Laura Jasmane

No programmiņas lapām uz mums skatās trīs skaistas un spēcīgas, tomēr traģiskas apjausmas māktas Esmeraldas – Sabīne Strokša, Elza Leimane un Jūlija Brauere. Jaunais balets pretendē uz solīto mūsdienīga klasiskā baleta iestudējumu, tomēr līdz galam par to nepārliecina vēlme saglabāt portreta attāluma distanci no galvenās varones.

Latvijas Nacionālajā baletā tikko pirmizrādi piedzīvojusī “Esmeralda” ir drāmbalets – Viktora Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” interpretācija, kura centrā ir mīlas četrstūris. Esmeralda no nāves glābj dzejnieku Pjēru Grenguāru – viņš viņā iemīlas; Fēbs de Šatopērs no ļaundariem glābj Esmeraldu – viņa viņā iemīlas; Klods Frolo Esmeraldā iemīlējies, vēl pirms tēlus sastopam baletā, tomēr greizsirdības šalts viņā pamostas, redzot, ka Esmeralda satuvinājusies ar Fēbu de Šatopēru; Esmeralda glābj Kvazimodo – viņš viņā iemīlas. Izrādes finālā glābšana vajadzīga pašai Esmeraldai, bet ir jau par vēlu. Šis vienkāršotais satura izklāsts nenoliedz to, ka katra “Esmeraldas” tēla rīcību motivē tieksmes un dziņas jeb klasiska labā un ļaunā cīņa, ko simbolizē arī viduslaiku Parīzes nežēlība. Tomēr šis saturs rada arī bīstamu sižetisku blīvumu.

Visa katedrāle dejai

Tēlu attiecību peripetijās fokusu uz deju pamatoti rada “Esmeraldas” scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – pelēkie, matētie toņi un ar atribūtiem un gleznojumiem nepārsātinātā skatuves telpa ir vizuāli plaša, bet vienlaikus kā ar lielpilsētas smogu pārklāta. Tā rada lielisku fonu Ilzes Vītoliņas veidoto tērpu indīgajām krāsām – zilajam, violetajam, sarkanajam, sinepju dzeltenajam. Sadarbībā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu tapis iestudējums, kurš piedāvā būtisku atkāpi no reālisma manierē veidota klasiska “Esmeraldas” iestudējuma.

Tomēr šī horeogrāfijai un dejai atvēlētā telpa ir aizpildīta tikai daļēji – radītajai kustībai pietrūkst dinamikas un spriedzes, kā rezultātā izrāde kopumā atstāj blāvu iespaidu. Pēc īsas iepazīstināšanas ar stāsta laiktelpu deju uzsāk “resgaļu” trio – Aivara Leimaņa baletu arhetips, kas, tāpat kā redzamās klasisko dejas kustību sekvences, nereti rada atkārtošanās sajūtu. Skaidri jūtams horeogrāfijas līdzautores Elzas Leimanes pieskāriens – gan atsevišķās kustībās (kā soļu pārejās vai roku vēzienos), gan deju zīmējumos, kuri kļūst par izrādes spilgtākajiem horeogrāfiskajiem elementiem. Imersīvu efektu rada kustības virzienā uz skatītāju; kā tiešu atsauci uz laikmetīgā baleta darbiem var nolasīt kustību kolonnās, kurās ķermenis pavērsts profilā. Izrādes aizraujošākais horeogrāfiskais pārsteigums ir otrā cēliena čigāniešu deja, kuras fināla zīmējums šķietami rodas atpakaļgaitā. “Aci pamodina” arī mūķeņu lūgšanu kombinācija un tās atkārtojums Esmeraldas pirmsnāves skatā, tomēr potenciāli estētiski un emocionāli piesātinātais mirklis netiek attīstīts dejas vai ainas mērogā.

Pirmajā cēlienā skatuves apgaismojums koncentrēts proscēnijā, kurš tiek izmantots reti. Klaidoņu un ubagu dejā mākslinieki uz mirkli apstājas skatuves priekšplānā un ļauj skatītājam novērtēt stilizētā un detaļās bagātīgā viduslaiku pūļa kolorītu, ko mūžīgajā masu skatu kustībā izjust ir grūti. Kopumā kordebalets “Esmeraldā” šķiet aizmirsts – tā izpildījumu un horeogrāfiju jo īpaši gribētos redzēt Flērdelisas de Gondelorjē un viņas saderinātā Fēba de Šatopēra adagio laikā otrajā cēlienā, kurā uzmanība nemitīgi lēkā starp dejotāju grupām un solistiem, rezultātā neļaujot īsti novērtēt ne vienus, ne otrus.

Par ko brīvajā laikā domā Esmeralda?

Stāstot par savu Anglijas Nacionālajā baletā, vēlāk arī Sanfrancisko baleta trupā iestudēto baletu “Raimonda”, ko svarīgu teikusi Tamāra Roho: kā baletdejotājai un mākslinieciskajai vadītājai viņai izaicinoša šķitusi sieviešu lomu raksturiem bieži piemītošā plakanība, ūdeņainība. Salīdzinājumā ar Raimondu un citām klasisko baletu galvenajām varonēm Esmeraldas raksturs ir bagātīgāks un loma pašas stāstā – aktīvāka, tomēr izšķirošais mirklis, kurā viņa uzzina, ka Fēbs de Šatopērs saderinājies ar citu, šajā iestudējumā savu kulmināciju nerod skumju un ilgu piepildītā solo apcerē. Varbūt tāda Esmeralda ir: lai neapmuļķo tamburīna zvaniņi un šarmanti smaidi – viņa ir ielas dejotāja, kas dejo citiem, ne sev. Esmeralda ir traģisks tēls ar pārpasaulīgu misiju, tomēr uz diviem cēlieniem saīsinātais balets nepaspēj piedāvāt intīmu sievietes raksturojumu. Trūkst arī lomas attīstības – “Esmeraldā” jauna, enerģiska, ar empātiju pārpildīta sieviete tiek iztukšota līdz lēmumam par došanos nāvē, savukārt šajā Esmeraldā ir kas blāvs jau izrādes sākumā. Inscenējuma pirmajā cēlienā iekļautā slavenā variācija ar tamburīnu, kas savu ikonisko statusu ieguvusi baleta konkursos un galā koncertos, diezgan brutāli piedāvā balerīnai parādīt savu dotību klāstu, bet tiek izpildīta skatuves aizmugurējā plānā.

Pirmizrādes sastāvā “jauno” dejas mākslinieku ir maz, un tas izrādei piešķir smagnējību. Elzas Leimanes Esmeralda ir aktieriski meistarīga, tomēr kustībās kārtīga un piesardzīga, Raimonda Martinova Klods Frolo ir ierasti dramatisks. Viktora Seiko – Fēba de Šatopēra – seja pauž maz emociju, kas varbūt atbilst “izlaidīgā jaunekļa, kurš izmanto katru iespēju palakstoties ar skaistulēm” raksturojumam. Esmeraldas impulsu “ieķerties” šajā vīrietī meklēju tēla psiholoģijā – laikam prātu viņai sajauc pašas izkāpšana no mūžīgās glābējas lomas. Eidens Viljams Konefrijs Fēba de Šatopēra lomā ir pilnīgi atšķirīgs – bruņniecisks vīrietis, kurš, atšķirībā no Seiko, rada iespaidu, ka paša seklums viņam vēl sagādā baudu, savukārt Sabīnes Strokšas Esmeralda ir dejā drošāka un niansēs bagātīgāka. Pirmizrādē staiguļu trio izceļas arī vienmēr spilgtā Nataļja Lipska, otrajā sastāvā viņas vietu ieņem Nikola Anna Bloma, kura spēj būt pamanāma arī bez pārmērīgiem pantomīmiskiem žestiem.

Atsaukšanās uz publikas reakciju recenzijā ir slidens solis, tomēr klusums, kas skatītāju zālē “iebliež” pa ausīm, sākoties akrobātiskajam Diānas un Akteona pas de deux, ir skaidri pamanāms gan pirmizrādē, gan izrādē dienu pēc tās. Sižetiski šī Agripinas Vaganovas horeogrāfija izrādē iekļauta kā antīka mīta uzvedums viduslaiku laužu izklaides nolūkos. Šī izspēle uz mirkli gan horeogrāfiski, gan scenogrāfiski pilnībā maina baleta noskaņu, radot to klasiskā baleta tīrības sajūtu, kuras pārspīlētībā un pašpietiekamībā ir kas valdzinošs. Arī Diāna – Annija Kopštāle, kuras dejas maniere bieži izceļas citu dejotāju vidū, – un pašpārliecinātie, savu spēku apliecinošie Kārlis Cīrulis un Filips Fedulovs Akteona lomā šeit gluži kā pārrauj pēdējās saites ar tikko redzēto piezemēto viduslaiku noskaņu otrā cēliena sākumā. Pēc pas de deux beigām Flērdelisas vecāku tuvošanās Diānai un Akteonam šķiet gandrīz draudīga – kā vedināšana atpakaļ pie pelēkā, kamēr aizmugurē aizslīd ainas dekorācijas. Izteiksmīgāks iespaids par otrā cēliena pirmo ainu rodas, to vērojot no sāniem, jo daudz pamanāmāks kļūst gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa darbs – kulisēs izvietotie dzeltenas gaismas akcenti un nevienmērīgais, baltos toņos iekrāsotais skatuves apgaismojums piešķir ainai aizraujošu daudzdimensionalitāti un tekstūru.

Kvazimodo gandrīz 2025

Pirms izrādes bažas rada Kvazimodo tēls – vai būs jāskatās uz neglīto, tātad morāli pagrimušo, kurš slapstās aiz pūļa, lai simbolizētu izstumtību no sabiedrības? Nē, nav. Pirmais Antona Freimana un Kristapa Jaunžeikara uznāciens šajā lomā pat vedina Kvazimodo neregulāro gaitu skatīt kā dejas soli – kustību ierobežojumi dejā mūsdienās nereti tiek uztverti kā iespēja jaunai kustību formai un estētikai. Tomēr Kvazimodo kustību kontinuitāte drīz vien pazūd sarežģītos dejas elementos un pacēlienos. To varētu skaidrot ar ideju, ka Kvazimodo fiziskie ierobežojumi simbolizē viņa emocionālo stāvokli – bezspēcību, iekšējo “kroplību”, kas rodas pazemojošajā mijiedarbībā ar Klodu Frolo –, tomēr šeit pēkšņie dejas soļi šķiet tikai horeogrāfiska nejaušība. Ilustratīva ir Kvazimodo spīdzināšanas aina, kas vairāk par spriedzi un šausmām rada emocionāli neitrālu iespaidu par numuru ar objektu – virvi. Vērojot deju atkārtoti, rodas atklāsme, ka pie vainas arī izvēlētais Čezāres Punji un Rikardo Drigo mūzikas fragments. Rezultātā empātija pret Kvazimodo tā arī īsti nemostas, lai gan viņa liktenis visciešāk saistīts ar galveno varoni – izrādes finālā mirušo Esmeraldas ķermeni kā zīmi nes tieši viņš.

“Esmeraldas” inscenējumus var uzskatīt par Latvijas Nacionālā baleta tradīciju – Aivara Leimaņa darbs ir jau ceturtā šī stāsta versija Rīgā. 21. gadsimta Esmeralda un “Esmeralda” šķiet pazaudējusi savu izteiksmīgo un bezbailīgo čigānietes garu. Pieņemot, ka četri iestudējumi atspoguļo četrus dažādus vēstures mirkļus, par šodienas zīmi, iespējams, kļūst augsta profesionalitāte savienojumā ar radošu pagurumu.

Foto: Agnese Zeltiņa