Marija Saveiko

Solo izrādes “Femina” radošā komanda – idejas autore un horeogrāfe Sabīne Neilande, režisors Nauberts Jasinsks (Naubertas Jasinskas, Lietuva), dejotāja Laura Gorodko, scenogrāfe un māksliniece Līga Ūbele, mūziķe Līva Dumpe, multimediju māksliniece Marianna Lapiņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss – pēta sievietes lomu sabiedrībā un kultūrā plašākā nozīmē. Māksla šeit ir tikai viens no dzīves laukumiem, kurā spēlēt arī sievietēm.

Radās sajūta, ka izrāde ir iespēja atdzīvināt kaut vienu no tūkstošiem laikā un telpā sastingušajām sievietēm – vai tie būtu viduslaiku portreti, vai mūsdienu fotogrāfijas sociālajos tīklos. Piedāvāt izkāpt no gleznas, kas rotā muzeja sienu, vai no bildes telefona ekrānā un pajautāt kaut vienai no šīm sievietēm – kā tu jūties? Tas jau būtu tik daudz. Ja vien piekristu izkāpt. Lai to izdarītu, ir jābūt drosmei ieraudzīt sevi kā indivīdu ārpus izveidotās bildes – it kā izņemtu no apstākļiem, no pašas veidotā burbuļa. Ir jāierauga, kā sociālais burbulis atspoguļo indivīdu un kādu atstāj vēstījumu.

Scenogrāfe un māksliniece Līga Ūbele no gariem, grezniem, it kā no Rundāles pils hercogienes guļamistabas aizlienētiem auduma gabaliem veidojusi dekoratīvu rāmi, kas ietver dzīvo bildi – izrādes laukumu. Skatuves dziļumā, uz kāda ne pārāk augsta podesta, kas atgādina gultu, pilnībā audumos ietīts dejotājas ķermenis kustas lēni, ar pauzēm, it kā mostoties. Tekstila ligzda no malas šķiet silta un droša. Pieaugot intensitātei, kustībā sāk parādīties it kā nemiers un vēlme beidzot izkāpt no audumu smaguma. Pakāpeniski skatītāji sāk pamanīt dejotājas tērpa detaļas – zilas augstpapēžu kurpes, stilizētu klasiska piegriezuma, rozā bikškostīmu. Fonā skan klasiskā mūzika, šķiet, veco mobilo telefonu melodiju izpildījumā. Tās liekas tik ļoti pazīstamas, bet, dzīvojot līdzi kustībai, neizdodas atrast atmiņā mapi ar šo mūziku un atcerēties tās autoru. Lauras kostīms un šī fona mūzika nostrādā man pašai kā modinātāja zvans, un es saprotu, ka šī sieviete pēc ilga miega ir pamodusies 21. gadsimtā. Par to liecina arī viss izrādē turpmāk notiekošais. Es spekulēju ar redzēto un asociēju iestudēto pamošanos ar savu metaforu par izkāpšanu no gleznas un uzņemšanos paskatīties uz sevi no malas, paskatīties apkārt.

Pārsteidzoši, cik organiski vienā izrādē var sadzīvot tēmas nopietnība un no Lauras starojošais vieglums, sejā un stājā nolasāmā patiesā atklātība pret pasauli un neapšaubāmā ticība tam, ko un kāpēc viņa dara. Man rodas jautājums – vai viņa ir tā supersieviete, kuru meklē izrādes veidotāji?

Viņa stāv metra attālumā no skatītājiem. Mati ir izlaisti, kājas basas un vēders atkailināts. Skatiens ir mierīgs, mērķtiecīgs, drosmīgs. Viņa paceļ rokas un virza tās pie sejas. Viņa zina, ko darīt – mīcīt, deformēt sejas ādu, bakstīt zobus, darīt it visu, lai parādītu cik ļoti apnicis un riebjas nest sevī renesanses sievietes ēnu. Viņa ir dzīva. Ķermenis pieder viņai, un viņa pieprasa, lai citi to pieņem bez vērtēšanas komisijas. Viņai ir tiesības izrādīt sevi tādu, kādu vien pati vēlas. Viņa uzņemas atbildību par savu rīcību, bet viņai vienalga, ko par viņu padomās citi. Ar savām darbībām viņa pārliecina sevi un pārējos – šodien viņa vairs nav tāda pati kā pirms sešiem gadsimtiem. Viņa dzīvoja šo izrādi, ļaujot sev it visu. Viņa zināja, ka izveidotajos skatuves rāmjos viņa ir drošībā. Jā, drošībā. Viņu nepārtrauks, noklausīsies līdz galam un neatstās zem šīs bildes nevērīgu komentāru. Viņa zināja, ka jārunā, ja reiz dota iespēja.

Un es – tā, kurai ir dota iespēja uzrakstīt savus iespaidus par izrādē redzēto – nedēļu sēžu pie datorā atvērta faila ar nosaukumu “Femina” un nespēju uzrakstīt ne vārda. Nedēļa centienos iesākt kaut vienu teikumu. Nekā. Spriedze un sašutums pieaug ar katru dienu. Es taču atpazīstu kodus, es saprotu šo valodu, bet man ir tik ārkārtīgi grūti runāt par šo izrādi. Šķiet, ka man rūpīgi jāizvēlas vārdi. Tik rūpīgi, ka mēģinu vārdu “sieviete” aizvietot ar kādu citu. Absurds. Liekas, ka man jātīra savas domas līdz kristāla caurspīdībai, lai tikai nepārprot. Kurš un ko nepārprot?! Un te nu es atrodu sevi visciešākajā cenzūras apskāvienā. Paskatos apkārt un saprotu, ka neesmu vienīgā. Burtiski ieklausos apkārtnē. Stāvu augstāk dzīvo ģimene – sieva, vīrs un bērns. Jau mēnesi gandrīz katru dienu dzirdu, kā, rūkdams zemā balsī, vīrs liek sievai aizvērties. Viņas balsi esmu dzirdējusi tikai pāris reižu.

Sevis cenzēšana neveidojas vienā dienā, vienā mirklī. Tā ir sistēma. Lai to mūsos iedarbinātu, reizēm pietiek tikai ar vienu impulsu – autoritātes, augstu stāvošas personas pirkstu, kas norāda, kur tava vieta un kāpēc tavam viedoklim nav svara. Tas gandrīz vienmēr ir nevienlīdzīgas varas jautājums – vecāki un bērni, valdība un sabiedrība, sabiedrība un indivīds, diemžēl arī vēl joprojām aktuālā varas izpausme – vīrieši un sievietes. Cenzūra – spēku šķietami regulējošs mehānisms – patiesībā ir spēku apslāpējošs vai pat iznīcinošs mehānisms. Lai izkāptu no rāmjiem, ir vajadzīgs spēks. Lai runātu par nopietnām tēmām publiski, ir vajadzīgs spēks. Tad nu es smeļos drosmi pašā izrādē, kas bez skaļiem lozungiem pasaka skatītājam to vienkāršo, bet tik spēcīgo, to patieso – tev ir spēks, lai dzīvotu, kā tu vēlies.

Šodien jebkurš indivīds var nonākt zem palielināmā stikla sabiedrības priekšā. Un īpaši bieži tur parādās sieviete. Šis paradums ir veidojies gadsimtiem. Sievietes ķermeņa kults un tā izpausmes vizuālajā mākslā ir tikai palīdzējuši šo paražu atnest līdz mūsdienām. Šodien visi zem palielināmā stikla vēro ne tikai viņas ķermeni, bet arī katru viņas darbību, viņas dzīvi. Protams, kāds pateiks, ka pati vainīga – nevajag izlikt savu dzīvi internetā. Bet noliekam mobilos telefonus un virtuālo dzīvi uz mirkli malā, kādreiz to nebija vispār, un iztēlojamies sievieti pirms gadsimta. Joprojām viņu redzu zem tā paša palielināmā stikla. Tas apslāpēja spēkus toreiz un turpina to darīt joprojām. Gadiem ejot, palielināmais stikls ir kļuvis pavisam netīrs un abām pusēm nodod sagrozītu informāciju. Varbūt ir pienācis laiks no tā atteikties pavisam?

Attēls: skats no izrādes, foto Marianna Lapiņa.