Baiba Ķestere*

Par to, ka svētki ir izdevušies, liecina sociālo tīklu vietnēs joprojām virmojošās emocijas un pateicības vārdi, kas atkal un atkal aizved svētku notikumos. Grūtības pagaist piedzīvotajās pozitīvajās emocijās, un paliek svētku pēcgarša – bija labais!

Vairākos svētku notikumos esot dejotāju pusē, nākas secināt, ka tīši vai netīši nonāku pie viena apzīmējuma, kas man aptver visu svētku laiku, – SAVIENOJUMS. Vai nu tas tā ir bijis iecerēts, vai tas radies dabiski dalībnieku vidū – par to nespriedīšu, tomēr šis vārds man vairākas reizes “iezagās” sajūtās, vērojot apkārt notiekošo.

Koncerts “Viedvasara” kā savienojums vairākās nozīmēs bija pirmais no svētku notikumiem. Pirmkārt, savienojums starp paaudzēm, lai vecākiem un vecvecākiem skaisti parādītu jauniešu starpā esošo komunikāciju un saziņas veidus. Vai tas izdevies – par to var spriest koncerta publika. Šeit gan jāatzīst, ka vislielākā saikne dalībniekos radās starp mazajiem dejotājiem un pieciem galvenajiem ekrānu varoņiem, kas noslēgumā ienāca dejotāju pulkā arī laukumā. Mazās, pretī pastieptās roķeles aktīvi māja vai centās pieskarties tiem, ko dejotāji visu koncerta gaitu no aizskatuves vēroja ekrānos. Šis dabiskais prieks par tiem lielajiem, kuri iedzīvināja stāstu, bija mans otrais piedzīvotais savienojums! Pavisam jauki bija, ka šie dejotāji (!!!) arī beigās tika pie uzdancošanas. Vēl viens no mirkļiem, kas raisīja saikni starp skatītājiem un dejotājiem, bija brīdis, kad koncerta mākslinieciskais vadītājs aicināja 10. – 12. klašu dejotājus (t.i., vecāko dejotāju grupu) veidot pozas kā veltījumu skatītājiem, kas sēž zemākajās rindās un, iespējams, nepārredz finālā laukumā notiekošo. Tad nu bija iespēja iepozēt dažādiem tuvplāniem un noķert skatītāju acu skatus un smaidus. Tajā brīdī – atkal savienojums!

Visvairāk šīs sajūtas raisīja deju lielkoncerts “Es atvēru Laimas dārzu”, kur šos dažādos savienojumu veidus varēja gan saskatīt ievītus lielkoncerta programmā, gan piedzīvot un sajust aiz Daugavas stadiona tribīnēm starp dejotājiem. Savienot dažādo horeogrāfu atšķirīgos laikos radītās dejas tā, ka tas neraisa jautājumus vai pretestību, un savīt dažādo paaudžu dejotājus intermēdijās jeb uzdevumos bija izaicinājums. Un arī šeit radās sajūta, ka savienojums starp horeogrāfiem, laikiem un dejotājiem ir izdevies skaists un brīžam ļoti dvēselisks. Kulminācija – skolotāju godināšana lielkoncerta prologā – kā saikne starp skolotājiem, dejotājiem un to, kas tūlīt notiks deju laukumā, lika notraukt prieka un aizkustinājuma asaru teju ikvienam, kas to pieredzēja. Te jūtama arī saikne ar visiem, kas palīdzēja, bet bija neredzami un palika aiz laukuma malām. Svētki top, tikai darot kopā.

Vairākās intervijās, kur tika aptaujāti svētku dalībnieki, viņi atzina, ka mēģinājumu laikā ir ļoti satuvinājušies kolektīvu ietvaros un iepazinušies arī ar blakus dejojošajiem kolektīviem. Šī saikne ir svētku vērtība! Tā rodas jaunas draudzības un – kas zina – iespējams, arī kolektīvu sadarbības! Šo tā īsti novērtē vēlāk, bet tas vien, ka lielākie dejotāji šo atzīst jau svētku laikā, ir ievērības vērts fakts! Sadarbība starp lielākiem un mazākiem dejotājiem, lielo dejotāju savstarpējā palīdzība traumu gadījumos (pat palīdzība mediķiem, kad viņiem tas bija nepieciešams), spēja samīļot to, kuram tuvumā tas visvairāk vajadzīgs, – tas raisīja sajūtu, ka ar mūsu jauniešiem viss ir kārtībā un sirdis viņiem ir īstajās vietās! Jā, kam gan negadījās noguruma raisītais īgnums, mēģinājumi un gatavošanās visiem bija intensīva. Bet kopīgi pārvarētās grūtības radīja milzīgu prieka sprādzienu pēc noslēdzošā lielkoncerta – viss ir bijis tā vērts.

Svētku noslēguma koncerts bija vēl viena paraugstunda, kā veidot savienojumus. Jā, dejošanas šajā koncertā bija mazāk, tomēr nevar noliegt faktu, ka dziesma un deja, tāpat arī dziedātāji un dejotāji, ir vienoti. Šī ir jauna paaudze, kur lielākā daļa svētkus ar visu tiem piederīgo piedzīvoja pirmo reizi. Priecēja fakts, ka dejas kopā dejoja visu vecumu dejotāji, veidojot vienotu dejotāju kopumu. Dziesmas, kas savienoja paaudzes, dziesmas, kas savienoja koristus un skatītājus, kāpināja emociju vilni līdz pat koncerta beigām. Bija aizkustinoši redzēt, ka “Dumpinieku popūrijs” piecēla skatītājus kājās jau ar pirmajām skaņām. Dumpinieki vecākos sadziedājās ar dumpiniekiem koristu rindās. Mūsu atmodas laikā dvēselēs ieliktās dziesmas rod vietu arī jauniešu vidū. Cits citu saprot caur dziesmu. Un Ievas Akurateres dziedātais “..kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš” tagad uz tridekšņa skandināšanas atdarinājumu vai “Gatves dejas” plaukstas kustību aicinās arī tos, kas šo dumpinieciskumu nav piedzīvojuši klātienē. Paaudžu savienojums, par kuru, pavisam iespējams, mājās savstarpēji parunāsies, un vecāki atklās šo tautā iegājušos kustību aizsākumus. Koncerta noslēgumā koristu izsauktā un nodziedātā “Gaismas pils” pārsteidza ne vienu vien skatītājos sēdošo. “Viņi šo dziesmu zina?!”, “Dzirdi, kā skan puišu balsis?” – dziedājums publikā pacēla sajūtu vilni. Dziesmu zināja gan vecāko klašu dziedātāji koristu rindās, gan skatītāji, kas, kājās stāvot, pievienojās.

Mūsu Dziesmu un deju svētkos ieliktais ir rodams abās pusēs – gan skolēnos, gan pieaugušajos. Te ir tas savienojums, kas atklājās svētku laikā. Mums ir mūsu latviskais spīts, dumpinieciskums un labestība. Mūsos ir dzīva latvietība, un mums būs turpinājums. Šis ir tas būtiskākais, kas šodien ļauj sacīt – tradīcija turpinās!

Titulfoto: Aivars Liepiņš. Valsts izglītības satura centra arhīvs.

*Horeogrāfe, Dance.lv. latviešu skatuviskās tautas deju nozares redaktore