Dita Jonīte

Baleta “Ņižinskis” pirmizrāde 14. aprīlī apliecināja, ka māksla nav tikai oriģināla horeogrāfija un centīgi izdejotas kustības. Māksla piedzimst tur, kur satiekas talants un dvēsele. Par talantu runājam, kad mākslinieks strādā daudz, oriģināli, saņem apliecinošu novērtējumu, un tāds noteikti ir arī baleta “Ņižinskis” horeogrāfs Marko Geke, kura horeogrāfisko rokrakstu grūti sajaukt ar kādu citu. Bet kas tā tāda dvēsele? Skatuves mākslas darbam to spēj piešķirt radošā grupa, kas horeogrāfa idejas iemieso izrādē. Pirmizrāde ar Aidenu Viljamu Konefriju titullomā bija negaidīts un aizraujošs piedzīvojums, kuru pieredzēt vienā elpas vilcienā.

Pasaules pirmizrādi balets “Ņižinskis” piedzīvojis jau 2016. gada vasarā Štutgartes teātrī Gauthier Dance dejas kompānijā. Rīgā skatāma tikai viena no vairākām iestudējuma versijām, kuras patstāvīgi inscenējis Marko Gekes asistents Fabio Palombo. No vienas puses, vārds “versija” varētu nebūt pats piemērotākais, lai apzīmētu viena oriģinālbaleta iestudējumus dažādās baleta trupās. No otras puses – pat ja inscenējums (horeogrāfija, scenogrāfija, kostimērija utt.) veidots maksimāli tuvu oriģinālam, sava versija tomēr veidojas atkarībā no tā, kādi ir izpildītāji. Cik tehniski varoši tie ir, cik spēcīgas ir personības galvenajās lomās, kādas ir trupas tradīcijas, vai ansambli veido patiesi domubiedri…

Jau pirms pirmizrādes internetā bija iespējams iepazīties ar horeogrāfa rokrakstu un stilu, un tas bija satraucoši. Biju bažīga, vai mūsu dejotāji spēs tikt galā ar sarežģīto uzdevumu izdejot tik ātru, intensīvu un asi frāzētu kustību partitūru. Taču jau pirmās pirmizrādes minūtes uztraukumu kliedēja, savukārt izrādes fināls jau radīja milzīgu gandarījuma sajūtu par to, ka IR iespējams. Ka arī mūsu opermājā iespējams iestudēt patiešām laikmetīgu baletu un sarunāties dejas valodā, pastāstīt par leģendāru dejotāju un vienlaikus izvairīties no triviālas ilustrēšanas vai katra soļa paskaidrošanas.

Reklāmas materiālos no baleta māksliniekiem vairākkārt sadzirdēju aicinājumu pirms izrādes iepazīties ar Ņižinska radošo biogrāfiju un izlasīt libretu (lai kaut ko nepalaistu garām un labāk saprastu sižetu). Taču dramaturģes Esteres Drēzenes-Šabakas libreta 10 ainas drīzāk ir poētiskas ideju skices, kas, visticamāk, iecerētas kā vispārīgi pieturas punkti. Arī pats dejas stāsts ir pietiekami abstrakts, bet vienlaikus nemitīgi raisa jaunas asociācijas un emociju impulsus, kas manī radīja pārdzīvojumu un pat sajūsmu. Izrādē var ieraudzīt daudz detaļu, kas saistās ar Ņižinska biogrāfiju, tomēr inscenējums iet pāri konkrētā robežām. Vērojot dejotāju enerģisko un aizrautīgo klātbūtni, man kā skatītājai pat rodas sajūta – esmu ierauta pašā dejas gara virpulī. Kustības ir straujas, dueti ir perfekti saskaņoti, dejotāju stāvi un profili Udo Hāberlanda gaismu horeogrāfijā ir asi filigrāni.

Aidens Viljams Konefrijs, šķiet, kļuvis par baletdejotāju tieši tādēļ, lai nodejotu Ņižinska lomu Geca baletā. Dejotājam skatuves tēlā izdevies apvienot mākslinieka trauslo garīgo pasauli un aktīvu dejotāja fizisko ķermeni. Tas ir stāsts par mākslinieka iekšējās gara pasaules nepārejošo trauksmi, šaubām, apjukumu, ko horeogrāfijā ieraugām kā spēcīgus roku vēzienus, kas no trausliem silfīdu (spāru) spārniņiem pārvēršas teju vējdzirnavās. Konefrija izteiksmīgā mīmika un šaudīgais acu skatiens ļauj Ņižinski uztvert ļoti tieši un nepastarpināti, taču nepārejoša ir arī sajūta, ka redzam vien Ņižinska avatāru: dejas stāsta titulvaronis reizē ir miesīgs un reizē ēna, vienlaikus klātesošs un sirreāls.

Vienlīdz efektīga iedarbība ir gan viena dejotāja solo, gan ansambļa spēkam (sinhronitāte gan vēl izkopjama), ar jaunu spēku apliecinot, cik balets var būt vīrišķīgs, ja vien dejotājiem ļauj dejot un būt emocionāliem. Līdzās Aidenam Viljamam Konefrijam noteikti jāmin arī Antons Freimans Djagiļeva lomā – tēls, kas apveltīts ar spēcīgu enerģiju, un aktīva personība, kurā koncentrēta milzīga pasaule un mērķtiecība.

Horeogrāfs inscenējumā izmanto arī dejotāju balsis. Brīžiem dzirdamas īstas, slodzes izraisītas elsas, un pāris reizes kāds dejotājs pustumsā tieši mikrofonā runā atslēgas frāzes no Ņižinska biogrāfijas. Viena no emocionālajām kulminācijām ir brīdis, kad Ņižinskis klusi kliedz, Konefrija augumam viegli klibojot pa dejas laukuma perimetru. Šajā ainā sakoncentrējas visas pasaules skumjas – par sāpju plosīto eksistenci ārpus saprāta un mākslas gaistošo iedabu.

Diemžēl otrā sastāva pirmizrādē dejotāju ķermeņa valodā bija vērojama lielāka  smagnējība, horeogrāfija vairs neizskatījās tik precīza un kompozīcija tik plūdena. Bija sajūta, ka vienkārši tiek cītīgi izpildītas kustību sērijas un fiziskais ķermeņu spēks vairāk asociējās ar agresiju. Var jau būt, ka otrajā reizē vienkārši atrados pārāk tālu (otrajā balkonā) no skatuves un tāpēc neaizsniedzos līdz dejotāju emocionālajam tuvplānam. Tikmēr bezgala skaistā mūzika uzrunāja tik jaudīgi, ka pēkšņi sapratu – mani sāk nodarbināt jautājums, kurš tobrīd orķestra bedrē ir pie klavierēm? Mārtiņš Zilberts! Zināms, ka laikmetīgie baleti arī mēdz iztikt bez dzīvā orķestra klātbūtnes, tāpēc dubultprieks, ka tas neattiecās uz “Ņižinski”. Kopā ar intensīvi oriģinālo Marko Gekes rokrakstu arī Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūzika diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā dāvāja īstu baudījumu. Šādā kontekstā vēl dīvaināka šķita vairāku pirmizrādes skatītāju vajadzība pamest zāli vēl pirms izrādes beigām (izrādes ilgums ir vien 90 minūtes).

LNOB jaunā repertuārvienība pilnīgi noteikti ir svaigs gaiss mūsu pārlieku mērenajā teātra tradīcijā, kurā aizvien tiecas dominēt klasika. Jā, bez labas skolas un gudri attīstītas tehnikas neiztiks arī baleta avangards, bet Gekes “Ņižinskis” ir pierādījums tam, ka spējam iedzīvoties arī patiešām laikmetīgā baleta pasaulē.

Attēls: skats no izrādes, Aidens Viljams Konefrijs Ņižinska lomā; fotogrāfe Oleksandra Zluņicina (Oleksandra Zlunitsyna, Ukrainas Nacionālā baleta fotogrāfe).