Jana Milbreta*

Ādolfa Adāna baletam “Žizele”, mūsdienās dēvētam par klasiskā baleta pērli un atzītam par vienu no skaistākajiem romantisma laikmeta baletiem, šogad aprit 183 gadi. Iestudējums, kas skatāms šovakar (23. februārī), savu pirmizrādi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) skatuves piedzīvoja 2006. gadā. Tātad šim baleta “Žizele” iestudējumam rit jau otrā desmitgade. Aptuveni tikpat ilgs ir baleta mākslinieka skatuves mūžs. Tomēr bieži vien ir jāpaiet vairākiem gadiem, līdz baleta solists fiziski un emocionāli nobriest kādai no vadošajām lomām. Žizeles atveidošanai nepieciešama liela skatuviskā pieredze, jo šim tēlam piemīt duāla daba: pirmajā cēlienā Žizele ir naiva meitene, bet otrajā – vīla jeb no nelaimīgas mīlestības mirušas meitenes gars, kurš naktīs kopā ar citām vīlām līdz nāvei nodancina savus mīļotos. Otrā cēliena izaicinājums slēpjas tieši balerīnas prasmē izskatīties gaisīgai un netveramai, pārvietoties pa skatuvi kā bez svara. Un nebūt ne katrai balerīnai piemīt šī spēja.

2006. gadā, iestudēdams baletu “Žizele”, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis titullomām izvēlējās vadošos solistus Jūliju Gurviču un Alekseju Avečkinu. Taču šo astoņpadsmit gadu laikā Žizeles lomu uz LNOB skatuves izdejojusi arī Margarita Demjanoka, Viktorija Jansone, Elza Leimane, Juka Mijake-Sokolova, Jolanta Lubēja, savukārt prinča Alberta lomu – Sergejs Neikšins, Pāvels Vasiļčenko, Raimonds Martinovs, Artūrs Sokolovs, Viktors Seiko un Filips Fedulovs. Šovakar Žizeles un prinča Alberta lomās debitē vadošā soliste Jūlija Brauere un baleta solists Dariuss Florians Katana.

**

Skatītāju pārpildītajā zālē nodziest gaisma. Sāk skanēt prelūdija. Brīnumainā kārtā apkārtējo telefonu ekrāni ir satumsuši. Tas liek domāt, ka šovakar uz izrādi sanākusi īpaša publika – tāda, kas patiesi un ar nepacietību gaida atveramies priekškaru. Rodas sajūta, ka mēs, skatītāji, kļūstam par kāda grandioza notikuma lieciniekiem un vienlaikus arī dalībniekiem, kas vienoti pietātē pret opernamu, baletu, māksliniekiem, kuri pēc brīža atklāsies mūsu gaidpilnajiem skatieniem. Orķestra skanējums diriģenta Farhada Stades vadībā saviļņo, priecīgi satrauc.

Beidzot priekškara sarkano samtu vidū pāršķeļ gaismas strēle, kas, strauji plezdamās, atklāj skatuvi. Cits aiz cita kādā kalnu ciematiņa pagalmā sanāk smaidoši zemnieki un sastājas abpus jaunlaulāto pārim divās perfekti taisnās diagonālēs, un pēkšņi sāk gaist nule kā radusies maģiskā noskaņa. Gribētos ticēt, ka šī ir tikai horeogrāfiska nejaušība, kādas mēdz veidoties, ja izrādes iestudējums tuvojas divu desmitgažu atzīmei, tādēļ ka, mainoties dejotāju paaudzēm, tāds “nieks” kā mizanscēna reizēm neviļus pārtop īpatnējā interpretācijā un laupa notiekošā ticamību. 

Uzreiz pēc zemnieku aiziešanas piesardzīgais un biklais Roberta Najes iznāciens Hilariona lomā samulsina un rada iespaidu, ka tēlam trūkst kodola. Taču iespaids ir īslaicīgs, jo jau nākamajā iznācienā, sastopot savu iemīļoto Žizeli prinča klātbūtnē, viņš greizsirdības uzplūdā itin kā atmostas. Un jāatzīst, ka no šī brīža Roberta sniegums aizrauj ar emocionālo ekspresiju – piesātinātu un dzīvu aktierspēli, izjustu muzikalitāti. Turklāt otrā cēliena dejojumu augstvērtīgais tehniskais sniegums ar tīrām kāju pozīcijām gan stāvokļos uz grīdas, gan gaisā rada apbrīnu. 

Piesegdams seju ar apmetni, aplausu pavadīts, uz skatuves parādās princis Alberts.

Pirmā aplausiem pavadītā sastapšanās ar publiku ir kā enerģijas lādiņš. Šai brīdī tiek izveidots abpusējs kontakts, tādēļ pirmais iznāciens – sevišķi pirmizrādes vakarā – Alberta lomas atveidotājam ir īpaši atbildīgs.

Dariusa Floriana Katanas princis Alberts ir stalts, enerģisks, jauneklīgi cēls un pat šķietami pārdrošs. Izteiksmīgums un dabisks jutekliskums savienojumā ar temperamentu un teicamu tehnisko sniegumu raksturo rumāņu dejotāju kā daudzsološu baleta solistu. Viņš Rīgā jau paguvis iemantot skatītāju simpātijas un atzinību par vadošajām lomām izrādēs “Riekstkodis”, “Gulbju ezers”, “Veltīgā uzmanība”. Par Dariusu var  teikt – viņš dejo.

Un tad atveras mājiņas durvis, pa kurām, aplausiem skanot, iznāk Žizele. Šķiet, ka Jūlija Brauere ir balerīna, kuras sniegums, pat tikai parādīšanās uz skatuves nespēj sarūgtināt nevienu. Viņas slaidā auguma līnijas un kustību vieglums rada pārcilvēcisku netveramības sajūtu. Jūlijas izkoptā kustību tehnika un prasme dejot, šķietami nepieskaroties zemei, ir ļoti atbilstoša Žizeles lomai tieši otrajā cēlienā, kur rodas ilūzija, ka pēc lēcieniem viņa piezemējas nevis gravitācijas dēļ, bet tikai, lai ievilktu elpu. Šis ēteriskums un tēla emocionālais veidols ir vienots gan kustībās, gan pārgājienos un pārskrējienos, gan roku līnijās un pozās visas izrādes garumā. 

Pirmajā cēlienā spilgtus iespaidus rada kāzu pas de deux dejotāji. Nepiespiesta viegluma un savdabīgas grācijas caurvīta dejas maniere piemīt jaunajai baleta solistei Emmai Lagūnai. Akadēmiski un stilistiski korekts dejas izpildījums izpaužas kā pozās, tā arī smalkajās pēdu kustībās, griezienos, piruetēs un lēcienos. Turpretī par Germana Ševčenko sniegumu iespaids nav glaimojošs. Ierasti tehniski spēcīgais dejotājs šovakar nav formā. Nogurums vai spēka trūkums izpaužas teju katrā kustībā. 

Vizuāli krāšņu iespaidu rada aristokrātu aina, kurā katrs personāžs darbojas ar apziņu, ka viņa loma izrādē ir būtiska un nozīmīga. Arī Dace Lapiņa Žizeles mātes lomu nospēlē ticami, pārliecinoši, emocionāli piesātināti. Taču gribētos, lai ikviens mākslinieks šai izrādē sajustu savu nozīmi un vērtību, jo skatītājs redz ikkatru.

Otrajā cēlienā ar vizuālo tēlu, proti, ar roku plastiku un lēcienu vieglumu patīkami pārsteidz divu vīlu dejojumi. Kustību tehnisko izpildījumu, protams, varētu pakļaut analīzei, taču Iļanas Astapčikas un Kristas Štrausas veidotie vīlu tēli absolūti iekļaujas izrādes stilistikā.

Pārdomas raisa kordebaleta vīlu dejojumi. Varētu droši teikt: balerīnas ļoti labi tiek galā ar uzdevumu, lielākoties viss ir vienādi. Tikai rodas iespaids, ka vienīgais vīlu dejojumu mērķis ir izpildījuma sinhronitāte. Kas ir vīlas, kāda nozīme ir viņu roku žestiem, galvu pagriezieniem un augumu rakursiem? Atbildes izgaisušas nebūtībā. Vai šāda lomas interpretācija ir vērsta uz baleta kā kultūras mantojuma saglabāšanu?

Iespaids par šāvakara baletu “Žizele” droši vien katram izveidojies atšķirīgs, jo kāds izrādes apmeklē regulāri, cits – retāk. Kāds vēro izrādi tuvumā, cits – no attāluma. Skatoties izrādi no zāles pēdējām rindām, nevar saskatīt dejotāju sejas, grimu, frizūras un citas smalkās nianses, taču var redzēt mākslinieku attieksmi un prasmi iejusties tēlā. Baletā “Žizele” liela nozīme ir tieši aktierspēlei un tēlu atveidei, jo tas ir romantisma laikmeta balets ar šim periodam raksturīgajiem mistikas elementiem. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka laika gaitā tiek pazaudētas šī baleta raksturīgākās vērtības. Tomēr šāvakara ovācijas izrādes beigās atklāj kopiespaidu – cik patiesi sajūsmināta, apgarota un iedvesmota ir publika. Ir sajūta, ka gribas atgriezties – kādam uz “Žizeli”, bet kādam uz Jūlijas Braueres un Dariusa Floriana Katanas izrādēm. 

Mājupceļš šķiet gaisīgs kā lidojums mazliet virs zemes – gluži kā Žizele. Pa ceļam pretī nāk cienījams kungs ar spieķi, viņš pasmaida, un arī viņa acīs atplaiksnī lidojums.

Titulfoto autore: Evelīna Vītola

*Bijusī LNOB baleta māksliniece ar 22 gadu skatuves pieredzi un augstāko izglītību baltu filoloģijā