23. novembrī, kā katru gadu, tika apbalvoti “Spēlmaņu nakts” laureāti 2022./2023. gada teātra sezonā. Ilgus gadus “Spēlmaņu nakts” nominācijās tika iekļauta arī dejas nozare, apbalvojot par sasniegumiem laikmetīgajā dejā un baletā. Kopš 2017. gada dejas nozarei ir sava Dejas balva. Bet Latvijas laikmetīgās dejas horeogrāfiem darbs teātra izrādēs kā kustību konsultantiem vai horeogrāfiem joprojām aizņem lielu daļu no profesionālās ikdienas. Šogad “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada horeogrāfe/-fs vai kustību māksliniece/-ks saņēma Kristīne Brīniņa. Nominēta bija arī Linda Mīļā un Aigars Apinis. Pētot dejas nozares iekļaušanos teātra nozarē un horeogrāfa darba specifiku, laikmetīgās dejas mākslinieces un “Dance.lv” žurnāla redakcijas pārstāves Agate Bankava un Rūta Pūce devās uz “Spēlmaņu nakts” ceremoniju un sarunājās ar nominantiem un laureāti par horeogrāfa darbu teātrī. 

Ar Lindu Mīļo sarunājas Rūta Pūce 

Linda nominēta par darbu “Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras drāmas teātrī

Kāds ir tavs skatījums uz “Spēlmaņu nakts” balvu kā horeogrāfei? Kas tev nozīmē vairāk – Dejas balva vai “Spēlmaņu nakts” balva?

Es nezinu, ko es gribētu labāk. Darbs teātrī kā horeogrāfam un Dejas balva tomēr ir divas dažādas lietas. Vienu vai otru? Vislabāk abus. Bet droši vien uz diviem krēsliem neizsēdēsies. Tie ir divi svaru kausi – darbs teātrī un profesionālā deja.

Kāda ir horeogrāfa/kustību mākslinieka loma teātrī šobrīd?

Šobrīd horeogrāfa darbu pamana. Varbūt ir mainījusies kritiķu paaudze. Neesmu nekad jutusies, ka mans darbs izrādē nebūtu novērtēts. Bet pēdējos gados kustību konsultanta un horeogrāfa darbu pat izceļ. Cilvēki vispār aizdomājas arī par izrādes shēmu kā tādu – kurš un kā savu roku tur pieliek. Horeogrāfu šobrīd nevar nepamanīt vai nesaprast. Man tā liekas. Varbūt kādam ir citādāk, bet es to nemanu.

Kāda bija tava pieredze, strādājot pie izrādes “Nelabie. Pēc Dostojevska”?

Pirmkārt, es gribu izteikt uzslavu jebkuram dejas pedagogam Latvijā. Pedagogam kā tādam, jebkuram un jebkurā dejas žanrā, kas strādā ar jebkura vecuma bērniem un pieaugušajiem. Tajos bērnos un jauniešos, kas mācījušies kustību un deju un kas izvēlas savu profesiju saistīt ar teātri, var novērot šo īpašo kustības un ķermeņa domāšanu, kas ir citādāka. To ļoti var just. Tas ir vēl viens viņu instruments, lai veidotu savu lomu un savu tēlu. Arī “Nelabajos” aktrise Anna Nele Āboliņa ir ar dejas skolas pieredzi, un viņa jau ļoti daudz darba bija izdarījusi pati. Mums vajadzēja tikai tādas kā “maģiskās satikšanās reizes” ar skatu no malas un komentāriem. Ļoti var just, kurš aktieris domā caur savu fizisko ķermeni un kurš nē. Kopumā jaunie aktieri šķiet daudz aktīvāki, atvērtāki kustībai un tās izmantojumam. Jebkura kustība ir kļuvusi populāra ikdienā, ne tikai sports, bet arī citāda veida – deja. Dejiskums dod brīvību uz skatuves.

Kā komentē šīvakara horeogrāfiju balvas pasniegšanas ceremonijā?

Ārkārtīgi simpātiski, ka ļoti daudzus gadus “Spēlmaņu nakts” ceremonija izmanto dejotājus. Arī pati atceros no studiju laikiem, ka dejojām 23. novembrī “Spēlmaņu naktī”. Arī pagājušajā gadā ceremonijas vadmotīvs bija caur deju. Man, protams, tas ārkārtīgi silda sirdi. Ar izkušanas sajūtu sēžu un skatos. Tas ir forši.

Ar Aigaru Apini sarunājas Agate Bankava

Aigars nominēts par darbu “SIA “Ģimenes romāns”” Valmieras drāmas teātrī

Ko tu domā, kad pirmo reizi satiec režisoru un viņš tev stāsta savu ideju?

Man tā nekad nav bijis. Horeogrāfa lomā iejūtos procesa gaitā. Mēs vienkārši sākam darīt. Redzot lietas, tikai tad kaut kas rodas. 

Kā tu novērtē to, kā horeogrāfi tiek atspoguļoti teātra izrāžu recenzijās?

Es laikam to neesmu piefiksējis, jo nelasu bieži. Bet, jā, ja tu to mini, tad atminos, ka kustības nav aprakstītas – kas tieši ar kustībām notiek, kā tās darbojas izrādes kontekstā. Teātra kritiķi jau, man liekas, īsti to arī nevar saprast, kādam procesam esam izgājuši cauri. Ja tie nav, teiksim, tādi dejiski ritmiski numuri, kas acīmredzami ir horeogrāfiski veidoti, bet gan, piemēram, cilvēks stāv un pagriež galvu, tad tā nešķiet kā kustība, lai gan tieši mazas nianses veido horeogrāfa darbu dramatiskajā teātrī.

Kas, tavuprāt, dejas nozarē ir svarīgāk – saņemt “Spēlmaņu nakts” balvu vai Dejas balvu?

Es nezinu. Tas viss ir liels nezināmais. Es nominācijas uztveru kā loteriju, piedzīvojumu. Divdesmit gadi aktiera profesijā un neviena nominācija, un tagad pēdējās divas sezonas – nominācija kā horeogrāfam. Es esmu priecīgs, ka esmu pamanīts, jo man patiešām patīk tas, ko es daru.

Kas tu esi dejā?

Hmmm… Reiz uz tilta mani satika Olgas Žitluhinas paša pirmā horeogrāfu kursa studente, un viņa man teica: Aigar, tev to deju nevajag un teātri arī nē. Tev vajag kaut ko pa vidu.

Vai esi to atradis?

Atradis… Es nezinu, man viskautkas patīk. Saldējums patīk, buberts, kartupeļi, Valmiera. Es nezinu. Es domāju, ka kādu laiku es tagad neko nedarīšu.

Ko tu domā par horeogrāfiju šīvakara “Spēlmaņu nakts” ceremonijā?

Laikam lielāka vilšanās, ka atkārtojas tas pats, kas pagājušogad, tikai nomainīts dzimums. Kaut kā tā neinteresanti… Hmm, es laikam neesmu fans, pārāk stereotipiski – vecāks vīrietis, jaunāka dāma. Bet Mūzas lomas izpildītājai bija labas, dzīvas reakcijas, patīkama skatuves esība. 

Ar Kristīni Brīniņu sarunājas Agate Bankava un Rūta Pūce

Kristīne nominēta par darbiem “Hamlets” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un “Pinokio” Latvijas Nacionālajā teātrī

Kuru balvu tev šķiet vērtīgāk saņemt – “Spēlmaņu nakts” balvu vai Dejas balvu?

Abas ir vērtīgi saņemt. Tās ir tādas divas puses, divi lauki, kuros strādājam kā kustību mākslinieki un horeogrāfi. Es varētu teikt: “Nē, nē – apbalvojums nav svarīgs, es mīlu savu darbu.” Tomēr uzslava kā mazam bērnam, ka tev sanāk, apbalvojums, ka es tevi redzu – tas uzmundrina. Tu nejūties viens. Skaidrs, ka darba impulsi ir iekšēji, vienalga, vai sadarbojies ar režisoru, citu horeogrāfu vai pats veido savu darbu, bet tu jau nedari to tikai sev, un ir forši, kad kāds pasaka: “Hei, Tev sanāk!” Gan teātra, gan dejas nozarē tas ir ļoti patīkami.

Cik reizes esi bijusi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai?

Grūti pateikt, jo bija tas laiks, kad dejas nozare bija daļa no “Spēlmaņu nakts”. Es varbūt kļūdos, man liekas, ka šī ir astotā, varbūt septītā reize, pieskaitot arī tos gadus, kad dejas nozare bija “Spēlmaņu nakts” paspārnē.

Kas ir izaicinošākais, strādājot teātrī?

Iegūt aktieru uzticību. Kad režisors uzaicina, viņš jau uzticas, bet aktieru uzticība jāiemanto procesā. Īpaši izaicinoši tas ir ļoti specifiskās horeogrāfijās ar niansēm, kad tiek horeografēta ķermeņa valoda, kas ir ikdienišķa. Tad horeogrāfs ir tas, kurš var aktierim krist uz nerviem. Aktieris jau saprot, kur ir viņa rokas un kājas, grib vadīties pēc savas iekšējās loģikas. Tad man sanāk iejaukties viņa iekšējā teritorijā, lai radītu to, ko komanda kopumā vēlas konkrētajā darbā izcelt. Man šķiet, ka pēdējos gados ir mainījusies detaļu apzināšanās un attieksme pret horeogrāfiem. Aktieri ir atvērtāki. Ir lielāka uzticēšanās skatam no malas, uzticēšanās, ka horeogrāfs spēj saprast aktiera darbu. Mēs saprotam skatuves mākslu, saprotam aktieri un nākam kopā veidot darbu, nevis piepildīt savas ambīcijas. Tas ir komandas darbs.

(Arī Agate Bankava piekrīt, ka tas tā ir. Kaut kas ir pamainījies aktieru sadarbībā ar horeogrāfu.)

Kādas ir pirmās domas, kad satiec režisoru?

Man ir tā: “Kas būs jadara, kāds ir uzdevums?” Es atceros, ka ar Reini [Suhanovu] mēs gājām pa parku un viņš stāstīja par “Pinokio”. Mēs apsēdāmies uz parka soliņa, un es jau tur sāku kūņāties, rādīt, no kuras ķermeņa daļas tēlu organika varētu sākties. Tu mēģini saslēgties un dauzīties. Un, protams, saturs! Svarīgi, vai es iestājos par tēmu, ar kuru komanda plāno strādāt. 

Kas ir tas, ko satura dēļ tu nedarītu?

Es nepiedalītos “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, kur man būtu loma “dejotāja-iedvesma”.

Kā tu komentētu šīgada “Spēlmaņu nakts” ceremonijas mākslinieciskās izvēles attiecībā uz sievietes attēlojumu? 

Mēs it kā tik daudz runājam par sievietes/vīrieša varas pozīcijām un tad atkal atlecam atpakaļ pagātnē, kur sieviete ir tā, kas iedvesmo, bet klusi un mēmi, dejojot apkārt vīrietim. Skaidrs, ka tā nav ne dejotājas (Paulīna Druka), ne Gundara Āboliņa izvēle. It sevišķi, ka tās lomas ir jauna meitene un vecāks kungs. Es no rīta klausījos Latvijas Radio sižetu par seksuālu vardarbību, par bērnu prostitūciju, visas šīs vardarbības un seksisma tēmas. Tas ir šausmīgi, ka mēs mākslā kaut ko tādu esam pieļāvuši, ka “Spēlmaņu naktī” tagad šo visu būtībā noliekam sev priekšā kā normalitāti, kā humoru, kā asprātību. Man ir daudz jautājumu. Ceru, ka ceremonijas veidotājiem būs drosme kādu dienu izskaidrot, kurš nes atbildību par šo izvēli un kāpēc.

7. decembrī pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja tava izrāde “Gaišās naktis”, kur tu esi režisore un dramaturģe. Kā atšķīrās process?

Izrādē “Gaišās naktis” esmu idejas autore, režisore un dramaturģe. Dzejnieks un redaktors Henriks Eliass Zēgners asistē darbā ar izrādes tekstiem. Horeogrāfija arī ir, bet es piesaku sevi kā režisori, jo… (pauze) sabiedrības dēļ. It īpaši tāpēc, ka esmu sieviete. Izpratne par horeogrāfa darbu ir neviennozīmīga, tādēļ meklēju piemērotu apzīmējumu darbam, ko veicu, sargājot savu autorību. Bet tajā pašā laikā ir vērts runāt par to, kas ir šīs atšķirības starp režisoru un horeogrāfu kā izrādes autoriem. Un ko sevī nes vārds “horeogrāfs”, kas sadarbojas ar režisoru, strādājot pie izrādes kustību partitūras. Jo atšķirība ir būtiska, un to nosaka tas, kurā pusē horeogrāfs atrodas. “Gaišajās naktīs” es vairāk jūtos kā māksliniece Kristīne, kas ar savu līdzšinējo dzīves un radošo pieredzi ir nonākusi punktā, kurā dažādie skatuves mākslas rīki ir savijušies. Tas ir noticis organiski, izejot no radošās vajadzības, iekšējiem impulsiem un meklējumiem. Pieredzot dažādas sarūgtinošas situācijas citos iestudējumos, sapratu, ka ir pienācis radošais brīdis, kad vārds “horeogrāfs” ir kļuvis par šauru un savs darbs ir jāiedala smalkākās vienībās, sargājot savu autorību. Kad kopā ar Henriku VKKF iesniedzām pieteikumu radošajai stipendijai šīs izrādes dramaturģijas veidošanai, stipendiju piešķīra tikai Henrikam. Nākamajā konkursā iesniedzu vēlreiz – atbalstu guvu, bet tas bija trīs reizes mazāks par Henrikam piešķirto. Tas skaidri norāda uz nozares izpratni par to, kurš ir tiesīgs un kurš ir spējīgs. Neparasta ir arī nevienlīdzība stipendijas apmērā, kas arī par kaut ko liecina. Droši vien arī nevar pārmest šo uzticības kredīta trūkumu. Protams, savas spējas jāapliecina darbā. Šo iemeslu dēļ ir būtiski sargāt savu darbu, to iedalot noteiktās, nozarei un sabiedrībai saprotamās radošajās kategorijās. Bet, kad jūti radošu aicinājumu, tu vienkārši dari to, ko jūti, ko gribi darīt. Man ir vairākas pieredzes, kad ir bijis jāstrādā ar daudz rīkiem specifiskos žanros, bet beigās tavu darbu nenosauc vārdā un uz tā rēķina plūc laurus citi komandas biedri. Bet pati vainīga, ka neveltīju enerģiju un laiku un neiestājos par to, lai radošais ieguldījums tiktu definēts korekti. Šis ir intensīvs gads, un tā ir apzināta izvēle. Katra pieredze man palīdzējusi nākamajai, stutējusi to. Palīdzējusi arī personīgajā dzīvē saprast sevi. Es lepojos ar “Gaišajām naktīm”, man izrāde ir ļoti svarīga. Tā nav par mani, bet par puišiem ieslodzījumā, ar kuriem pavadīju kopā trīs gadus. Tas transformēja arī mani. Un es ar to lepojos! Lai arī atbildība par visu ir milzīga, man šķiet, ka nianses jūtu vislabāk, tāpēc daudz daru pati, un pieredze, to visu mācoties un saprotot, ir nenovērtējama. 

Kristīnes Brīniņas runa.

Titulfoto autors: Matīss Markovskis