Pirmo reizi ar laikmetīgo deju sastapos Rīgas Baletskolā pie pasniedzējas Svetlanas Koroles, vēlāk pie Annas Soboļevas un visbeidzot pie Olgas Žitluhinas. Atceros, ka jau toreiz mūs, baletskolas audzēkņus, apbūra Olga Žitluhina un viņas dejotāju kompānija, kas ik pa laikam parādījās skolas gaiteņos sportiski spriganā gaitā, vienmēr prieka un entuziasma apņemti, un uz vairākām stundām pazuda deju zālē, kamēr mēs starp stiepšanos gaitenī un tīņu spurdzieniem devāmies uz klasisko deju, vēsturiskajām un raksturdejām. Toreiz nedomāju, ka pati būšu laikmetīgās dejas māksliniece. Iespējams, Olgas kompānijas dejotāju novērošana bija sākumpunkts tam, ka vēlāk iegūt augstāko izglītību izvēlējos Latvijas Kultūras akadēmijā, nevis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Laikmetīgās dejas mākslinieka ceļš Latvijā ir ļoti skaists, radošuma un iespēju pilns. Tomēr vienmēr ir bijuši aktuāli jautājumi par savu telpu, plašāku atpazīstamību un ar citām skatuves mākslām līdzvērtīgāku finansējumu. Šķiet, ka pēdējos gados ūdeņi ir sakustējušies un Dejas mājas iniciatīva ir viens no soļiem laikmetīgās dejas plašākai izaugsmei Latvijas kultūras telpā.

Loģiska ir likumsakarība, ka Dejas mājas programmu Rīgas cirkā atklāj laikmetīgās dejas aizsācēja Latvijā Olga Žitluhina kopā ar saviem ilggadējiem dejas biedriem Ramonu Galkinu, Ilzi Zīriņu, Santu Grīnfeldi, Elīnu Gaitjukeviču, Dmitriju Gaitjukeviču, Valēriju Oļehno un Aldi Liepiņu. Viņu radītā laikmetīgās dejas izrāde “#piecērt8000” nesen kā tapusi Dejas mājā “Kurtuvē”, mākslinieku atbalsta programmā “Sildošā rezidence”.

Ienākot plašajā cirka arēnas zālē, tā ņirb un čurkst no sarunām skatītāju rindās. Zāle ir pārpildīta, un vēl pēdējie skatītāji steidzīgi meklē brīvas vietas. Auditorijā ir pazīstamas sejas no dejas kopienas, uzticamie skatītāji, kas jau gadiem seko dažādajām laikmetīgās dejas norisēm visā Latvijā, kā arī tie, kuri, iespējams, ar laikmetīgo deju šovakar saskaras pirmo reizi.

Skatoties izrādi, ne vienu reizi vien pieķēru sevi pie domas, ka šajā telpā dejai ir elpa. Katra kustība, līdzīgi kā Oskara Pauliņa radītā gaismu partitūra, atsitas pret kupola griestiem un pēcāk iekrīt skatītāju rindās. Uz skatuves – nobrieduši, profesionāli ķermeņi, bauda kinestētiķa acīm. Lai gan ticu arī jaunajiem dejas māksliniekiem, tieši izrādē pārstāvētās dejotāju paaudzes man visvairāk pietrūkst laikmetīgās dejas aktīvajā skatuves telpā, jo visās mākslās meistari tomēr ir meistari un par tādiem var kļūt tikai ar pieredzi, laiku un gadiem. Redzot uz skatuves meistarus, dejas izrādes ir iespējams ne tikai skatīties, sajust, bet arī sadzirdēt. Klausīties ar savu ķermeni otra rezonansē. Izsmeļošāk par izrādi “#piecērt8000” var lasīt Simonas Orinskas recenzijā “Starp laikmetīgo un transcendentālo”.

Šajā rakstā ļausimies atmiņām, sapņiem un pārdomām par Dejas mājas konceptu un tā realizāciju. Dejas mājas saknes meklējamas vairākās garās sarunās starp nozares profesionāļiem un Kultūras ministriju, dejas stratēģijās un dejas jomas darboņos, kas nepadodas pie pirmajiem sprunguļiem ritenī. Par aizsākumu šai iniciatīvai varam uzskatīt Dejas mājas programmu “Kurtuvē”, kas tika realizēta 2025. gadā, Latvijas Dejas informācijas centram sadarbojoties ar laikmetīgās mākslas telpu “Kurtuve”, Valmieras Drāmas teātri, Valmieras pašvaldību un iegūstot finansiālu atbalstu Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursā.

Dejas mājas programmas atklāšanas vakaram Rīgas cirkā klāt nāk arī nostalģija par laikmetīgās dejas ceļu Latvijā. Par tiem 30 gadiem līdz šodienai. Par to, cik daudz jau izdarīts, cik daudz izturēts, cik daudz sāls pudu izēsts, lai varētu turpināt neatlaidīgi doties tālāk. Laikmetīgo deju 30 gadu laikā ir bijusi iespēja sastapt visā Latvijā, ir notikuši dažādi pasākumi reģionos, jaunatvērtu kultūrvietu iedzīvināšanas programmās, nevalstiskajos teātros un pa reizei pat arī smalkajos valsts teātros. Laikmetīgā deja elpo un dzīvo līdzi laikam, tā var būt ļoti dažāda, to var mīlēt un, jā, reizumis arī ienīst. Par to, ka deja un cirks satuvinās, rakstīju jau tālajā 2018. gadā, kad apmeklēju laikmetīgās dejas festivālu Deltebrē Spānijā (“Laiks dāvanām un pulēšanai”). Toreiz šāda savienošanās manī radīja pretestību. No šodienas skatpunkta raugoties, domāju citādi. Laikā, kad dominē skaļi saukļi, lozungi un daudz izlietu vārdu, neverbālajām skatuves mākslas formām ir jāturas kopā. Ķermeņu piedzīvošana, neierastā pieradināšana un normalitātes apšaubīšana ir būtiskas kvalitātes, lai mēs augtu gan individuāli, gan kā viedas sabiedrības kopums.

Līdzīgās pārdomās dalās Māra Pāvula (VSIA “Rīgas cirks” valdes locekle):

“Laikmetīgajai dejai un cirkam ir daudz kopīga, un abu disciplīnu mākslinieciskie procesi būtiski atšķiras no citām skatuves mākslām. Mēs nestrādājam ar pastāvīgām trupām un repertuāru kā teātrī, bet gan ar neatkarīgiem māksliniekiem un apvienībām, kas veido savas izrādes īpaši izveidotos rezidenču tīklos un tehniski pielāgojamas, lai uzstātos dažādās norises vietās. Mums kopīgi jādomā, kā atbalstīt šo neatkarīgo mākslinieku jaunradi, kā arī jaunrades ilgtspējību, tai skaitā jāmeklē kopīgi risinājumi, kā attīstīt izrāžu aprites tīklu vietējā līmenī un kā ielauzties starptautiskos tīklos. Gan dejā, gan cirkā mēs runājam par ķermenī un kustību vai objektu praksē balstītu dramaturģiju. Šī pieeja joprojām ir jaunums mūsu skatītājiem. Tas nenozīmē, ka tā ir nepieejama vai mazāk saprotama, tomēr ir jāiegulda lielāks darbs, lai iedrošinātu skatītāju atnākt un to piedzīvot. Lai gan laikmetīgā deja Latvijā šogad svin 30 gadus un tai ir attīstīta profesionālās izglītības infrastruktūra, tās izaicinājumi ir ļoti līdzīgi laikmetīgā cirka izaicinājumiem, un es redzu, ka Rīgas cirks ar savu institucionālo pieredzi un komandas kapacitāti var būt labs partneris dejas nozarei, kopīgi rodot risinājumus.”

Jāpiebilst, ka laikmetīgā cirka un dejas simbiozi piedzīvojam arī dažādās dejas, cirka un teātra platformās, piemēram, salīdzinoši nesen Čehijas Dejas platformā redzēju darbu “Thin Skin” (ar šo platformu un tajā rādītajām izrādēm plašāk var iepazīties rakstā “Batuts”), tāpat Baltijas Vizuālā teātra skatē, kas šogad pirmo reizi notiks Latvijā, iekļauts Rūdolfa Gediņa darbs “Sēri krāca ūdens viļņi” (par skati var lasīt šeit, savukārt raksts par izrādi – šeit).

Lai šis raksts nebūtu tikai manas individuālās pārdomas, aicināju dažus kolēģus atbildēt uz jautājumiem par Dejas māju.

Kas ir Dejas māja Rīgas cirkā?

Sintija Siliņa (programmas “Dejas māja Rīgas cirkā” projektu vadītāja): “Dejas māja Rīgas cirkā ir notikums notikumā. Es to uztveru analoģiski dejai – kā impulsu ķermenī vai kā ķermenisku reakciju brīžos, kad vārdu nav, kad to ir bijis par daudz vai kad pieredzētais nepakļaujas verbalizācijai. Par kustības nozīmi cilvēka ikdienā runā fizioterapeiti, neirologi, psihologi, antropologi un filozofi, jo kustība ir ne tikai dzīvības manifestācija, bet arī uztveres, attiecību un pasaules izpratnes forma. Dejas māja Rīgas cirkā šo izpratni papildina ar poētisku dimensiju, ko pienes horeogrāfijas māksla, ļaujot ķermenim kļūt par mākslas notikumu ar iedarbīgu vēstījumu par cilvēku un viņa attiecībām ar pasauli tieši šajā laikā un tieši šajā vietā.”

Kādam jābūt galvenajam Dejas mājas mērķim un kāpēc?

Beāte Ieva Roze (laikmetīgās dejas māksliniece, dejas kompānijas “Deja Today” dalībniece un pasākuma “Dance&Perform” organizatore): “Galvenajam Dejas mājas mērķim ir jābūt dažādu mākslinieku un atšķirīgu dejas rokrakstu izrāžu piedāvāšanai, lai pēc iespējas pilnvērtīgāk atspoguļotu dejas un tās stilistikas daudzveidību. Dejas mājai ir jākļūst par vietu, kur satiekas dažādas estētikas, paaudzes un pieredzes.

Ja mēs vēlamies dejas teātri, kura publikas rindas ir pilnas, mums ir jāuzrunā pēc iespējas plašāks skatītāju loks. Tas nozīmē veidot daudzveidīgu un kvalitatīvu programmu, kas spēj ieinteresēt gan pieredzējušus dejas skatītājus, gan tos, kuri ar deju sastopas pirmo reizi.”

Ko tu novēli Dejas mājas konceptam Latvijā?

Ivars Broničš (laikmetīgās dejas mākslinieks): “Es novēlu Dejas mājai no koncepta pārtapt par fizisku, pastāvīgu vietu ar mūsdienīgu pasaules līmeņa aprīkojumu daudzveidīgu izrāžu rādīšanai.”

Kādas ir tavas pārdomas par Rīgas cirka Dejas māju, ņemot vērā to, ka arī tavs darbs ir iekļauts šajā programmā un tiks izrādīts rudenī?

Darja Turčenko (laikmetīgās dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “SIXTH” dalībniece): “Dejas māja Rīgas cirkā ir ļoti nozīmīgs solis laikmetīgās dejas attīstībā Latvijā. Varbūt tas nav straujš vai ideāli perfekts risinājums visām nozares vajadzībām, taču tas ir būtisks pavērsiens – deja beidzot iznāk no mazākām telpām un parādās uz lielas, publikai pazīstamas skatuves Rīgas centrā. Tas tuvina mūs tai praksei, kāda jau sen pastāv daudzviet Eiropā, kur laikmetīgā deja regulāri tiek izrādīta uz lielām skatuvēm ar plašākām tehniskajām un mākslinieciskajām iespējām.

Būtiski ir arī tas, ka šī iniciatīva notiek tieši cirka vidē. Laikmetīgais cirks un laikmetīgā deja savā būtībā ir tuvi žanri – abos galvenais izteiksmes līdzeklis ir ķermenis un kustība. Turklāt Latvijā abas nozares vēl tikai nostiprinās, tāpēc, esot kopā, tās var savstarpēji stiprināties, piesaistīt plašāku auditoriju un dalīties pieredzē.

Man personīgi tā ir vērtīga iespēja parādīt uz šādas skatuves izrādi, kas kopumā top jau divus gadus, un būt daļai no šī procesa. Tā ir arī iespēja pārstāvēt “SIXTH” kā profesionālu un spējīgu dejas apvienību un iepazīstināt skatītājus ar mūsu redzējumu par deju un kustību.”

Kas Dejas mājai un Rīgas cirkam ir kopīgs?

Artūrs Nīgalis (laikmetīgās dejas mākslinieks): “Gan Dejas māja, gan Rīgas cirks darbojas kā brīvmākslinieku atbalsts un potenciālais partneris jaunu izrāžu izstrādē, bet tikpat svarīgi ir tas, ka tie darbojas arī kā institūcija, kas ļauj jau gataviem Latvijas laikmetīgās dejas darbiem dzīvot. Ar laiku, cerams, jaundarbus un jau gatavos darbus varēs piedzīvot daudz, daudz regulārāk nekā šobrīd.”

Zinot to, ka tagad skolojies Igaunijā, kādas ir tavas domas par Dejas māju Rīgas cirkā un “Kurtuvē”, kā arī par laikmetīgo deju Baltijā?

Oskars Moore (laikmetīgās dejas mākslinieks): “Man ir prieks, ka beidzot Latvijā ir pieejamas konkrētas vietas gan Rīgā, gan Valmierā, kur skatītāji var sastapt laikmetīgo deju. Vairs nav gari jāskaidro, kur to meklēt, — tagad skatītāji to var atrast paši. Tas ir nozīmīgs sasniegums, un priecājos, ka tas beidzot ir noticis.

Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijai vēl ir, kur augt. Lietuvā jau gadiem darbojas vairākas profesionālas laikmetīgās dejas kompānijas (piemēram, Kauņas dejas teātris “Aura”, Šeiko dejas teātris), tomēr dejai nav savas mājas. Toties Igaunijā darbojas profesionālais dejas teātris “Fine5” (no 1992. gada) un kopš 2014. gada ir īpaši dejai celtā māja “Sõltumatu Tantsu Lava” (STL) jeb “Neatkarīgā dejas skatuve” ar regulāru laikmetīgās dejas izrāžu repertuāru.”

Ko tev kā Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētājai nozīmē Dejas māja Rīgas cirkā un “Kurtuvē”?

Agnese Bordjukova (laikmetīgās dejas māksliniece, pasniedzēja, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja): “Dejas māja man nozīmē laikmetīgās dejas izrāžu pieejamību plašākai auditorijai, laikmetīgās dejas satikšanos ar jaunu skatītāju, kas veicina dejas atpazīstamību sabiedrībā. Dejas māja man arī sniedz līdzvērtības un novērtējuma sajūtu gan indivīda, gan nozares līmenī.”

Dejas mājas norisēm var sekot līdzi Dejas mājas tīmekļvietnē, Dance.lv un Rīgas cirka vietnē, kā arī lielākajos Latvijas medijos. Ieraugi, pieredzi un aicini citus kopā piedzīvot dažādas laikmetīgās dejas norises Latvijā!

*Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas; “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.

Titulfoto autors: Oskars Artūrs Upenieks.

Titulfoto: Zemē, no kreisās: Elīna Gaitjukeviča, Ilze Zīriņa, Valērijs Oļehno, Aldis Liepiņš; stāvus, no kreisās: Dmitrijs Gaitjukevičs, Olga Žitluhina, Ramona Galkina, Santa Grīnfelde; foto autors: Oskars Artūrs Upenieks