Anna Pierhuroviča

Manu uzmanību šim notikumam piesaistīja tā mārketinga kampaņa jūnija vidū Instagram – superstilīgi reklāmas rullīši ar krāsainiem tērpiem un fliteriem. Jā, es esmu žagata, redzu spīdumu – skatos! Paskatieties, cik kvalitatīvi ir šie video – es esmu sajūsmā!

Pirmajā t.s. tīzerī skan Belindas Kārlailas Heaven Is a Place on Earth un redzu dāmu, kura izkāpj no mašīnas, savāc mantas un dodas kaut kur, tam seko ātri kadri ar augstpapēžu kurpēm, lāpstu zemē, un mana pirmā ideja ir – oho, šis būs detektīvs! Perfekti, es dievinu true crime žanru (filmas, iestudējumi, raidieraksti un reportāžas par patiesiem noziegumiem). Dejas performance kā detektīvs – jā! Bet plašākā iztirzājumā es to interpretēju kā iepriekšējās dzīves atstāšanu sev aiz muguras un kontroles pārņemšanu, ko papildina dziesmas vārdi par to, ka mēs padarīsim alegoriskās debesis par sava veida paradīzi tepat uz zemes. Spekulēju, ka dāmai no auto nepietiek ar to, ko dzīve sniedz, un viņa dabūs to, ko vēlas.

H2O6 kvartāla hallē ir skatuve, kurā skatītāju krēsli novietoti vienā līmenī, līdzīgi kā “Fantadromā”, tātad tas nozīmē, ka nav jēgas sēdēt tālāk par 6. rindu, jo pusi no notiekošā nebūs iespējams redzēt. Piebildīšu, kas mani izteikti kaitina – nenumurētas sēdvietas. Kas tā par vecu modi aizņemt 10 vietu vienā rindā ar šallēm un somiņām? Dīvaini, ka uz šovu ar maksas biļetēm nav numurētu sēdvietu. Tā nu pieņemu lēmumu upurēt komfortu pret adekvātu redzes lauku, ko šova gaitā darīja vairāki skatītāji.

Pētot programmiņu, uzzinu, ka šovu veidojušas trīs horeogrāfes: studijas Vibe Dance Studiovadītāja Elza Nauzere, Linda Beķere un Viktorija Verenkova. Dejotāju sastāvu veido 12 sieviešu komanda, manuprāt, optimāls skaits, kas nozīmē, ka būs iespējams pamanīt visas. Izvēlētie horeogrāfiju nosaukumi rosina domas par stāsta virzību  – piemēram, hronoloģiski Rage, Brave, Demons, I’m Letting You Go, Strong Enough. Piefiksēju, ka jau sagaidu emocionālu vēstījumu par dažādām spēcīgām izjūtām, kas pašizpētes procesā ļāvušas saprast – šī dzīve ir par maz.

Izrādes veidotāji saprot, kā radīt satriecošu pirmo iespaidu – dāma no video ar auto iebrauc telpā skatītājiem aiz muguras. Fantastiski! Es tā plānoju ierasties uz savu šķiršanās prāvu. Pirmais iespaids tikai no šī ievada vien – priekšā ir vēl daudz pārsteigumu. Intuīcija nepieviļ.

Tipiski mūsdienu deju šoviem – katram numuram ir savi tērpi. Man to ir par daudz, nespēju pamatot nepieciešamību pēc tik lielas daudzveidības katram numuram. Īpaši neesmu sajūsmā par dejošanu ar basām pēdām numuros, kur izvēlēts seksīgs tērps, piemēram, ar garajiem, melnajiem cimdiem un zeķturiem līdzīgām gurnu siksnām. Tas izskatās superlabi, man patīk gurnu un krūšu siksnas, taču kombinācija ar basām pēdām liek šaubīties par tērpa atbilstību horeogrāfijai. Toties man simpatizē risinājums izmantot vienu bāzes tērpu, to apdarinot ar dažādiem aksesuāriem atkarībā no horeogrāfijas – ilgtspējīgi un praktiski! Esmu ārkārtīgi patīkami pārsteigta par izteikti gaumīgajiem tērpiem horeogrāfijām Clique un The Look – tik sievišķīgi un stilīgi! Tāpat ļoti mūsdienīgi un modīgi ir tērpi horeogrāfijai Rain on Me, kas ir mans absolūtais favorīts no visa šova!

Man jāsaka, neizprotu vokālistes Aminatas iekļaušanu šovā ārpus iespējas pārģērbties nākamajam numuram – uz dejotāju fona dziedātāja uz skatuves pazūd, jo ir viena pati. Nodomāju – kāpēc viņas vokālo priekšnesumu nepapildina horeogrāfija, lai priekšnesumi neizskatītos tik neveikli un kūtri? Es piebildīšu, ka viņas balss ir fantastiska un ļoti spēcīga, bet nesaprotu jēgu no abu dziesmu funkcionalitātes šovā kopumā. Skaidrs, ka dziesmas ar nosaukumiem I’m Letting You Go un “Dzīvot citādāk” it kā varētu būt par tēmu, bet disonanse starp dejotāju enerģiju un dziedātājas enerģijas trūkumu radīja jautājumu – priekš kam? Šis priekšnesums “Zelta mikrofonā 2022” man ļoti simpatizē, biju gaidījusi, ka arī “Man nepietiek” šovā redzēšu dejotājas kopā ar vokālo izpildītāju.

Lai arī ir skaidri redzams, ka dejotājām ir ļoti atšķirīgi tehniskie līmeņi, manuprāt, horeogrāfiskie elementi ir izvelēti atbilstoši spējām. Deju numuros redzamas gan vijīgas un plastiskas kustības, gan enerģiski fiksētas un precīzas kombinācijas, kuras brīžiem gan prasās patīrīt. Redzu elementus no laikmetīgās dejas tehnikas, piemēram, roll un swing. Horeogrāfijām ir savstarpēji līdzīgs kustību katalogs, kur pamanu atsauces uz disko deju, latino stiliem, kā arī vogue un waacking. Neesmu sajūsmā par šova horeogrāfiju dance-hall stilā, dejotājām trūkst spēka un enerģijas, lai izpildītu kustību kombinācijas kvalitatīvi. Bet ziniet, kā netrūkst – emociju! Dejotājas izteikti izdzīvo katras horeogrāfijas emocionālo vēstījumu, nav tāda numura, kur dejotājas garlaikotos vai būtu neitrālas, un to es ļoti augstu novērtēju. Emocionālo komponenti paspilgtina arī fonā esošie ļoti augstās kvalitātes video motīvi. Režisors un fotogrāfs Elvis Lācis izveidojis atskatu uz šo šovu – rekomendēju!

Lai arī šova režija man rada jautājumus par performanču jēgu un stāsta virzības fiziska skaidrošana ar t.s. “aizkadra balsi” mani atstāj vienaldzīgu, es paklanos radošās komandas priekšā par tik meistarīgu un kvalitatīvu rezultātu. Vibe Dance Studio ir būtiski pacēlusi latiņu deju šoviem. Es ticu, ka šajā darbā ir ieguldītas asinis, sviedri un asaras tiešā un pārnestā nozīmē, un es ļoti ceru, ka būs iespējams šo šovu redzēt atkārtoti! Tas, ko šī komanda ir paveikusi, jāredz pēc iespējas vairāk skatītājiem.

Fotoattēli no studijas publicitātes foto Facebook un Instagram