Didzis Ruicēns

Manas un laikmetīgās dejas attiecības ir salīdzinoši jaunas. Ja uz teātri eju jau kopš bērnības, tad laikmetīgo deju sāku iepazīt pirms aptuveni četriem gadiem, uzsākot studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš tā laika esmu redzējis vairākas izrādes, kā dramaturgs arī strādājis, radot laikmetīgās dejas izrādi. Un ar katru gadu arvien vairāk pārliecinos, ka laikmetīgā deja ir viens no tiem skatuves mākslas virzieniem, kura ietilpība gan stāsta, gan formas ziņā ir neizsmeļama. Ar dejas palīdzību iespējams vienlaikus runāt gan par abstraktām tēmām, gan pievērsties kam ļoti konkrētam. Runāt par metafizisko, tajā pašā laikā akcentējot sava laika sociālo realitāti. Šogad, noslēdzot studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, uzrakstīju bakalaura darbu ar nosaukumu “LGBTQ+ kopienas atspoguļojums Latvijas skatuves mākslā (2015–2021)”. Darbā aplūkoju dažādus skatuves mākslas piemērus, kuros Latvijas kontekstā iespējams runāt par LGBTQ+ kopienas prezentāciju un reprezentāciju kvīru teātra estētikā. Aplūkoto mākslinieku un to darbu vidū iekļāvu režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Cerību ezers”(2015), “Cerību ezers aizsalis”(2018) un “Te sākas nakts” (2020), režisora Klāva Meļļa izrādi “Himna”, kā arī divus darbus, kuru analīzi sniegšu šajā rakstā, – horeogrāfa Ģirta Dubulta izrādi “Draudzene”(2021) un horeogrāfa Vladimira Goršantova izrādi “Mans skābais krējums” (2021).

Analizējot izrādes, kurās manāma un aplūkota LGBTQ+ kopiena, viens no lielākajiem teorētiskajiem sabiedrotajiem ir kvīru teorija (queer theory). Grāmatā “Kultūras feminisms. Feminisma terminu skaidrojošā vārdnīca” (2017) kvīru teorija tiek skaidrota šādi: “Starpnozaru pētniecības pieeja mākslas, literatūras un kultūras parādībām un norisēm, kas poststrukturālisma ietvaros radās 20. gs. 90. gadu sākumā kā feminisma tradīcijas atvasinājums un tālāka attīstība kultūras pētniecībā geju, lesbiešu un citas seksuālās orientācijas aizstāvju sabiedriskai un politiskai darbībai.”[i] Kvīru teorija: “(..) nodarbojas ar tekstu lasījumu homoseksualitātes diskursā, koncentrējoties uz indivīda homoseksuālās pašapziņas procesu, tā attēlojumu literatūrā un mākslā, kā arī šo jautājumu saistību un atkarību no varas un sabiedrības.”[ii] Svarīgi šīs teorijas un paša kvīru teātra sakarā ir izcelt atslēgas vārdu “kvīrs”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “dīvains”, “īpatnējs” un “savāds”, tomēr Geju un lesbiešu atbrīvošanās (Gay Liberation) kustības pirmsākumos 20. gs. 60. gadu ASV šis vārds “(..) kļuva par pašidentifikācijas zīmi, kas izaicinoši tika mesta sejā heteroseksuālajam vairākumam”.[iii] Mūsdienās termins kļuvis par iekļaujošu jēdzienu, ļaujot ar LGBTQ+ kopienu asociēties arī cilvēkiem, kuru seksuālās vēlmes konkrētajā sabiedrībā netiek uzskatītas par normatīvām.

Viens no pirmajiem uzdevumiem, veidojot jebkāda veida pētījumu, ir darbā lietoto pamatterminu definēšana un skaidrošana. Rakstot par kvīru teātri, sapratu, ka šāda pamatdefinīcjas sniegšana būs diezgan sarežģīta ne vien sarežģīto teorētisko materiālu dēļ, bet arī tā iemesla dēļ, ka Latvijā par LGBTQ+ kopienas atspoguļojumu nav ticis runāts kvīru teātra kontekstā, tādējādi nav stabilas teorētiskās un praktiskās bāzes ar konkrēto kultūrtelpas kontekstu. Tomēr ir iespējams noteikt un precizēt metodes, ar kurām šis teātra virziens operē. Kvīru teātra estētika paredz autentisku pieredžu izmantojumu, pēc iespējas izvairoties no fikcijas. Izmantojot postdramatiskā teātra stilistiku, kvīru teātris bieži atsakās no ceturtās sienas un tiecas pārvarēt distanci starp tēlu un skatītāju. Viena no šādām stratēģijām ir atklāt teātra darbības mehāniku, tas ir, atklāt gaismošanas tehniku, izmantot scenogrāfiju, kas necenšas imitēt realitāti, izrādes laikā skaļi izmantot blakustekstu (remarkas). Svarīgi atzīmēt, ka arī paši kvīru teātra praktiķi (aktieri, režisori, scenogrāfi u. c.) bieži caur šā teātra prizmu kontekstualizē jau esošas teātra veidošanas stratēģijas, tādējādi tās kvīrojot un pārveidojot, lai dotu LGBTQ+ kopienas pārstāvjiem jaunus veidus, kā tapt sadzirdētiem un redzētiem. Pārdefinējot jau esošas teātra koncepcijas un virzienus, iespējams piedzīvot ne vien mākslinieciski un estētiski, bet arī pašam izrādes veidotājiem un dalībniekiem psiholoģiski piesātinātu darbu, tādējādi izmantojot teātri kā terapeitisku līdzekli, lai runātu par kopienā piedzīvoto.

Ņemot vērā šos faktorus un kvīru teātra estētiskās pazīmes, Latvijas skatuves mākslā kā precīzākās kvīru teātra estētikā veidotās izrādes minamas tieši Vladimira Goršantova “Mans skābais krējums” un Ģirta Dubulta “Draudzene”. Abi darbi veidoti 2021. gadā kā horeogrāfu diplomdarbi, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas 6. paaudzi. Ģirta Dubulta diplomdarbs veidots, kā pamatu ņemot personīgo dienasgrāmatu, kas tapusi laikā no 2009. gada un aptver 10 gadu griezumu, dramaturģiskais materiāls veidots sadarbībā horeogrāfa kursabiedreni Simonu Ozolu. Izrādes anotācijā darba autors raksta: “Dienasgrāmatu sāku rakstīt, jo man nebija neviens, kuram pastāstīt to, kā es jūtos, ilgu laiku man ir bijis neērti un neveikli kādam stāstīt savas izjūtas. Ar šo izrādi es vēlos gan skatītāju, gan sevi iedvesmot pieņemt sevi. Un kā jūties Tu?”[iv]          

 Veidojot dramaturģisko materiālu, Dubults pārrakstījis dienasgrāmatu datorrakstā, un kopskaitā sanākušās aptuveni 50 lapas iedevis izlasīt izrādes radošajai komandai. Izrādes autoram bija svarīgi būt atklātam, tāpēc radošā komanda lasīja nerediģēto dienasgrāmatas versiju. Kvīru teorijas un kvīru teātra kontekstā autentiskuma un atklātības moments ir ļoti svarīgs, jo caur autentisko pieredzi un tās prezentēšanu uz skatuves autors dod balsi pats sevi kā LGBTQ+ kopienas pārstāvim. Interesanti ir tas, ka kopienas pārstāvju dienasgrāmatu izmantojums dramaturģiskā materiāla tapšanā Latvijas skatuves mākslā ir salīdzinoši jauns fenomens. Iepriekš tas bija redzams Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus, kad notika dramaturga Matīsa Gricmaņa lugas “Kas bija pirmais: Irbe vai Skapis?” (2018) lasījums, kura pamatā bija jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes (1906–1996) dienasgrāmatas.[v] Sarunā ar Ģirtu Dubultu par izrādes veidošanu un dramaturģiskā materiāla izveidi viņš stāsta: “(..) mēs ar Simonu sadalījām tekstu (dienasgrāmatas – D. R.) blokos, piemēram, tēma “mīlestība un ilgas”. Un tad Simona lasīja visu tekstu vēlreiz un iekrāsoja visur, kur tā tēma parādījās. Ļoti populāra tēma bija “pretrunas”. Īsumā tas vispār varētu būt tāds raksturojums (dienasgrāmatas satura un dramaturģiskā materiāla tēmas – D. R.). Neviennozīmīgums.”[vi]

Darba “Draudzene” pirmizrāde notika 2021. gada 2. jūnijā Latvijas Kultūras akadēmijas zālē, Ludzas ielā 24. Scenogrāfe Katrīna Stepiņa zāles vienu daļu veidojusi kā izrādes autora istabu, tādējādi akcentējot atklātību, mājīguma sajūtu, par dekorācijām ņemot objektus, kas pašam autoram ir nozīmīgi viņa istabā: sveces, augi, lampas. Svarīgs simbols ir spoguļi, kas paspilgtina izrādes tēmu – ielūkošanos sevī un sevis ieraudzīšanu, kā arī sevis meklējumus. Apgaismojumu izrādē nodrošina vairākas stāvlampas. Skatītājiem ienākot izrādes telpā, uz viena no pufiem sēž izrādes autors. Viņš atrodas daļēji skatītāju, daļēji izpildītāju pasaulē, it kā skatoties uz savu dzīvi no malas, redzot tās spoguli. Izvēle dabu rādīt Ludzas ielas zālē saistījās ar autora konceptu par personīgi tuvu un nozīmīgu telpu: “(..) Ludzas ielas zāle visvairāk atbilda šim raksturojumam, jo tur pavadīti trīs gadi. Horeogrāfu mājas nav Zirgu pasts. Mūsu mājas ir Ludzas ielas zāle. Tur ir ļoti daudz mīļu un siltu atmiņu.”[vii]

Izrādē mijas kā prezentācijas, tā reprezentācijas elementi. Neskatoties uz izrādes personīgo aspektu, dejotāji nevienā brīdī nespēlē Ģirtu. Strādājot ar dejotājiem un veidojot izrādes kompozīcijas materiālu, svarīgu padomu horeogrāfam deva viņa darba vadītāja horeogrāfe Ramona Galkina, kustību materiāla izveidē iesakot domāt par izpausmi, tas ir, par veidu, kā dramaturģiskajā materiālā iekļautās emocijas interpretēt kā dažādas fiziskas izpausmes kustībā.[viii] Ņemot vērā veidus, kādos izrādē “Draudzene” mijas prezentācijas un reprezentācijas formas, svarīgs ir izrādes noslēgums, kurā Ģirts pats uznāk uz skatuves un apskauj katru no dejotājiem. Aprakstot šīs prezentācijas nozīmi, Ģirts Dubults stāsta: “(..) tas brīdis, kad es uznācu uz skatuves un katru no viņiem apskāvu, teorētiski man ir sevis pieņemšanas akts. (..) Katrs apskāviens ir piedošanas, mīlestības un pieņemšanas akts. To darot, es pie sevis atkārtoju tādu kā mantru: “Tu esi pieņemts. Tu esi drošībā. Tu esi mīlēts.””[ix]

Šajā prezentācijas aktā izrādes un dienasgrāmatas autors sniedz savu ķermenisko un fizisko klātbūtni izrādē, tādējādi realizējot vairākas kvīru teātrim raksturīgas stratēģijas: prezentācija (kas gan mijas ar reprezentāciju), autobiogrāfijas (dienasgrāmatas) izmantojums stāsta un dramaturģijas veidošanā. Tiek realizēti vairāki faktori, kas lauž dažādus dzimtes stereotipus, piemēram, neitrālie, konkrētas dzimtes identitātei nepiederošie kostīmi. Izrādes scenogrāfijā atklāti atsegti teātra mehānismi, gaismas elementus un vidi neslēpjot aiz butaforijām, bet izmantojot priekšmetus no paša horeogrāfa dzīvokļa.

Otra laikmetīgās dejas izrāde, kas nodarbojas ar LGBTQ+ kopienas stāstiem, kā arī ir aplūkojama kvīru teātra kontekstā, ir horeogrāfa Vladimira Goršantova izrāde “Mans skābais krējums”. Tas anotācijā autors raksta: “Izrādē atbildu uz manas mammas uzdotajiem jautājumiem un gribu parādīt, kā savstarpējās attiecības ar citiem iespaido mani un vispār cilvēku kopumā. Atbildes pārnesu un meklēju dejas formā. Aicinu skatītājus dzīvot līdzi un atrast līdzības ar sevi.”[x]

Izrādes dramaturģiskais materiāls balstīts horeogrāfa biogrāfijā, atsedzot dažādas personiskas un intīmas dzīves pieredzes. Viens no izrādes katalizatoriem ir autora meklējumi, kā par savu dzīvi un pieredzi komunicēt ar mammu. Meklējot komunikācijas līdzekļus, Vladimirs aicinājis mammu rakstīt jautājumus par visu, ko viņa dēlam tā dzīves laikā gribējusi paprasīt, bet nav bijis drosmes to izdarīt. Rezultātā izrādes dramaturģiskā struktūra un kustību materiāls veidots, balstoties mammas uzdotajos jautājumos, kas tiek atskaņoti Vladimira kursabiedru balsīs. Šie jautājumi bija, piemēram – vai tu meklē risinājumus tam, kā tikt galā ar savām emocijām; kāpēc negatīvās emocijas tevī bieži vien uzvar visu labo; kādas ir tavas atkarības; kā atrast izeju bezizejas situācijā?[xi]

Jautājumu kontekstualizēšanai svarīgs ir faktors, ka izrādes vizuālais risinājums veidots kā ballīte – LKA teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zālē skatītāji sēž aplī, bet tā centrā atrodas ar ūdeni piepildīts trauks, kurā stāv pats Vladimirs. Visu izrādes laiku viņš griežas uz riņķi, kamēr dejotāji izdzīvo ballīti. Tādējādi tiek nodalītas divas pasaules un iezīmēti vairāki skata punkti. Pirmkārt, tiek nodalīts izrādes autors un viņa personīgās izjūtas, uz kurām viņš skatās. Otrkārt, skatītājs redz šo situāciju no malas, tomēr nav tikai pasīvs vērotājs. Izrāde veidota, laužot ceturto sienu, iesaistot skatītājus izrādes situācijā jeb ballītē. Sarunā par izrādes tapšanu Goršantovs stāsta: “Man vienmēr bijusi interese izvilkt emocijas no skatītāja, paspēlēties ar nerviem. (..) Tāpēc kompozicionāli darbs bija veidots tā, ka katrā pusē kaut kas notiek. Tajā pašā laikā ar visām darbībām, kuras veic dejotāji, es mēģināju skatītāju novietot pēc iespējas neērtākā pozīcijā. Piemēram, ja izpildītāji bučojas, tad maksimāli tuvu skatītājam, lai neredz neko citu, izņemot skūpstīšanos. Ja, piemēram, pīpē, lai dūmi nāk virsū. Iedod čipsus, dzer “Džonsu” – tad dara to visi kopā. (..)  ja es izvilku no sevis tik daudz un iedūru sev mugurā un ja es vēl trenēju dejotājus un izvilku visu no viņiem, tad es arī gribēju to pašu panākt ar skatītāju.”[xii]

Izrādē ļoti skaidra prezentācija redzama tieši apstāklī, ka Vladimirs nevienā brīdī nepamet skatuvi, viņš vienmēr ir mūsu acu priekšā. Izrādes dejotāji konstanti viņu aplej ar dažādiem šķidrumiem un piepilda plastmasas trauku ar dažādām vielām. Katrs no šķidrumiem iezīmē un papildina autobiogrāfisko stāstu, iegūstot vairākas nozīmes, tajā pašā laikā, arī nezinot šīs dažādās nozīmes un kontekstus, ir iespējams savs, individuāls izrādes lasījums. Autobiogrāfiskie elementi parādās, piemēram, krāsu izmantojumā: uzlejot sarkano krāsu, tiek simbolizētas asinis, kamēr zilā iezīmē seksualitāti un seksuālo orientāciju. Ar izrādes nosaukumu saistās fakts, ka tiek liets virsū skābais krējums, piens un iebiezinātais piens.

Interesanti, ka sarunās ar horeogrāfiem atklājās divi abiem kopīgi iedvesmas avoti. Pirmkārt, horeogrāfi atzīmēja kanādiešu kvīru kino režisora Ksavjē Dolana (Xavier Dolan) nozīmi. Otrkārt, kā svarīga līdzība jāmin faktors, ka abi horeogrāfi dramaturģijā izmanto autobiogrāfiskus materiālus, tādējādi akcentējot tieši kopienas pārstāvja nepastarpinātu skatījumu pašam uz savu dzīvi, pēc iespējas izvairoties no reprezentācijas elementiem.

Tomēr iezīmējas arī vairākas atšķirības. Ģirts Dubults vairāk akcentē konkrētu dejotāju un horeogrāfu darbus, no kuriem iedvesmojies, meklējot stratēģijas autobiogrāfijas aktualizēšanai laikmetīgajā dejā, piemēram, horeogrāfes Janas Jacukas izrādi “Baiļu rutīna” (Ģertrūdes ielas teātris, 2020), kā arī horeogrāfes Pīnas Baušas (Pina Bausch, 1940–2009) daiļradi, akcentējot, ka tieši Bauša viņam parādījusi, ka laikmetīgā deja var būt konkrēta un sadzīviska.[xiii] Savukārt Vladimirs Goršantovs vairāk akcentē kino un vizuālās mākslas ietekmi, uzsverot, ka kino īpaši uzrunājošs ir fakts, ka tiek izcelts indivīds un tā iekšējā pasaule.[xiv]

Bakalaura darba tapšanas laikā, stāstot kādam par savu tēmu, bieži vien saņēmu jautājumu: “Bet, vai mums vispār šādas izrādes ir?” Un es vienmēr priecīgi varēju pateikt: “Jā, mums ir šādas izrādes.” Tomēr to nav ļoti daudz. Latvijas skatuves mākslā ir akūta nepieciešamība pēc stāstiem par LGBTQ+ kopienu, pēc stāstiem, kas kopienai sniedz balsi un iespēju parādīt sevi. Runāt, komunicēt un prezentēt sevi. Un tieši izrādes “Draudzene”un “Mans skābais krējums” ir vieni no spilgtākajiem piemēriem, kas Latvijas skatuves mākslā atrodami. Man gribas teikt, ka šis ir tikai sākums.

Titulattēls: skats no izrādes “Draudzene”, foto Alvils Ronalds Bijons.

[i] Cimdiņa, Ausma, Šroma, Nataļja (sast.) (2017). Kultūras feminisms. Feminisma terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: Zinātne, 151. lpp.

[ii] Turpat, 151. lpp.

[iii] Vērdiņš, Kārlis (2013). Zilo teorija. No Ieva E. Kalniņa, Kārlis Vērdiņš (zinātn. red.). Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 382. lpp.

[iv] Draudzene. Izrādes anotācija (2021). Pieejams: https://www.zirgupasts.net/wp-content/uploads/2021/09/nevaru-gribu-draudzene.pdf [skatīts 24. 07. 2022.].

[v] Irbe, Kaspars Aleksandrs (2021). Slēptā dzīve: Homoseksuāļa dienasgrāmata (1927–1949). Rīga: Biedrība Ascendum.

[vi] Ruicēns, Didzis. (2022). Saruna ar Ģirtu Dubultu. 17. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.

[vii] Ruicēns, Didzis. (2022). Saruna ar Ģirtu Dubultu. 17. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.

[viii] Turpat.

[ix] Ruicēns, Didzis. (2022). Saruna ar Ģirtu Dubultu. 17. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.

[x] Mans skābais krējums. Izrādes anotācija (2021). Pieejams: https://www.zirgupasts.net/wp-content/uploads/2021/09/mans-skabais-krejums.pdf [skatīts 28. 05. 2022.].

[xi] Goršantovs, Vladimirs (2021). Mans skābais krējums. Horeo. Vladimirs Goršantovs. Rīga: Zirgu pasts.

[xii] Ruicēns, Didzis. (2022). Saruna ar Vladimiru Goršantovu. 12. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.

[xiii] Ruicēns, Didzis. (2022). Saruna ar Ģirtu Dubultu. 17. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.

[xiv] Ruicēns, Didzis. (2022).  Saruna ar Vladimiru Goršantovu. 12. 05. Audioieraksts glabājas autora personiskajā arhīvā.