Rūta Pūce

2022. gada 20. augusta pēcpusdienā koncertzālē “Latvija”, Ventspilī, es beidzot tieši saskāros ar to, ka vairs neesmu jauniete. Sēžot pirmajā rindā horeogrāfes Lienes Gravas laikmetīgās dejas izrādē “Tīklā”, kas vēsta par jauniešiem un sociālo tīklu lietošanu, sapratu, ka šis temats nekādā veidā šodien nav saistīts ar mani. Mani bērni vēl ir par mazu, lai es satrauktos par sociālo tīklu ietekmi uz viņiem, savukārt es pati neuztveru ne saīsinājumu nozīmi jauniešu čatos (ja neskaita NOYFB,^[i] ko paspēju ātri izdomāt izrādes laikā), ne emoji spēku, ne laiku svarīgumu. Mana sociālo tīklu dzīve reiz sākas ar Draugiem.lv, vēl īsti nesaprotot to nozīmi, pārgāja uz Facebook, kas lēnām manā dzīvē ir iemantojis Linkedin funkcijas, bet ikdienas piefiksēšanai izmantoju virtuālo skatuvi jeb Instagram, kur izbaudu slēgtā konta iespējas. Man neraksta nepazīstami cilvēki, es nesekoju influenceriem, un kaitinošas ir tikai reklāmas. Tomēr attālinātība no temata man ne mazākajā mērā nebojāja izrādes skatīšanos.

Pusaudžu gados Nacionālajā teātrī redzēju izrādi “Adata”, kuras tituldziesmu vēl dažreiz var dzirdēt radio, un es vienmēr kaislīgi dziedu tai līdzi. Neatceros saturu detalizēti, bet pēc šīs izrādes manī nostiprinājās dziļa pretestība pret narkotiskām vielām un dziļa pārliecība, ka uz skatuves var runāt par īstām lietām, kas notiek tagad. Arī izrāde “Tīklā” manī nogūlās kā īsto lietu izrāde. Lai arī sākums bija nedaudz skolniecisks un dažas epizodes varbūt varētu dēvēt par klišejiskām, man šķiet, ka temats un uzdrīkstēšanās neatkāpties no nepatīkamā attaisno to visu. Šī izrāde varētu tiešām uzrunāt jauniešu auditoriju un varbūt kādam indivīdam pat sakārtot galvu.

Esmu pie trešās rindkopas, bet apzīmējuma “laikmetīgās dejas izrāde” vietā jau esmu sākusi rakstīt vienkārši “izrāde”. Dejas un kustības bija ļoti daudz, tomēr dramaturģiski nevarēju nepamanīt teātra izrādes piesitienu. Notikumi attīstījās skaidri, stāsts bija pilnībā saprotams, un deja ik pa brīdim iemantoja izklaides funkciju, nevirzot attīstību, bet vēlreiz parādot to, kas jau ticis noskaidrots. Tajā pašā laikā, tā kā izrādes stāsts ir par “dzīvi” sociālajos tīkos, kas pati par sevi ir neīsta un tendēta uz sekotāju izklaidēšanu, sajūsmināšanu un izpatikšanu, tad konceptuāli man šis apzinātais vai neapzinātais paņēmiens patika.

Stāsta varoņi ir jaunieši, kuru lomas izdejo Alise Madara Bokaldere, Ģirts Bisenieks un Artūrs Nīgalis. Visi trīs, lai arī pārstāv dažādas Latvijas laikmetīgās dejas paaudzes, ir zināmi laikmetīgās dejas dejotāji ar lielu pieredzi dejā. Viņi visi ir pieaugušie, lai gan Artūra un Alises tēli izskatījās diezgan jauneklīgi. Ģirta ārējais veidols ik pa laikam tomēr lika viņu uzlūkot kā pieaugušo, un bija ainas, kur šī divdabība ievilināja stāstā arī tematu par varas attiecībām starp pieaugušajiem un  jauniešiem. Dejotāju sadejošanās ir organiska un kvalitatīva, tajā ir ļoti daudz kontaktdejas elementu un fiziski grūtu kustību – dažādi pārmetieni, pārvēlieni, pārsviedieni, rokustājas utt.  Tam visam pa vidu viņu emocionālais stāvoklis šķita atsvešināts, un man atmiņā atausa visas tās haltūras, kurām liela daļa dejotāju savā karjerā gājusi cauri, saglabājot vieglu dežūrsmaidu pie kārtējā kājas uzmetiena un piruetes. Pēc izrādes pārjautāju dejotājiem par šo novērojumu un saprotu, ka uzdevums bijis tieši tāds – fokuss tikai uz brīžiem, kad jāparādās kamerā, svarīgs ir tikai tas, kā izskatīsies tīklos, tikai tās sekundes, kuras samedīs tev laikus un spridzinošus komentārus.

Izrādes stāsts ir vienkāršs: Alises un Artūra tēli vēlas izveidot dejas video sociālajiem tīkliem, bet viļas savu sekotāju mazajā like atdevē. Tāpēc iedraudzējas ar Ģirta Bisenieka populāro tēlu, kurš savukārt abus jaunākos izmanto savas popularitātes celšanai sociālajos tīklos. Vēlāk viņš izvilina no Alises intīmas fotogrāfijas un nopludina tās citiem lietotājiem. Ja es būtu pusaudze, tad pēc šīs izrādes nopietni apdomātu katru “es tevi mīlu”, ko saņemtu teksta veidā.

Izrādē novēroju vairākus realitātes slāņus – čats, dzīvā deja/darbība un sociālo tīklu video/bildes. Komunikācija starp trīs varoņiem notika tikai čatā. Tā attēlošanai māksliniece Līga Zepa bija izveidojusi milzīgu viedtālruņa ekrānu, kuram varēja pielipināt ikonas post, like, delete. Čata laikā dejotāji bija nekustīgi, čats bija ātrs un īss. Horeogrāfe Liene Grava sarunā atklāja, ka tā veidošanā tika izmantoti īsti pusaudžu čatu paraugi, lai tas būtu pēc iespējas autentisks. Emoji, saīsinājumi, akronīmi un izteicieni angļu valodā man pavēra jaunu pasauli, kura nav mana. Savukārt dzīvo deju varoņi ik pa laikam paši filmēja, un vēlāk skatītājiem tika rādīts tas pats dejas materiāls, bet uzfilmēts citā vidē, tā atklājot vēl kādas nianses. Šis fakts man kā skatītājai lika šaubīties – kur īsti esmu es? Neesmu varoņu īstajā dzīvē, jo video parādās autostāvvieta, dzīvoklis, iela. Kas ir tā laiktelpa, no kuras es izrādi skatos? Vai esmu iekšā telefonā? Vai esmu tīklā?

Sekošana jauniešu čatam deva ļoti skaidru informāciju par notiekošo. Ko katrs domā, kā katrs jūtas. Līdz ar to nebija vajadzības deju izmantot kā mediju, kas nodod informāciju, liek man saprast un sajust. Lai uztvertu notiekošo, man nevajadzēja domāt abstrakti, kā skatītājai piedalīties izrādes nozīmju veidošanā, es varēju būt pasīva un distancēta. Gluži kā, lietojot sociālos tīklus.

Dejotājs Ģirts Bisenieks pēc izrādes atklāja, ka šī projekta dēļ sācis izmantot TikTok aplikāciju, lai redzētu, kas tagad ir aktuāli, un veidotu savu tēlu un deju materiālu. Savu iznācienu viņš piesaka ar efektīgām gurnu kustībām, kas acīmredzot kotējas TikTokā. Viņš turpina ar citiem populāriem deju stiliem – salsu, hiphopu, džezu, līdz iegriežas klasikā laikmetīgās dejas tehnikā (jā, pat laikmetīgajai dejai parādījusies sava “klasika”). Viss ir šoviski, neīsts smaids uz skatītājiem un kamerā. Viņu interesē tikai tas, kas tiks nofilmēts, tikai tas, lai visiem patīk. Es godīgi varu teikt, ka uz mani lielu iespaidu pati deja neatsāj, jo esmu redzējusi tiešām fenomenālus brīžus viņa izpildījumā, un nolieku šo domu plauktiņā “sociālie tīkli tiešām ir sviests”.

Alises un Artūra kustību materiālā dominē fiziskais spēks, plaši tiek izmantota kontaktdeja un, jāatzīst, ka lielu daļu kustību esmu jau redzējusi. Bet atkal – ja es būtu jauniete, mani sajūsminātu šī kustīgā virtuozitāte, un tā pilnībā noturētu manu uzmanību. Tas mani pat iedvesmotu pievērsties laikmetīgajai dejai un meklēt vērtību sevī, nevis ārpus sevis. Arī tagad es labprāt izbaudīju kustību kombinācijas un gudros partneringa risinājumus, lai gan apzinos, ka dejas izrādei ar to varētu būt par maz. Bet būtu pilnībā pietiekami video, ko ieliek sociālajos tīklos.

Dejotāju fokuss un deja atdzīvojas izrādes noslēguma daļā, kad Alises Bokalderes varone nonāk neapskaužamā sociālo tīklu situācijā – viņas kailfoto ir izsūtīti skolasbiedriem. Pamācība ir diezgan skaidra – nevajag sūtīt nevienam savu bildi, ja negribi, lai to redz visi. Vai, kā es tagad saku, “mani foto – NOYFB”. Emocionālais sakāpinājums ir diezgan augsts, un es jau esmu ievilkta kā Netflix jauniešu seriālā. Arī Alises kustību materiāls no izklaidējoša pārvēršas tādā, kas nes viņas iekšējo pasauli, taču, manuprāt, tas ir par īsu, gan lai pārslēgtos viņa, gan – skatītājs.  Ar aizgrābtu elpu gaidu atrisinājumu. Kas notiks tālāk? Atrisinājumu neatklāšu, tikai teikšu, ka tas nebija feministiskās filozofijās, bet vairāk Disneja pasakās balstīts, dramaturgam Artūram Dīcim problēmu un atrisinājumu meklējot puišos, nevis pašā meitenē. Toties mani ļoti uzrunāja foto ar Alisi apakšveļā. Atšķirībā no sižetā būtiskajiem “kailfoto”, kas izrādē parādījās miglaini un ar uzrakstu sensitive content, fotoattēls apakšveļā tika parādīts skatītājiem pilnībā un pirms tam atlētisko dejotājas ķermeni, kas spēj kustēties un lidot, padarīja vienlīdzīgu ar ikdienišķo cilvēka ķermeni, kas vienkārši ir nobildēts un vienkārši ir brīnišķīgs. Puiši kā parasti bija kautrīgāki uz fotografēšanos. Man šķiet, tieši ķermeniskais faktors ir viens no sociālo tīklu bīdītājspēkiem. Tas, kā mēs jūtamies par sevi un citiem, liek vai neliek mums sevi fotografēt, gaidīt atzinību un kārtējo pozitīvo emoji.

Man žēl, ka neesmu redzējusi citas Lienes Gravas pēdējo gadu izrādes. Ne šogad tapušo darbu “Dārziņš”, kurā arī dejo Artūrs Nīgalis, ne “PusOtrs” un “PusAudzis”, kas iepriekšējos gados tapa Valmieras Vasaras festivālā, piedaloties arī “Tīklā” dejotājam Ģirtam Biseniekam un dramaturgam Artūram Dīcim. Līdz ar to man nav iespējas salīdzināt. Neko daudz nevaru uzrakstīt arī par Riharda Zaļupes veidoto mūziku, kas skanēja dzīvajā izpildījumā. Biju aizgrābta līdz brīdim, kad uznāca dejotāji un pārvilināja visu manu uzmanību. Ik pa laikam man bija datorspēles noskaņa, ko radīja marimbas skaņas.

Kopumā es nedomāju, ka realitātes kropļota izpratne ir tikai šīs paaudzes jauniešu problēma. Domāju, ka  cilvēkiem tas ir bijis aktuāli vienmēr – padarīt vēlamo par esošo, bēgt no problēmām, nedziedēt savas traumas, noslēgties un patverties tur, kur kontrolēt var vismaz kaut ko. Tikai tagad ir vēl viens rīks – internets. Man vienmēr licies, ka deja un esība fiziskās attiecībās ar savu ķermeni palīdz realitāti pieņemt, varbūt pat – izprast. Tāpēc šķiet loģiski, ka šīs izrādes tēma risināta ar deju. Ik pa brīdim ir iespēja izlēkt no savas galvas un izrādes stāsta un, sēžot skatītāja krēslā, ļauties ķermeņa inercei viegli šūpoties līdzi dejotājiem un nedaudz sajust sevi.

Pēc izrādes uzkavējos, lai uzdotu jautājumus dejotājiem un horeogrāfei. Dejotājus pilnībā bija ielenkuši kādas deju studijas audzēkņi, kuri sajūsmā stāstīja, cik ļoti viņiem patika, cik interesanti kustējās, cik svarīgs temats. Dejotāji ar prieku atbildēja uz visiem jautājumiem, parunājās, pajokojās, dalījās ar darba procesa niansēm. Garām gāja vēl citi skatītāji, kas pauda savu sajūsmu par izrādi. Man liekas, ka šis ir svarīgākais brīdis izrādē – atgriezeniskā saite no cilvēkiem. Ne profesionāļiem, producentiem, kritiķiem, bet tiešās auditorijas, kurai izrāde veidota. Man radās sajūta, ka “Tīklā” kādam būs mana “Adata”. Un tas ir amazing (angļu val. – apbrīnojami)!

Attēls: skats no izrādes, foto Jānis Porietis.

^[i] Non of Your F***ing Business (saīsinājums no angļu valodas, aptuvens tulkojums – tā nav tava sasodītā darīšana)