Rita Spalva

Skaistā dziesmusvētku nedēļa, kad noliktas malā ikdienas rūpes un kādu laiku iestājusies “ideālā dzīve”, ir beigusies. Taču ne jau eiforija ir lielākais svētku ieguvums. Svarīgākais ir apzināties, ka katram no mums ir iespēja piedalīties dziesmusvētku kustībā un kļūt par augstvērtīga mākslinieciska notikuma dalībnieku. Tāpēc, gatavojoties Deju svētkiem, vienmēr tiek pievērsta īpaša uzmanība koncertu repertuāra izveidei, jo tas lielā mērā kļūst par vienas sabiedrības daļas gaumes un māksliniecisko vērtību izpratnes veidotāju. Uzreiz uzsvēršu, ka uzvedums “Māras zeme” mērķi ir sasniedzis un esmu to pateicīgo skatītāju vidū, kuru uzrunāja laukuma sinerģija, kaut saskatīju arī daudzas nepilnības.

Lielās batālijās dzima deju uzvedums “Māras zeme”. Atzīšos, ka visā programmas sagatavošanas gaitā biju skeptiska attiecībā uz tās risinājumu. Vēl nedrošāku ainu veidoja literārais pamatmateriāls – ļoti plašs stāstījums par vēsturiskajiem notikumiem mītiskajā Māras zemē. Manā skatījumā jau pirmsākumos te radās pretruna starp konkrētām vēstures ainām un skatuviskās tautas dejas nosacītību. Skaidrību neieviesa arī piedāvātais repertuārs, tāpēc latviešu skatuviskās dejas pasauli pārņēma “viļņošanās”. Tagad, kad esmu noskatījusies iestudējumu, saprotu, ka sagatavošanās ceļā izpalika viens ļoti svarīgs posms – eksplikācija, kad literārajam pamatmateriālam tiek piešķirts horeogrāfisks skatījums. Eksplikāciju veidojot, ir skaidri jānorāda tematiskās daļas un to nosaukumi, kādas dejas ir ietvertas katrā no tām, pāreju un savienojumu pamatojums, paskaidroti katras tematiskās daļas simboli un tēli, parādīta galvenā attīstības līnija un arī tas, kā tā saista visas daļas vienotā kopumā. Šāda plāna izstrāde atvieglotu darbu gan deju kolektīvu vadītājiem, gan arī autoriem, jo nevajadzētu nemitīgi skaidrot atsevišķos fragmentos vai dejās iekļauto jēgu. Tas arī uzveduma veidotājiem palīdzētu būt konsekventiem satura atklāsmē. Taču tāds plāns uzveduma autoru galvās acīmredzot darba gaitā ir tapis, un galu galā mēs to redzam gan laukumā, gan piedāvātajās programmiņās aprakstu veidā.

Tātad uzveduma pamatā ir stāsts par Latvijas valstiskuma rašanos, un Māra šajā vēstījumā ir metafora un mītiskās zemes simbols. Uzvedumā Mārai ir jāpiedzimst, jādod svētība visai tautai, jāaizstāv tā likteņu griežos un vienmēr jāaizsargā. Tādu es redzu uzveduma pamatlīniju. Māra te ir vispārināts tēls, kas, izteikts dejas valodā, parādās tieši vai nosacīti bērna piedzimšanā un kristībās, līgavas dejā, strēlnieku gaitās un dzimtenes sargāšanā. Tādu vēstījumu es nolasīju.

1. daļa “Māras atnākšana” risināta stilistiski viendabīgi un kā rituāla darbība ir atbilstoša uzstādījumam kā labs ievads tālākajam. Man gan pilnīgam baudījumam traucēja tas, ka šīs dejas bija zināmas citā kontekstā uzvedumā “No zobena saule lēca”. Tāds mehānisks pārnesums no viena sižeta citā ir diezgan bīstama prakse, taču lielākā daļa skatītāju to laikam neievēroja.

Šķiet, ka 2. daļa “Svētā Māra-Marija” tematiskā un horeogrāfiskā risinājuma ziņā ir visneskaidrākā visā uzvedumā. Spriežot pēc nosaukuma, tā ir veltīta kristietības ieviešanai Māras zemē, un es gaidīju, ka vēstījums būs par kristietības sludinātajām vērtībām. Taču programmā nodaļas ievadvārdi saka (citēšu visu tekstu, lai būtu precīza): “Vācu/poļu/zviedru/krievu laiki Latvijā. Mainās augstākā vara, bet vācu muižniecība paliek starp ķeizaru un tautu. Kurzemes hercogiste, kuras laikā uzplaukst ne tikai amatniecība, bet arī kuģu būve, alkas pēc tālām un svešām zemēm.” Un ko mēs redzam laukumā? Tiek piedāvātas dejas par kristībām, bāra bērniem, kāzu notikumiem, un kā lielākais pārsteigums – dziesmas “Pūt, vējiņi” interpretācija dzērājpuišu dejā. Kristietības ieviešana vismaz šajā priekšnesumā tiek traktēta visai riskanti. Šai sakarā vēl viens citāts: “”Pūt, vējiņi” ir pati zināmākā tautasdziesma, tik zināma, ka reti ieklausāmies tās vārdos. “Pats par savu naudu dzēru” nebūt nenozīmē tikai vēlmi baudīt brandvīnu – dzert var gan aiz lepnuma, gan izmisuma, gan dusmām. Tas ir laiks, kad daudzi zemnieki pārtop amatniekos, meklē savu vietu pilsētās, dodas jūrā””– tas viss ir teikts par dejas “Pats par savu naudu dzēru” saturu, taču pieteiktais tur diemžēl vai par laimi nav saskatāms. Dejā ir iereibuši vīri, kuri diezgan “neapzināti” riņķo pa skatuvi, tad parādās saposušās meitenes un visi vienojas kopējos dejas rakstos. No vienas puses deja neatbilst programmā pieteiktajam, no otras – nav piemērota kopējam daļas nosaukumam “Svētā Māra-Marija”, vēl jo vairāk tā noslēgumam. Ar visu augstāk teikto es mēģinu pamatot atziņu, ka uzveduma otrā daļa man likās neizsvērta.

“Māras atgriešanās” kā uzveduma 3. daļa ir veltīta latvietības nostiprināšanai Māras zemē. Par to liecina arī programmā nodrukātais teksts. Šādā kontekstā te acīmredzami neiederējās pirmās divas dejas – atkal nezin kāpēc kristības dejā “Ienes Māras baznīcā” (jau trešo reizi viena uzveduma laikā) un “Es meitiņa kā rozīte”. Blakus izvietotas, tās radīja gan stilistisku, gan saturisku disonansi un katrā ziņā neveicināja darbības attīstības loģiku. Man šīs tematiskās daļas atklāsme sākās ar deju “Pērkondēli” un turpinājās līdz pat daļas beigām, kad tika uznesti Latvijas karogi. Taču īstu triumfu piedzīvo Alfrēda Spuras deja “Manai dzimtenei”. Arī tie skatītāji, kuriem nebija zināma šīs dejas tapšanas vēsture, uzgavilēja, jo novērtēja tās augsto māksliniecisko līmeni. Tas liecināja, ka skatītāji uzveduma gaitā ļoti gaidīja pabeigtas un dramaturģijas ziņā pilnvērtīgas dejas. Interesantas metamorfozes piedzīvoja deja “Dod man spēku, dod man laiku”. Skatuves variantā šī deja daudzos, tostarp manī, izraisīja pretestību. Man bija grūti pieņemt tās militārā rakstura dominanti. Savukārt laukuma variantā tā mani uzrunāja, taču domās es to pārcēlu uz 20. gadsimta 30. gadiem, kad militārisms ar tā atribūtiem kļuva par sabiedrības daļas dzīvesstilu.

Uzveduma 4. daļa “Māras sagūstīšana un atbrīvošanās”, plašiem vēzieniem vērtējot, ir veltījums skatuviskās tautas dejas veidošanās vēsturei, kurai šeit jākļūst par Māras zemes simbolu mūsdienās. Pieņemot šīs sadaļas kultūrvēsturisko nozīmi, tomēr būšu kritiska attiecībā pret kolāžu “Pa zaru zariem, pa lapu lapām iet mūsu pādīte”. Lapu lapas? Pādīte? Nu cik var vienā uzvedumā… Vai tomēr neprecīzs nosaukums? Un ko nozīmēja vecāka gadagājuma pāris, kas nobeigumā laukuma tika izcelts centrā? Vai tam ir kāds sakars ar Māru? Jā tā, tad tas bija lieki, jo mēs savus simbolus tomēr gribam redzēt glorificētus, nu gluži kā Brīvības pieminekli.

Un tad pienāk fināls, kas sniedz emocionālu pārdzīvojumu un liek aizmirst domāt par kopsakarībām.

Precīza ir uzveduma scenogrāfija – dibenplāna dekorācija, veidota kā askētisks salikums no kokiem, vajadzības gadījumā simbolizē gan koka žogu, gan ērģeles, gan kādu abstraktu veidojumu un varbūt arī dzirnavu spārnus – te ir vaļa katra fantāzijai. Ar dekorāciju sasaucas uzvedumā izmantotie koki kā cīņas elements (1. daļa), un dzimtenes aizsardzības simbols (3. daļa), kā kustīgas līstes darbības dinamikas pastiprināšanai (3. daļa un fināls). Varbūt gan nevajadzēja tos izmantot dejā “Manai dzimtenei”, vismaz ne tādā banālā veidā – vilnīšu veidošanā, kas asociējās vairāk ar Staļina laika vingrošanas svētkiem. Taču koki kļūst par visas deju izrādes vienojošo elementu un arī laikam domāti kā laukuma režijas paņēmiens. Šajā asociāciju virknē lieku arī karogu uznešanu – manā izpratnē tā ir koka līstes pārdzimšana karogā. Karogu uznāciens bija efektīvs, taču nesaprotama ir atkal viena karoga uznešana kolāžā “Dzintara zemē dzintara ļaudis”, jo tas vairs nesasniedz emocionālo pacēlumu. Svētkos tomēr labāk iederas karoga godināšana, ne tā uzskatīšana par uzveduma atribūtu.

Vēl varētu pievērsties atsevišķu deju risinājumam laukumā, taču tas ir tik šauri specifisks jautājums, ka to labāk apspriest ar nozares speciālistiem kādā īpaši organizētā veidā.

Pārskatot uzvedumu kopumā, nonāku pie atziņas, ka tās veidotāji apzināti vai neapzināti atradās pretrunīgā situācijā, jo vēlējās runāt par konkrētiem vēstures notikumiem vispārinātā veidā. Man šķiet, ka no tā varētu izvairīties, ja, strukturējot programmu, tā sakārtotos kā Māras gājums – gaidīšana, atnākšana, sargāšana, cildināšana. Precīzi izveidota struktūra varētu palīdzēt mērķtiecīgāk veidot repertuāru un organizēt laukumu.

Lai arī manā rakstā ir pietiekami daudz kritikas, kopumā es esmu no šī uzveduma uzrunāta – to panāca dejotāju vienotība un labi izpildītais “mājas darbs” – katra kolektīva ieguldītais darbs. Un, protams, kopējais iestudējuma ritms – stabils, izsvērts un pārdomāts. To pastiprināja rimtie deju iznācieni, fundamentālie laukuma zīmējumi, horeogrāfu māka rīkoties ar kontrapunktu deju zīmējumos un galu galā simtgadei atbilstošs vēriens. Laukums dzīvoja, elpoja, juta, pārdzīvoja, un es, tāpat kā visi skatītāji, nokļuvu tā varā. Svētki ir notikuši – no visas sirds!

Foto: Krista Briģe