Gunta Bāliņa

Baleta burvība – ja tā reiz kādu ņēmusi savā varā, tad – uz mūžu. Sūra un nežēlīga ir šī ēteriskā skatuves māksla, bez atlaidēm, diendienā slīpējot katru kustību, katru soli. Turpretim spoža ir šī burvība, ja simtkārt un tūkstoškārt slīpēta, tā iemirdzas spoža talanta zvaigznē. Cik šādu zvaigžņu ir pie Latvijas baleta debesīm? Zita Errs pieder tai mākslinieku paaudzei, kas sevi pilnībā ziedojusi dejas mākslas dievietei Terpsihorai. Un vēl retākajām, kuras dejas mūza pieņēmusi visdažādākos skatuves tēlos.

Mākslinieces lomu spektrs divdesmit piecos uz skatuves pavadītajos gados ir apbrīnas vērts. Sākot ar romantiskajām, nedaudz saloniskajām princesēm Pētera Čaikovska baletos “Riekstkodis” un “Apburtā princese” līdz skandalozai mīlestībā un vientuļai slavā Edītei Piafai Daces Dindones baletā “Edīte” ar Daces Aperānes mūziku, kuras skaņās varēja saklausīt alkas pēc dzidras un uzticīgas mīlestības itin visā. Pirmā lielā lomas ir Esmeralda Č. Punji, R. Drigo, R. Glāzupa baletā “Parīzes Dievmātes katedrāle” (1971). Eriks Tivums vēlāk rakstīja; „1971. gada 9. septembrī pienāca viņas zvaigžņu stunda [..] otrā rītā Zita pamodās slavena. Bija likti pamati ilgai un stiprai slavai.” Tai seko Kitrija L. Minkusa baletā “Dons Kihots”, demonstrējot tehniski spožus 32 dubultos fuetē 3. cēliena pas de deux kodā. Romantiska un reizē traģiska ir jaunkundze D. Šostokoviča viencēliena baletā “Jaunkundze un huligāns” (1971).

Diemžēl nāca nebaltas dienas un Zita no baleta aprites izkrita veselības problēmu pēc. Mēdz teikt, ka baletdejotāji ir sīksti un izturīgi. To pilnībā varēja attiecināt arī uz Zitu. Pirmā atgriešanās uz skatuves bija mazākās lomās, kurām sekoja lepnā viesnīcniece Mirandolīna, grieķiskā Medora, kaislību plosītā Blondalēna, latviskā Blaumaņa Kristīne, austrumu kolorītā veidotā Šeherezade, romantiskā baleta etalons – Žizele un Silfīda. Astoņdesmitajos gados radīti virkne dažādu skatuves tēlu: Solveiga (“Pērs Gints”),Valentīna (“Angāra”), Džuljeta (“Romeo un Džuljeta”), Aņuta (“Aņuta”), Kolumbīne (“Karnevāls”), Velnene (“Pasaules radīšana”), Odeta-Odīlija (“Gulbju ezers”) un vēl, un vēl. Sadarbībā ar Janīnu Pakrati tika iestudēti vairāki koncertnumuri, un 1989. gadā speciāli Zitai iestudēts balets “Kamēliju dāma” ar Dž.Verdi mūziku R. Paula instrumentācijā.

1989. gadā Juris Kaprālis organizē JVLMA bakalaura studijas kursu profesionāliem baleta dejotājiem. Starp studentiem ir arī Zita Errs. Beidzot studijas, Zita dibina savu privāto baleta studiju Zitas Errs baletstudija (1994) un kopš 2000. gada ir JVLMA horeogrāfijas katedras vadītāja. Pēc spoža skatuves mūža ne visas balerīnas atrod sevi pedagoga, horeogrāfa vai kādā citā darbā. Taču Zita Errs  ir paraugs tam, ka dzīve nebeidzas līdz ar baleta pensijas sākšanos. Gluži otrādi – viss tikai sākas. Beidzot sākas tikai sava dzīve, savas izvēles un izaicinājumi. Aiz muguras nav bargo baletmeistaru balsis. Un izrādās var labi iztikt, var turpināt darboties, dalīties ar savu bagāto dzīves un lomu pieredzi un būt vienlīdz vērtai gan toreiz, gan tagad. Sirsnīgi sveicam  jubilejā un vēlam tā tik turēt!

Enciklopēdiska uzziņa

Zita Errs (dz. 1952. 06. 08. Rīgā) — baletdejotāja, pedagoģe, repetitore.

Tehniski spoža, ļoti šarmanta balerīna, kura uzdrīkstējusies un dejojusi gan bravūrīgo, gan romantiski lirisko klasiku, kā arī visdažādākos horeogrāfiskajos rokrakstos veidotus oriģināliestudējumus. Z. Errs padevās viss — komēdija, drāma, traģēdija, jo viņas dejā vienmēr mirdzēja un staroja dvēsele.

– Beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (1970), mācījusies pie pedagogiem V. Kutenas, I. Baranovskas, V. Bļinova, V. Švecovas.

– Absolvējusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļu (1993) un Horeogrāfijas nodaļas maģistrantūru (2000).

– 1969 — 1997 Latvijas Nacionālās operas baleta soliste

– 1992 — 2005 LNO baleta repetitore.

– 1994. gadā nodibinājusi un vada privātu baleta studiju “Zitas Errs baletstudija”

– Kopš 2000. J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas vadītāja, pedagoģe, kopš 2005. gada — profesore.

Lomas:

Nātre (P. Barisons “Ziedu vija”, 1970)

Esmeralda (Č. Punji, R. Drigo, R. Glāzups “Parīzes Dievmātes katedrāle”, 1971)

Jaunkundze (D. Šostakovičs “Jaunkundze un huligāns”, 1971)

Kitrija (L. Minkuss “Dons Kihots”, 1972, 1982)

Meitene (V. Kaminskis “Mana pilsēta”, 1971)

Lienīte (A. Žilinskis “Sprīdītis”, 1973)

Pahita (L. Minkuss “Pahita”, 1974)

Mirandolīna (S. Vasiļenko “Mirandolīna”, 1974)

Medora (Ā. Š. Adāns “Korsārs”, 1974)

Aurora (P. Čaikovskis “Apburtā princese”, 1975, 1995)

Blondelēna (J. Sibēliuss “Skaramušs”, 1975)

Žizele (Ā. Š. Adāns “Žizele”, 1976)

Skaidrīte (A. Kalniņš “Staburags”, 1976)

Kristīne (J. Karlsons “Lasot Blaumani”, 1979)

Vaļa (A. Ešpajs “Angāra”, 1981)

Marija (P. Čaikovskis “Riekstkodis” 1981, 1988)

Džuljeta (S. Prokofjevs “Romeo un Džuljeta”, 1982)

Meitene (K. M. Vēbers “Rozes gars”, 1981)

Kolumbīne (R. Šūmanis “Karnevāls”, 1981)

Velnene (A. Petrovs “Pasaules radīšana”, 1983)

Odeta–Odīlija (P. Čaikovskis “Gulbju ezers”, 1984)

Šeherezāde (F. Amirovs “Tūkstoš un viena nakts”, 1985)

Aņuta (V. Gavriļins “Aņuta”, 1986)

Marija (V. Kaminskis “Kam skanēs zvans”, 1987)

A.Šenbergs “Apskaidrotā nakts”, 1987)

Margarita Gotjē (Dž. Verdi “Kamēliju dāma”, 1989)

Pelrušķīte, Pusmāsa (S. Prokofjevs “Pelnrušķīte”, 1991)

Soliste (L. van Bēthovens “Septītā simfonija”, 1993)

Silfīda (H. Lēvenšelds “Silfīda”, 1994)

Edīte Piafa (D. Aperāne “Edīte”, 1995)

Soliste (A. Dvoržāks “Dzīve”, 1996).

Apbalvojumi:

PSRS Tautas skatuves māksliniece (1989)

Bronzas medaļa Varnas starptautiskajā baleta mākslinieku konkursā (1972)

LĻKJS prēmija (1974)

LTDS “Spēlmaņu nakts” balva “Labākā baletdejotāja” (1995)

Trīs zvaigžņu ordenis (ceturtā šķira, 2003).

Literatūra:

Darbiņa R. Katru dienu tā vis negadās. Krājums “Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureāti”. – R.: Liesma, 1978. 202.–218. lpp

Tivums E. Skolniecīte. Nakts ar primabalerīnu. – R.: “Likteņstāsti”, 1996. 9.–18. lpp.