Sabīne Sila*

Starptautiski atzītā slovēņu horeogrāfa Edvarda Kluga iestudējums “Pērs Gints” veidots, balstoties Henrika Ibsena 1867. gadā sarakstītajā lugā un izmantojot izcilā norvēģu komponista Edvarda Grīga skaņdarbus. Pirmo reizi Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī (tolaik Latvijas PSR Valsts ar Darba Sarkanā Karoga ordeni Apbalvotais Akadēmiskais operas un baleta teātris) Ibsena lugu “Pērs Gints” dejas valodā 1966. gadā interpretējis Aleksandrs Lembergs, un 1980. gadā iestudējums ticis atjaunots. “Pēra Ginta” pasaules pirmizrāde Edvarda Kluga interpretācijā skatītāju ievērībai piedāvāta 2015. gadā Mariborā Slovēnijas Nacionālā teātra baleta trupas izpildījumā. Nepilnu gadu vēlāk nonākusi arī Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra repertuārā, un tā ir viena no retajām vieshoreogrāfu izrādēm, kas tik ilgi saglabājusies mūsu baleta repertuārā.

Baleta “Pērs Gints” darbība norisinās 19. gadsimta sākumā Norvēģijā un Ziemeļāfrikā. Galvenais varonis ir vieglprātīgs laimes meklētājs Pērs, kuru pārsvarā audzinājusi māte Oze, jo tēvs Jons bijis bagātnieks, taču visu savu mantu izšķērdējis un, nespējot tikt galā ar savu atkarību, agri devies aizsaulē. Tā kā Pērs ar māti dzīvojis nabadzībā, viņš vienmēr vēlējies atgūt to, ko tēvs reiz pazaudējis. Taču, sapņojot ar vaļējām acīm, viņš līdzīgi kā Jons, un varbūt pat vēl vairāk, akli zaudējis visu – māti, nopelnīto bagātību un laiku. Pēc daudziem piedzīvojumos pavadītiem gadiem atgriežoties mājās, viņu joprojām uzticīgi gaida Solveiga. Visbeidzot Pērs un Solveiga ir kopā, taču viņu gaitas turpinās jau citā pasaulē.

Visdrīzāk, skatītājs, kurš atnācis uz baleta izrādi Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī sagaida sarežģītu, horeogrāfijas pārpildītu stāstu, taču Edvards Klugs neattaisno gaidas un, iestudējot ”Pēru Gintu”, kā horeogrāfs spēris nelielu soli atpakaļ, jo dramaturģijai pievērsis krietni lielāku uzmanību, dažkārt atstājot ēnā horeogrāfiskās izteiksmes līdzekļus jeb dejas valodu. Vai šāds risinājums rada skatītājā vilšanos? Domāju, ka nē. Pieļauju, ka horeogrāfa galvenais mērķis tieši šajā izrādē – sniegt vienkāršu un saprotamu ieskatu sarežģītajā un daudzu nesaprastajā Pērā Gintā. Horeogrāfijas ziņā Edvards Klugs, būdams mazāk ambiciozs, devis noteiktu brīvību arī dejotājiem, kuriem ļauts nedaudz pielikt no sevis, tādējādi padarot izrādi dzīvu.

Nāves tēls Andra Pudāna izpildījumā, tāpat kā mātes Ozes tēls, kuru atveidoja Baiba Kokina, horeogrāfijas ziņā ir diezgan sauss, turpretim dramaturģiski tie ir spēcīgākie no visiem baletā iesaistītajiem personāžiem. Manuprāt, šīs divas lomas ir vairāk aktieru, nevis dejotāju lomas. Tomēr nevar noliegt to, ka katru reizi, ierodoties Nāvei, nespēj novērst skatienu uz citiem dejotājiem, jo esi ieintriģēts – kurp viņš virzīs stāstu tālāk. Līdzīgi varētu aprakstīt arī Ozes tēlu, jo, viņai izbraucot uz nāves gultas, šķiet, ka laiks apstājas. Mātes pēdējā saruna ar Pēru Gintu aizkustina skatītāju līdz sirds dziļumiem, un brīdis, kad Nāve Ozi mokoši lēni ved prom, šķiet, vienaldzīgu neatstāj nevienu.

Kairas trako nama aina otrā cēliena sākumā Edvarda Kluga interpretācijā radīta asprātīga un pārdomāta. Bieži vien citās izrādēs var saskatīt pārspēlētus trako nama pacientus, kas acumirklī uzceļ robežu starp stāstu, kuram pirms brīža vēl sekoja skatītājs, un realitāti, kurā viņš nonāk pēc neveiksmīgās ainas noskatīšanās. Taču Kairas trako nama aina ir kā atsevišķa miniatūra, kas papildina dramaturģiju, pakāpeniski sagatavo skatītāju tālākai darbībai un emocionālajam izrādes finālam.

Izrādes galvenā jeb Pēra Ginta loma ir emocionāli sarežģīta un dažādām cilvēciskām īpašībām bagāta. Pēra Ginta tēlā izcili iejuties Antons Freimans, kurš caur plašo un izteiksmīgi plastisko kustību valodu uz skatuves ļauj dzīvot līdzi un tvert dēkaiņa un bezgalīgās laimes meklētāja Pēra stāstu. Viņš bez liekas piepūles izjauc strikto robežu starp sapņiem un realitāti, tādējādi liekot nedaudz sajukt prātā arī pašiem skatītājiem.

Šajā izrādē (2022. gada 19. janvārī – red.) Annija Kopštāle pirmo reizi atveidoja Ingrīdas lomu, kas Ibsena lugā raksturota kā izmisusi un bezspēcīga, un tiešām dejotājai izdevies šo sajūtu nodot skatītājam. Duetā ar Pēru Gintu jūtams smagums un Ingrīdas bezspēcība, ko horeogrāfs spilgti iezīmējis ar smagām kustībām, kritieniem, kas velk pie zemes. Pilnīgs pretstats ir Solveigas un Pēra Ginta duets, jo horeogrāfijā saskatāma viegla un neuzspiesta kustību valoda.

Alises Prudānes Solveiga – mūžam izmisusi un nesaprasta, taču līdz savas dzīves pēdējam brīdim uzticīga Pēram. Šķiet, Solveiga izrādē atbild par grūto un skumjo pusi, sākot ar atvadīšanos no Pēra Ginta, kad viņa sniedz monētu, lai viņš varētu lidot prom, un beidzot ar durvju skatu, kurā, kļuvusi jau pavisam veca, viņa joprojām pacietīgi gaida Pēra Ginta atgriešanos. Tā noteikti ir māksla pārvaldīt kustību valodu, vienlaicīgi nezaudējot aktiermākslas spējas, jo Alise Prudāne netēlo, viņa iejūtas lomā. Protams, horeogrāfs ar dažādu simbolu palīdzību ir spējis panākt ļoti spēcīgu emocionālo kāpumu, un spilgti piemēri ir izrādes fināla ainā, kurā Solveiga beidzot sagaida mājās savu Pēru Gintu.

Brieža loma izrādē piešķirta Raimondam Martinovam, un horeogrāfa izvēle bijusi pamatota. Iepriekš nezinot, kurš tieši izpilda Brieža lomu, taču rūpīgi vērojot un pievēršot uzmanību spēkam kustību valodā un staltajai stājai, saproti, ka tas ir neviens cits kā Raimonds Martinovs. Brieža tēlam priekškāju vietā izmantoti kruķi, kas ļauj veikt manipulācijas ar dejotāja smaguma centru, attiecīgi dažādojot arī spēju variēt kustības un horeogrāfiju.

Jūlijas Braueres Zaļā noteikti ir viens no atmiņā visspilgtāk paliekošajiem tēliem. Horeogrāfs, izvēloties pagriezt dejotāju ar muguru pret skatītājiem un parādīt viņas “īsto” – troļļa – seju, riskē zaudēt dejotājas sintēzi ar skatītāju, taču ne šoreiz. Izmantojot šo paņēmienu, kustības mijiedarbībā ar Jūlijas Braueres dotībām un ķermeņa uzbūvi izskatās pārdabiskas. Tas vēl vairāk paspilgtina Zaļās biedējošo tēlu augstpapēžu kurpēs, kas nav raksturīgi baletdejotāju skatuves apavi.

Noteikti nedrīkst nepieminēt Troļļu alas skatu. Pirmkārt, kostīmu mākslinieks Leo Kulašs radījis kostīmus, kurus ieraugot, šermuļi pārskrien pār muguru. Otrkārt, horeogrāfs, iestudējot kustību valodu, kas dejotājus šajos kostīmos padara vēl neveiklākus, un skanot pasaulslavenajam Grīga darbam “Kalna karaļa ala”, panācis vēl vienu neaizmirstamu skatu izrādē.   

Vēlētos atzīmēt Marko Japeļa scenogrāfiju, kas pilnībā sasaucās ar horeogrāfa fantāziju un nav pārmākslota vai dekorāciju pārpildīta, turpretim ir simbolu pilna, sākot ar Ozes metāla gultas skatu, ceļu, kurš izveidots noslēgta apļa formā un izrādes gaitā tiek pamatoti transformēts, ar koka zārku Nāves ainā, un beidzot ar durvīm, ko Solveiga nes uz muguras izrādes beigās.

Izrādes kulminācijā – mājās atgriešanās ainā – vērojama horeogrāfa, scenogrāfa, kostīmu un gaismu mākslinieku, kā arī dejotāju sintēze, pateicoties kurai, aina izdevusies emocionāli ārkārtīgi spēcīga. Tā ir vienkārša un auksta – kādu mēs “no ārpuses” esam pieraduši redzēt skandināvu izcelsmes tautu.

Manuprāt, horeogrāfs Edvards Klugs, interpretējot Henrika Ibsena lugu, skatītājam vēlējies atklāt to, kas Pēru Gintu padara tik pietuvinātu 21. gadsimta cilvēkam, – identitātes meklējumus un sevis realizāciju dzīves laikā. Horeogrāfs centies iedziļināties katras Ibsena domas būtībā un to, attiecīgi strukturētu dejas valodā, nodot skatītājam. Baleta dramaturģija, horeogrāfija un scenogrāfijas elementi pārdomāti līdz smalkākajai detaļai, lai skatītājs spētu dzīvot līdzi un ticēt uz skatuves notiekošajam.

Izpētot un analizējot baleta “Pērs Gints” vēsturi, iestudējumu dažādību Latvijā, horeogrāfu un izpildītāju darbu, ar pārliecību varu teikt, ka šo izrādi vēlētos noskatīties vēlreiz un ieteiktu noskatīties to arī citiem.

*Redakcijas piebilde. Viens no Dance.lv žurnāla izdevumiem ir ne tikai rūpēties par Latvijas dejas daudzveidības atspoguļošanu un attīstību, bet arī par jaunu autoru piesaisti. Tāpēc jau kopš žurnāla pirmsākumiem sadarbībā ar mācību iestāžu pedagogiem esam publicējuši veiksmīgākās studentu recenzijas.

Lielu ieguldījumu dejas izpratnes veicināšanā topošajiem dejas nozares speciālistiem un skolotājiem un, cerams, arī jaunu dejas kritiķu skološanā sniedz profesore Gunta Bāliņa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas audzēkņiem programmā iekļaujot recenziju rakstīšanu. Aizvadītajā studiju gadā ar interesantu redzējumu un izteiksmes spējām izcēlās 2. kursa audzēkņi Sabīne Sila un Ādams Eisaks, kuru recenzijas piedāvājam Dance.lv žurnāla lasītājiem.

Attēls: skats no izrādes, foto Andris Tone.