Sievietes transformatīvā pieredze. Par izrādi “Divotne”

07/05/2019

Lāsma Goba

Pēdējos gados Latvijas kultūrtelpā nereti apspriesta sieviešu loma sabiedrībā, pētīts sievietes dienas ritms ierastajā ģimenes mikropasaulē, arī apskatīta sieviete kā māksliniece. Šiem jautājumiem pievēršas arī laikmetīgās dejas izrāde “Divotne”, ko veidojušas horeogrāfes Anna Novikova un Rūta Pūce un kas 4. aprīlī bija skatāma Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā “Zirgu pasts”.

Kā vēstī par darbu pieejamā informācija, tas ir intīms stāsts par sievieti, kura piedzīvojusi bērniņa nākšanu pasaulē un līdz ar to savā dzīvē sākusi pildīt vēl vienu – mammas – lomu. Izrādes ideja ir balstīta pašu autoru pieredzē, proti, abas horeogrāfes ir mātes, kurām šai darbā svarīgi bijis apskatīt nevis bērna ienākšanu pasaulē, bet gan pievērsties sievietes piedzimšanai kā mammai. Nenoliedzami, bērna piedzimšana ir īpašs notikums ikviena privātajā dzīvē, bet nereti lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunajai dzīvībai, kas ienākusi pasaulē, bet mazāk tiek apskatīta tā mentālā transformācija, ko piedzīvo sieviete, kļūstot par māti. Protams, sievietei tiek pievērsts ārkārtīgi daudz vērības un rūpju gaidību laikā, lai sagatavotu viņu brīdim, kad bērniņam jānāk pasaulē, tomēr tam, gluži tāpat kā daudziem dzīves lielajiem notikumiem, sagatavoties var tikai daļēji. Lielā un īstā transformācija notiek tikai pēc piedzīvotā. Horeogrāfēm ir svarīgi caur dejas piedzīvojumu parādīt šo transformatīvo ceļojumu, procesu, ko piedzīvo sieviete. Kā jauno mātes lomu savienot ar savu nemātišķo pusi, kas vadījusi cilvēku (cik reti mēs latviešu valodā lietojam vārds “cilvēks”, lai raksturotu sievieti?) pirms tam? Kā valdīt pār jaunajām sajūtām, veidojot attiecības pašai ar sevi un apkārtējiem? Kā konkurenci starp savām un bērna vajadzībām iekārtot tā, lai viens otram dotu spēkus, nevis tos atņemtu, – ne tik daudz fiziski, kā mentāli?

Izrādes laikā uz skatuves darbojas dejotājas Rūta Pūce un Agate Bankava, katrai it kā ieņemot savu lomu – Rūta Pūce iemieso instinktīvo, jauno mātes lomu, kamēr Agate Bankava, šķiet, ataino racionālo, agrāko personības šķautni, kas dominējusi sievietē pirms kļūšanas par māti. Izrādes sākumā instinktīvā loma it kā pārņem veco, nemātes personību, kas izvairās un cenšas atbrīvoties, tomēr jaunā, mātes lomas spēlētāja nevar bez pirmās. Vienkārši nevar. Un saprotams, ka nevar, jo, kļūstot par māti, sieviete dzīvi nesāk no jauna – tas ir tikai transformatīvs process, kas notiek ar pašidentitāti, un dejas izrādē ir parādīta šo divu lomu sadursme, kas nosaka jaunās identitātes veidošanos. Jaunā mātes loma nespēj pilnībā izveidot personības identitāti tikai no sevis vien; lai to izdarītu, ir vajadzīga nemamma. Tomēr nemammai arī ir grūtības – tīri egoistiskas. Kā pēkšņi savu iekšējo pasauli dalīt ar vēl vienu, kas vienmēr būs līdzās pastāvoša? Agates Bankavas skumjās, visu izsakošās acis piedodoši raugās pāri deju grīdai uz nupat konvulsīvi izdejojušos otru sevi. Lēnām un negribīgi, tomēr saprazdama, ka bez otras vairs nevarēs būt, viņa tuvojas. Tam seko abu dejotāju sinhronu kustību un ķermeniski vienai otru aptverošas formācijas izpilde.

Sākotnēji izrādē vērojama savstarpēja cīņa, kas šķiet pilnīgi normāli – pierašana vienai pie otras ir diezgan saraustīts process, jo pat personības iekšējās pasaules šķautnēm ir pašsaglabāšanās instinkts, un līdzšinējā loma negrib atteikties no savas ierastās kārtības vai pazaudēt sevi. Savukārt jaunajai personības šķautnei gribas būt ātrāk pieņemtai. Un būt nošķirtam vai nepieņemtam – arī tas ir grūti un izsauc izmisumu. Vēlāk starp abām dejotājām rodas ja ne harmoniska, tad vismaz samērīga sadarbība. Mainīgā horeogrāfiskā dinamika notur skatītāja uzmanību visas izrādes laiku, kā arī aicina iekšēji minēt, kas šobrīd notiktu sievietes psiholoģiskajā attīstībā, ja tā nebūtu tikai metafora dejā. Tā arī deja patiešām attaisno savu nosaukumu – divi veido pāri, un divi veido sadarbību. Divotne.

Ļoti uzteicams ir izrādes skaņu celiņš – pavadījumā izmantoti ierunāti materiāli, kas papildus ilustrē to, kas notiek sievietes galvā laikā, kad viņa ir stāvoklī, īsi pēc dzemdībām un tad, kad zīdainis ir paaudzies. Vienā no izrādes brīžiem repetitīvi izskan dažādu balsu jautājumi par gaidībām, dzemdībām, bērna audzināšanu un visu ko citu, tikai ne to, kā jūtas pati māte vai kam viņa iet cauri. Kopā ar abu dejotāju performanci tas veido spilgtu izrādes mirkli, kas parāda, kā sieviete nogurst no šādu jautājumu gūzmas. Gan tāpēc, ka netiek pievērsta uzmanība viņai kā cilvēkam, gan varbūt arī aizskartas pašapziņas dēļ, jo netīši tiek apšaubīta mātes kompetence. Vismaz mani pirmo reizi tik empātiskā līmenī sasniedza apjausma, cik liela mentālā slodze jāiztur sievietei, kļūstot par māti.


Foto: Margarita Germane

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.