Didzis Ruicēns

“Pisties vai dzīvot” – izrāde, kas jau ar savu nosaukumu vien neatstāj vienaldzīgu. Iespējams, šis varētu būt viens no provokatīvākajiem pēdējo gadu izrāžu nosaukumiem. Un tas šķiet ļoti iederīgs, jo izrādes radošās komandas nospraustā tēma – prostatas vēzis – ir viena no mazāk apspriestajām slimībām Latvijā. Izrādes anotācijā radošā komanda min potenciālos tēmas stigmatizācijas iemeslus: “Iespējams, tas saistīts ar novecojušajiem, bet joprojām aktuālajiem uzskatiem, ka vīrieši nedrīkst izjust sāpes, emocijas vai pārdzīvojumus, kas ir neizbēgami cīņā ar vēzi. Bieži prostatas vēža saslimšanas un ārstēšanas sekas ir seksuālo funkciju un erekcijas traucējumi, kas pacientiem asociējas ar vīrišķības zaudējumu.”[1]

Jebkāda saruna par vēzi ir smaga, bieži vien pat ir grūti atrast īstos vārdus, kā par to runāt. Režisors Reinis Boters izvēlējies iet citu ceļu – ir radīts multimediāls iestudējums (smagās mūzikas izrāde), kurš ar savu izpildījumu provocē skatītāju domāt, just un reflektēt. Izrādes tēmas nozīmību un sociālo aktualitāti pastiprina fakts, ka katru vakaru vīriešiem bija iespēja nodot analīzes, pārbaudot prostatas vēža rādītājus. Neviena izrāde netop tukšā vietā, un šajā darbā var just – radošajai komandai rūp gan tēma, gan skatītājs. Šis ir darbs bez vienaldzības.

“Vīrietim ir laimīga dzīve. Viņš strādā, viņš ēd, viņš mīlējas, viņš guļ. Reizēm iedzer, uzpīpē, reizēm klausās “Tesu”. Viņš zina dažus stulbus jokus, bet nezina, kas notiek viņa ķermenī. Un nezina arī, ka prostata nav tas pats, kas dzimumloceklis. Tomēr drīz vien viņš to noskaidros.”[2] Izrāde sākas ar intervijām, kurās cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi par prostatas vēža tematiku, paralēli tam atskaņojot nesaistītā valodā veidotu tekstu par šo tēmu. Izrādes dramaturģijas autori Reinis Boters un Raimonds Ķirķis apvieno gan dokumentālā teātra elementus, gan pievieno tiem savu radošo interpretāciju. Šī dihotomija starp interviju materiāliem un faktiem par prostatas vēzi ar šo nesaistīto tekstu, šķiet, jau ir kā komentārs par to, cik nopietni Latvijas sabiedrība izturas pret šo tēmu. Piemēram, akcentējot prostatas vēža tēmas neērtumu, pēc tam tiek atskaņots: “Dzimumloc, seks prostat. A vēzis veselību, prosta prostata pis ties vēzis. Kājstar pau akts šūnā šūnu prostata vai pimpis vēzis.”[3]

Stāsta centrā ir divu cilvēku – Sievietes un Vīrieša – dzīve. Horeogrāfijas autori un izpildītāji Agate Bankava un Valērijs Oļehno radījuši ļoti daudzslāņainu kustību materiālu. Izrāde sākas ar pāra mierīgo ikdienu: izpildītāji gandrīz kopē un atkārto dažādās kustību kombinācijas, iezīmējot savdabīgu rutīnu, varētu pat teikt – idilli. Kustība šķiet ļoti minimāla, gandrīz akcentējot teicienu: “Enjoy the little things in life.” Tomēr viss mainās, kad Vīrietim tiek diagnosticēts prostatas vēzis. Izrādes telpa pilnībā nomainās, tajā ienāk smaga grupas “Tesa” mūzika. Tas ir kā trieciens, kā šoka vilnis, kuram neviens nevar būt gatavs. Uzreiz tiek nomainīta darbības vide – no mājas uz slimnīcu, kas izcili iezīmējas gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko radītajā vides noskaņā. Paralēli Katrīnas Neiburgas veidotajiem slimnīcas video izgaismojas spoži zaļa gaisma, skaidri reprezentējot tā saucamo “zaļo koridoru”. Bertas Vilipsones radītajos kostīmos grupas “Tesa” mūziķi ir ietērpti ķīmijas maisos, tā izceļot faktu, ka prostatas vēža diagnoze un slimnīca nu ir kļuvusi par Vīrieša dzīves skaņu celiņu. Šajā brīdī Sievietes un Vīrieša attiecības nomaina Vīrieša un Pimpja attiecības, kura lomā ir aktieris Uldis Sniķers.

Attiecības, kas iezīmējas starp Vīrieti un Pimpi, ir kā bezapziņas dialogs starp abiem. Vārdi netiek runāti, bet projicēti. Šī ir ļoti privāta, personiska saruna. Tāda, kādu praktiski nav iespējams dzirdēt, tāda, kuru, iespējams, ir kauns izvērst, verbalizēt, piešķirt tai skaņas formu. Bet tas nemaina faktu, ka tā ir ļoti svarīga, ļoti nepieciešama, tādējādi šī saruna kļūst par vienu no spēcīgākajiem izrādes momentiem. Dialoga projekcija parādās uz audekla, kurā redzam gan runāto tekstu, gan remarkas, un izrādei šādi tiek piešķirts papildu līmenis. Tas, ka dialoga laikā uz skatuves ir minimāla darbība un ir redzamas šīs remarkas, rada bezmaz vai kinematogrāfisku efektu, tas ir – darbība, kas netiek parādīta, bet tiek implicēta, rada divtik lielāku efektu, piemēram: “Asara norit pār Pimpja vaigu.”[4] Abu attiecības ir piepildītas ar sāpēm, šaubām par turpmāko dzīvi ar prostatas vēzi. Šeit parādās tieši tā stigma, par kuru sabiedrībā netiek runāts.

Tālākajā izrādes gaitā tiek iezīmēts šis vēža skaņas celiņš. “Tesai” atsākot spēlēt smago mūziku, Pimpis sabrūk tās pavadījumā. Viņš kliedz, viņam sāp. Tomēr viņš cer. Cer uz dzīvi bez sāpēm, bez slimības, bet mūzika ir pārāk skaļa. Vien knapi dzirdam Pimpja izkliegtos vārdus: “Pastāvu es, ja vien ir man, ko just. Pastāvu es – cerība gruzd. (..) Vai pastāvu es, kad nestāv man? Kur likties man?”

Tomēr dzīve turpinās. Vīrietis un Sieviete atbalsta viens otru. Šis ir ceļš, kas jāiet kopā. Ir jācīnās pret šo slimību. To, ka cīņa ar prostatas vēzi kļūs par ikdienu abu tēlu dzīvēs, atkal iezīmē Bankavas un Oļehno radītais kustību materiāls, tas ir, kustība sakrīt ar izrādes sākumā izpildīto. Šeit tā ir kļuvusi smagnējāka, sāpīgāka, lēnāka, tomēr tā nav bezcerīga.

“Kvadrifrona” izrādes bieži vien ir sociāli un politiski aktīvas, un Reiņa Botera režisētā izrāde “Pisties vai dzīvot” nav izņēmums. Šis ir laikmetīgs, sociāli un pilsoniski aktīvs mākslas darbs, kur radošā komanda skaidri apzinās gan mākslas personisko nozīmi, gan kontekstu, kurā darbs top. Izrādes uzstādītais jautājums – pisties vai dzīvot? – ir sarežģīts. Tas paredz garu un sāpju pilnu ceļu. Tomēr izrādes vēstījums ir dzīvi apliecinošs – šai cīņai nevienam nav jāiet cauri vienam. Un šāda darba eksistence ir ceļš uz to.

[1] Izrādes “Pisties vai dzīvot” anotācija, 2022. Pieejama https://kvadrifrons.lv/play/46

[2] Izrādes “Pisties vai dzīvot”programmiņa, 2022.

[3] Boters, Reinis; Ķirķis, Raimonds. Izrādes “Pisties vai dzīvot”dramaturģiskais materiāls, 2022.

[4] Boters, Reinis; Ķirķis, Raimonds. Izrādes “Pisties vai dzīvot” dramaturģiskais materiāls, 2022.

Attēls: Publicitātes foto