Recenzija tapusi saistībā ar izrādes nomināciju “Dejas balvai 2021–2022” kategorijā “Baleta iestudējums vai notikums”.

Līva Grīnberga*

Dejotājam vai mūziķim, visticamāk, tikai šo uzvedumu virsrakstu izlasīšana vien izraisīs cieņu. Pret ko? Kādam pret Džordžu Balančinu, jo konkrētās aprindās šis vārds neprasa pilnīgi nekādus komentārus. Kādam pret grandiozo Karla Orfa skatuves kantāti “Carmina Burana”, jo, uzdrošinos apgalvot, neviens pēc tās dzirdēšanas vai atskaņošanas nav palicis vienaldzīgs. Baleta mīļotājs vai varbūt vienkārši konkrētā vietā (Aspazijas bulvārī 3) un konkrētā laikā (23. marta vakarā) esošs cilvēks gan jau lielākas cerības liktu uz Pētera Čaikovska mūziku, kas baletā ir pārbaudīta vērtība. Pieļauju, ka tikai retais apmeklētājs būs ieradies ar nulli cerību par to, kā izvērtīsies šis vakars uz LNOB skatuves – kā nekā šīs izrādes ir pieteiktas kā viens no pasākumiem, kas pirms pāris mēnešiem ieskandināja Latvijas Nacionālā baleta simtgadi. 

Arī es, ejot vērot šīs izrādes, šo to zinot par gaidāmo un šo to izlasot, izjutu cieņu un vēl dažas citas emocijas. Cieņu pret Aivara Leimaņa lēmumu beidzot, beidzot, beidzot Latvijā uzvest (vai varbūt šeit ir vietā teikt – izcīnīt iespēju uzvest?) kaut ko no Balančina repertuāra! Skepsi par to, kā savienot Čaikovska/Balančina tandēmu ar nepieradināmo “Carmina Burana” vienā vakarā. Un gaidas, papilnam gaidu – vai būs viszilākais zilums? Vai būs ķēdes? Vai būs savākta “lielā banda”? Vai kora dziedājums “nonesīs jumtu”? Tādas un vēl pāris cerību pilnas domas man iešāvās prātā, tuvojoties Baltajam namam. 

…un atveras priekšskars, un redzu savu gaidīto zilumu! Vai tas bija viszilākais no zilumiem? Nē, tam klāt bija kaut kas “silfīdisks”, kaut kas “sniegpārsliņniecisks”, kaut kas “vīlisks”. Esmu pārliecināta, ka ne man vienai bija šādas asociācijas. Bet es pat nevēlējos turpināt salīdzināt, jo Balančina rokrakstam nav raksturīga romantiskā pārsātinātība, kas raisītu vēl citas asociācijas ar kādu ballet blanc. “Serenādes” sniegpārsliņas redzu kā diezgan fraktāliskas, matemātiskas – precīzā vietā, precīzā laikā. Manuprāt, lai maksimāli izbaudītu šo Balančina seno opusu (darbam jau teju 90 gadu!), jābūt vienai no šīm divām lietām: vai nu tā ir pilnīga nodošanās dejotāju vērošanai bez jebkādas  dziļākas analīzes, vai arī pašam jābūt daļai no klasiskās dejas dzīves. Otrajā gadījumā gandrīz katrs žests, mazais solo, pacēliens un horeogrāfa jaunizmanotais elements savienojas kopā lieliskā veselumā un varētu šķist reizē loģisks un tomēr ģeniāls. Tā tomēr ir jauna veida dejas valoda, ko Balančins radīja! Visatbilstošāko “Serenādes” raksturojumu dzirdēju LNOB videorullītī, kur Balančina fonda pārstāve to nodēvēja par baletu dejotājiem. Tā laikam ir – kurš gan labāk nekā viņi paši spēj novērtēt un izdejot šīs kustību gleznas?! Skatītājs var priecāties, ka atrodas netālu, un būt liecinieks. Neliela iepazīšanās ar šī baleta rašanās apstākļiem, manuprāt, vairotu gandrīz jebkura skeptiķa attieksmi pret “Serenādi”. Citādāk spēju saprast, ka kādam varētu šķist, ka izrādē ir par maz emociju (šādu kritiku izlasīju LNOB mājaslapā pie šīs izrādes skatītāju atsauksmēm). 

Atšķirībā no kundzes, kura man sēdēja blakus un pēc pirmā “O, Fortuna!” palēcās no savas vietas, es biju gatava. Es biju gatava, ka mūzika ar spēku atradīs ceļu līdz klausītāja ausij un liks nodrebēt no sava varenuma. Šeit – vislabākajā nozīmē. Saspiedušies ložās un orķestra bedres malās, koristi un metāla pūšaminstrumentu mūziķi deva “Carmina Burana” nepieciešamo jaudu: nu ārkārtīgi izteiksmīgs zemais orķestra reģistrs, vokālās partijas – no izčukstētām līdz teju izkliegtām. Tas viss bija iedarbīgi un ne tikai tāpēc, ka tās nav tipiskākās lietas, ko dzirdēt baletā. Karla Orfa vīzija, kā muzikāli realizēt 24 no Bavārijā atrastajiem dzejoļiem, izdevusies tik organiski, it kā viņš būtu izmantojis blakus rakstītajam tekstam atrastās pāris muzikālās skices. Tā, protams, nav. Mūzika simtprocentīgi ir Orfa oriģināls. Horeogrāfa Edvarda Kluga ideja skatuves centrā novietot apli nav nekas unikāls un nešķiet pārsteigums, jo tas ir viens no dievietes Fortūnas atribūtiem. Un viņa ir kantātes (un šajā gadījumā arī baleta) alfa un omega. Vai apļa izmantošana ir iedarbīga? Teikšu, ka ir gan! Pat ja tam ir arī klišejiska pieeja – apļa konstrukcija skatuves vidū, dejotāji nostājušies aplī un tml. –, tas ir kontekstam atbilstoši, un ik pa laikam šī vienkāršība nostrādā. Bet vienlaicīgi ir vēlme pēc kaut kā vairāk. Piemēram, brīdī, kad uz horizontālās apļa konstrukcijas uzkāpa divi dejotāji un tā cēlās augšup, es gaidīju lielāku amplitūdu, gandrīz vai akrobātikas elementus. Manuprāt, apļa ideja visveiksmīgāk realizējās brīžos, kad dejotāji kustējās kā viens vesels organisms. Pieļauju, ka tas labāk redzams, sēžot pirmajā vai otrajā balkonā, bet tiešām: pustumsā pa pusei redzēt, pa pusei nojaust, kā dejotāju ķermeņi kustas, kanonā veidojot aplī trīsuļojošas novirzes (vai kā to lai nosauc…), bija patiešām iespaidīgi! Tas šķita pirmatnīgi un gandrīz biedējoši – var sajusties kā hobits, kas ieraudzījis Saurona aci. Papildu efektu tam deva arī dažbrīd ļoti izteiksmīgās gaismu un ēnu spēles – šķita, ka kustību rezultātā apļa malās izaug vēl viens scenogrāfijas slānis. Tomēr tas diezgan ātri pazuda no manām acīm, kaut būtu gribējies to redzēt vēl. No elastības, kas sākas no kāda dejotāja elkoņa un noslēdzas skatuves otrā malā citam pirksta galā, līdz smalkām, tremolējošām kustībām uz grīdas – Kluga horeogrāfija, manuprāt, šeit spēcīgāka tieši detaļās. 

Lielais jautājums, kas mani neliek mierā pēc abu baletu noskatīšanās, ir: kāds bija pamatojums tos abus apkopot izrādīšanai vienā vakarā? Tie šķiet diametrāli pretēji, lai gan ne gluži konfliktējoši. Abas izrādes ir tik pašpietiekamas gan muzikālā, gan horeogrāfiskā griezumā, ka starpbrīdis starp tām ir knapi, knapi pietiekams, lai vēl mazliet pasapņotu par “Serenādi”, un tad jau šos sapņus varmācīgi izkliedē “Carmina Burana” pirmais akords. Līdzības starp abiem uzvedumiem redzu veidā, kā tiek interpretēts bezsižeta balets – ar mājieniem par it kā esošām šķietamām sižetiskajām līnijām, spēlējoties ar tipiskiem sastāviem, stāstošiem žestiem, norādošām kustībām, bet tomēr pietiekami nekonkrēti, lai mēs nemēģinātu atrisināt dejojošo varoņu attiecību peripetijas un problēmas viņu vietā. Ja nu abu izrāžu kopējā hronometrāža ir iemesls, kas lika lemt par labu šim baletu tandēmam, tad varu vien piebilst, ka pati labprāt nāktu vienu vakaru vērot vienu izrādi, bet nākamajā vakarā – otru. Nezinu gan, vai man piebalsotu citi apmeklētāji, iespējams, izbaudot šo salikumu un iespēju crash course veidā redzēt vairāk nekā vienu izrādi. Un nevajag novērtēt par zemu iestudējumu vērotājus! Piemēram, es pilnīgi nepareizi paredzēju, ka tipisko “baleta gājēju” publiku vairāk sajūsminās “Serenāde”. Pārskatot LNOB mājaslapā skatītāju atsauksmes par šo izrādi, izlasīju arī to, ka kādam “Serenāde” šķita tik nebaudāma, ka bija jāskaita skatuves apmalojuma zeltiņi. Turpretī citi “Carmina Burana” nemaz nevēlas nosaukt par baletu, jo visu aizēnojis “kailais aktieru priekšnesums”. Kā tur bija – vienam māte, otram meita… Es priecājos, ka mēs (baleta apmeklētāji) priecājamies, izbaudām, gaidām (un nosodām) arī daudz ko citu, nevis tikai “Riekstkodi un Co”. Vien brīnos, ka neviens atsauksmēs nedzied slavas dziesmas Ingai Šļubovskai – viņas solo “Carmina Burana” bija brīnišķīgi!

* Līva Grīnberga par sevi: “Elpoju mūziku un mācu to Vītolos un Mediņos. Ļoti ceru pabeigt iesākto promocijas darbu, kas mēģina aprakstīt postmoderno baletu (turiet īkšķus!). Laikam tāpēc arī patīk rakstīt un runāt par baletu.”

Foto: Kristaps Kalns