Agnese Krivade*

Micēlijs ir mūsu pamatforma. Senāks par civilizāciju, augiem un vienšūņiem, tas ir vairāk nekā miljards gadu sens pirmatnējais prāts, kam, visticamāk, jāpateicas par visu pārējo dzīvības formu izplatīšanos uz zemes. Micēlijs ir arī visā, kas nav micēlijs: pēc tā principiem darbojas milzīgs daudzums ekosistēmu, un arheoloģiski izrakumi dod pamatu uzskatīt, ka, pirms fallologocentrisms ieviesa algorimus, kāpnes un trijstūrus, arī mūsu sabiedrības ir bijušas micēlīgas – simbiotiskas, sadarbīgas un daudzdimensionālas. 

Ap 1955. gadu kādā no neokolonizatoru sirojumiem Meksikā pamatdzīvotājiem tika nolaupīts rituālās medicīnas micēlijs – psilocibīns. Pavisam drīz šaurās, bet ietekmīgās aprindās sākās plašs tā patēriņš, kas iedvesmoja psihiatriju, hipiju kultūru, rokmūzikas un laikmetīgās mākslas pirmsākumus. Esmu domājusi, vai psihedēlisko sēņu sadarbība uz mūsu prātiem ir ietekmējusi mūsu pašreizējo kolektīvo gājienu uz to hibrīdisko neošamanismu, ko šobrīd sauc par posthumānismu?

Pirmie, kas micēliju ievilka filozofiskajā domā, šķiet, bija Žils Delēzs un Felikss Gvatāri. Savā 1980. gada grāmatā “Tūkstoš plato” viņi iepazīstina ar “rizomu” – decentralizētu, nelineāru tīklu, kurā ikviens punkts ir savienots ar visiem citiem. Šo modeli viņi lieto, runājot par savienotām zināšanu, identitāšu un tapšanu (becoming) sistēmām. Vēlāk stafeti pārņēma citi domātāji, jo īpaši feministiskās un ekokritiskās filozofijas pārstāvji, un mūsdienās micēlijs ir viena no visbiežāk lietotajām “jaunās domas” metaforām. Poststrukturālisms, posthumānisms, jaunā materialitāte, ekofeminisms, you name it. Micēlijs ir kā transportlīdzeklis, kas palīdz iztēloties pasauli citādu, rekonfigurēt domformas viņpus šķeļošiem pakļaušanas naratīviem, ārpus dabas/cilvēka un prāta/ķermeņa duālismiem. Mūsu neatšķetināmā iemudžinātība sniedz mums jaunas idejas par pašorganizāciju, iekļaušanu un radošām solidaritātes formām. Ja viss ir micēlijs, nevis, piemēram, kāpnes vai trijstūris, tad tas paģēr citu attieksmi pret to, ar ko nonākam saskarē. Ja starp mums un pasauli nav stingru robežu, tad mūsu sapņiem un iztēlei ir tikpat liela nozīme nākotnes radīšanā kā aprēķiniem un prognozēm.

Aptuveni līdz ar posthumānismu sākās arī plaša interese par sēņu uzvedību, to ietekmi uz veselību, audzēšanu un dziednieciskajām īpašībām – kā pret miesas, tā pret dvēseles kaitēm. Ar 2019. gada Netflix filmu “Fantastic Fungi” micēlija refleksijas sasniedza visplašāko publiku. Pēdējos divdesmit gadus micēlijs ir ļoti populārs temats arī laikmetīgajā mākslā. Pazīstu vismaz divas laikmetīgās mākslinieces, kurām micēlijs ir pilna laika radošā prakse: Čilla Hodi micēliju audzē, ar to domā un rīko publiskas darbnīcas, bet Sāra Manente – micēliju veido skulptūrās un eksperimentālos būvmateriālos, veido publikācijas un horeogrāfijas. Ņemot vērā šo kontekstu, laikmetīga mākslinieka izvēle runāt par micēliju ir tikpat drosmīga kā dzejnieka izvēle rakstīt par mīlestību: no vienas puses, šis avots nav izsmeļams, no otras – par to runāts un domāts tik daudz, ka jāuzmanās no virspusējības un jānododas nopietnam pašizglītības procesam. Tāpēc izrādei “Micēliju tīklā” gatavojos vienlaikus ar bažām un priecīgām gaidām: mums Austrumeiropā tomēr ir unikālas attiecības ar micēliju. Sēnes ieņem būtisku vietu mūsu valodā un pasaules uzskatā, tās ir nebeidzams prieka un dvēseles veldzēšanas avots. Vēl unikālākas šīs attiecības padara tas, ka mūsu interese par sēnēm nav posthumānisma vai psihedēlijas izraisīta. Lai regulētu savu nervu sistēmu, mēs jau paaudzēm ilgi intuitīvi tveramies pie pārcilvēcīgā (more-than-human), šajās attiecībās esam prehumānisti, un nav šaubu, ka mūsu kolektīvā atmiņa glabā micēlija zinības, ko pētīt uz skatuves.

Es nevīlos tajā, ko redzēju uz skatuves. Izrādes veidotāju komanda ir veikusi rūpīgu un jutīgu iedziļināšanos, lai micēliju atcerētos un patiešām ar to sarunātos, nevis tikai virspusēji reprezentētu. Radīts unikāls, ļoti skaists kustības un skaņas materiāls, kas vienlaikus rotaļīgi un nežēlīgi, viegli un neatlaidīgi, plūstoši un disruptīvi iemieso sēņu īpašības. Horeogrāfe Agate Bankava intervijā saka: “Gan micēlijam, gan fascijai ir tā brīnišķīgā lieta, kas mums varbūt loģikas pasaulē šķiet neiespējama, – viņi nekad neiet vienu un to pašu ceļu”. Micēlijs ir plūsma, un šeit mēs vērojam plūsmu: tas attiecas gan uz Agates Bankavas horeogrāfiju, gan trīs performētāju un līdzautoru – dejotāju Agneses Bordjukovas un Mārtiņa Emīla Aržanovska un mūziķa Rinalda Maksimova darbu un sadarbību. Izrāde iemieso gan micēlija filozofiskās, gan arī lokālās iezīmes:

mūžīgais dzinējs,  

plūstoši esamības stāvokļi,

kļūšana iepretim būšanai,

identitāte, kas rodas attiecībās,

pazūd un parādās kādā pavisam jaunā vietā,

spēle un smiekli kā alternatīva smagnējam esenciālismam,

groziņš, gumijas zābaki un maldīšanās mežā,

sēņu sensualitāte un sirsnīgums.

Vienlaikus te nav to lietu, kas man dažreiz traucē Latvijas laikmetīgo deju uztvert kā mākslu, piemēram, džezīgi “skaistas” kustības, heteronormativitātes slavinājums vai tehnikas spēju demonstrējumi. Te viss ir intīms, pirmreizējs un ļoti īsts. Tomēr Agates horeogrāfētā kustība arī nedodas pašmērķīgā protestā pret anatomiju, kustības prieku un tehnisko izglītību. Micēlijs mežā necenšas kaut ko pierādīt; micēlijs ir daļa no meža, un tomēr nav ne koks, ne augs, ne sēņotājs.

Ļoti patīkami vērot arī skatuves maģiju, kas rodas, īstenojot micēlija modeli koprades procesā. Saprašanās, uzticēšanās un intuīciju saskaņotība vienlīdz caurauž gan horeogrāfētās un komponētās, gan improvizētās daļas: īstu saikni starp komandas biedriem viltot ir grūti.

Tomēr dejas izrāde nav tikai deja. Tā vienmēr ir arī “ražojums”, un, iespējams, ne visi procesi šajā ražojumā ir tik labi pārdomāti kā kustība, skaņa un tērpi/scenogrāfijas elements. Manu gremdēšanos sēņu pasaulē apgrūtināja pāris disonanses. Piefiksēju, ka aktīvi cenšos nepamanīt Imantas Kultūras nama zāles parketu. Man patīk izrādes neierastās vietās, jo īpaši attālāk no centra, tomēr šī telpa bija aktīva un radīja ļoti konkrētas asociācijas – izrādē, kura pretendēja uz abstraktu telpu, pašdarbnieku kultūras uzslāņojums tomēr nešķita pilnībā integrēts. Vai to varētu risināt ar apgaismojumu? Scenogrāfijas papildelementiem? Citu vietas izvēli telpā? Nebeidza urdīt jautājums par to, kā šī izrāde varētu izskatīties sūnās vai  “melnajā kastē”, pārliecinošāk dodoties vai nu abstrakcijas, vai jautras reprezentācijas virzienā. 

Otra šī vakara disonanse ir valodas lietojums. Ja izrāde saucas “Micēliju tīklā”, skatītājiem izsniegti bukletiņi par micēliju, un cilvēki uz skatuves diezgan ilustratīvos kostīmos iemieso sēnes, vai obligāti jādeklamē arī “Vikipēdijas” fakti par micēliju? No mākslinieciskā viedokļa tas šķiet nevajadzīgs kāpinājums. No politiskā viedokļa – naivums. Neitrāli fakti nepastāv un vienkārši informēt nav iespējams. Mēs dzīvojam postpatiesības laikmetā: ir tikai stāsti. Viss, kas notiek uz skatuves, līdzdarbojas nozīmes radīšanā, un, ja šajā izrādē mūzikas, dejas un vokālās improvizācijas savienojums mani ved uz kādu ļoti labu, vēl nepiedzīvotu vietu, tad vārdi raisa apjukumu. Mārtiņa uzdotie “sēņu jautājumi” strādā nedaudz labāk, jo veido saikni ar skatītāju rindās sēdošajiem sēņotājiem, tomēr tiem nedaudz pietrūkst dramaturģijas. Tiek paceltas tēmas, kurās būtu interesanti iet dziļāk, piemēram, kāpēc cilvēkus, kas nekur negrib iet un sēž dīvānā, sauc par sēnēm? Saprotu, ka izrādes autoru mērķis ir radīt dejas izrādi, nevis pētīt micēlija nacionālo vēsturi valodas uzslāņojumos, tomēr arī vārdi, kas piedalās izrādē, ir pelnījuši horeogrāfiju. Jo īpaši tādēļ, ka valodai ir tendence kļūst par dominējošo klātbūtni telpā, un tā tas notiek arī šeit. Tā momentā ieslēdz intelektuālo prātu un sašaurina notiekošo, atslēdzot niansētākas uztveres formas, somatiskas transmisijas, kuras būtiski nosargāt dejā.

Visgrūtāk man kļuva sēņu uzņēmuma (izrādes atbalstītāju) pašreklāmas prezentācijā tūliņ pēc pirmizrādes. Pieteiktā “lekcija” finālā bija vienkārši powerpoints ar vikipēdisku informāciju par sēnēm, kas noslēdzās ar uzņēmuma ražoto produktu attēliem. Uz brīdi pat kļuvu sarkastiska, prātojot, vai izrāde bija tikai mārketinga triks, lai mani ievilinātu pārdošanas seansā. Mirklī, kurā daudz labāk būtu iederējušies ziedi, tosti, saruna par izrādes veidošanu un svinēšana.

Pēc pirmizrādes turpat Imantas kultūras centrā ar kādu dalījos ar šādu sajūtu: “Žēl par neizmantoto iespēju nodot kaut kādu būtisku vēstījumu par šo tematu.” Nezinu, ko precīzi ar to domāju, varbūt vilšanos radīja tas, ka dramaturģiskie, telpas un mārketinga elementi nebija cienīgs ietvars augstā frekvencē vibrējošajiem kustību un skaņas vēstījumiem. Izrāde mani kaut kur veda, bet līdz galam neaizveda. Varbūt gaidīju ko īpašu, jo man jau sen gribas, lai kāds uzbūvētu tiltiņu no ģeopolitisko perifēriju prehumānisma uz postkoloniālismu, nenoslāpstot sūnās (naivā apolitiskumā), un man šķita, ka micēlijs tam varētu būt jaudīgs līdzeklis. Un tomēr tas nav izrādes veidotāju pienākums. Donna Haraveja saka, ka “kiborgu politika” (šī vārdu salikuma vietā varam likt arī “micēlijs” vai “posthumānisma māksla”) ir cīņa pret galveno fallologocentrisma dogmu: perfekto komunikāciju, vienīgo, “īsto” kodu, kas perfekti tulko visas nozīmes. Jo deja, ķermenis un horeogrāfija ir valodas pašas par sevi, bez kurām mūsu stāsts nekad nebūs pilnīgs. Patiesībā jau ir tā, ka pietiek arī vienkārši dejot. Varbūt to darīt ir pat svarīgāk nekā jebkad agrāk. Ja nākotnes radīšanā mūsu iztēlei ir tikpat liela nozīme kā aprēķiniem, tad mūsu dejām ir tikpat liela nozīme kā sarunām. Horeogrāfijas filozofs Andrē Lepeckis saka: kustība nekad nav tikai fiziska – tas ir veids, kā domāt, atcerēties un radīt jaunas nozīmes. Jo īpaši tagad, kopš vārdi arvien biežāk pieviļ, politiskās ideoloģijas nav tās, par ko uzdodas, un skaitļi un attēli ir manipulācijas līdzekļi, lai mūs pierunātu sadarboties ar apspiedošām sistēmām. Tas mazina mūsu ticību institūcijām, un šajā nozīmes vakuumā mēs vienkārši alkstam būt autentiskāki savās izpausmēs, bez performatīvu atšķirību uzspiestajiem neīstajiem smaidiem. Mēs vēlamies satikties un katru mirkli tapt no jauna kopā ar dabu, cilvēkiem, pilsētu un tehnoloģijām. Tāpēc ir pienācis laiks lūkoties ārpus okulārcentriskā un loģiskā. Ķermenis – gan kā pārraidītājs, gan kā uztvērējs – ir daudz grūtāk apmānāms. Varbūt beigās mūs glābj tas, ko mēs nezinām. Improvizācijas un partnerības procesi glabā noslēpumus par identitātes mazsvarību iepretim attiecībām. Šūnu atmiņa glabā micēlija rakstus un sirds – senus kompasus. Novēlu “Micēlijam” ilgu mūžu, parādīšanos citās, negaidītās vietās, un ceru satikties vēl kādreiz, sūnās.

Titulfoto autors: Aleksejs Beļeckis

*Agnese Krivade ir dzejniece un teksta, kustības un somatikas māksliniece.