Laura Jasmane*

Kad jautāju par sajūtām, esot uz skatuves, šādu atbildi –  skudriņas skrien – man sniedz viens no Latvijas Nacionālā baleta jaunajiem dejotājiem. Šosezon trupā uzņemti seši mākslinieki – Darja Orlova, Gundega Guna Reinika, Taisija Jansone, Aleksandra Treimane, Genādijs Eisaks un Emīls Jānis Ungurs. Ar viņiem kopā Rīgas Baleta skolu absolvēja arī Zlata Goniaeva, kura uzsākusi karjeru Borisa Eifmana trupas sastāvā, un Kirils Solovejs, kurš baleta gaitas turpinās Igaunijā. Atsauce uz skudriņām apraksta arī jauniešu apņēmību un kopības sajūtu, kas, cita starpā, ļauj runāt par to, kas baletā būtu jāmaina. Jaunās sezonas sākumā ar visjaunākajiem Latvijas Nacionālā baleta māksliniekiem sarunājās Laura Jasmane. 

Vēlos šo sarunu sākt ar īstu stāstu. Vai jums jau ir piešķirtas operas caurlaides?  

Genādijs: Mums ar Emīlu ir, jo, mācoties skolā, strādājām operā uz pusslodzi.

Ejot ārā no operas un “nopīkstinot” caurlaidi, dežuranta datora ekrānā redzams caurlaides īpašnieka foto. Mana fotogrāfija bija uzņemta kaut kur grāmatvedes kabinetā, laikam dienā, kad parakstīju darba līgumu. Man bija dzeltens krekliņš, zaļa šallīte un milzīgs smaids, kurš pauž manu absolūto sajūsmu par to, ka esmu uzņemta trupā. Tā es gadiem ilgi, ejot ārā no operas, skatījos uz sajūsmas pilno, netipiski krāsaini ģērbto sevi un atcerējos to augustu pēc skolas absolvēšanas, kad sāku šeit strādāt. Tajā vasarā jutu milzīgu atslābumu – skola ir absolvēta, eksāmeni nolikti, trupā esmu tikusi, tagad ir gaidāma stabilitāte. Kāda ir bijusi jūsu vasara? Ir sajūta, ka var nomierināties, ka viss smagākais ir garām, vai tieši otrādi – viss sāksies tikai tagad?

Genādijs: Es biju ļoti priecīgs, ka pabeigšu skolu. Bet esmu gatavs jaunajai dzīvei, kura būs grūtāka. Es visu vasaru gatavojos.

Tas nozīmē, ka neesi atpūties?

Genādijs: Nu, es atpūtos nedēļu, pusotru, bet pēc tam nostājos pie baleta stieņa, un bija sajūta, ka esmu atpūties gadu. Bija ļoti grūti atgriezties formā. 

Tas varbūt saistīts ar milzīgo slodzi skolā – izlaiduma koncertu, eksāmeniem?

Aleksandra: Es teiktu, ka, mācoties vidusskolā, mums slodze ir dubulta, jo ir skola, vispārizglītojošās mācības un prakse operā. Jā, pēc izlaiduma koncerta bija atslābums, prieks, laime, nedaudz bēdīgi, ka skola ir beigusies, ka beidzot nebūs katru dienu vairākkārt jāskraida no skolas uz operu. Bet vasarā, kad sāku atiet no skolas, manī radās drebuļi, sajūta, ka sāksies cīņa. Tomēr pēc pirmās veiksmīgās treniņstundas operā tas pārgāja. Kolektīvs mūs jau pazina, pieņēma, jo bijām daudz izrādēs dejojuši kā skolēni. Ir patīkami būt par operas mākslinieci. Lai gan līgums vēl nav parakstīts.

Genādij, tu noraidoši māji ar galvu, kad Aleksandra teica, ka ir žēl pamest skolu.

Genādijs: Man nav žēl. Godīgi sakot, esmu ļoti piekusis no skolas, jo īpaši no pēdējā gada. 

Emīls Jānis: Tas bija drausmīgi. Katru rītu deviņos no rīta klasika, tad gandrīz vienmēr jāskrien uz operu, tad atpakaļ uz stundām, tad vēl kur. Bija sarežģīti visu apvienot. Nu, vismaz sanāca krosiņu paskriet no pieturas uz skolu, tad no skolas uz pieturu. 

Gundega Guna: Izturība bija uztrenēta.

Darja: Bija sajūta, ka es vienkārši dzīvoju tramvajos. (Smejas.)

Taisija: Beidzot skolu, ritms bija straujš, bet man bija vieglāk, jo vispārizglītojošo skolu es absolvēju ātrāk. Es iestājos baletskolā, kad man bija 15. Patiesībā pirmā ar baletu aizrāvās mana mamma, kura sāka iet uz body baletu, man toreiz bija 13 vai 14 gadi. Vienreiz aizgāju uz šo nodarbību ar mammu un tur satiku skolotāju, kura man ieteica iet uz baletskolu. Pirmajā reizē mani nepaņēma, tad paņēma uz noteiktu laiku ar norunu vērot manu progresu. Un nākamajā gadā jau sāku mācības “pa īstam”. 

Tas taču ir nenormāls darbs. Kurā baleta klasē tu sāki mācības?

Taisija: Es atnācu gatava uzsākt mācības vai nu pirmajā, vai piektajā klasē. Man pateica, ka piektajai klasei neesmu gatava, bet pirmajai esmu par vecu. Taču Agnese Andersone (Rīgas Baleta skolas vadītāja – red.) sarunā man jautāja, kāpēc gribu šeit būt, un es atbildēju, ka vienkārši gribu dejot. Un man ļāva mēģināt. Es daudz strādāju, panācu progresu un tā arī skolā paliku. 

Man ļoti patika skolas ritms, es baudīju dejošanu no rīta līdz vakaram un būšanu savā vislabākajā formā. Gada beigās, pēc izlaiduma koncerta, kad uzzināju, ka esmu pieņemta trupā, mani pārņēma prieks, jo garām ir uztraukums par to, ko es darīšu ar nākotni. Tāpēc atslābinājos no nervozēšanas un pieņēmu, ka varu turpināt darboties kā līdz šim.

Turpināt darboties kā līdz šim… Bet ja nu nonākat pie atklāsmes, ka darbs operā ir pilnīgi citāds? Piemēram, jums vairs nav “sava” pedagoga. Operā norādīšana uz kļūdām bieži ir atkarīga no repetitora vai vecāka kolēģa labvēlības. 

Darja: Man no tā bija bail. Kā tagad – bez skolotājas? Šeit pedagogi mainās, ja nu neviens nepamanīs manas kļūdas? Bija bail pazaudēt formu, progresu. Bet tagad domāju, ka no bailēm neiegūšu neko labu. Tagad es strādāju apzinātāk, vairāk domāju par to, ko daru. Savukārt skolā paļāvos uz pedagogu. 

Taisija: Man likās, ka būs žēl, jo man ļoti patika mācīties skolā, bet pēdējā pusgada laikā es sāku vairāk strādāt patstāvīgi, sapratu, ka varbūt varēšu iztikt bez pedagoga. Pedagoga kontrole ir vajadzīga skolā, bet šī gada laikā sākām būt neatkarīgāki un gribēt skolu palaist vaļā. Skola mums iemācīja strādāt ar sevi.

Gundega Guna: Mūsu skolotāja Rita Harlapa pēdējā gadā mūs mēģināja atradināt no tā, ka būs regulāri aizrādījumi, viņa ļāva mums savas kļūdas pamanīt pašiem.

Jūsu klasikas pedagogu loks ir diezgan daudzveidīgs, vai ne?

Darja: Es un Gundega, sākot no trešās klases, mācījāmies pie Harlapas, pirmajā klasē pie Agneses Andersones, otrajā – pie Aleksandras Kolidzejas.

Un puiši?

Emīls Jānis: Pirmajā klasē mācījāmies pie Diānas Mancevičas, otrajā, trešajā – pie Ritas Lukašēvicas, tad četrus gadus pie Sergeja Neikšina, bet otrā kursa laikā mūs mācīt sāka Marians Butkevičs, pie kura arī absolvējām.

Pareizi, tur taču bija tas…

Gundega Guna: Skandāls… 

Emīls Jānis: Jā, akreditācija.

Aleksandra: Es pirmajā klasē mācījos pie Aleksandras Kolidzejas, no trešās klases mācījos jau pie Ritas.

Taisija: Pirmo semestri mācījos pie Natālijas Kantes, kuru vēlāk aizvietoja Laine Paiķe, un tad jau sāku mācības pie Ritas. 

Vai tāda pedagogu maiņa ir pluss vai mīnuss?

Emīls Jānis: Pāreja no Neikšina uz Butkeviču nebija viegla, jo viņiem ir pilnīgi dažādas izpratnes par baleta tehniku. Butkevičs mudināja pārmācīties daudz ko no Neikšina četrus gadus mācītā. 

Piemēram?

Genādijs: Kā taisīt préparation lielajām piruetēm. Lielākoties bija jālabo roku pozīcijas. Un pie Neikšina bija “ātrā stanga”.

Emīls Jānis: Pie Neikšina stundas bija vairāk tādas kā operā. Lai iesildītos.

Genādijs: Nu, nē, ne lai iesildītos, mēs strādājām.

Emīls Jānis: Stanga bija tam, lai nokļūtu vidū un pie lēcieniem. Ar Butkeviču pie stieņa, pareizi strādājot, tu jau esi beigts. (Genādijs klusītiņām iebilst.)

Pirms šīs sarunas parunāju ar bijušajām baleta kolēģēm par baleta uzvedības, hierarhijas jautājumiem. Kad vēl dejoju pati, pamanīju, ka vecākās paaudzes nekad nav apmierinātas ar jaunāko kolēģu uzvedību, nerakstīto likumu ievērošanu. Tagad nevaru saprast, vai tā ir realitāte – baleta vides manieres izzūd vai arī “mūsu laikos bija labāk” ir sindroms, no kura nevar izvairīties. Kad es atnācu strādāt, man bija bail. Bija kolēģes, kuras varēja uzšņākt, acīmredzami nebūt apmierinātas ar to, ka tu tur vispār esi.

Genādijs: Kad nācu uz operu kā skolēns, man bija bail. Bet tagad nav, tagad izjūtu cieņu pret vecākiem kolēģiem. 

Darja: Liekas, ka tagad viss mainās, arī skolā. Kad sākām mācīties, mums vajadzēja, visus sveicinot, uztaisīt reveransu, ja garām gāja vecāki audzēkņi, bija jāceļas kājās. 

Genādijs: Kad mācījāmies pirmajā klasē, otrās klases meitenes mums pārmeta, ka nesakām “labdien”. 

Darja: Tagad tā nav. 

Emīls Jānis: Tagad skolēni operā nesveicinās ne ar pedagogiem, ne māksliniekiem. Mēs esam pēdējie, kas sveicinās.  

Gundega Guna: Man arī ir tāda sajūta.

Emīls Jānis: Man operā jau daudzi saka “čau”, bet es tā nevaru, atbildu ar “labdien”.

Darja: Tagad bērni skrien, pagrūž, nesaka neko. Es nezinu, kā ir bijis agrāk, bet tagad operā nejūtu bailes no kolēģiem. 

Emīls Jānis: Man nav bail… vismaz no lielākās daļas kolēģu. (Smejamies.) Ir kolēģi, kuri sveicina, pienāk aprunāties, bet ir atsevišķi cilvēki, kuri jau sāk teikt, ka mēs neko nemākam, nezinām, ka viņi ir pārāki par mums. No tiem ir nedaudz bail.

Gundega Guna: Pirmajās darba dienās man bija bail gandrīz no visiem. Tagad kļūst labāk. Man nepatīk sajūta, ka katru reizi jāmeklē vieta pie stieņa.

O, jā, šis baletā ir ļoti svarīgs jautājums.

Gundega Guna: Jā, ir grūti iederēties un iekļauties.

Jā, tas nāk ar laiku. Pamani, ka kolēģi korekti pabīdās, ka jau otro nedēļu vari stāvēt vienā un tajā pašā vietā, tad varbūt jau vari sākt šo vietu uzskatīt par “savu”. Bet tas ir vesels process.

Genādijs: Par šo esmu pateicīgs Sergejam Neikšinam, jo kopš piektās klases sestdienās nācām uz klasiku operā. Bija ļoti bail, biju iedomājies, ka būsim viņam blakus, bet viņš uztaisīja tādu dzīves skolu, ka mūs vienkārši palaida, lai vietas sev zālē atrodam paši.

Kāda dejotāja man minēja, ka viņai, kā jau katram māksliniekam šeit, ir savs stūrītis, savi paradumi, un tad atnāk tāds jauniņais un tur iesēžas.

Gundega Guna: Bet kā tad tie jaunie to var zināt? 

Genādijs: Jā, jā, es atceros, kad atnācu uz klasiku lielajā zālē un nostājos pie stieņa zāles vidū, solistu vietā. (Smejamies.) 

Tu pats saprati, ka kaut kas nav vai kāds norādīja?

Genādijs: Neikšins norādīja. (Smejamies.) “Nu, kur tu stāvi!” viņš pateica.

Emīls Jānis: Tad ir tas stūrītis, kur iet visi jaunie.

Jā, es arī esmu tur stāvējusi.

Emīls Jānis: Man vienreiz nebija, kur stāvēt, Neikšins mani aizvilka uz vidu, uz izbīdāmo stieni, kur stāvēju blakus solistiem. Es tā toreiz centos, ka nākamajā dienā nevarēju no gultas izkāpt.

Genādijs: Nu, lūk, katru dienu tā jāstrādā!

Gundega Guna: Šorīt biju ļoti pateicīga Aišai Silai (LNB baleta pedagoģe, repetitore – red.), ka viņa mums pirms treniņstundas katrai atrada vietu, pēc tam pēdējā brīdī atnāca mākslinieces un dusmīgi uz mums skatījās…

Taisija, tu iepriekš minēji uztraukumu par to, ka nezināji, vai tiksi operā. Kad jūs to uzzinājāt?

Gundega Guna: Divas dienas pēc izlaiduma koncerta. 

Tā taču ir negodīga neziņa. Un ja nu ir jāmeklē variants B?

Taisija: Mēs cerējām. 

Un ko tu būtu darījusi, ja tevi nepaņemtu?

Taisija: Es nezinu. Varbūt šogad nedarītu neko. Bet, jā, to varētu paziņot daudz ātrāk. Pirms eksāmeniem biju pārliecināta, ka mani nepaņems. Tad tiku pie negaidīti labām atzīmēm un cerēju. 

Bet varianti B bija?

Gundega Guna: Man trešajā kursā plāns bija braukt uz ārzemēm, bet gada sākumā piedzīvoju muguras traumu, un šī iecere izpalika. 

Genādijs: Es par plānu B domāju diezgan daudz. Es nezinu, ko gribu un māku. Bet nesen izdomāju, ka dabūšu fizioterapeita izglītību. Jau pieteicos pedagogu kursiem.

Aleksandra: Man bija vairāki plāni, viens no tiem – iet mācīties ar baletu nesaistītu jomu, otrs – uzturēt sevi formā patstāvīgi un braukt dejot uz ārzemēm. 

Vai esat domājuši par to, vai Latvijas Nacionālā baleta repertuārs, līmenis, apstākļi jums ir piemēroti? Vai arī šī izvēle bija automātiska?

Aleksandra: Man ļoti patīk laikmetīgā deja, tāpēc patīk šī teātra repertuāra daudzveidība.

Genādijs: Ir jāapzinās savas iespējas un prasmes. Es zinu, ka pagaidām citur Eiropā nevarētu strādāt. Esmu apmierināts un laimīgs, ka esmu šeit, bet strādāšu ar sevi, savu ķermeni un prātu, lai savu līmeni paaugstinātu.

Aleksandra: Domāju, ka šī ir iespēja savu līmeni celt. 

Emīls Jānis: Man plāna doties citur nebija. Kad stājos baletskolā, mana iecere bija būt šeit. Kā bērnu mani aizveda uz “Apburto princesi”, un sapratu, ka gribu dejot šeit. 

Vēlme dejot tieši šeit, manuprāt, ir liels pluss un mīnuss vienlaikus – bērni, kuri stājas baletskolā, bieži tieši šo ēku redz kā vienīgo savu mērķu piepildījumu.

Darja: Ne vienmēr. Nākot uz baletskolu, es gribēju būt horeogrāfe vai pedagoģe, bet man teica, ka tam jāabsolvē baletskola. Ceturtajā klasē sapratu, ka gribu arī dejot. Bet esmu jau iestājusies Horeogrāfijas nodaļā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Vai nav sajūta, ka esat lieguši sev kādu brīvību – iespēju mainīt darbus, ceļot, braukt “Erasmus” apmaiņās, kļūdīties un meklēt sevi?

Taisija: Man no tā tieši bija bail. Man šis ir atvieglojums. Nedomāju, ka sevi ierobežoju. Gribu dejot un gribu dejot šeit. Viss vēl ir priekšā, pēc baletdejotāja karjeras var visu ko darīt.

Emīls Jānis: Es domāju, ka ir labi tik agri izvēlēties karjeru. Jo parasti visi pabeidz vidusskolu un nezina, ko darīt.

Tas ir slikti?

Emīls Jānis: Nu, jā.

Man savukārt liekas, ka tas ir vienīgais brīdis dzīvē, kad cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi. Kad nav tik daudz pienākumu, spiediena. Man bija kursabiedri, kuri pameta studijas, lai ietu strādāt uz “Drogām”. Protams, baletdejotāja darbu grūti salīdzināt ar ko tādu, bet jūs visu mūžu strādāsiet, savukārt studēt, mācīties, nebūt piesaistītam vienai darba vietai, profesijai – kaut kādā mērā tā ir privilēģija.

Taisija: Bet naudu taču vajag. (Smejamies.)

Bet jūs zināt, cik pelnīsiet? Jūs taču neesat parakstījuši līgumu.

Visi: Mums pateica.

Genādijs: Bet runa jau nav par naudu.

Aleksandra: Man jau liekas, ka baletdejotāji par naudu nedomā.

Darja: Nedomāju, ka kāds nāk uz teātri, domājot par algu. Mēs gribam vienkārši dejot. Tagad mums ar to naudu pietiks. Nu, vismaz pagaidām. (Smejamies.)

Aleksandra: Tas man atsauc atmiņā problēmu ar baletskolas piedalīšanos izrādēs, proti, praksi – varbūt nevajadzētu gluži runāt par samaksu, bet par veselības apdrošināšanu gan.

Emīls Jānis: Jo principā mēs dejojām to pašu un tikpat bieži, cik mākslinieki kordebaletā. 

Aleksandra: Uz visu baletskolu ir viens fizioterapeits reizi nedēļā, ar to nav pietiekami.

Darja: Ir problēma ar ledu (aukstuma pakām – red.) – kāds satraumējas, un uz visu skolu ir pieejams viens ledus. Tagad, cik zinu, to ir trīs, ja ne divi, bet tas tāpat ir par maz.

Genādijs: Pagājušajā gadā skolas audzēknim bija problēma ar celi, bija jātaisa operācija, bet finansiāla atbalsta nebija. Traumas tagad skolā ir problēma – katrs otrais bērns ir traumēts. 

Aleksandra: Ja ne katrs. Kad bijām pirmajā, varbūt vēl otrajā klasē, mums bija veselības pārbaudes. Tagad nav nekā. Bet mūsu mīļākā tēma ir skolas skatuve.

Genādijs: Nu… tā nav piemērota dejošanai. 

Cietības dēļ?

Emīls Jānis: Jā. Ir sajūta, ka grīdas segums ir kā betons, kam pa virsu uzklāta baleta grīda.

Aleksandra: Šis jautājums ir svarīgs. Esam mēģinājuši runāt, lūgt kaut ko darīt. Mēs negribējām tur kārtot kvalifikācijas eksāmenu.

Genādijs: Tas ir bīstami. Jo īpaši bērniem.

Baletdejotāji ir inerti, bet varbūt jūs būsiet paaudze, kura atļausies pieprasīt?

Gundega Guna: Ir cerība.

Genādijs: Esam par to savā starpā runājuši.

Darja: Mēs piedāvājām variantus, kur kārtot kvalifikācijas eksāmenus, bet tos nepieņēma.

Aleksandra: Beigās pēc mūsu un pedagogu lūgumiem eksāmeni notika baleta zālēs.

Emīls Jānis: Bet tas bija tāpēc, ka nostādījām skolu fakta priekšā.

Atgriezīsimies pie jautājuma. Jūs esat jauni, jums vajadzētu mācīties, bet ar šādu darba grafiku studēt universitātē ir diezgan neiespējami…

Gundega Guna: Mums ir piemēri. Paula (Lieldidža-Kolbina, baleta māksliniece – red.) un Baiba (Kokina, bijusī vadošā baleta soliste – red.).

Bet Paula mācās sestdienās, tā ir viena diena. Savukārt Baiba mācījās attālinātā formātā – viņa klausījās lekcijas, gatavojoties izrādei. Bet, ja gribat mācīties pilna laika programmā, klātienē, tas gandrīz nav iespējams.

Aleksandra: Tas ir iespējams. Domājot par nākotni, es šogad skatījos universitāšu programmas, daudzas augstskolas tagad piedāvā mācības tiešsaistē.

Genādijs: Mani pedagogu kursi arī ir onlainā.

Tos es arī esmu izgājusi tepat, sestdienās sēdēju tur (rādu uz galdiņu operas 2. balkona kafejnīcā) un klausījos lekcijas. Bet mazākās programmās iespējas mācīties tiešsaistē nav – es mācījos filozofos, taču tur man paveicās ar fakultātes atrašanās vietu, buldozera apņēmību un “īstajā” laikā iegūtu traumu. Bet šogad pirmizrādi piedzīvojušās “Džungļu grāmatas” kontekstā es domāju par to, ka pietrūkst baletdejotāju, kuri mācītos režiju, scenogrāfiju, dramaturģiju, lai mūsu jaunajiem horeogrāfiem būtu jauni, ar baleta vidi labi pazīstami mākslinieki, ar kuriem sadarboties. Es sapratu, ka mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā vai Latvijas Mākslas akadēmijā ar baletdejotāja grafiku nav iespējams. Tad vienīgi pēc karjeras noslēguma.

Emīls Jānis: Nu, ja ļoti grib, tad jau atradīs, kā apvienot. Var pateikt Dacei (Lapiņai – inspektorei, kura organizē trupas ikdienas darbu – red.), ka netieku uz mēģinājumu. Es pagājušajā gadā tā darīju.

Gundega Guna: Bet tas bija citādi, tu vēl mācījies skolā.

Un piemēri, kurus minējāt, – Paula un Baiba – ir pieredzējušas mākslinieces. Bet jūs esat jaunie.

Gundega Guna: Es šobrīd tā nevarētu – lūgt, lai man atļauj neatnākt uz mēģinājumu. Varbūt varam būt celmlauži vēl vienā jautājumā – iegūt elastīgāku darba grafiku.

Emīls Jānis: Man jau liekas, ka vadība ir diezgan atvērta. Man reiz bija tā – es netiku uz nevienu no trim mēģinājumiem, man teica, lai pats sagatavojos. Stress bija milzīgs, bet galā tiku.

Aleksandra: Bet vai šāda attieksme veicina mūsu baleta izaugsmi? Iet uz skatuves bez mēģinājuma?

Darja: Nē, ir jāizvēlas – vai nu balets, vai mācības. Nu, jāpaskatās pāris gadi, kā būs. 

Genādijs: Ir jādara tas, ko gribas.

Kas jums ir balets? Vai esat kādreiz apsēdušies un domājuši – hei, kāpēc es šo daru?

Aleksandra: Es nevaru iztēloties sevi kaut kur citur, darbā “no deviņiem līdz pieciem”, visu dienu pavadīt pie datora. Lai gan šis ir grūti, es baudu, ka visu dienu varu pilnveidoties un radoši izpausties.

Genādijs: Man patīk būt uz skatuves. Dejot, just, baudīt. Man patīk rutīna, grūtības. Šis dzīvesveids. 

Es varu pārformulēt jautājumu – ko jūs jūtat, kad dejojat?

Genādijs: To nevar saukt par eiforiju, bet parasti man uz skatuves pāri ķermenim “skrien skudriņas”.

Darja: Man patīk sajust emocijas, kuras nevarētu izjust citos apstākļos. Ja tas ir prieks, tas ir citāds prieks. Uz skatuves piedzīvotajam piemīt kas īpašs. 

Aleksandra: Tā nav ikdiena, bet skolā, dejojot solo lomas un duetus, jutu baudu, atdevi no zāles, spēju dot “savu” sajūtu skatītājam. 

Pirms atbildat uz iepriekšējo jautājumu, gribēju piebilst – bet tagad, vismaz pagaidām, jūs dejosiet kordebaletā. Vai nav bail, ka šīs īpašās sajūtas spēj radīt tikai solo lomas?

Aleksandra: Nē, jo man ir interesanta pieredze: bija viena izrāde, kurā nedaudz… izgāzos. “Gulbju ezers”, otrais cēliens, adagio, es stāvu, mana kāja ir kā mirusi, viss jau ir slikti. Un es cenšos par to nedomāt, pierunāt sevi, ka man nekas nesāp, es taču esmu gulbītis pie ezera. Un brīdī, kad jāceļ galva, es sāku celt roku. Blakusstāvošā kolēģe man toreiz nočukstēja divus izcilus vārdus: “Roka! Stop!” Un pēkšņi es izlienu no šī “matriksa”, man sākas stress, es nesaprotu, kas tikko notika, kur es biju.

Darja: Dejojot kordebaletā, es vienmēr domāju, ka katrai no mums ir solo loma. Tā ir vieglāk.

Gundega Guna: Agrāk es ļoti satraucos. Kājas mīkstas, trīc, es nevarēju atbrīvoties. Bija brīži, kad es nevarēju atslēgties no ārpasaules, nespēju padomāt par savām kļūdām, koncentrējos uz apkārtējiem, uz to, ko viņi par mani domā. Mēģināju tikt ar to galā, pēdējā mācību gadā kļuva labāk. Es sāku baudīt deju, bet tāpat nevaru atbrīvoties pilnībā, domāt par emocijām. Es vienmēr domāju par tehnisko pusi. Es neesmu tas cilvēks, kurš streso tikai aizkulisēs un tad iznāk uz skatuves pilnīgā mierā. 

Genādijs: Mēs ar Aleksandru reiz dejojām duetu no “Veltīgās uzmanības”, un man uznāca tāds uztraukums, ka aizmirsu visu, ko biju mācījies. Es uznāku uz skatuves, uztaisu pirmo pozu, kurā jāskatās uz partneri, bet es vienkārši pagriežu galvu prom no viņas. 

Aleksandra: Un saskatās ar Ritu Harlapu, kura stāv kulisēs. (Smejamies.) 

Taisija: Es jūtu gandarījumu, ka mans ķermenis un prāts dara to, kas tam ir jādara, pat ja domas, piemēram, no satraukuma, atslēdzas. Darbs baleta zālē vienmēr atmaksājas, es priecājos par to, ko māku, ka mans ķermenis var izpildīt tik neiespējamas, nedabiskas, bet skaistas kustības. Bet, dejojot uz operas skatuves, ir stress, skolā tā nebija tik daudz.

Darja: Dejot operā izlaiduma koncertā bija milzīgs prieks. Jo tas ir pēdējais skolas koncerts, varbūt arī pēdējā reize, kad dejoju solo lomas, kad dejoju pas de deux. Man bija tik skumji, mēs raudājām pirms koncerta, koncertā un pēc tam.

Aleksandra: Bet tas bija priecīgākais koncerts manā mūžā. 

Darja: Tā bija tik laba atmosfēra. “Pahitā” varbūt neizdarīju visu, ko gribēju un varēju, bet kopības atmosfēra bija fantastiska. Es saskatījos ar Aleksandru, un man kļuva tik labi un mierīgi. Es ļoti labi jutos.

Genādijs: Man ļoti patīk, ka skatuve ir liela.

Gundega Guna: Un atsperīga. (Smejamies.)

Jūs varat iedomāties, ka pēc gadiem jūs būs pārņēmusi rutīna? Jūs taču paši redzat, ka ir kolēģi, kuri uz skatuves jūtas ļoti mierīgi, varbūt pat pārāk mierīgi.

Genādijs: Es par to esmu ļoti daudz domājis. Nevaru iedomāties, ka man tā būs, ka būšu tādā čilā. 

Taisija: Operā dejotāji par kļūdām mēdz pasmieties, skolā tā nebija.

Jo vienmēr būs nākamā izrāde. Bet, Emīl, tu neesi atbildējis uz jautājumu par to, ko tu jūti, kad dejo?

Emīls Jānis: (Ilgi klusē.) It kā stresu, bet minimālu, jocīgu stresu. Es zinu, ka pat tad, ja uz skatuves dejo, piemēram, trīsdesmit cilvēku, kāds skatītāju zālē vēro tieši tevi. Skolas koncertos man stresa nebija tik ilgi, kamēr zālē neievēroju kādu no operas. Reiz skolas koncertā ieskatījos acīs vienai operas repetitorei, un viss…

Kas ir jūsu baleta elki? Kura dejotāja ādā jūs gribētu iejusties?

Aleksandra: Man ir divi pretstati – Marianella Nunjesa un Silvija Gilēma. Pēc struktūras, protams, esmu līdzīgāka Marianellai, tāpēc man būtu interesanti zināt, cik viegli ir kustēties ar tādām dotībām kā Gilēmai. Viņa ir pilnība pēc visiem baleta standartiem. Tagad gan modē nāk cits, modernāks ķermeņa tips, citas muskuļu struktūras, nav nepieciešamas perfektas dotības. Par to man ir prieks. 

Genādijs: Mans mīļākais baleta mākslinieks ir Nikolajs Ciskaridze. No dabas man baletam ir dots ļoti maz. Man ir grūti ar to cīnīties, savukārt Ciskaridze – viņš ir dzimis baletam. Es gribētu just, kā ir dejot ar tādām dotībām.

Kad atver kāju un – ir!

Genādijs: Jā. Un ar viņa pašpārliecinātību. 

Darja: Aleksandra un Genādijs stāstīja par šo dejotāju ķermeņiem, bet man vairāk gribētos zināt, kā šādi dejotāji domā. Ko viņi domā. Kā viņi gatavojas lomām. Kā viņi jūt savu ķermeni. Jo man bieži ir sajūta, ka es saprotu, kas ir jādara, bet vienkārši nevaru noķert sajūtu, sajust īsto muskuli. Bet elku man ir ļoti daudz. Man kopš bērnības ļoti patīk Diāna Višņeva, Uļjana Lopatkina. Tagad daudz skatos senākas izrādes, man ļoti patīk Maija Pļisecka, viņas enerģija un aktiermeistarība, jo liekas, ka tās šobrīd dejā pietrūkst. 

Gundega Guna: Es, tāpat kā Aleksandra, esmu Marianellas Nunjesas fane. Es viņu apbrīnoju, varētu uz viņu, uz to, kā viņa sapludina kustības, skatīties nemitīgi. Kopš pirmajām klasēm apbrīnoju arī Baibu Kokinu. Man gribētos pavadīt dienu, vismaz stundu ar viņu kopā. Viņa noteikti tik daudz ko varētu pastāstīt.

To jau varētu organizēt. Kā ēnu dienu pieaugušajiem.

Emīls Jānis: Es palieku pie Latvijas – mans elks ir Sergejs Neikšins. Apbrīnoju to, kā viņš karjeras noslēgumā dejoja Riekstkodi, beneficē “Donā Kihotā” viņš izskatījās brīnišķīgi. 

Genādijs: Mēs abi tajā izrādē dejojām, man toreiz bija sajūta, ka es dejoju kopā ar Sergeju.

Emīls Jānis: Zāle toreiz bija ovācijās, lai gan viņš vēl nebija pat sācis dejot, tikai iznācis uz skatuves. Tā ir viņa aura.

Taisija: Mani elki mainās, bet tagad Instagram cieši sekoju līdzi Medlinai Vū. Viņai piemīt baletā tik svarīgais vieglums. Viss izskatās tik vienkārši, skaisti –  uz to es pati tiecos. Viņai ir ļoti labs lēciens, talants griezties, ko es gribētu sajust. Izskatās, ka arī viņas attieksme pret baletu ir viegla. Bez saspringuma, bet viss sanāk. Es arī tā gribētu.

Visbeidzot – jūsu sapņu loma. Tagad jūs samulsāt, bet kas ir tas, uz ko vismaz savās domās atļaujaties tiekties?

Emīls Jānis: Dezirē “Apburtajā princesē”.

Darja: Žizele.

Taisija: Arī Žizele. Šogad aktiermeistarības nodarbībās iestudējām “Žizeles” pirmā cēliena fināla ainu, man tā ir viena no priecīgākajām pagājušā mācību gada atmiņām. Man ļoti patīk šis balets, tā mūzika. Lai gan es par to tā īsti nesapņoju, jo tas būtu neiedomājami. Tik forši, bet, manuprāt, neiespējami.

Svarīgi jau nav, lai piepildās, svarīgi, ka sapnis ir. Piepildīšanās jau ir sekundāra. 

Genādijs: Solors.

Aleksandra: Gamzati.

Gundega Guna: Nikija. Nu, re, mums ar Aleksandru un Genādiju sanāk pilns “Bajadēras” solistu sastāvs. 

Kāds būtu jūsu padoms bērnam, kas baletskolā iestājies šogad?

Darja: Neaizmirst, kāpēc tu šeit esi.

Aleksandra: Darīt šo tikai tad, ja pats to vēlies, citādi tam nebūs jēgas. Meklēt atbalstu. Un mazāk klausīties neadekvātu kritiku. Ar to nedomāju skolotāju aizrādījumus, bet baumas.

Genādijs: To pašu, ko teica meitenes, – darīt šo, ja tiešām ir vēlme. Nenolaist rokas. Nebaidīties lūgt palīdzību. 

Gundega Guna: Noticēt sev un tam, ka viss izdosies.

Taisija: Šis droši vien attiecas ne tik daudz uz pirmās klases audzēkņiem, kā uz visiem, kas mācās, –  nepadoties, ticēt sev, saviem spēkiem. Klausīt pedagogus. Atpūsties. Lai gan to darīt ir grūti. Nodarboties ar pilatēm. Un stiprināt dibenu.

Emīls Jānis: Izbaudīt. Baleta karjera ir tik īsa, tāpat kā brīdis uz skatuves.

Genādijs: Nesaķert zvaigžņu slimību. 

Taisija: Bet ticēt sev, zināt, ka tev sanāk. 

Genādijs: Ja tev sanāk. (Smejamies.)

Mans sākotnējais plāns bija šo sarunu atkārtot, piemēram, pēc diviem gadiem. Pavērot, kas ir mainījies. Jūs te, operas gaiteņos, vēl būsiet, es varēšu jūs vēl noķert? 

Visi: Jā. 

Genādijs: Noteikti būsim.

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.