tālāko nemaz nerunājot. Bet Mežaparka estrādē ir tā iespēja dejotājam un koristam būt pie paša skatītāja, tajā pašā laikā esot arī pietiekami tālu. Arī iespēja no augšas redzēt dejotāju zīmējumus ir tiešām labāka.

Beāte: -Kāda šobrīd ir uzveduma gatavības stadija? Jūs noteikti ietekmēja Covid-19 pandēmija un valstī noteiktie ierobežojumi, kas liedz sistemātiski rīkot mēģinājumus.

Edžus: -Šis ir ļoti sāpīgs jautājums. Mēs visās sagatavošanas procesa jomās no sākotnējiem plāniem esam atpalikuši precīzi par gadu. Mēs sākām plānot pandēmijas laikā un domājām, ka pandēmija tik ilgi nevilksies – naivi cerējām. Tā īsti dejotāji un koristi varēja sākt strādāt (un arī ar visādiem ierobežojumiem) tikai no pagājušā gada augusta. Tas ietekmē ne tikai dejotāju un koristu sagatavotību, tas ietekmē arī publicitātes un sadarbības partneru procesus. Īsti nebija materiāla, ko rādīt. Arī partneri līdz galam nav pārliecināti par gala notikuma iespējamību, kas viņiem būtu ļoti, ļoti svarīgi. Līdz ar to mums šobrīd nav viegls laiks. Strādājam ar domu, ka drīkstēsim realizēties, bet ļoti labi apzināmies – ja nākamās vasaras epidemioloģiskie noteikumi neļaus nākt kopā vairāk kā 1000 līdz 3000 cilvēkiem, tad šis pasākums nerealizēsies. Mēs to, protams, liekam aiz auss, un tas traucē organizatorisko procesu. Bet, paldies dievam, tas tik ļoti vairs neietekmē pašu galveno – saturu. Respektīvi, dejotājus un dziedātājus. Ar nelieliem ierobežojumiem mēs šobrīd varam nākt kopā un gatavoties gan šim, gan citiem lieliem un maziem notikumiem. Kopumā sajūta iekšēji nav pārliecinoša, un tas nedaudz traucē virzību, bet esam apņēmības pilni un ceram un darām visu iespējamo, lai varētu realizēties.

Agris: -Pirmkārt, tas ir atkarīgs no repertuāra. Mums ir ļoti daudz latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfiju, kuras dzīvo patstāvīgi savu dzīvi kolektīvos, kuras ir populāras, kuras dejotāji grib dejot, vadītāji grib iestudēt un skatītāji vēlas redzēt. Izvēloties repertuāru, mēs rēķināmies – var gadīties, ka mums būs ļoti, ļoti maz laika īstenot šīs lietas. Bet es zinu, ka dejotāji ir uzvilkta loka pozīcijā – tiklīdz būs iespēja šajā pasākumā iecirst zobus, mēs ļoti īsā laika periodā būsim gatavi sagatavot lielos laukuma zīmējumus. Cits jautājums ir par intermēdijām jeb starphoreogrāfijām, kurām mūziku raksta Uģis Prauliņš. Tas viss ir jauniestudējums, un tas ir mazliet riskantāk. Lai gan pagaidām ir pārliecība, ka to visu varēs realizēt salīdzinoši īsā laikā. Uzdevumam esmu mobilizējis savus “Dzirnu” dejotājus, gan bijušos, gan esošos, gan esam uzrunājuši dejotājus, kuri kādreiz ir vēlējušies dejot “Dzirnās” vai nav tikuši dejot iepriekš izvēlētajā kolektīvā pamatsastāvā. Tad iespēja piedalīties šajā pasākumā būs tieši intermēdijās. Tas ir lielākais izaicinājums, jo, teiksim, “Gatves deju” zina visi kolektīvi. Tāpat arī “Es mācēju danci vest” un tā tālāk, visu mūsu klasisko zelta repertuāru jau visi zina. Tas arī ir pamatā tas, ko mēs šoreiz dejosim.

Beāte: -Kā notiek uzveduma repertuāra izvēle, un vai tiek radītas jaunas dziesmas un horeogrāfijas

Edžus: -Šis ar nav viegls uzdevums un galīgi nav viegls jautājums. Mēs esam ļoti bagāti ar izcilām koru melodijām, koru dziesmām, tautasdziesmu materiāliem, oriģinālmūzikas dziesmām un skatuviskās tautas dejas horeogrāfiju daudzumu. Esam bagāti arī ar labām jaunrades dejām, tāpēc mēs esam ļoti lielas izvēles, es pat teiktu – neizsmeļamas akas, priekšā. Un tā ir vislabākā ziņa. Mūs atviegloja ideja, ka dziesma dejo un deja skan, jo mēs neņēmām par kritēriju labu horeogrāfiju vai labu dziesmu. Mums pamatā vajadzēja ņemt zelta repertuāru, bet ne tikai. Mākslinieciskos darbus, kur diezgan laba ir gan muzikālā puse, gan deja. Mums ir gan etnogrāfija, gan jaunradītas oriģinālas kompozīcijas. Bet arī šajā gadījumā tas nebija viegli, jo izvēle tik un tā ir liela. Jaunas būs intermēdijas. Uģis Prauliņš ir pabeidzis demo darbu pie intermēdiju mūzikas, un Agris Daņiļevičs ir sācis veidot jaunu horeogrāfiju. Esmu pārliecināts, ka jaunā Uģa Prauliņa māksla, kā arī koru un dejotāju sadarbība lieliski integrēsies zināmajā repertuārā, atsvaidzinās notikumu un noteikti iedos ideoloģisko virzību.

Beāte: -Lielāko uzveduma dalībnieku daļu veidos amatierkolektīvi. Sakiet, kāda situācija ir vērojama šī brīža amatierkolektīvu darbībā? Vai dziedātājiem un dejotājiem joprojām ir motivācija ik mēnesi pielāgoties jaunajiem ierobežojumiem un samierināties ar atceltajiem koncertiem un zūdošo kopības garu?

Agris: -Tas viss ir atkarīgs tikai no tā, kā mūsu valstī ies, bet, spriežot pēc “Dzirnu” modeļa, motivācija, vēlēšanās ir atkarīga arī no pašiem cilvēkiem. Ja cilvēki grib, tad viņi var. Protams, mums būs iespēja sanākt kopā tikai pašā pēdējā brīdī un kaut kādos brīžos kaut ko darīt varbūt sasteigti. Mēs katrā gadījumā nepretendējam visās lietās uz Deju svētku stadiona pilnīgi skrupulozo un pedantisko precizitāti. Ja varēsim paspēt, tad, protams, tas būs. Bet, ja nesanāks, tad darīsim tik, cik būs mūsu spēkos. Mēs visi saprotam, ka tas nav ierasta darba rezultāts – tas  ir darba rezultāts, kādu var šajā konkrētajā situācijā izdarīt. Mēs ļoti ceram, ka šis būs veiksmīgs tilts uz 2023. gada Deju svētkiem, jo dejotāji ir nocietušies, un es domāju, ka dziedātāji tāpat. Mēs ļoti, ļoti gribam svētkus. Ja šis izdosies tieši gadu pirms lielajiem Deju svētkiem, tad tas noteikti būs svaiga gaisa malks visiem – gan dziedātājiem, gan dejotājiem –, lai varētu izturēt līdz 2023. gada vasarai.

Edžus: -Situācija nav viegla, taču tā ir uzlabojusies – ar lielākiem vai mazākiem ierobežojumiem  varam strādāt. Galvenie šobrīd ir kolektīvu vadītāji, kuri atrod veidus, kā iedvesmot un motivēt dejotājus un dziedātājus turpināt iesākto. Izcils piemērs ir Dagmāras Bārbales projekts “Latvju zīmēs rotāties”, kas dejotājiem lika pielāgoties esošajai situācijai un dejot video formātā. Mēs skaidri zinām, ka šis ierobežojumu priekškars agri vai vēlu kritīs. Dejotāji un dziedātāji ir noilgojušies pēc kārtīgas kopābūšanas un pēc klātienes skatītāja. Šādi notikumi kā “Dziesma dejo. Deja skan” un citi, kas pēc ierobežojumu atcelšanas ļaus nākt kopā un darīt mūsu amatiermākslas ikdienas hobiju lielākā formātā, ir motivējoši. Jebkuram no šiem notikumiem būs ārkārtīgi liela nozīme Dziesmu un deju svētku kustības saglabāšanā. Jo tuvāks mērķis, jo vieglāk gremojams, nekā tālie Dziesmu un deju svētki, kas būs 2023. gadā. Dod dievs, lai ierobežojumi to atļauj. “Dziesma dejo. Deja skan” viennozīmīgi ir viens no šī brīža motivatoriem, to mēs redzam pēc dalībnieku skaita. Bet tas nav vienīgais, ir vēl daudz citu – lielu un mazu – notikumu, kuriem dziedātāji un dejotāji gatavojas. Paldies vadītājiem un novadu apriņķa virsvadītājiem, virsdiriģentiem, kas ir spējuši motivēt, lai saglabātu un lai šim visam būtu nākotne. Šis darbs nav bijis viegls. Ne visiem tas ir sanācis, liela daļa arī ir paputējusi vai nu uz papīra vai realitātē, bet mēs skaidri redzam, ka kolektīvu un koru rindas ir tikpat pilnas kā pirms pandēmijas un nav neviena, kam pārmest.

Beāte: -Vai jums šķiet, ka uzveduma koncepcija kaut kādā veidā ietekmēs arī turpmākos Dziesmu un deju svētkus? Parasti tik daudz dejotāju un dziedātāju kopā neapvienojas. Svētku ietvaros deju ansambļiem un koriem koncerti un uzvedumi lielākoties notiek atsevišķi.

Agris: -Jā, tieši tā tas ir – mēs ceram, ka tā būs kā laipa. No “Dziesma dejo. Deja skan” līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Kāpēc gaidīt gadu, ja to var nedarīt. Mēs jau palaidām garām skolnieku svētkus. Var teikt, ka Covid-19 iznīcināja šo svētku kopā būšanu.

Edžus: -Mēs visi no kaut kā ietekmējamies, un tas atstāj pēdas. Arī šī ideja radusies, iedvesmojoties no tradicionālajiem Dziesmu un deju svētkiem. Tie vienmēr būs mūsu augstākais punkts, mūsu Aglona, uz kurieni mēs, amatiermākslas kolektīvi, ejam. Vai tas kaut ko ietekmēs, es nezinu. Domāju, ka lielos svētkus veido pietiekami spēcīga un radoša komanda, kas spēj pārsteigt dalībniekus un svētku procesā iesaistītos. Ja “Dziesma dejo. Deja skan” kaut ko ietekmēs, es ceru, ka uz labo pusi. Bet mēs nekad nevaram zināt. Mūsu pašu veidotā dejas izrāde “No zobena saule lēca”, kas spēja noturēties skatītāju sirdīs un acīs desmit gadu garumā, arī izveidojās no maza uzveduma, un arī tā ietekmēja lielos Dziesmu un deju svētkus. Proti, [Latvijas valsts] simtgades deju svētku Daugavas stadiona koncerts praktiski iesākās ar fragmentu no izrādes “No zobena saule lēca”. Un šī ietekme atnāca tikai un vienīgi pēc desmit gadiem. Vai arī šajā gadījumā tas ir mūsu mērķis un uzstādījums, es nezinu. Bet ja mēs kādam varam būt piemērs, tas tiešam silda un parāda to, ka mēs darām pareizi. Bet vēlreiz uzsveru, ka Deju svētku process ir pietiekami lielas un radošas komandas darbs, kas ir pašpietiekama. Tas nav mūsu mērķis kaut kādā veidā viņus ietekmēt.

Beāte: -Kopš ir atklāta rekonstruētā Mežaparka Lielā estrāde, tajā regulāri notiek dažāda veida pasākumi un koncerti. Ko skatītāji var sagaidīt Mežaparka Lielajā estrādē jūsu uzvedumā?

Agris: -Skatītāji, pirmkārt, varēs sagaidīt to, kas ir skaidri norādīts lielkoncerta nosaukumā “Dziesma dejo. Deja skan”. Koru dziedātāji dziedās dejotājiem pavadījumu dzīvajā, un dejotāji dejos, kā arī otrādāk. Zinu to, ka koristi vienmēr ir vēlējušies kustēties, un pilnīgi pārliecināti skaidri zinu, ka dejotāji ir ļoti labi dziedātāji. Tie būs sadziedāšanās un sadejošanās svētki. Skatītāji koncerta laikā atradīsies vietās, kur parasti atrodas koristi, jo tas ir ļoti labs amfiteātris, kur var sasēsties ārkārtīgi daudz cilvēku, lai šos svētkus varētu labi redzēt. Dejošana notiks tur, kur parasti sēž skatītāji. Tur ir neliels slīpums, tā kā būs jāpierod – varēs justies kā uz operas slīpās grīdas. (Smejas.) Visas vizuālās lietas es vēl neatklāšu, bet būs gana efektīgi.

Edžus: -Pasākumi notiek, bet gribētos vairāk. Protams, ka šo arī ir ietekmējusi esošā Covid-19 situācija. Mūsu pasākumā no tehniskā viedokļa skatītajam pirmo reizi būs iespēja sēdēt koru tribīnēs, kas paredz to, ka skatītājs no augšas labi pārredz laukumu un ir pietiekami tuvu dejotājam un koristam, lai izjustu individuālo emociju. Tāds salikums bieži nav sastopams. Otra lieta ir šī sintēze, ko pasaka priekšā uzveduma nosaukums. Divu amatiermākslas izpausmju kopīgi priekšnesumi, pie kuriem strādā profesionāla komanda ar jaunām muzikālām apdarēm, interesantiem laukumu zīmējumiem. Pašu galveno pievienoto vērtību nedaudz paturēsim noslēpumā, bet būs daudz horeogrāfiskās valodas, nebijušas izpausmes, arī koru izvietojums būs netradicionāls, kas gan tehniski ir diezgan sarežģīti. Mēs meklējam nebijušas formas, kā pasniegt šo divu žanru mākslu vienā priekšnesumā. Ik pa brītiņam mēs atklāsim mazas nianses nelielai intrigai. Mēs šo gribam saukt nevis par koncertu vai lieluzvedumu, bet par piedzīvojumu, jo mēs tiešām šobrīd strādājam pie tā, lai tas būtu piedzīvojums apmeklētājam, dalībniekam un ikkatram, kas kaut kādā veidā būs saistīts ar šo lielo notikumu.

Beāte: -Vai ir vēl kas, ko jūs vēlaties nodot dalībniekiem un skatītājiem par uzveduma “Dziesma dejo. Deja skan” tapšanas procesu un gaidāmo rezultātu?

Agris: -Viennozīmīgi vēlos izvēdināt uzskatu, ka mēs kaut kādā veidā ar šo lielkoncertu mēģinām apdraudēt Dziesmu un deju svētku kustību. Tās ir muļķības, nekā tamlīdzīga. Mēs vēlamies īstenot savu ideju, kura mums liekas ārkārtīgi interesanta un piemērota šim laikam un vietai, un mūsu mākslinieciskajai izpratnei par to. Nekādā ziņā tas nav nekas pret Dziesmu un deju svētkiem, tā ir laipa vai tilts, vai pāreja uz 2023. gada svētkiem. Izmantojiet šo mazo tiltu uz lielajiem svētkiem, mēs būsim tikai priecīgi. Tā ir mūsu visu kopīga lieta. Galu galā tā ir latviskuma, mūsu kultūras un dzimtenes mīlestības izpratne. To arī cildināsim.

Attēli no projekta Facebook lapas.