Atbalstītāji un sadarbības partneri
Gatavojot šo rakstu, jautāju Deju svētku Goda virsvadītājai Ingrīdai Saulītei, kāda, viņasprāt, ir Deju svētku nākotne? Ingrīda Saulīte bija satraukta par to, vai atceramies, kāpēc Dziesmu un Deju svētki ir daļa no pasaules kultūras mantojuma: “Es patiesi nezinu, kurp virzīsies Deju svētki. Domāju, ka kaut kam beidzot ir jāmainās. Varbūt nāks jauni cilvēki ar jaunām idejām. Tautas deja Deju svētkos pēdējos divdesmit gados ir nonākusi ēnā, bet mūsu svētki ir UNESCO sarakstā tikai tāpēc, ka mēs saglabājam savas unikālās kultūras vērtības, tātad saglabājam tautas deju.”
Piekrītu Saulītes kundzei, bet atzīšos, ka biju nedaudz pārsteigts par tik atklātu Deju svētku rīkotāju kritiku. Parasti jau kurnēšana notiek kuluāros, bet tik atklāti pateikt, ka “karalis ir pliks”, uzdrošinās tikai daži dejas speciālisti.
Mūsu amatierdejotāju kopas nupat nolika kārtējo eksāmenu skatuviskās dejas mākslā, bet vai nolika tautas dejā? Uzreiz piebildīšu, ka kategoriski nav pieņemama situācija, kad laipojam kā padomju laikā un autoru radītas jaundejas uzdodam par tautas dejām.
Pavērtēsim kopā, cik kvalitatīvs bija dejotāju, kopu vadītāju, virsvadītāju, dejdaru, “laukuma suņu”, muzikantu, režisoru, gaismotāju, skaņotāju un citu mākslinieku kopdarba līmenis. Kā man pirms koncerta “Balts” “Arēnā Rīga” teica horeogrāfs un koncerta virsvadītājs Reinis Rešetins – ar amatieriem var dabūt gatavas brīnumu lietas. Piekrītu, protams, ka var uztaisīt brīnišķīgu šovu kā “Arēnā Rīga”, jo tur, ar nelielu atrunu, var uzskatīt, ka tā ir liela skatuve un tur ir vieta skatuviskajai dejai.
RTU tautas deju ansamblis “Vektors”, pēc īpaši izveidotas starptautiskas komisijas vērtējuma, ir vislabākais no amatierdejotāju līgas. Kad saņēmu piedāvājumu rakstīt par skatuvisko deju Deju svētkos, uzreiz skatījos uz “Vektoru” kā skatuviskās dejas pašreizējo sasniegumu augstāko līmeni, kā etalonu. Uzreiz pēc ansambļa uzvaras deju kolektīvu konkursa finālā mēģināju ieskatīties vektoriešu un viņu vadītājas Dagmāras Bārbales sajūsmas pilnajās acīs. Intervēju vairākus vektoriešus un pat kopā sadejoju, kad “Hanzas peronā” ar “Vektoru” un “Rīgas dančiem” dancinājām Pasaules latviešu zinātnieku kongresa delegātus. Man ļoti patika pašas Dagmāras un vairuma vektoriešu spontanitāte. Kaut skatuviski līdz pat matu galiņiem, vektorieši saglabā mūsu horeogrāfiskajā folklorā iekodēto vērtīgāko īpašību, kas vērojama horeogrāfiskās folkloras variantu daudzveidībā. Viņi “neatstrādā” iedīdītas kustības kā diemžēl vēl aizvien vairums šī žanra dejotāju. Var teikt, ka aktīvākie vektorieši ir vismaz tikpat spējīgi variēt un improvizēt, kā tas nepieciešams tautas dejā un kā to spēja mūsu vecvecmāmiņas un vecvectētiņi. Tātad “Vektors” būtu gatavs dejot tautas deju, bet vai vēlas? Atbildi nesagaidīju, kaut aicināju Dagmāru izteikt savu redzējumu.
Kā pareizi intervijā par skatuviskās dejas horeogrāfiju līmeni norāda horeogrāfe Baiba Šteina: “Stagnācijas nav. Pagaidām nav arī spilgtu novitāšu. Vēlējums dažādo konkursu komisijām: būt mazāk korumpētām – te domāju savu asistentu, draugu, audzēkņu vai vienkārši “noderīgu cilvēku” atbalstīšanu.”
Tad vietā jautājums, kāpēc lielā laukumā un vēl Deju svētkos jādejo skatuvei domātas horeogrāfijas? Laukumā no skatuviskajām dejām labi iederas tikai ornamentālas jaundejas, bet, lai nodejotu spilgtas raksturdejas, nepieciešamas pašas dejas un arī pietiekami augsta dejotprasme. Daudz vairāk piemērotas laukumam ir mūsu tautas dejas, kuras tieši tam radītas, un daudzus gadu desmitus, ja ne simtus, ir bijušas tautā iemīļotas. Pie tam taču savulaik tās dejotas katros ģimeņu godos, gadskārtu svētkos un ballēs kā šajos svētkos pūtēju orķestru koncerta zaļumballē.
Šīgada Deju svētkus vislabāk varam izprast un novērtēt, ja skatāmies uz vismaz trijiem koncertiem kā uz viena veseluma trijām daļām. Tātad “Balts” + “Mūžīgais dzinējs” + “Kopā augšup”. “Mūžīgajā dzinējā” (virsvadītāji Jānis Purviņš un Jānis Ērglis) pārbaudījām aprobētās dejas un stadiona ietilpību, bet jaundejas redzējām uzvedumā “Balts” (virsvadītāja Dace Adviljone). Skatoties uz jauno horeogrāfu veikumu, grūti ir paslavēt vienu, kas izceltos. Katram jau bija kāds oriģināls gājiens, kāda veiksmīga poza un pat gadījās pa emocionāli piesātinātam vēstījumam. Koncertā “Kopā augšup” (virsvadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne) dejotāji nebija un ceru arī nejutās kā piedeva koru mūzikas pavēnī.
Runājot par uzvedumu “Mūžīgais dzinējs” Daugavas stadionā, pilnībā piekrītu žurnālistei Brigitai Čikstei, kura uzrakstījusi apjomīgu recenziju, kurā slavē Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa darbu, pretstatot to 2018. gada veikumam, citēju: “Atzīstos, es nebiju starp iepriekšējo Deju svētku uzveduma “Māras zeme” cildinātājiem. Liekas, ka smagā tēma, ko viņi tās libretā Latvijas valstiskuma simtgades iespaidā centās risināt – latviešu tautas nebūt ne vieglā attīstības gaita cauri gadsimtiem vēl ilgi pirms neatkarīgas valsts nodibināšanas –, burtiski nospieda autorus pie zemes, vēršot uzvedumu dramatisku un smagnēji pompozu.”
Šogad uzvedums ir salīdzinoši siltāks, tuvāks, sirsnīgāks, mīļāks un tam var piemērot apzīmējumu “cilvēciskāks”. Jūtams, ka virsvadītāji daudz mācījušies – no 2018. gada uzveduma pompozitātes vairs ne vēsts, skraidīšanas vietā lēna pastaiga, kas uzteicami, jo dejotāji nav aizelsušies jau pirms dejas. Dejotāju skaits aptuveni tāds pats, bet stipri augstāks emociju līmenis visu uzveduma laiku ar jau ierasti gavilējošu nobeiguma skatu. Nešauboties varam teikt, ka nobeiguma skats ierindosies laukuma horeogrāfiju labāko skatu saraksta augšgalā. Izgaismotais fons ar rotējošu maģisko aci iedarbojas hipnotizējoši, tāpat kā aktiera Andra Keiša balss tembrs un lēni plūstošās dejotāju upes. Deju raksti gandrīz visi simetriski, un līdz ar to arī tie rada monumentālu un arī nomierinošu iespaidu.
“Mūžīgais dzinējs” skan labi, bet tikai daļēji attaisno savu nosaukumu. Nezinu, vai tāda bija iecere, bet, pirmo stundu skatoties, rodas iespaids, ka dzinēju tā īsti nevar iedarbināt, savukārt, kad iedarbināts, tas ļoti, ļoti lēni uzņem gaitu. Kāpēc koncertuzvedumā Daugavas stadionā ir tik vienmuļa dejotāju grupu maiņa? Sajūta, kas rodas: strādnieki smagiem soļiem dodas uz darbu, bet pēc dejas – tad gan visi priecīgi, palēkdamies jož projām. Jautrais un priecīgais nogājiens, tāpat caurviju stāsts kopā ar teicamu muzikālo pavadījumu ir ar spēcīgāku iedarbību nekā daža laba deja. Latgalei uzticēta jestrākā lielzveduma daļa. Tad nu beidzot dzinējs ir palaists ar pilnu jaudu. Dejas ar paspilgtinājumiem, tas ir, saātrināti tempi, akcentēts polkas ritms un citi knifi. Citiem novadiem atstāts rāmāks ritējums. Kādēļ izmantots tāds jau daudzas reizes apzelēts stereotips, ka tikai latgaliešiem piemīt karstasinīgs temperaments? Uz Latgales sadaļas fona citi novadi izskatījās flegmatiski, un tikai dažās dejās uzdzirkstī prieks, kur vispriecīgākā ir “Cūkas driķos” (Artas Melnalksnes apdare, virsvadītāja Dagmāra Bārbale). Humora dzirkstis ir ļoti reta parādība mūsu Dejas svētku centrālajā notikumā, tāpēc uzslavu pelnījuši horeogrāfi Jānis Ērglis un Ilze Mažāne – par to, ka ieviesuši spēles elementus, izmantojot dvieļus kā virvi, lai vīri sacenstos virves vilkšanā. Ja skatās uz deju lieluzvedumu kā izrādi, kur galveno lomu jāspēlē dejai, tad tieši dejas pietrūkst visvairāk. Patīkams izņēmums bez jau pieminētā ir Jāņa Ērgļa “Buobu dancs” ar lakatiem, kas dejas trakuma (pozitīvā nozīmē) ziņā noteikti sit pušu tā paša horeogrāfa “Es izjāju prūšu zemi”. Tāda deja, kur priekšplānā ir vizuāli iespaidīga raibu lakatu dancināšana, ir ar vismaz divkāršu pozitīvu efektu. Pirmais – mēs kā skatītāji ne tikai aizrautīgi vērojam deju, bet sākam dzīvot līdzi krāsaino lakatu rakstiem. Otrais – mēs nepievēršam lielu uzmanību nekam citam kā tikai dejai, pat mūzika un tās ritms veido vienotu sajūtu gammu. Patiesībā šī deja, lai cik tā “šoviska” jeb izrādiska liktos, manā skatījumā, ir vislabākā, kuras dēļ ir vērts pirkt biļetes par 100 eiro gabalā.
Tātad summēju “Mūžīgā dzinēja” plusus: a) gandrīz visas Jāņa Ērgļa horeogrāfijas (jā, to ir nedaudz par daudz); b) dejotāju gaviles un dejošana kopā ar horeogrāfiem uzveduma noslēgumā un nogājienos; c) divas teicami iederīgas horeogrāfijas (“Buobu dancs” un “Cūkas driķos”); d) iespaidīgais noslēgums (sak, beigas labas, viss labs).
Nu par diskutablām lietām. Tautas deju apdares jeb tautiskas dejas bija klātesošas, bet, izņemot “Cūkas driķos”, tās neizskanēja tik koši, kā varētu vēlēties. Varbūt galvenais iemesls ir pašu dejdaru domāšanas paradigmā, tas ir, uz tautas deju skats ir vērsts no klasiskās dejas estētikas skatu leņķa, kur precīzi pateikts, kas ir skaisti un kas nav, un līdz ar to definēts, kāda drīkst un kāda nedrīkst būt tautas dejas leksika. Tātad, ļoti sašaurināts viedoklis par tautas deju. Ļaunākais, ka nevis skatuves deju tuvinām tautas dejai, bet tieši pretēji – cenšamies tautas deju ielikt t.s. “Prokrusta gultā”. Tāda pieeja, kas bija raksturīga pagājušā gadsimta 50. – 60. gadiem, jau sen ir novecojusi. Mīļie horeogrāfi, nāciet uz danču vakariem, danču naktīm, piedalieties danču nometnēs! Izmantojiet danču krātuves resursu! Rīkojiet saviem deju pulciņiem, deju kopām tautas deju vakarus! Nesūdzieties, ka nav muzikantu! “Pulkā eimu, pulkā teku” un citās izglītības programmās ir izauguši ne tikai “Auļi”, “Raxtu Raxti”, “Vilkači”, “Tarkšķi” un citi, kuru mūziku izmantojat, bet arī daudz, daudz jauniešu, kuri ne tikai teicami spēlē, bet arī māk iemācīt dejot, ja paši neatrodat laiku. Katra deju kopa, kura brauc uz festivāliem ārzemēs, māca savas tautas dejas citiem, bet tās jau arī pašiem ir jādejo. Tūkstošiem dejotāju, kuri grib sevi lepni saukt par TDA, bet no tautas dejas gara, stilistikas, leksikas ir tik ļoti maz kā melns aiz naga.
Viena deja bija īpaša tieši man – Harija Sūnas “Sadancošana Ludzā”. Ar bažām gaidīju, vai būs kaut kas no “Sūnas gara”. Bija, bet ļoti, ļoti, ļoti maz. Protams, jau sen nav paša dejas lielmeistara šai saulē, kurš skarbi pateiktu, ko domā par tādu dejošanu. Kāpēc mums jāpazaudē dejas raksturs? Šai Ludzas kadriļā ir četri pāri, kur katram ir savs raksturs un savs stāsts. Vēl taču dzīvi dejotāji, kas šo deju dejoja savā jaunībā. Manuprāt, tā ir mūsdienu skatuviskās dejas kustības problēma, ka netiek audzināti spilgti solisti. “Sadancošana Ludzā” ir solo deja, kur katram dejotājam ir sava loma. Tai pašā laikā deja ir laba, lai veidotu laukuma rakstus, jo dejotāji novietojas krustā. Nekādā gadījumā nevajadzētu domāt, ka stadiona plašumā nepieciešami tikai izpildītāji, nevis dejotāji. Tikai vienkāršas “skrūvītes” var divas vai kaut piecas stundas priecīgi skraidīt un staigāt, bet tā vēl nebūs deja, ja katrs dejotājs nejutīs dejas raksturu, nestāstīs dejas stāstu.
Tātad pēdējais, ko var un vajag pateikt, – “Mūžīgais dzinējs” teicami parādīja mūsu skatuves dejas kustības izaugsmes iespējas, bet nespēja parādīt tautas deju, nemaz nerunājot par tautas dejas nākotni.
Vēroju skatītājus. Pirmā grupa. Viņi dzīvi seko līdzi, sit plaukstas un pat pamāj dejotājiem. Dejotāji pamana un atmāj pretī. Noslēguma daļā šie skatītāji spīdina telefonu gaismiņas. Šī ir vislielākā grupa, kuru varam pat nosaukt par iesaistītajiem, – laukumā dejo viņu ģimenes locekļi, radi, draugi, paziņas. Tieši šie skatītāji pirms ieejas stāvēja ar 50 un 100 eiro naudaszīmēm rokās un lūdzošām acīm meklēja pēc liekas biļetītes. Lūk, dejas īstenie karsēji, kuri ir visuzticamākā auditorija, lai kāds būtu uzvedums.
Aptuveni puse uzvedas pavisam citādi, lai neteiktu pretēji – deju laikā apcerīgi skatās, garajās pauzēs, kad plūst dejotāju upes un skan runātais vārds, iedzer alu, sidru un, ja beidzas krājumi, dodas pakaļ jaunai porcijai. Šie gaismiņas nespīdina. Nesteidzos kritizēt, šīs grupas skatītāji tāpat ir pirkuši dārgās biļetes un godīgi nosēž līdz beigām. Viņi savas emocijas skaļi nepauž, domas patur pie sevis, un uzreiz nav iespējams pateikt, vai uzvedums patika vai nepatika.
Trešā grupa ir vēl ļoti maza, bet ļoti pamanāma. Tepat līdzās manai sēdvietai labi saskatāmas divas jaunas sievietes ar dzeltenas un melnas krāsas vainadziņiem. Aktīvi seko līdzi notiekošajam, pat tribīņu laukumiņā uzdejo kopā ar dejotājiem un taisa pašiņus. Tā varētu būt visaktīvākā skatītāju grupa. Ja tā būtu lielāka, tad varbūt vajadzētu atsevišķas vietas vai pat sektoru, lai netraucētu citiem skatīties un citi netraucētu tādiem aktīviem skatītājiem dzīvot līdzi notiekošajam stadionā.
Atkal tomēr jāpieskaras koncertuzvedumam “Balts”. No pārbaudītām vērtībām ļoti patika Taigas Ludboržas dejas valodas oriģinalitāte, Lilijas Liporas māka veidot deju, kas aizrauj pusaudžus, protams, Jāņa Purviņa “piešautā roka” uz efektīgiem masu skatiem. Vēl dažbrīd iespīdējās labi folkbaleta un interesanti laikmetīgās dejas risinājumi. Labi pamanāms bija Reiņa Rešetina devums, un te noteikti jāuzsver, ka laikmetīgās dejas pieredze gan bagātina mūsu skatuviskās dejas dārziņu, gan rada un rāda jaunas taciņas un pat ceļus tautas dejas dziļākai izpratnei bez klasiskās dejas pārlieku lielas, lai neteiktu nomācošas, ietekmes.
Nē, te nav dejotāju vaina, ka dejas ir tādas, kādas ir, – gan jaunieši, gan vidējā paaudze dejoja atraisīti, sirsnīgi un iespēju robežās varoši. Bērni pārsteidza ar vitalitāti – tik dzīvīgu bērnu dejas priekšnesumu neatceros redzējis pat Skolēnu deju svētkos. Runa ir par to, kas kavē skatuviskās dejas attīstību. Vislielākā problēma – horeogrāfi baidās izmantot tautas dejas bagātīgo leksiku, izteiksmes līdzekļu nabadzība neļauj dejai dzīvot. Nepārprotiet, lūdzu – katra deja dzīvo savu dzīvi jau pēc tam, kad horeogrāfs to uztaisījis. Dejotāju kopas var un spēj piešķirt dejai ļoti atšķirīgu raksturu, pat ja tas ir iezīmēts ar noteiktiem dejas valodas akcentiem. Noskaņu veido muzikanti, šai gadījumā ir ieraksts, un, kas ierakstīts, tas arī skanēs.
Neapšaubāmi atbildīgs uzdevums kopnoskaņas radīšanā koncertā “Balts” ir mākslas darbu projekcijām, kā arī gaismas spēlēm, ieskaitot skaisto zelta lietus nobeigumu, kas kā no filmas “Avatars” simbolizē tautas vienotību ap garīgo centru. Ak, neieslīgšu emociju analīzē, tas tiešām bija skaisti! Paldies koncerta veidotājiem!
Noslēguma koncertā “Kopā augšup”, manuprāt, iezīmējās nākamo Deju svētku iespējamā koncepcija. Manā skatījumā ļoti veiksmīgs risinājums. Deju sadaļas veidotāji tajā bija iekļāvuši gan tautas deju, gan skatuvisko deju, gan folkbaletu. Pie tam bija iesaistīti tautas muzikanti. Priekšnesumu vislabāk baudīja divas skatītāju grupas – dziedātāji, kuriem pavērās brīnišķīgs skats no tribīnēm, un tie skatītāji, kuri sēdēja tiešā tuvumā ejām, kad tajās lieli un mazi, jauni un veci dejoja Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”. Teicams risinājums!
Pozitīvās ziņas. Dejotāji ir labi trenēti. Lai arī vecākās paaudzes cilvēkiem vēl dzīvā atmiņā profesionālo ansambļu “Daile” un “Sakta” varēšanas līmenis, tāpat 70. – 80. gadu skatuviskās dejas uzplaukuma perioda pašdarbības zvaigznes no “Danča”, “Vektora”, “Liesmas” un “Rotaļas”, tomēr vairākos parametros mūsdienu deju kopu dejotāji ir pārāki. Vispirms jāmin sakoptība un skatuves kultūra – skaisti tērpi, stalti augumi, labi trenēti dejotāji, kuri tajā pašā laikā ir sirsnīgi un satriecoši vienkārši šī vārda labā nozīmē. Neticēsiet, bet vislabāk izskatās vecākās paaudzes kopas, kur cilvēki nereti saprot, ka šie varbūt ir pēdējie Deju svētki viņu mūžā.
Runājot kopumā par skatuviskās dejas panākumiem, varam secināt, ka tie šajos Deju svētkos balstījās uz diviem spēka avotiem. Pirmais – veiksmīgi koncertu/uzvedumu fināli. Gan koncertā “Balts” ar gaismas kociņu un virpuļojošo zelta pārslu efektiem, kas papildināja teicamu horeogrāfisku risinājumu, gan arī “Mūžīgajā dzinējā”, kur labs šovs tika panākts ar visu dejotāju gavilējošiem horeogrāfiskiem akordiem un – gods, kam gods – labas gaumes robežās bez uguņošanām un lāzergaismām.
Ne tik pozitīvas lietas vērojamas horeogrāfiskās domas virzībā. Jaunrades konkursos ir ļoti daudz deju. Varbūt par daudz, jo to vienveidīgums ir nomācošs. Par to liecināja koncerts “Balts”. Skatītāji, var bez pārspīlējuma teikt – visa sabiedrība, ar cerībām skatījās uz jaunām dejām, bet cik no tām pārsniedza pirmā kursa studentu ornamentālās dejas ieskaites līmeni? Varu modelēt, ka pie mūsu dejas profesora Harija Sūnas tikai Taiga Ludborža nokārtotu pārbaudījumu ar visaugstāko atzīmi. Apmierinošas balles iegūtu vēl pāris dejdaru – Lilija Lipora ar “Pūpoldančiem”, Jānis Purviņš par fināla kopdeju. Atsevišķi gribu uzteikt Reini Rešetinu par iespaidīgi risināto “dzirnakmeņa” tēmu. Var teikt, ka laikmetīgās dejas horeogrāfi uzrāda labu horeogrāfiskās domas potenciālu un ar savu skatījumu uz tautas deju var atklāt tādas mūsu kultūras vērtības, kādas skatuviskā deja, iespējams, žanra nosacīto ierobežojumu dēļ līdz šim nav spējusi atklāt un parādīt skatītājiem. Reiņa Rešetina darbs uzvedumā “Balts” un Agates Bankavas uzvedumā “Trejdeviņi spēlmanīši” tam ir apliecinājums.
Nobeigumā – atklāts jautājums Latvijas Kultūras ministrijai un Latvijas Nacionālajam kultūras centram: kāpēc Dziesmu un Deju svētku tradīcijas uzturēšanai atvēlētā nauda jātērē tikai skatuviskās dejas jaundeju iekļaušanai Deju svētku repertuārā un tādu deju grupu finansēšanai, kas nekopj tautas deju, tā atstājot novārtā mūsu daudzslāņaino horeogrāfisko folkloru?
Jau acīmredzams ir fakts, ka tuvredzīgas mūsu kultūras politikas rezultātā sāk parādīties aizvien vairāk diletantisma jaundeju veidošanā, kas paātrinās destruktīvos procesus, kuru pazīmes manāmas jau tagad. Pārfrāzēšu Ingrīdas Saulītes teikto – Deju svētki ir tāpēc, lai mēs koptu savu tautas deju, nevis melotu sev un pasaulei, ka kopjam.
*Ernests Spīčs (1955) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors. Kopš 1992. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, bijis Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās, ekspertu komisijās. Viņš ir zīmola “Rīgas danči” vadītājs kopš 2019.gada.
Sprīdīša minirecenzija. Taisnība ir Saulītei. Pietiek ar vienu teikumu. Nemaz nebija tik gari jāraksta. Sprīdītis nav muļķis. Kā ar mūsu kultūras vadoņiem? Viss. Hau!