Līva Grīnberga*

Pavirši skatoties, 24. augusts ir kārtējā lietainā šī gada vasaras diena. Pievakarē uz opernamu baletnamu steidzas publika ar dažādiem nodomiem – kāds noteikti grib redzēt Izabellas Monastirskas-Urtānes debiju Elīnas lomā, cits varbūt cenšas kompensēt vasaras tradicionālo Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” apmeklējumu, ko nepaspēja jūnijā. Iespējams, kādam skatītājam ir arī ļoti triviāli nodomi – vēlme paslēpties no lietus un vēja. Katrā ziņā – iespēja teleportēties uz vasaras pilnbriedu ar lugas “Skroderdienas Silmačos” horeogrāfisko versiju “Antonija #Silmači”, ko veidojuši Aivars Leimanis un Juris Karlsons, bija ļoti izdevīgs piedāvājums.

Pirmie čelestas akordi un darbam sagatavotie stīginstrumentu lociņi nemanāmi aicina iegrimt citā pasaulē. Pēc pūšaminstrumentu solo skatītājs šajā pasaulē iegrimis jau pilnībā – gan ar domām, gan ar sajūtām. Orķestra ievadā saklausu tādu kā noktirni, kuras skanējumu papildina skatītāju nomestie garderobes numuriņi, kuri paradoksāli pieskaņojas vairāku sitaminstrumentu tembriem. Lai neviens neiztēlotos ko šopēnisku vai skrjabinisku, uzreiz vēlos precizēt: šī ir latviska noktirne, kā dabas dziesma vasaras naktī. Kamēr projekcijas pustumsā klusi san papardes, Karlsona mūzika telpu piepilda ar elēģisku, bet gaišu pārdomu plīvuru. Skatītāji un klausītāji ir sagatavoti ne tikai alus krūkām un jampadracim, bet arī Antonijas stāstam.

Šis nav pirmais Jura Karlsona flirts ar baleta žanru. Tās ir jau īstas, nopietnas, turklāt veiksmīgas attiecības: par baletu “Sidraba šķidrauts” 2000. gadā komponists ieguva Lielo mūzikas balvu, 2013. gadā viņa balets “Karlsons lido…” šo pašu apbalvojumu saņēma kategorijā “Gada uzvedums”. Karlsona mūzikai piemīt dejai nepieciešamais “nervs”, kas ļauj izaugt gan solo partijām, gan dažādu apjomu un noskaņu ansambļu skatiem. To apliecina ne tikai komponista mūzikas ritmiski aktīvā puse, ko šajā baletā var dzirdēt virknē sitaminstrumentu (mans favorīts ir fleksatons!), bet arī spējā sajust, kā dramaturģiski veiksmīgi integrēt citātus un alūzijas, kas pabaros dažādu līmeņu Skroderdienu fanus. Klasikas cienītājus noteikti sajūsmināja Aleksandra Būmaņa lugai sākotnēji komponēto melodiju un Līgo dziesmu intonāciju ievīšana partitūrā. Lugas daudzveidīgo sižeta līniju meklētāji noteikti pamanīja ASV himnas sākuma alūziju mirklī, kad Zāra un Joske kaldina sapni par došanos uz Ameriku.

Vienotu žestu “Antonija #Silmači” sniedz samērā vienkārša melodija, kas ar pāris elegantiem lēcieniem izaug no lejupejošas gamveida kustības. To var dēvēt par Antonijas vadmotīvu, kam piemīt kas sievišķīgs, mazliet silts un kautrīgs vai pat ieturēts. Bet, tā kā baleta gaitā šī melodija simfoniskā orķestra skanējumā piedzīvo dažādas tembrālas pārvērtības – no maiga tas kļūst par enerģisku vai pat stūrgalvīgu –, iespējams, atbilstošāk būtu to uzskatīt par vadmotīvu visām Silmaču mājām. Šī baleta mūzikas partitūru neesmu redzējusi, tāpēc pašreiz tikai brīvi mētājos ar vadmotīva ideju, bet gribu teikt, ka šajā darbā mūzika ne tikai rada skaistu pavadījumu dejai, bet arī ļoti veiksmīgi piedalās dramaturģijas veidošanā.

Jaunā baleta soliste Izabella Monastirska-Urtāne šajā vakarā izstaro īpašu debijas auru. Jau pirmā cēlienā ainā, kurā skatuve ir pilna ar Silmaču iemītniekiem un to darbību, viņa būtiski izcēlās. Izabellas attēlotā Elīna ir eleganta un šarmanta, tomēr arī godīga. Šādi varētu raksturot arī viņas deju – skaistas, fiksētas pozas mijas ar gracioziem un rūpīgiem lēcieniem. Lai arī šajā baletā Monastirskas-Urtānes loma paliek Antonijas ēnā, no šīs dejotājas pirkstgaliem strāvo potenciāls.

Daļu no skatītāju sirdīm un balsīm nozaga Annijas Kopštāles dejotā Bebene. Šī loma viņai piestāv un izceļ Annijas talantu izdejot komisko – bez bailēm izskatīties smieklīgai. Bebenes, Tomuļmātes, Pindacīša un arī Ābrama risinātās attiecības un piedzīvojumi izrādē notiek līdztekus cits citam un galveno varoņu likstām. Šos tēlus varētu uzskatīt par spriedzes mazinātājiem, “comic relief” nesējiem. Bebene un citi tēli māksliniekiem sniedz baletā reti sastopamu iespēju pozitīvi izālēties.

Pilnīga saskaņa un kulminācija starp mūziku, dramaturģiju un horeogrāfiju, manuprāt, tika sasniegta Antonijas un Alekša duetā otrajā cēlienā. Antonijas kustības, mīmika un žesti, kas veltīti Aleksim, apzināti veidoti par vienu vai divām iedaļām intensīvāki nekā viņa atbilde. Jāpiemin arī Elzas Leimanes dejojums un aktierspēle, kas to mērķtiecīgi atklāja. Spriežot pēc skatītāju reakcijas – smiekliem, ritmiskiem aplausiem gan numuru laikā, gan pēc tiem –, Aivara Leimaņa horeogrāfija panāca iecerēto. Jo īpaši to varēja pamanīt kordebaleta pāru dejās ar tautiskiem elementiem, Zāras raksturdeju soļos un Rūda un Kārlēna sāncensības virtuozajā stīgā. Tomēr dažkārt skatuve šķita pārpildīta, jo kordebaleta veidotās diagonāles ar vainagiem kaklā lika atminēties deju kolektīvu koncertus tautas namos, estrādēs un citur. Jā, tas atbilst baleta sižetam, tomēr nepalīdz atklāt Antonijas tēlu. Pārdomājot šī baleta horeogrāfiju, vēlāk prātoju par to, kas ļauj atpazīt un atminēties Aivara Leimaņa kustību valodu. Nevaru aizmirst to, cik kautrīgs un tomēr iederīgs vairāku tēlu horeogrāfijā var būt mazs rondiņš (Rond de Jambe par terre), ja tas papildināts ar nolaistu acu skatienu.

Atgriežoties pārdomās par “Antonija #Silmači” nosaukumā minētās šķietami galvenās varones tēlu, šķiet, ka tā ekspozīcijai vajadzētu tikt uzsvērtai spēcīgāk. Pirmajā cēlienā Antonijas personāžs un tā attīstība tiek izvērsta minimāli, dažkārt viņa kļūst par cilvēku fonā. Ja skatītājs pamatīgi nezina literāro pirmavotu, viņš knapi nojauš šīs sievietes pārdzīvojumus un to iemeslus. Otrajā cēlienā, kad notiek lūzums Antonijas attiecībās ar Aleksi, parādās titulvaroņa dramatiskajam risinājumam nepieciešamā intensitāte. Tomēr – vai šī baleta nosaukums pietiekami attēlo viena tēla sižetisko un emocionālo līniju?

Vērojot, kā pēc skarbās atklāsmes, ka Aleksim sirdī iekritusi Elīna, Antonija pārdzīvo, sakņūp un pamazām atgūstas, baltā tērpa dēļ neviļus sāku viņu salīdzināt ar Žizeli. Cik labi, ka apkrāptas latviešu sievietes nekļūst par vīlām, jo tad viņas nodancinātu visus šādus Alekšus līdz nāvei. Viņas, protams, pārdzīvo, pēc tam pasēž, paguļ pie dabas, atgūstas un to visu dara ar cēlumu –  Antonija Elīnu un Aleksi neizraida, bet ļauj palikt Silmačos.

Recenzijas noslēgumā rodas retorisks jautājums – vai drīkst izārdīt, dekonstruēt Blaumaņa “Skroderdienas”? Vai ir kāda neredzama līnija, robeža, kuru pārkāpjot skatītāji teiktu, ka nu jau ir par traku? Juris Karlsons un Aivars Leimanis tai pavisam noteikti nav pietuvojušies – viņi ir cieņpilni izturējušies pret literāro pirmavotu, saglabājot tā tēlus un centrālos notikumus. Publika, kura uzaugusi ar ikgadējām “Skroderdienām” (daži šo lugu uzskata par svētu), noteikti ir pateicīga. Tomēr būtu interesanti redzēt arī citādu, eksperimentālu Silmaču versiju. Ne pašmērķīgu, tukšu vēlmi šokēt skatītāju, bet noteiktas sižeta līnijas dziļāku izpēti.

Titulfoto: Elza Leimane. Foto autors: Andris Tone

*Elpoju mūziku un mācu to Vītolos un Mediņos. Ļoti ceru pabeigt iesākto promocijas darbu, kas mēģina aprakstīt postmoderno baletu (turiet īkšķus!). Laikam tāpēc arī patīk rakstīt un runāt par baletu.