Tā kā laikmetīgā deja mūsu valstī svin nozīmīgu jubileju, Latvijas Dejas informācijas centrs ir uzsācis īpašu projektu “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30”. Tā ietvaros, pateicoties Dejas mājas programmas “Sildošā rezidence” atbalstam, bija iespējama laikmetīgās dejas jaundarba, izrādes “#piecērt8000”, radīšana. Pārcilājot atmiņā trīsdesmit gadu etapu, jādomā par laikmetīgās dejas pirmsākumiem, kur sakņu sistēmu veido sākotnēji Olgas Žitluhinas dejas kompānijas darbība (1996–2012), tad 1999. gadā izveidotā laikmetīgās dejas horeogrāfijas programma Latvijas Kultūras akadēmijā un laikmetīgās dejas vakari Dailes teātra Mazajā zālē, kas vēlāk pārtapa starptautiskā festivālā. Tādēļ ir svarīgi svinēt svētkus un priecāties par sasniegumiem un ilgtspējību, jo laikmetīgā deja Latvijā pastāv, pateicoties nopietnam, ilglaicīgam un neatlaidīgam kopienas darbam.

Izrādes pieteikums skatītāju vedina vairākos virzienos. No vienas puses – reflektēt par laikmetīgās dejas bagātīgajām vēstures lappusēm, sajust patīkamu satikšanos, atsaucot atmiņā Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādi “Piecērt735”, par ko arī liecina dejotāju komentāri izrādes programmiņā un izrādē ietvertās atsauces. Taču pieteikums arī pārsteidz ar dažādi traktējamu nosaukumu “#piecērt8000”, kas izniris no internetā lietotiem apzīmējumiem (atsauce, tēmturis jeb hashtag) un rosina domāt, ka skatīsim kaut ko iepriekš pieredzētu, citējamu. Jāatzīmē, ka slenga vārdam “piecērt” ir dinamiski izaicinoša nozīme, saistīta ar vēlmi izrādīt kādai/kādam īpašu uzmanību. Un semantiski tas saistās ar fiziski asām, straujām kustībām (cirst), liekot domāt par gaidāmās izrādes visai ekspresīvo iedabu. Izrādās, ka atšifrējums vismaz daļēji ir visnotaļ prozaisks un tas atainots programmiņā: 8000 ir naudas summa eiro, kas piešķirta izrādei. Tādējādi veidojas daudznozīmīgs vēstījums, kas, no vienas puses, aicina gremdēties pagātnē un siltā satikšanās priekā, no citas – liek domāt par varas un konkurences klātbūtni, bet vēl no citas puses – nesaudzīgi atklāj dejas merkantilo daļu, kur radošais gara spēks tiek pārvērsts naudas izteiksmē, kas nepieciešama radīšanas cieņpilnai nodrošināšanai. Iespējams, ka nosaukumā iekodēts enigmas atminējums: tā ir metafora laikmetīgās dejas ceļam trīsdesmit gadu garumā – cīnoties par savu vietu kultūras kopainā, “izcērtot” savu fizisko telpu, izdzīvojot minimāla finansējuma režīmā, pielāgojoties dažādu industriālo telpu vidēm un turpinot radīt un neatlaidīgi attīstīties… caur asarām un sviedriem.

Izrādes horeogrāfe ir Olga Žitluhina, taču dejotāji pieteikti kā līdzautori. Izrādē dzīvi un atraktīvi piedalās arī grupas “Dzelzs vilks” mūziķi (Juris Kaukulis, Kaspars Tobis), ar ko Olgas Žitluhinas dejas kompānija sadarbojusies ilglaicīgi un sekmīgi. Skaņas partitūra pulsējošos ritmos lieliski saliedējas ar dejotāju profesionālo virtuozitāti, no kuriem lielākā daļa reiz dejoja Olgas Žitluhinas dejas kompānijā (Elīna Gaitjukeviča, Ramona Galkina, Santa Grīnfelde, Ilze Zīriņa, Olga Žitluhina, Dmitrijs Gaitjukevičs, Aldis Liepiņš, Valērijs Oļehno). Izrāde sākas enerģiski, viegli un rotaļīgi. Skatuves tumšajā telpā redzamas astoņu dejotāju figūras, kas tērpušās neitrāli melnos toņos. Dejotāju grupai pa vienam pievienojas solisti, ienesot savu, oriģinālu kustības frāzi, ko pārējie atkārto. Šis ievads ir kā pieteikums tālākam scenārijam: katrs no dejotājiem izspēlē, izdejo savu solokustību stāstu. Šķiet, ka šī iecere ir pamatota katra dejotāja oriģinalitātē un briedumā, sava tēla prasmīgā izveidē un performancē, spoži pārvaldot horeogrāfisko materiālu un kompozīciju telpā. Tomēr skatītājs ātri nojauš spēles noteikumus, kā rezultātā iecere izcelt katru dejotāju kļūst par ilgstošu, paredzamu procesu, kas turklāt dramaturģiski fragmentējas atsevišķās epizodēs. Solo vietām tiek papildināts ar asprātīgiem un jūtīgiem duetiem, kur dejotāji azartiski izspēlējas, trausli pieskaras un negaidīti, aizrautīgi, ar humoru kombinē kustību materiālu. Tomēr šķiet, ka grupas potenciāls kopumā tiek maz izmantots, paliek iespaids, ka mēģinājumiem atvēlētais laiks nav bijis pietiekošs, lai savītu grodu grupas procesu. Līdzīga sajūta rodas izrādes noslēguma daļā, kur visai problemātiska ir izvēle dejotājus ietērpt efektīgos zeltītos un rozā vintage stila kostīmos (tērpu māksliniece – Šeila), kas ietver elementus it kā no citas izrādes – no tērpu teātra ar klaunādes elementiem. Dejotāji parādās vairākas reizes, taču no dramaturģijas viedokļa ainas saskaldās atsevišķās epizodēs, pazaudējot mērķtiecību un vienotību. Var jau arī saprast izrādes autorus, jo tad, ja ilgi netiek pie vārda un beidzot tas ir ļauts, ir vēlme appludināt skatītājus ar intensīvām tēlu un asociāciju straumēm. Kaut kas līdzīgs, šķiet, noticis ar šo izrādi – te ir bagātīgs horeogrāfisks materiāls, ko varētu izvērst pat vairākās izrādēs.

Īpaši jāatzīmē gaismu mākslinieka darbs (Oskars Pauliņš), jo gaisma izrādē ir līdzvērtīgs partneris dejotājiem – droši izgaismo, uzmanīgi slēpj, trausli savieno, draudzīgi draiskojas vai maigi apskauj. Spēcīga ir epizode, kur dejotāji mēģina iekļūt starmešu gaismā, tā atspoguļojot vēlmi tapt redzamiem, ieraudzītiem vai atkal nogrimt tumsā. Uz brīdi tas kļūst par metaforu cilvēka dzīves ceļam, vēlmei nodibināt saikni ar personisko esību vai sasmelt plaukstās neiespējamo – saikni ar transcendentālo dzīves aspektu, kas ir tik gaistošs un netverams. Ļoti aizraujoši ir vērot leģendāros, pieredzes bagātos dejotājus, artistiski piepildot un izbaudot ķermeņa stāstus amplitūdā no mikrokustībām līdz komplicētām horeogrāfiskām virāžām. Tomēr šķiet, ka viņi pārāk ātri aizplūst uz nākamo kustību sekvenci, tā īsti neļaujot sev apstāties, ievilkt elpu skrējienā un sniegt privilēģiju skatītājiem ieraudzīt, satikt, atpazīt, būt tagadnē kopīgajā vēstures laiktelpā.

Manuprāt, emocionāli un skatuviski saliedēta ir aina, kur slīpos gaismas kūļos dejotāju stāvi slīd caur skatuves telpu, radot matērijas piesātinātu atmosfēru – saskaroties, uzmanīgi pietuvojoties, saplūstot, kļūstot par vienu veselu un atdaloties, lai pazustu skatuves tumsā. Un brīdī, kad visi gaismas stari saplūst vienā, izgaismojot laikmetīgās dejas radītāju Latvijā Olgu Žitluhinu, var nojaust šīs norises simboliski ironisko dimensiju. Ja sākotnēji šķiet, ka tēls starmešu fokusā nokļuvis it kā nejauši, tad pavisam drīz rodas pārliecība, ka tas ir apzināts lēmums, raisot refleksiju par mākslinieka-radītāja eksistenciālo vientulības ceļu, sargājot iekšējo dramatismu aiz humora notīm, ārējā viegluma un skatuves gaismām. Īpaši tādēļ, ka Olgai ir tuvs klaunādes princips, kam raksturīgs paradoksālais dzenbudisma “iesācēja prāts”, pieredzot pasaules norises ar intuitīvu, atvērtu skatienu un distancētu pašironiju. Iespējams, tādēļ skatuves telpā ierodas un izgaist arī tādi ilustratīvie elementi kā vientuļais balons un klauna sarkanais deguns, atgādinot par piesātināti traģiska humora klātbūtni.

Interesanti, ka izrādes programmiņā vairāki dejotāji runā par sapņiem. Par nepiepildītiem un piepildītiem sapņiem: atrasties starp savējiem, mīļiem domubiedriem, piedzīvot kopīgu procesu, nesteidzīgi izbaudīt dejas pieredzi. Tagad šķiet, ka šie sapņi vismaz daļēji ir realizējušies un skatītāji ir bijuši liecinieki šim nozīmīgajam satikšanās posmam. Atliek gaidīt turpinājumu?

Titulfoto autore: Jūlija Žitluhina

Simona Orinska – performances un buto māksliniece, deju un kustību terapeite, supervīzore. Esmu darbojusies laikmetīgās dejas jomā kopš tās pirmssākumiem, atspoguļojot tā laika attīstības procesus rakstos, kā arī veidojusi sadarbības projektus un izrādes. Esmu aizsācēja buto mākslai (dejai) Latvijā, radot grupas, izrādes un izglītības kursu. Šobrīd vadu performanču mākslas grupu BUTŌ LAB, kas savā darbībā apvieno performanci, buto un somatikas tehnikas psihoanalītiskā feminisma kontekstā.