Atbalstītāji un sadarbības partneri
Laima Jaunzema*
Ja ilgu laiku neizdodas sajust, kā lai sāk rakstīt par pieredzēto skatuves mākslas darbu, tā nav laba zīme. Lai arī patiešām biju aizņemta un rast laiku rakstīšanai bija sarežģīti, tas nav vienīgais iemesls, kāpēc bija grūti sajust, kā lai par šo darbu raksta. Varu teikt, ka, ja ne katru dienu, tad katru otro noteikti, kopš septembra sākumā redzēju šo izrādi, esmu par to agoniski domājusi un prātojusi. Kā lai rakstot apeju nepatiku par savu pieredzi saistībā ar šo izrādi? Līdz beidzot pieņēmu lēmumu to neapiet. Varu paziņot šīs recenzijas lasītājiem – man izrāde “SYN.Tropia” ļoti nepatika. Tā notika festivāla “Homo Novus” ietvaros un sevi definē kā “dejas koncertu nedzirdīgajiem un citām dzirdēm”.
Pēc emociju rata[1] piemēra, neapmierinātība – nepatika var ietvert sevī šādas pamatemocijas:
riebumu – noraidījums, sajūta, ka kaut kas ir nepareizs, šķebinošs vai aizskarošs;
dusmas – aizkaitinājums vai pretestība pret kaut ko, kas šķiet nepatiess, netaisnīgs vai manipulatīvs;
bailes – nemiers, aizdomīgums vai trauksme par slēptiem nodomiem vai negatīvām sekām;
skumjas – vilšanās, kad kaut kas nesasniedz gaidīto vai neatbilst vērtībām.
Izrādes kontekstā piedzīvoju, šķiet, visas šķautnes. Šai recenzijai izvēlēšos tikai dažus iemeslus, kāpēc man šī izrāde nepatika. Tekstu nobeigšu ar īsu stāstījumu par to, kas tomēr šo pieredzi man padarīja panesamāku un vērtīgu. Tāpat vēlos piebilst, ka ceru – kāds nedzirdīgs cilvēks arī raksta par savu pieredzi un redzējumu šī darba sakarā. Jo es nedomāju, ka varu atspēkot izrādes motivāciju būt iekļaujošai, fokusējoties tieši uz nedzirdīgajiem.
Te īss izrādes apraksts, ko pilnā versijā angļu valodā var atrast mākslinieku mājaslapā[2]:
““SYN.Tropia” ir dejas un mūzikas izrāde, kas paredzēta gan dzirdīgajiem, gan nedzirdīgajiem skatītājiem. Skaņa tiek pieredzēta ne tikai ar ausīm, bet ar visu ķermeni – caur kustību, redzi un tausti. Darbs ir horeogrāfes Jolas Pintu un pianista Simāu Koštas ilgstošās sadarbības turpinājums. Viņi pēta skaņas fiziskos procesus, klausīšanās daudzslāņainību un pieskāriena lomu mākslā, savijot zinātni, deju un mūziku vienotā, visiem pieejamā pieredzē. Īpaša loma ir inovatīvai ierīcei “TÁBUA – tactile listening”, kas pārvērš skaņu taustāmās vibrācijās un ļauj to sajust arī nedzirdīgajiem skatītājiem. Ierīce tapusi sadarbībā ar Portugāles Nedzirdīgo asociāciju, un tā jau izmantota vairākos teātros, nodrošinot vienlīdzīgus apstākļus dažādām auditorijām. Izrādes autori sadarbojas kopš 2011. gada, veidojot izrādes, kurās kustība, telpa un skaņa pārtop par vienotu pieredzi. Ar īpašu uzmanību pret pieskāriena un dzirdes attiecībām viņi aicina skatītājus piedzīvot mākslu gan kā estētisku, gan kā dziļi juteklisku notikumu.”
Interesanti ir tas, ka man kā autisma spektrā esošai personai izrādes skaņas materiāls bija pārsvarā nepanesams tieši intensitātes dēļ. Man ir ļoti jutīga dzirde, kas pārstimulācijas gadījumā var radīt nelabumu, halucinācijas, trauksmi un fiziskas sāpes. Ja man nebūtu par šo darbu jāraksta, kā arī ja es nebūtu uzņēmusies atbildību pavadīt uz šo festivāla izrādi vēl vienu cilvēku, domāju, es būtu “Dirty Deal Teatro” pametusi pirms izrādes beigām, jo jutu, ka mans vakars potenciāli būs sabojāts tieši sensorās pārstimulācijas dēļ.
Nav tā, ka man vienmēr vai pārsvarā patīk tas, ko redzu uz skatuvēm. Esmu redzējusi ļoti daudz dažādu veidu un formātu darbus, kuri man nepatīk, kaitina, šķiet arbitrāri, nespēj noturēt uzmanību, atkārto paši sevi un visu, kas jau ir redzēts. Esmu trenējusies pieredzēto uztvert plašākā kontekstā un izvērst nozīmes, nebalstoties tikai savā subjektīvā pieredzē vai kaprīzēs. Bet šoreiz bija kaut kāda zīmīga atšķirība, es kā skatītāja jutos dziļi piekrāpta, patronizēta un manipulēta. Nav arī tā, ka šis darbs ir zemas kvalitātes, tieši pretēji. Tāpēc identificēt šo nepatiku varbūt kļūst vēl grūtāk. Es varētu rakstīt, ka mākslinieki ļoti labi izpildīja savu materiālu, dejoja ļoti labi, visas detaļas bija noslīpētas un visas izvēlētās stratēģijas, kā iesaistīt auditoriju, bija labi nostrādātas, ņemot vērā arī to, ka darbs tiek rādīts kopš 2017. gada.
Varbūt tieši tur slēpjas mana nepatika – skatītāju iesaistīšana izrādē šķiet mākslinieciski banāla, radot manipulatīvu disonansi. Darbs sevi pozicionē kā inovatīvu un zinātniski sarežģītu. Aprakstā tiek vairākkārt uzsvērts, ka izrāde paredzēta gan nedzirdīgai, gan dzirdīgai publikai, ka tā ļauj dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem pieredzēt mākslu kopā, izmantojot īpaši radītas membrānas un paneļus. Lieliski! Gatavojot šo rakstu, es prātoju, kā vēl varu iedziļināties izrādes kontekstā un ko vēl izpētīt saistībā ar tās tapšanas procesu līdztekus faktam, ka to piedzīvoju klātienē. Un tad aptvēru, ka tomēr ir gana arī reflektēt tikai par faktisko pieredzi klātienē, ka man nav jāslēpj nepatika, inteliģenti spekulējot par šī darba apstākļiem. Tā bija izrāde festivāla ietvarā ar uzaicinātiem māksliniekiem no Portugāles. Es nezinu viņu dziļākās motivācijas un dzīves kontekstu, un man izrādes laikā nekļuva skaidrs viņu nodoms, kas parādās aprakstā, – pulcēt kopā dažādas dzirdes. Izrādē es nejutu, ka šī kopības pieredze būtu sociāli vai mākslinieciski dziļi pārdomāta. Drīzāk tā atstāja iespaidu par tehnisku risinājumu, kas labi iederas iekļautības diskursā saistībā ar nedzirdīgo kopienu, bet nepaplašina šo ideju tālāk.
Patiesībā mani aizskāra tas, ka mākslinieku fascinācija ar skaņu, instrumentiem, pieskārieniem, sensoriem un tehnoloģijām tiek pozicionēta kā “iekļaujoša prakse”. Vairāk izskatījās, ka šie tehnoloģiskie risinājumi tiek pacelti līdz mistērijas vai maģijas līmenim, lai gan īstenībā tie ir viņu profesionālās intereses objekti, nevis izstrādāta iekļaujošas mākslas stratēģija.
Un šeit ir mans dziļākais satraukums: darbs rada iespaidu, ka tas ir balstīts shēmā, kur mākslinieki aizraujas ar sevi interesējošo un pēc tam to pielāgo finansējuma struktūrām, kas meklē “iekļaujošus” risinājumus. Es nesaku, ka māksliniekiem nevajadzētu darīt to, kas viņus interesē, vai meklēt finansējuma iespējas. Vai ka iekļaušanas aspekts šajā izrādē nav klātesošs. Tomēr tas šķiet nesamērīgi vājš salīdzinājumā ar to, cik spilgti un kaislīgiirattīstīts tehnoloģiskais un estētiskais materiāls.
Domāju, ka uzsvars uz nedzirdīgo publiku kā iemesls šo izrādi iekļaut festivāla programmā nav veiksmīgs piemērs. Jā, izrāde spēj nodrošināt skaņas uztveršanu, vibrācijas plūsmas, ir lieliski redzēt tehniski labu dejotāju. Tiesa, ne tik lieliski bija redzēt, kā viņa nenogurstoši veic emocionālo darbu, lai neverbāli komunicētu ar skatītājiem, kamēr pianists ir iegrimis skaņu pasaulē pie lielajām klavierēm. Mākslinieciski izrāde atstāj inertu iespaidu. Vēlos pat teikt – ar visu savu inovatīvo aspektu tā ir paradoksāli neprogresīva, pārstāvot pieeju, kas pret skatītāju izturas it kā ļoti jauki, bet reizē patronizējoši.
Man tiešām ļoti interesētu uzzināt, kā nedzirdīga persona pieredzēja šo izrādi. Jo es jutos ļoti neērti gan sensori, gan diskursīvi. Manas asociācijas bija kas līdzīgs sajūtai, kad cilvēki nezina, ko darīt ar otra cilvēka klātbūtni, un uzspiež savējo. Varbūt šī mākslīgā “maģijas uzspiešanas” sajūta veidojās tāpēc, ka mākslinieki šo materiālu izpilda jau vairākus gadus. Sēžot pirmajā rindā, distance starp mani un šo darbu veidojās lielāka un lielāka, un tieši tāpēc es, iespējams, izjutu vēl dziļāku nepatiku pret to, cik daudz enerģijas tiek ielikts, lai šo darbu turpinātu izpildīt. Īpaši dejotājas sejas izteiksmes, it kā norādot, kas man būtu jājūt, radīja nospiedošu emocionālo klaunādi, cenšoties komunicēt ar skatītājiem nozīmi, kura ir, ja ne pazudusi, tad, šķiet, pieprasa dziļāku inventarizāciju no mākslinieku puses.
Manu nepatikas sajūtu kompensēja mana pirmās rindas blakussēdētāja, mēs uz izrādi atnācām kopā un tāslaikā sarunājāmies. Saruna bija mērķtiecīga, jo mana blakussēdētāja ir vājredzīga un es translēju viņai savu redzētā interpretāciju. Sarunāties nebija nemaz tik viegli, ņemot vērā skaņas intensitāti, bet tajā pašā laikā mēs varējām to darīt, jo nebija klusums. Tas, ka vienlaicīgi cīnījos ar savu nepatiku pret šo izrādi un centos neitrāli aprakstīt darbības, kas notiek uz skatuves, ļāva man noturēt uzmanību, pievērsties detaļām un nedomāt nemitīgi par savām bailēm, ka vēlāk vakarā man būs nelaba dūša no skaņas pārstimulācijas un gribēsies raudāt no grūti aprakstāmām sāpēm ķermenī. Pēc tam, kad pavadīju kolēģi uz autobusu, uzreiz uzliku skaņu noņemošās austiņas un lēnām gāju uz savu pieturu, izkāpu no sabiedriskā transporta ātrāk, lai ilgāk varu iet savā nodabā un tikt galā ar šo nepatikas sajūtu.
*Laima Jaunzema ir māksliniece, horeogrāfe, ķermeņa politikas pētniece. Sieviete ķirzaka, kurai patīk rakstīt un skatīties apkārt.
Foto autore: Madara Liepiņa
[1]Emociju rats jeb ritenis (wheel of emotions) ir amerikāņu psihologa Roberta Plučika (Robert Plutchik, 1927–2006) izveidots vizuāls modelis, kas parāda, kā cilvēka emocijas savstarpēji saistās, pastiprinās un kombinējas. Viņš definēja astoņas pamatemocijas – prieku, uzticību, bailes, pārsteigumu, skumjas, riebumu, dusmas un gaidas – un izkārtoja tās aplī līdzīgi kā krāsas krāsu aplī. Katrai emocijai ir dažādas intensitātes pakāpes, piemēram, no aizkaitinājuma līdz dusmām un tālāk līdz niknumam, kā arī iespēja savienoties ar citām emocijām, veidojot sarežģītākus stāvokļus, piemēram, prieks kopā ar gaidām veido optimismu. Plučiks uzskatīja, ka emocijas ir evolūcijas radīti mehānismi izdzīvošanai – bailes aizsargā, dusmas palīdz aizstāvēties, bet prieks veicina saikni ar citiem. Ritenis sniedz pārskatāmu un saprotamu veidu, kā uztvert emociju sistēmu nevis kā haotisku, bet kā strukturētu un savstarpēji saistītu.
