Mūžībā devies Latvijas baleta leģenda, kinoaktieris, Rīgas Baleta skolas ilggadējs vadītājs Haralds Ritenbergs. “Viens no izcilākajiem mūsu baleta premjeriem, kura vārds līdz ar Veltu Vilciņu bijis pazīstams arī pasaulē, populārs kinoaktieris, publikas mīlēts un apjūsmots, viņš ir autoritāte ne tikai skolas audzēkņiem, bet arī Latvijas mākslas sabiedrībai,”[1] par Ritenbergu rakstījusi baleta zinātniece Ija Bite.

Haralds Ritenbergs bērnībā dziedāja LPSR Valsts operas baleta teātra operas zēnu korī, kas viņam deva pirmo iespēju piedalīties izrādēs uz operas skatuves. Pēc balss lūzuma Haraldu iestāties baletskolā aicināja tās vadītājs Boļeslavs Miļevičs, un jau uzņemšanas eksāmenā Helēna Tangijeva-Birzniece par Ritenbergu teikusi: “Šis būs jaunais premjers”. Skolā Haralds mācības uzsāka vēlāk dēvētajā “zvaigžņu klasē” – kopā ar Māri Liepu, Artūru Ēķi, Uldi Žagatu un Alfrēdu Spuru. Viņu pedagogu vidū bija Arvīds Ozoliņš, Valentīns Bļinovs, Valentīns Cukanovs un Nikolajs Korjagins.

1951. gadā Haralds Ritenbergs kļuva par baletdejotāju Latvija Nacionālā baleta trupā, kuru tolaik vadīja baletmeistars Jevgeņijs Čanga. Iestudējot savu diplomdarbu – izrādi “Romeo un “Džuljetu”, Čanga piedāvājis Ritenbergam mēģinājumā aizstāt Annas Priedes partneri, kas aizsācis “brīnumduetu”: “Brīnišķīgā, sievišķīgā Anna ar savu bezgalīgi lielo visa turpmākā mūža vienīgo mīlestību un jaunais Romeo. (..) Annas Džuljeta dejoja, dzīvoja un mīlēja uz skatuves, lai ar katru dejas soli, žestu parādītu, cik jauns un skaists ir viņas Romeo. Tās bija skaistākās izrādes, ko esmu redzējis mūsu teātrī,”[2] stāstījis Artūrs Ēķis. Romeo lomai sekoja vairāk nekā četrdesmit citu tēlu –  Zigfrīds “Gulbju ezerā”, princis Alberts “Žizelē”, titulloma baletā “Šakuntala”, Girejs “Bahčisarajas strūklakā”, Pērs Gints, Fēbs “Parīzes Dievmātes katedrālē”, Francis “Pie Zilās Donavas” u. c. Vēlāk par leģendāru kļūst arī Ritenberga un Veltas Vilciņas duets, kurš uzstājies visā pasaulē: “Lielisks, bet ne Priedes un Ritenberga duets. Te vairs nebija mīlestības, bet kopīgs darbs – un tikai. (..) šķīlās dzirksteles, tomēr līdz iznīcinošai ugunij nekad nenonāca; liekas, katrs saprata otra nepieciešamību spožas karjeras veidošanā.”[3]

Haralds Ritenbergs ir pazīstams arī kā kinoaktieris – režisors Leonīds Leimanis vispirms viņam piedāvājis galveno lomu filmā “Nauris”, vēlāk – “Šķēps un roze”, kam sekoja loma Aleksandra Leimaņa “Vella kalpi”. Šajā laikā Ritenbergs kļuva par slavenību, publikas elku: “No baleta ar bija diezgan liela popularitāte, bet no kino, protams… “Nauris”, “Šķēps un roze”, “Vella kalpi” – tas viss pēc kārtas nāca, un tad jau dikti populārs es biju,” viņš stāstīja intervijā 2021. gadā. “Šķita, ka viņš iekaro pasauli viegli, bezrūpīgi, bezbēdīgi, un vairākas skatītāju paaudzes iemīlējās viņa atveidotajos tēlos – gan uz baleta skatuves, gan kino. Sevišķi populārs viņš bija jauniešu vidū, jo viņa varoņi valdzināja ar sirsnīgu lirismu, maksimālismu cīņā pret netaisnību, dedzību, aizstāvot savu mīlestību. Tēlos viņš varēja atļauties būt viņš pats, iemiesojot daudzu cilvēku sapņus un ideālus par vīrišķību, romantisku mīlestību, drosmi un noslēpumu (..),” rakstījusi Ija Bite.

1978. gadā Haralds Ritenbergs kļūst par Rīgas Baleta skolas direktoru un skolu vada gandrīz trīsdesmit gadus. “Būtiskākais šajā laikā – stabilitāte, ko spējis nodrošināt direktors. Viņš varbūt šķiet konservatīvs, taču skola bez liekiem, skaļiem eksperimentiem, pakāpeniski, bet acīm redzami mainās, arvien ejot līdzi laikmeta prasībām. Viņš ir diplomāts, tāpēc skola tikusi pasargāta no daudzām nepārdomātām, pārsteidzīgām reformām.”[4] Šajā laikā Ritenbergs bijis arī Stambulas Operas pedagogs un baletmeistars un kopā ar skolas audzēkņiem piedalījies viesizrādēs ASV, Vācijā, Šveicē, Austrijā, Spānijā, Zviedrijā u.c. valstīs.

1999. gadā Ritenbergs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, 2008. gadā – “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu baleta mākslā un jauno dejotāju audzināšanu, 2021. gadā – Dejas balvas mūža balvu.

Atvadīšanās no Haralda Ritenberga notiks 29. decembrī Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē no plkst. 12.00 līdz 13.00.

[1]Bite I., “Ar mūzas skūpstu dvēselē”, 2002. 128. lpp.

[2]Bite I., “Latvijas balets”, 2002. 204. lpp.

[3]Bite I., “Latvijas balets”, 2002. 205.-206.lpp.

[4]Bite I., “Ar mūzas skūpstu dvēselē”, 200. 128. lpp.