Laura Jasmane*

Ķidāt dejotāju sniegumu baleta vakarā “Iespējams…” varētu būt lieki. Šai recenzijai apzināti izvēlos ierobežojošu uzstādījumu – to, ka eksperimentālā notikumā iespējams kritizēt tikai eksperimentu trūkumu, – un kodolīgā veidā uzsveru vakara spilgtākos brīžus.

Tomēr “Iespējams…” ir arī otra puse – tā ir vieta un laiks baleta horeogrāfu jaunradei. Salīdzinot ar citiem gadiem, vakara repertuārs kļuvis šķidrāks. Jāpiekrīt, ka šī iniciatīva lielākā vai mazākā mērā ir līdzatbildīga par visu šībrīža aktīvo baleta horeogrāfu panākumiem. Taču vakara programma čukst, ka kaut kas nav lāga. Jaundarbus tajā pārstāv rūdītie “Iespējams…” dalībnieki, regulāri Dejas balvas nominanti un laureāti, kuru darbi iekļauti Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā, – Antons Freimans un Elza Leimane. Viņiem līdzās vietējos horeogrāfus pārstāv divas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedras šīgada absolventes – Sofija Beļkina un Izabella Monastirska-Urtāne. Kur palikuši aptuveni desmit akadēmijas izlaidumi? Kā nopurināt nelāgo priekšnojautu, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad redzam šo mākslinieču horeogrāfijas?

“Drīz ziedēs maijpuķītes”

Sofijas Beļkinas diplomdarba “Drīz ziedēs maijpuķītes” dramaturģija ir vienkārša – Viņš, Viņa un Viņas skumjas kafejnīcā, kur skan mierinošs džezs un dueti harmoniski sastopas sarīkojumu deju tvērienā. Tomēr tos aspektus, kuri Sofijas darbā balansē uz robežas ar klišeju, būtu noderīgāk formulēt kā nepretenciozitāti. Tā atbilst absolventa prasmju līmenim, diplomdarba tapšanas resursiem un laika ierobežojumam. Horeogrāfiski “Drīz ziedēs maijpuķītes” ir intuitīvs, rokrakstu meklējošs klasisku, neoklasisku un laikmetīgu kustību salikums, kuram dažās kustību sekvencēs izdodas kļūt organiskam.

Darbs sāk aizraut, kad naratīvs tiek palaists vaļā (pat ja tā nav bijusi autores iecere). Tā noslēgumā rodas neoklasiska, urbāna, džeziski eleganta aina, kurā abstrakti iepītās kustības ātri liek piedot citos baletos neskaitāmas reizes redzēto “anonīmā pūļa” skatuves šķērsošanu. Mirklis, kurā no tukšuma pēkšņi iznirst trio sissone, ļauj klasiskajai kustībai dzīvot, izcelt tās dabu, neiespiežot to citu kustību virknē. Lai gan izrādes motīvi un atmosfēra nav spēcīga, tā atstāj tīru, skaidru pēcgaršu.

Drosmei ir dažādas sejas, un viena no tām ir Sofijas izvēle atvēlēt atsevišķu izrādes mirkli scenogrāfijas pārbūvei. Uzmanība, ar kuru dejotāji bieži cenšas “nesadzirdami” fiksēt brīvībā aizripot alkstošus atribūtus, “nemanāma” sekošana norādēm uz grīdas un brutāla objektu pārvietošana, pat ja tā ietērpta koķetos soļos, baletā pēdējā laikā sāk kļūt grūti panesama.

“Mirušo ofīcijs”

Arī Izabellas Monastirskas-Urtānes darbs ir balstīts naratīvā. Tā premisa ir šķietami skaidra – metafizisks vēstījums par nāvi, sērām un dzīves cikliskumu, kas liecina par dziļu un pārdomātu pieeju diplomdarbam. Un tomēr šie motīvi kļūst pārlieku sarežģīti to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Sofijas Beļkinas darba dramaturģiskā vienkāršība kļūst par priekšrocību. Ir pārāk maz laika un resursu un pārāk daudz priekšnosacījumu, perspektīvu un emociju, par kurām skatītājs var lasīt izrādes aprakstā un libretā vai dzirdēt vakara vadītāja Aivara Leimaņa lasījumā. Tas ierobežo gan skatītāju, kuram jāmēģina darbā sazīmēt autores iecerēto, gan darbu, kuram laupīta iespēja notikt šeit un tagad. Tāpēc pēkšņa skatītāja iemešana izrādes varoņu pārdzīvojumā ir sākums estētiska un/vai dramaturģiska pavediena ķeršanai. Diplomdarbā izceļas dejas zīmējumi un izteiksmīgs fināls, kas ļauj fiksēt izrādes vizualitāti un autores stilistiski vienmērīgo, laikmetīgo horeogrāfijas manieri, tomēr kopumā darbs aprij pats sevi.

Sev jāatgādina, ka “Mirušo ofīcijs” iekļāva arī Henrija Poikāna oriģinālmūziku un Beātes Sprindžukas, Annas Loginovas, Rūdolfa Beļicka un Ivara Gātera dziedājumus.

“Iespējams…” pārsteidz

– Artjoma Pšeņičņikova izsauciens Bazila variācijas laikā. “Olé!”

– Vai tas vīrietis seksīgajā melnajā bezpiedurkņu kreklā ir Roberto Bolle? Nē, tas ir mūsu pašu Fabio Sonconji.

– Man bija nepieciešams apkaunojoši daudz laika, lai pamanītu, ka Elzas Leimanes darbu galvenais motīvs ir krāsas. Visuresošo melno nomaina “Bal(e)ts”, “(Ne)stāsti man pasakas” vēl dažos materiālos saglabājis, pieņemu, sākotnējo saistību ar Imanta Ziedoņa “Krāsainajām pasakām”. Šovakar – Deivida Bovija “Blue Blue”.

– Antona Freimana miniatūras “Whip” (pātaga) dejiskais, iztēli raisošais nosaukums.

– Šovakar Driādas variācijas (“Dons Kihots”) pirmās notis uzdzen šermuļus – tik salkani skan flautas un gaidāmais valša motīva atkārtojums. Tomēr Aleksandras Treimanes dejojums atgādina, ka tieši mānīgs atkārtojums un ikdienišķums ir šīs variācijas sāls, – viņas développé attaisītā, gaisā izstieptā kāja kļūst par numura zvaigzni. Savu kulmināciju tā sasniedz, gandrīz mokoši lēnā – tātad ļoti kontrolētā – veidā skatītājam gar degunu izdejojot virkni dégagé. Un stabilas trīskāršās piruetes, kuras Aleksandrai, šķiet, prasa tikpat piepūles kā glāzes izskalošana.

– “Pie zilās Donavas” galvenās varones Anneles sāpju pilnais monologs iegūst pilnasinīgu dzīvi ārpus izrādes laiktelpas. Sofijas Beļkinas līganumam izdodas aizkustināt un pamanīt šī vārda salikto dabu: aiz-kustināt. Gudra, drosmīga numura izvēle, kustības īstums un uzmanība, kuru reti izdodas redzēt pat uz lielās skatuves.

Noslēdzot baleta apbalvojumu sezonu, savu “Iespējams… XII” uzvarētājas titulu piešķiru Sofijai.

Titulfoto: Sofija Beļkina fragmentā no baleta “Pie zilās Donavas”. Foto autors: Jānis Ķeris

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.