Juris Gogulis

Šī gada 12. un 13. novembrī Siguldas novada kultūras centrā “Siguldas devons” pulcējās latviešu skatuviskās tautas dejas nozares pārstāvji un citi interesenti, lai starptautiskā konferencē “Kādi esam: skatuviskā tautas deja šodien, Deju svētki rīt” pārrunātu un apspriestu nozarē aktuālo. Divas konferences dienas bija piepildītas ar notikumiem un informāciju, tāpēc šoreiz atskats uz konferencē pieredzēto – piezīmēs un atziņās. 

Konference tiek atklāta ar skaistiem Latvijas kultūras ministres Agneses Lāces vārdiem: “Svarīgs ir taisnais mugurkauls un modrā acs!” Īsu mirkli vēlāk Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte papildina ar mudinājumu nebaidīties izteikt savas domas skaļi un, ka domas šodien vajag domāt atbildīgi. Domugrauds, kurā, cerams, ieklausās visi konferences dalībnieki, jo tieši tā, manuprāt, nozarē trūkst – dzīvas un patiesas sarunas citam ar citu.

Zālē esam 146 nozares speciālisti, liela daļa ar cerību, ka šīs divas dienas ir ceļš uz pārmaiņām un attīstību. Konferencē piedalās nozarē strādājošie – pedagogi un horeogrāfi –, kā arī studenti, kuri nākotnē pilnīgi noteikti būs nozares vilcējspēks. Ir patiess prieks redzēt tik daudz cilvēku, kuriem rūp mūsu jomā notiekošais. Tā vismaz gribas ticēt.

Konference norit divas dienas. Pirmajā dienā referāti un priekšlasījumi. Otrajā – darbs grupās. 

Pirmās dienas priekšpusdienā uzstājas vairāki lektori ar saviem referātiem. Iespējams, par daudz tehniskas informācijas, kura nozarei ir zināma un šoreiz tikai aizņem dārgo laiku. Ieteikums nākotnei – dalīt un sinhronizēt teikto ar uzrakstīto, citādi informācija uz ekrāna ir maz uztverama. To es nodomāju, skatoties dažu sagatavotās prezentācijas. Taču pēc visu lektoru uzstāšanās secināju, ka nākamreiz visas lektoru prezentācijas noteikti būtu jāpielāgo vienam stilam, citādi kopumā informācija ir nedaudz haotiska un reizēm tiešām grūti uztverama.

Jānis Purviņš stāsta par Deju svētku vēsturi un struktūru – mani uzrunā, un tā ir lieliski sagatavota prezentācija.

Uz skatuves Selga Apse – diasporas dejotāju virsvadītāja un horeogrāfa Zigurda Miezīša krustmeita. Sniedz ieskatu Ziemeļamerikas Dziesmu un deju svētkos. Kaut kas tāds, par ko mūsu nozarei noteikti ir jāzina. Strukturēti, emocionāli un patiesi. Personīgi priecājos par Selgas prezentāciju, jo ļoti labi saprotu un zinu, kādu darbu un mīlestību svētku organizēšanā iegulda diasporas latvieši. Selga arī piezīmē: “Gaismas arēnā ir pilnā spožumā, jo tas ir tas, ko mēs varam atļauties.”
“Svarīgi ir tas, ka mēs dejojam,” viņa uzsver, noslēdzot savu uzrunu. 

Zālē dzirdu pārsteiguma saucienus: “Kā?”, “Bez atalgojuma?”, “Kāpēc?” Atbilde ir mīlestībā – kamēr mums šeit latvietība ir pašsaprotams elements, tur tālumā latvietība ir kā apslēpts dārgums, kuru sargāt. Mēs varam daudz mācīties no ārpus Latvijas dzīvojošiem latviešiem.

Dejas pedagogs un baletmeistars Pauls Bobkovs no Igaunijas apbrīno latviešu dejotāju tehniku un sinhronitāti, uzdodot jautājumu, vai kādreiz Igaunijā arī kaut kas tāds būtu iespējams. Kāpēc Latvijas dejotāju līmenis ir augstāks? “Valsts atbalsts Latvijā ir labāks nekā pie mums. Vispār šķiet, ka jums viss ir lielāks un labāks,” tā Pauls Bobkovs.

Lietuvietis Vidmants Mačulskis ar skaudību skatās uz saviem ziemeļu kolēģiem – latviešiem un igauņiem. “Radot laukuma zīmējumus, mēs ņēmām piemēru no brāļiem latviešiem,” sacīja lietuvietis. Viņa jautājums pārdomām – vai klasiskā deja nepārņem latviešu tautas dejas horeogrāfijas, un vai tas neradīs nelabvēlīgas sekas dejas kultūras attīstībā?

Ritas Spalvas referātu lasa un prezentē Līga Indriksone. Ir sagatavota kvalitatīva informācija par jaunradi. Līga lasa, ka no 2009. gada ir aizvadīti 10 jaunrades deju konkursi un ir prēmētas 174 dejas. Daudz vai maz? Un cik no šīm dejām ir dzīvotspējīgas? Realitātē kolektīvos tiek dejotas arī tās dejas, kuras nav tikušas prēmētas. Rita Spalva arī atzīmē, ka kvantitāte neiet roku rokā ar kvalitāti.

Noteikti vēlos atzīmēt, ka visu konferenci vada un moderē žurnālists Gusts Kikusts, kurš ar uzdevumu tiek galā brīnišķīgi, ik pa brīdim ļaujot zālei arī pasmieties.

Konferencei turpinoties, izskan šādi cipari: 2024. gadā Latvijā ir reģistrēti 794 deju kolektīvi. 3,3% no Latvijas iedzīvotājiem dejo! Vai skaitam ir nozīme? 

Vienā brīdī skatuviskā tautas deja tiek salīdzināta ar Instagram – cik ļoti atšķiras tas, ko izliekam publiskajai apskatei, un tas, kā patiesībā ir? Te daļēji var piekrist, jo mēs publiskojam to, kas sanāk, kas, mūsuprāt, ir tas labais piemērs, bet par kļūdām un problēmām tiek runāts maz (vismaz skaļi) vai nemaz. 

Paneļdiskusija par to, kas motivē dejot, kas motivē strādāt un būt nozarē. Tiek uzdots jautājums – kurš ir gatavs strādāt laukos? Par kādu samaksu? Tiek apspriesta sāpīgā finansiālās puses problēma. Kā atbilde uz jautājumu par darbu laukos zālē parādās čaloņa, jo visi saprot, ka jaunie speciālisti nav gatavi braukt prom no lielpilsētām. Kaut kur zālē izskan komentārs, ka 1500 eiro būtu labs mēneša atalgojums deju kolektīva vadītājam. Citviet zālē kāds klusiņām izsaucas: “Sapņo!” Diasporā, piemēram, samaksas nav – tur ir tikai laime un prieks. 

Gunta Raipala ir kritiska, minot to, ka vidējās paaudzes deju kolektīviem ir sarežģīti sagatavoties nākamā gada maijā paredzētajiem Vidējās paaudzes dejotāju svētkiem (nepārdomāts organizatoriskais darbs).

Jānis Ērglis atzīmē, ka obligāti ir jāsaglabā visu paaudžu svētki; šajos svētkos dejotājs iemācās uzturēties laukumā, tas palīdz darbam Daugavas stadionā.

Agris Daņiļevičs kā runātājs no zāles vēlas nodot visiem ieteikumu: “Kad top deja, tad sākumā atbildiet sev, par ko ir tā deja.”

Mazu mirkli vēlāk Agris uzrunā zālē esošos: “Es Jāņu vietā vairāk nebalotētos svētku mākslinieciskajai vadībai, pietiek, ir jādod iespēja jaunajiem.” 

Dienas otrā puse un nākamā diena tiek aizvadīta darba grupās, kurās, manuprāt, vienojošā ir maz. Katram ir savi uzskati un viedokļi par nozares darbu un nākotni, taču kaut kur starp visām runām ir arī risinājumi, kuriem vairums piekrīt, un par to tomēr ir iespēja vienoties.

Kad nākamajiem nozares turpinātājiem jeb “jaunajiem” uzdod jautājumu: “Un kāpēc tu gribi būt pedagogs/horeogrāfs?”, jaunie speciālisti atzīmē: “Mēs nākam, jo gribam iedvesmot tā, kā iedvesmoja mūs.”

Visi vienojas, ka ir nepieciešamība stiprināt nozares prestižu.

Tāpat ir vajadzība pēc atklāta un caurskatāma procesa novadu virsvadītāju izvēlē – vajadzīga iespēja pieteikties! Jaunie ir gatavi būt brīvprātīgie dažādu svētku sagatavošanā, un, manuprāt, tas tikai stiprinās nozares saknes, ļaujot studentiem ātrāk augt un kvalitatīvi pārvaldīt nozares darba procesus.

Ja nesakrīt viedokļi, lai nesakrīt, bet runāt un diskutēt – tas ir ceļš, tas varētu būt ceļš uz attīstību. Tā ir drosme runāt par to, ko citi kritizēs. Tas ir tas, kas mums šobrīd, manuprāt, ir nepieciešams. Jānis Purviņš uzteic: “Cerēsim, ka tiksimies biežāk un par aktuālām tēmām runāsim vairāk.” 

Divām dienām noslēdzoties, pēcgarša ir saldeni rūgta. Ir prieks, ka nozare ir satikusies un divās dienās apspriedusi aktualitātes un nepieciešamības, tomēr paliek jautājums – vai konferencē pārrunātās tēmas tiks ņemtas vērā un aktualizētas nozares attīstībā? To, protams, rādīs laiks. Šobrīd varu secināt, ka mūsu nozare nav vienota viedoklī un diemžēl arī garā – ir nepieciešams runāt vēl un vēl. Turklāt atklāti, jo mēs visi šeit tomēr esam ar vienu mērķi – stiprinot deju, stiprināt Latviju un tās kultūrtelpu.

Reizēm rodas sajūta, ka mēs konkurējam paši ar sevi. Kad mēs to pārstāsim darīt un sāksim atbalstīt cits citu (patiesi un no sirds), tad mūsu nozare plauks un skatuviskās tautas dejas nākotne būs garantēti gaiša.

Paldies organizatoru komandai par konferenci un iespēju visiem sapulcēties! 

Nākamreiz tiekamies uz nedēļu?

Titulfoto autors: Didzis Grodzs