Liene Pavlovska

30. jūlijā Aizputē norisinājās pirmā laikmetīgās dejas un performanču programma Horos, kas vienlaikus bija arī divu nedēļu garas rezidences programmas noslēgums. Notikuma veidotāji ir dejas kompānija “Tuvumi”, kurā apvienojas mākslinieku duets IevaKrish (horeogrāfi, dejotāji un scenogrāfi Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants), producente Anna Ulberte un kurators Aleksejs Beļeckis. Mākslas programmas un arī rezidences dalībnieki bija horeogrāfe Gundega Rēdere, mākslinieks Klāvs Liepiņš, performances māksliniece un dramaturģe Sandija Santa, horeogrāfs un dejotājs Ēriks Ēriksons un arī paši organizatori – duets IevaKrish. Uz pasākumu kursēja interneta žurnāla Satori draugu reiss, ar kuru uz to kā skatītāja devos arī es – Liene Pavlovska.

Aizputē tikām aicināti doties uz pasākuma bāzes vietu – rūpnīcas “Kurzemes atslēga” kluba “Kurzeme” telpām. Šīs telpas, kā ievadrunā pastāstīja Krišjānis Sants, paredzētas kā vieta, kur skatītāji var atgriezties, lai atpūstos. Rūpnīcas pārstāvji bija izveidojuši slēdzeņu ekspozīciju, kas arīdzan liecināja – esam ne tikai Horos, bet arī “Kurzemes atslēgas” viesi. Citēšu nesenu arhitektes Ievas Zībārtes Instagram ierakstu: “Rūpnīcas “Kurzemes atslēga” klubam no 2022. gada ir kultūras pieminekļa statuss. Kluba interjera autori ir rūpnīcas māksliniece, gleznotāja Gunta Ruicāne (dekoratīvie sienu paneļi u. c.), Armands Ausmanis (metāla detaļas, lampas) un fotogrāfs Visvaldis Actiņš.” Ēkas interjers ir patiesi iespaidīgs, tas reprezentē rūpnīcas un tās apkaimes labklājību ziedu laikos – vēlīnos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Kontrasts starp pagātnes izskaistinātajām, utopiskajām nākotnes idejām, ko iemieso norises vieta, un kritisku dejotāju pašrefleksiju, kas atklājās izrādēs un to metos, bija domas kurbulējošs un, manuprāt, viens no spēcīgākajiem notikuma aspektiem. Telpa dzīvoja līdz ar izrādēm, un arī notikuma veidotāji un mākslinieki organiski sadarbojās ar telpu.

Notikums “oficiāli” sākās ar Sandijas Santas performanci “Aka”. Skatītāji tika aicināti sekot mākslinieces balsij “Kurzemes atslēgas” ražošanas telpās. Plašas telpas, pilnas ar ražošanas iekārtām, slēdzeņu detaļu kastēm, ir aizraujošas kā pašvērtība. Man kā māksliniecei, bija ļoti grūti ļauties skaņas plūdumam. Skats sekoja neskaitāmām vizuālām detaļām, kas, visdrīzāk, tuvākā nākotnē iespaidos arī manu darbu formu. Meistaru gatavoti metāla krēsli ar metinājuma vietu skaisti sarētotu virsmu, kartona kastes ar slēdzeņu detaļām, kompresēti metāla atgriezumi, liega gaisma uz skaisti vecējušām iekārtām un vēl, un vēl. Sekoju Sandijas Santas balsij kā gidam, bieži mākslinieci pašu neredzot, bet klausoties skaņas atbalsīs, kas atskanēja gan no plašām, gan mazām telpām.

Turpinoties notikumam, Ieva Gaurilčikaite-Sants mūs, daļu no skatītājiem (iepriekšējās performances laikā tikām sadalīti divās mazākās grupās), pavadīja uz nākošo notikuma pieturpunktu – mākslinieka Ērika Ēriksona atvērtās studijas tipa stāstījumu par jaundarbu, kas konceptuāli attīstīts rezidences ietvaros. Ievadam sākšu ar izvērstāku pārdzīvojumu un pārdomu atstāstu, ko rosināja ierašanās “Kurzemes atslēgas” kluba zāles telpās. Ieeja klubā izvietota rūpnīcas teritorijas ārpusē, lai ierobežotu nepiederīgo nokļūšanu ražošanas teritorijā. Mēs, skatītāji, uz kluba zāles telpu tikām vesti pa citu – negaidītu – ceļu. No ražošanas telpām cauri rūpnīcas pagalmam, ieejot nelielā kāpņu telpā un gaitenī, kas, kā izrādījās vēlāk, ir aizskatuve, mēs nokļuvām uz skatuves. Uz tās atradās lustra, pulsējoša kā pulksteņa atsvars, atgādinot arī veseri nebeidzamā kustībā, – mākslinieka Ērika Ēriksona darba daļa. Gājiena horeogrāfiju – līdz skatuvei caur aizskatuvi – lasu kā kuratoriālu paņēmienu, kas, notikumam attīstoties, aicina skatītāju arvien dziļāk intelektuāli iesaistīties Horos programmas norisē.

Šis gājiens mani domās atgrieza izstādē, kas mani spēcīgi ietekmējusi gan kā indivīdu, gan kā mākslinieci: Annas Fībrokas (Anna Viebrock), Aleksandra Klūges (Alexander Kluge) un Tomasa Demanda (Thomas Demand) izstādē “Laivā smeļas ūdens. Kapteinis meloja.” (The Boat is Leaking. Captain Lied.), kas norisinājās mākslas centrā Fondazione Prada 2017. gada Venēcijas mākslas biennāles ietvaros. Izstādē, kuras centrā bija daudzslāņainā Annas Fībrokas telpa, skatītājs tika konfrontēts ar savu pasivitāti, novērotāja lomu. Viens no atmiņā paliekošākajiem telpas elementiem bija tas, kā tā negaidītos veidos plūda no vienas telpas otrā, atklājot aizskatuves un skatuves gan pārnestā, gan pavisam tiešā veidā, veidojot portālu no vienas telpas uz otru, būvējot skatuvi. Mākslas programmas Horos ietvaros “Kurzemes atslēgā” redzu līdzīgu paņēmienu, un šis ir patiess kompliments notikuma kuratoriem, kam ar telpas palīdzību izdevās panākt negaidītu notikumu plūdumu un savienojumus. Šie savienojumi palīdzēja man kā skatītājai spēcīgāk apzināties sevi kā indivīdu kolektīvā – kā tādu, kas eksistē attiecībās ar citiem un arī ar apkārtesošo telpu. Kopš “Laivā smeļas ūdens. Kapteinis meloja.” risinājušies globāli politiski notikumi, par kuriem stāstot pirms pāris gadiem, tie šķistu skumji neticami. Izstāde nu kļuvusi kā baiss atspulgs sabiedrībai, kas uz ciešanām un šausmām noskatās pasīvi un klusi. Horos šādā ziņā ir skaists priekšvēstnesis kam citādākam – kam cerīgam. Attālinoties no Gija Debora analizētās 20. gadsimta izskaņas “izrādes sabiedrības”, mākslinieki aktīvi iestājas par rūpēm un indivīda spēju apzināties savu pozīciju sabiedrībā un privilēģiju, spēju iesaistīties un rīkoties.

Ko mums stāstīja Ēriks Ēriksons, neatklāšu. Atvērtā studija ir abpusēji dāsns un ļoti nepieciešams formāts gan mākslinieka darba, gan klātesošo domas attīstībai. Iepazīstinot ar darba procesu, šo pašu formātu bija izvēlējušies arī IevaKrish. Šāda pieeja – atvērta dalīšanās ar mākslas darba radīšanas procesu un refleksija par to – ir tik ļoti nepieciešama mākslas videi Latvijā, kas joprojām tiecas fokusēties uz personālijām. Būt norisē, kas ar savām izvēlēm tik skaidri iestājas pret mākslinieka-ģēnija konceptu, bija atsvaidzinoši un vienkārši patīkami.

Dejotāja Klāva Liepiņa un dramaturģes Lindas Krūmiņas Grosombols nenoskatījos līdz galam. Jau gadiem cīnos ar panikas lēkmēm, un izrādes telpa – rūpnīcas vēsturiskās ēkas slēgtais bēniņu stāvs – manī nostrādāja kā panikas slēdzis. Kādu brīdi ļoti centos palikt, jo izrādes sākums bija daudzsološs – Klāvs lēni atklājās skatītājiem, ar ķermeni ačgārni iekāries jumta sijā. Tomēr sajūtas manā ķermenī arī griezās pavisam ačgārni. Būtu ļoti noderējis, ja organizatori, domājot par telpas specifiku, būtu nodrošinājuši respiratorus vai pabrīdinājuši skatītājus tādus paņemt līdzi. Izrādes laiku pavadīju, sēžot saulītē uz soliņa, kas bija novietots blakus nojauktai tualetes telpai un grīdas tualetes podiem. Paralēli klausījos atstāstu par izrādes radītām sajūtām, ko kaismīgi klāstīja kāds vīriņš, kurš no izrādes bija izgājis citu iemeslu dēļ – tā viņam šķita nepieņemama. Horos programmas aprakstā minēts, ka Grosombols ir “izrāde par vīrietības meklējumiem ķermenī, uzvedībā, pārliecībā, emocionalitātē un sabiedrības priekšstatos vai ekspektācijās”. Klāvs Liepiņš un Linda Krūmiņa vīrieša iekšējā pasaulē bija aizskāruši ko tādu, kas raisīja tās satricinājumu. Neskatoties uz to, viņš apmeklēja visas turpmākās izrādes, apliecinot, ka emocionālais satricinājums bija atvērts, nevis tāds, kas liek novērsties.

Turpinot stāstu, jāizceļ Horos komandas spēja piesaistīt vietējās kopienas skatītājus. Pilsētas iedzīvotājiem apmeklējums bija bez maksas, informācija par notikumu pilsētā bija acīmredzami plaši pieejama. Alekseja Beļecka veidoti Horos plakāti bija visur, kur vien bija iespēja novietot afišu! Programma bija labi apmeklēta, un publika bija dažāda. Organizatori bija radījuši atvērtu un iekļaujošu notikumu. Būtiski pieminēt, ka viens no notikuma organizatoriem Krišjānis Sants un arī māksliniece Sandija Santa ir no Aizputes, līdz ar to viņi ir spējīgi sarunāties ar vietējās kopienas skatītāju daudz intīmāk un jūtīgāk uztvert lokālo kontekstu.  

Tika izrādīts arī Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona kopdarbs “Vērpete” (producents – Latvijas Jaunā teātra institūts), kura pirmizrāde norisinājās 2015. gada starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros. Izrāde bija aizraujoša, tomēr, ja tās programmas ietvaros nebūtu, man Horos notikums būtu bijis līdzvērtīgi labs. Izrāde neiekļāvās kuratoriālajā konceptā. Lai gan tai bija daudz kvalitāšu, kas man šķita saistošas, izrādes laikā sajutu gurdumu. Programmas ietvaros šī bija vienīgā izrāde, kas, manuprāt, lieliski darbotos arī black box vidē. Iespējams, tā, atrodoties anonīmākā telpā pat iegūtu papildu kvalitāti. Pretstatā – citas izrādes bija saaugušas ar spēles laukumu, kā arī bija skaidri nolasāms, ka tās tika telpai atbilstoši pielāgotas rezidences ietvaros.

Horos programmas izskaņā skatītāji atkārtoti tika aicināti kāpt uz skatuves. Caur dienesta ieeju devāmies uz skatuves muti Aizputes Kultūras namā, kas ierīkots Aizputes sinagogas ēkā. Horeogrāfes Gundegas Rēderes monoizrāde “Viens” (producents – Ģertrūdes ielas teātris) bija pasākuma emocionālā kulminācija. Horeogrāfe mūs aicināja sēsties krēslos, kas savietoti rindās uz skatuves pretim tukšajām sēdvietām zālē. Tumšajā telpā, pretstatā sutai, kas caurvija dienu, bija vēss. Izrādei sākoties, telpa kļuva arvien tumšāka. Gundega Rēdere dejoja ar skatienu, ar trīsām. Šķita, ka skatos uz muskuļu horeogrāfiju, apzinātas un spriegotas kustības pavadīja neliels, precīzs gaismas stars. Skatītāju vidū valdīja klusums un pilna uzmanība. Uz brīdi šķita, ka tukšā skatītāju zāle kļūst pilna. Sēžot uz skatuves sinagogā, kuru līdz 1941. gadam apmeklēja vismaz 534 cilvēku liela Aizputes ebreju kopiena, un skatoties tālumā, tumsā, šķita, ka man pretim skan skaļš jautājums: “Kā sabiedrība varēja pieļaut masu slepkavības?” Kā sabiedrība joprojām pieļauj masu slepkavības? Aizputē tika noslepkavoti 500 cilvēki. Sēdēt uz skatuves templī šķistu nevietā, ja vien Gundega Rēdere nebūtu radījusi situāciju, kurā iespējama iekšēja saruna pašam ar sevi. Kāda un kur ir mana atbildība? Kā veidot sevi un vidi ap sevi tā, lai nepakļautos masu hipnozei, kādu rada totalitārs režīms. Kā pretoties netaisnībai, kā skaļi iestāties pret to? Man gribējās, lai šajā intīmajā brīdī mums blakus būtu daudz vairāk ļaužu, kas, dienas sagatavoti, gatavi ļauties baisiem un neērtiem iekšējiem jautājumiem.

Kad prātoju par pieredzi, kas veidojusi mani kā mākslinieci, pirmais prātā nāk Homo Novus festivāls, tam seko Laikmetīgās mākslas centra Kim? galerija. Pieredzes, kas gūtas, apmeklējot šīs vietas un notikumus, sevišķi studiju laikā, bija līdzvērtīgas neformālajai izglītībai. Tās man atvēra pasauli gan tiešā, gan pārnestā veidā. Horos programmai ir līdzvērtīgs potenciāls, taču iepriekš minētajām vietām un notikumiem to pretstata darba procesa sākumpunkts, kas, šķiet, ir no iekšpuses, no lokalitātes. Horos noteikti nešķita provinciāla, tā šķita laikmetīga, “šeit un tagad”, bet to caurstrāvoja rūpes un mīļums. Ceru, ka “Tuvumi” turpinās iesākto darbu. Šobrīd kolektīvs strādā atbilstoši savam nosaukumam – ar attiecību tīklojumiem un ar lokālo kontekstu.

Titulattēls: Horos apmeklētāji Aizputē, fotogrāfs Aleksejs Beļeckis, “Tuvumi”.