Kristīne Brīniņa*

Brīvība

Izrāde “Iekšas” man sākas brīdī, kad lasu darba anotāciju. Apraksts paver izrādes autores Rūtas Pūces personīgu, fizisku un sociālpolitisku telpu, kurā var sajust alkas pēc pašnoteikšanās brīvības, gribu dzīvot saskaņā ar sevi un dabas doto vai dzīves izmainīto ķermeni. Pateicoties mūsu dejas priekštečiem, kas atlauza modernās dejas čaulu, lai radītu iedīgļus tam, ko šodien saucam par laikmetīgo deju, mēs varam runāt par dejas virzienu, kas ir pieejams ikvienam – tāda ir laikmetīgās dejas filozofiskā, iekļaujošā un ētiskā ievirze. Laikmetīgo deju var dejot neatkarīgi no interesēm, ķermeņa ārējā izskata un spējām, arī tad, ja esi ar funkcionāliem traucējumiem un vienīgā ķermeņa daļa, kas var ļauties kustībai, ir acis. Laikmetīgā deja dod iespēju katram sargāt un fiziski praktizēt savu brīvību. Bet cik dažādo pieņemoša un iekļaujoša laikmetīgās dejas nozare Latvijā ir realitātē ? Un vai mēs patiešām ļaujam sev būt brīviem? Tieši par šo ne tik vienkāršo cīņu par personisko un māksliniecisko brīvību uz Latvijas laikmetīgās dejas nozares dzīvotspējas fona ir izrāde “Iekšas”. 

Individuālais un kolektīvais

Izrāde “Iekšas” ir sevis pretnostatīšana dejas pagātnei, tās vēsturei, tagadnei, māksliniekiem, kas veido nozari, ikdienas rēķinu maksājumiem, ģimenei, atpūtai un neesošam regulāram laikam, telpai un naudai, lai būtu brīvas rokas radīt. Izrāde ir jautājumu iekustināšana par pamatiem, uz kuriem stāvēt, lai būtu iespējams īstenot tiesības uz māksliniecisko un cilvēcisko vajadzību būt tam, kas vēlies būt, un dejot saskaņā ar savu izkopto kustību un vērtību sistēmu. 

“Manas iekšas ir laikmetīgā deja – tukša brīvības sajūta locekļos, izelpa caur visām ķermeņa daļām reizē, pazušana. Reiz pietika ar sajūtu, ka deja man patīk, ka mani tā aizrauj, dziedina un pilnveido. Tagad tā ir resurss, kas noenkuro fragmentētajā pasaulē. Tas ir arī politisks akts – izvēlēties darīt kaut ko tik neviennozīmīgu, ķermenisku, daudzslāņainu, trauslumu atverošu, godīgumu pieprasošu un marginālu,” izrādes aprakstā stāsta Rūta. Šī atzīšanās, man šķiet, sabalsojas ar daudzu dejas mākslinieku iekšēju sajūtu. Studējot laikmetīgās dejas mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā, es aptvēru, cik maldīgs bija mans priekšstats par to, kas ir deja un ko paģēr ceļš uz brīvību ķermenī un dzīves uzskatos. Brīvība izrādījās smags darbs, rokoties caur dejas vēsturi un atstāto dažādu apgūstamo dejas tehniku mantojumu. Ceļš pie sevis bija un vēl joprojām ir nebeidzams treniņš – ko tad es īsti domāju un jūtu šodien? Tas sevī iekļauj nepārtrauktu šaubu pārvarēšanu, lai sasniegtu pašnoteikšanos, t.i., gribas izpausmi dejā, kurā paši nosakām formu un saturu, sekojam savai iekšējai vajadzībai, nevis pielāgojamies pedagogu, kolēģu vai skatītāju vēlmēm un uzskatiem par to, kā vajadzētu dejot un veidot izrādes. Bet muļķīgā kārtā, strādājot Latvijā, ir jārēķinās, ka par pašnoteikšanās brīvību būs jāmaksā ar sāpīgu vainas sajūtu par savām radošajām izvēlēm, kas neattaisno nozares kolēģu gaidas vai priekšstatus par to, kas ir laikmetīgā deja, kā jāizskatās dejotājam un kas būtu jādara laikmetīgās dejas horeogrāfam.

Izvēlei kļūt par laikmetīgās dejas mākslinieku un cīņai par savu radošo balsi visnotaļ vajag iekšas. Jau pats lēmums pauž sociālpolitisku izvēli riskēt ar savu labklājību, lai realizētu sevi. Deja sevī ietver dzīvotgribu un arī patvērumu, lai izturētu pretrunīgo pasauli un palīdzētu dzīvot arī tiem, kas deju vēro. Arī es atpazīstu sevi Rūtas sajūtās. Un šī personīgā saslēgšanās ar autores vēstījumu rada pastiprinātu vēlmi ieraudzīt, kā šī nepielāgošanās un brīvības manifestācija skanēs izrādē. 

Saules karaliene

Ģertrūdes ielas teātra ar melniem skatuves aizkariem iekārtotās black box zāles centrā pie griestiem karājas sarkans pufs (izrādes scenogrāfe Līga Ūbele), kas iedarbina iztēli – sirds? Varbūt embrijs vai dzemde? Četras dejas mākslinieces – Agate Bankava, Marija Saveiko, Anna Novikova un Agnese Bordjukova –, tērptas pelēkos treniņtērpos (arī kostīmu māksliniece ir Līga Ūbele), iznāk uz skatuves un nostājas līnijā, katra savā pozīcijā, rakursā. Uzmanība ir vērsta uz acīm – kādai tās ir aizvērtas, citai saspringušas vai koncentrētas. Šķiet, viņas gaida. Alises Piečes un Rūtas Pūces veidotajā audio ierakstā atskan Rūtas balss, kas ved dejotāju ķermeņus anatomiskā ceļojumā, dodot instrukciju, kā no acīm caur skriemeļiem, muskuļiem, locītavām un citām ķermeņa daļām tiek veikta kustība. Skatītāji novēro četras variācijas par šo norāžu dejisko tulkojumu, kas savienojumā ar Rūtas balsi rada iespaidu par viņas pašas dažādajām versijām. Pamazām audio teksts pāriet elpā, sirdspukstos un šķietamā ķermeņa iekšējā skanējumā, kura pavadījumā aug arī dejotāju kustību amplitūda (dejotājas ir arī kustību materiāla līdzautores). Dejotāju kustība telpā savienojas pie Agates Bankavas kājām. Agate līgojas pārējo dejotāju rokās, līdz viņas balss veido dažādas skaņas. Viņai sākot virzīties telpā, abstraktās skaņas pāraug laikmetīgās dejas mākslinieku vārdos un viņu radīto darbu nosaukumos, ieskicējot Latvijas laikmetīgās dejas arhīva aprises. Tiek pieminēti tikai daži mākslinieki, piemēram, Olga Žitluhina, Ilze Zīriņa, Krišjānis Sants, Eva Kronberga. (Evas vārds iedarbina to stīgu, kas liek domāt par spēcīgiem dejotājiem un horeogrāfiem, kuri uz laiku vai pavisam ir novērsušies no laikmetīgās dejas.) Tāpat arī kādā izrādes brīdī ar rokas izmēra projektoru uz sirds (pufa) un dejotāju ķermeņiem tiek projicēti laikmetīgās dejas autoru portreti. Neatkarīgi no izrādes veidotāju izvēles, kurus autorus piesaukt vai redzēt fotogrāfijās, rodas sajūta, ka laikmetīgās dejas nozare ir tik maza, ka to var noturēt vienā saujā, un tik trausla, ka tā viegli var izslīdēt caur pirkstiem. 

Izrādē notikumi burtiski kā dejotāju ķermeņi virpuļo no vienas epizodes uz otru, radot dažādu simbolu un jautājumu kolāžu. Visas četras dejotājas ļaujas elpai un balsij, rūcot, kliedzot, griežoties, veļoties, krītot un dauzoties, sieviešu ķermeņiem ekspresīvi piepildot telpu ar kustību. 

Īpaši izrādē vēlos izcelt Agnesi Bordjukovu, kurai piemīt unikāla skatuviska kvalitāte. Viņa lieliski pārvalda ķermeni un balsi, un visas darbības ir piepildītas ar tikai viņai raksturīgo un neatkārtojamo klātesamību. Izrādē Agnese tīri un godīgi, ar neviltotu pašironiju atveido ikdienas dzīvē balstītos izmisuma brīžus, kas izvēršas par traģikomisku ainu. Agnese vēlas izdejot dejas kombināciju, bet viņai tas neizdodas, jo no dejošanas iztraucē viņas vārdu saucošās kolēģes, kuras viņai jāvāc kopā, kamēr tās laiski sagūlušas uz grīdas. Kad stumdīšanas mērķis šķietami būtu sasniegts – dejotājas ir novietotas uz asiņojošās sirds, t.i., sarkanā pufa –, pievēršanos dejas praksei iztraucē audio ierakstā skanošais vibrozvans. Tajā brīdī Agnesei jākāpj uz pufa kā uz pjedestāla, lai teiktu runu, deklamējot asprātīgus un vienlaikus satīriskus jautājumus. Aina liek domāt par Agneses un visu iepriekšējo dejas mākslinieku, kas ir vadījuši Horeogrāfu asociāciju, ikdienu. “Ja Saules karalis jeb Luijs XIV 17. gadsimtā būtu bijis sieviete, vai baleta vietā būtu attīstījusies laikmetīgā deja? Vai mums vajag karalieni? Es esmu soliste vai bekvokāls?” – izrādē jautā Agnese. Un patiesi – vai tajā brīdī, kad mākslinieks izvēlas cīnīties par laikmetīgās dejas nozari, pildot administratīvas funkcijas, viņš nekļūst par bekvokālistu, kas atbalsta nozari un kolēģus, bet pats darba apjoma dēļ nespēj veidot savus darbus? Domāju, vai jautājums: “Vai mums vajag karalieni?” attiecas uz nepieciešamību pēc spēcīgas sievietes, kas valda, vai tas drīzāk norāda uz laikmetīgo deju, kuru ieceļot karalienes statusā elitārās gaismas mirdzumā, tā bez ierunām iegūtu savu dejas pili? Iespējams, ar šiem dažiem jautājumiem tiek iekustināta tēma par tiesībām, vienlīdzību un atzīšanu – individuālām, vienlīdzībā balstītām katra dejas mākslinieka tiesībām nozares iekšienē un nozares tiesībām valstī.

Metaforisko un tiešo dejotāju stumdīšanas ainu tulkoju kā izrādes autores konkrēti uzdoto jautājumu saviem kolēģiem: cik ilgi kādam būs jāuzņemas stūmēja, iedvesmotāja, grūdēja loma? Kad nozares mākslinieki būs gatavi darīt un pūlēties kopā, lai īstenotu kopīgo mērķi, par kuru, šķiet, visi ir vienojušies, t.i., laikmetīgajai dejai ir vajadzīgas savas mājas? Varbūt, ja visa nozare aktīvi iesaistītos mērķa sasniegšanā, tad laikmetīgās dejas nomadu jeb klejotāju ērai varētu pielikt punktu? 

Izrādē ideja “kopā mēs varam” tiek iedzīvināta naivi absurdā, groteskā ainā – visu četru dejotāju izjādē uz sarkanās sirds saulainas mūzikas pavadījumā. Pēc izjādes sirds manā iztēlē transformējas par dzemdi, no kuras tiek dzemdināts laikmetīgās dejas galms, dejotājām uzstīvējot pāri necilajiem pelēkajiem sporta tērpiem asinssarkanas  caurspīdīgas kleitas. Dionīsa svētku garā galma dāmas ļaujas neprātam, mētājot pufu sev uz galvas, līdz ar tā svaru gāžoties grīdā un atkal ceļoties. Ālēšanās pāraug cīņā par vietu uz sarkanā troņa, esot gatavām par savu vietu arī sist un kost. Savstarpējā cīņa norimst ar dejotāju vienošanos manifestā, kurā viņas cita citu un skatītājus aicina nepielāgoties. “Nepielāgojies ārējiem apstākļiem! Nepielāgojies tam, ko tev mācīja! Nepielāgojies dejai, kad esi slims, ar traumu vai piedzima bērns! Nepielāgojies dejas nozarei, kad tev tā vairs nesniedz vajadzīgo! Nepielāgojies trūcīgiem izrāžu finansējumiem! Nepielāgojies, ja zini, ka vajag lielas un nopietnas pārmaiņas! Nepielāgojies vēsturei! Nepielāgojies! Pieprasi, cel, veido, mīli, izšņauc, izklepo, izraudi, izčurā, izvem, izsviedrē, izsmej (no vārda “izsmej” tomēr dejas mākslinieces atsakās, jo tam ir dubulta nozīme), manifestē DEJAS MĀJU!” 

Laika mašīna

Izrādes komanda ir radījusi laikmetīgās dejas pasauli ar tās pirmsākumiem raksturīgām šķautnēm. Izrādes vizualitāte (autors Aleksejs Beļeckis) veido sajūtu, kas rodas, raugoties uz 60. un 70. gadu postmodernās dejas mākslinieku bildēm. Manifesta klātbūtne mani aizved pie Ivonnas Raineres (Yvonne Rainer) 1965. gadā uzrakstītā “Nē manifesta” (“No Manifesto”), kas pretojās tālaika elitārās mākslas un pastāvošo dejas priekšstatu vērtībām, māksliniecei pievēršoties savās interesēs balstītai dejas pētniecībai. “Iekšas” ļauj sajust 60. gadu elpu, kad horeogrāfi, dejotāji, komponisti, literāti, filozofi un vizuālie mākslinieki sanāca kopā un vienojās par jaunām dejas mākslas vērtībām, kontrkultūrai raksturīgā garā pretojoties sabiedrībā valdošajām kultūras tradīcijām.²

Šķiet, ka vēl joprojām skatuves mākslā mēs – laikmetīgās dejas mākslinieki – iedzīvinām 60. gadu kontrkultūras garu. Bet vai laikmetīgās dejas kustības pārstāvju skaits un aktivitāte Latvijā ir sasniegusi kritisko masu, lai spētu radīt būtiskas izmaiņas nozarē kopumā? 

Izdegšana

Multidisciplinaritāte laikmetīgās dejas nozarē, šķiet, ir vienmēr tai bijusi raksturīga. Arī 60. gados dejas mākslinieki savus uzskatus un pieeju kustībai izpauda ne tikai darbā ar ķermeni, bet arī vizuālajā mākslā, kino, literatūrā, žurnālistikā. Arī raugoties uz “Iekšu” radošo komandu, es ne tikai redzu dejotājas un horeogrāfes, bet arī zinu, ka viņu darbs plešas mazākos sazarojumos, vienlaicīgi žonglējot ar vairākiem citiem darbiem, nišas dzīvotspēju apvienojot ar savu vēlmi izdzīvot. Jāpiemin, ka arī darba scenogrāfe un kostīmu māksliniece Līga Ūbele ir horeogrāfe, kas ieguvusi maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā. Beigu beigās horeogrāfe esmu arī es, kas studē rakstniecību un raksta šo recenziju. Bet tomēr “sadrumstalotā nodarbinātība” (te citēju Rūtas Pūces apzīmējumu, ko viņa lietoja “Patriarha rudens” moderētajā diskusijā “Ceļā uz dejas māju” 2022. gadā)  nenoliedzami aizved pie izdegšanas. Kāds ir risinājums? Rūta kopā ar dejotājām un laikmetīgās dejas nozari kopumā liek cerību uz dejas māju, kas saņemtu valsts dotāciju un kurā strādātu algoti kultūras vadības profesionāļi un dejas mākslinieki. 

Kāpēc dejas māja?

Vienā no izrādes epizodēm dejotājas austiņu verbatim tehnikā, sekojot teksta temporitmam un intonācijai, vārds vārdā pārraida Sintijas Siliņas viedokli, kas 2022. gadā izskanēja jau iepriekš pieminētajā festivāla “Patriarha rudens” diskusijā “Ceļā uz dejas māju”. Atbildot uz Rūtas Pūces uzdoto jautājumu, kāpēc ir nepieciešama dejas māja, Sintijas viedoklis skan sekojoši: “Es ļoti gribētu iedot tādu analoģiju, kas ir paralēle lauksaimniecības procesiem. Un es te aizdomājos… Tieši tas vārds… Tas ir saliktenis, un tam vārdam ir arī mums saistoša pirmā daļa, kas ir kūltūr-augi, kutlūr-produkti. Un kā tie atšķiras no savvaļas augiem vai savvaļas produktiem? Viņiem ir radīta vide – atbilstoša vide, lai nodrošinātu kaut kādu stabilitāti, paredzamību, lai viņi ieiet apritē, lai mēs varētu veidot kaut kādu struktūru un jau domāt par kaut kādām citām lietām, kas ir daļa no tā, ka mēs varam nodarboties ar mākslu, nevis skriet ar šķēpu pakaļ mamutam. Tas ir par to, kā mēs spējam izmantot savu potenciālu organizēt lietas. Un šī vides nodrošināšana ir ļoti būtiska, un man ir ļoti, ļoti, līdz sirds dziļumiem žēl, ka mēs 2022. gadā Latvijā neesam nonākuši līdz tai izpratnei, līdz tai vēlmei laikmetīgo deju ieskaitīt kultūraugos un veidot un mēģināt kaut kādu mazu dārza nostūrīti paredzēt tam.”

Izrāde nozarei

Rūta izrādē runā par laikmetīgās dejas pasauli, kas ir visnotaļ neparasts, savdabīgs, unikāls un vajadzīgs kultūraugs, kura sargāšana ir ne tikai nozares, bet arī valsts uzdevums. Kopumā, izvērtējot tēmas aktualitāti un atskatoties izrāžu arhīvā, šķiet, ir bijušas gana daudz izrādes, kas iztaujā laikmetīgās dejas formu, prasības un tās satura uztveramību, veidojot ar skatītājiem dialogu. Te nāk prātā dejas apvienības “Dejas anatomija” izrāde “Es esmu dialogs” (2009). Darbs ir par dejotāja ķermeni, kas tiek pielīdzināts traģēdijai, komēdijai un veselai teātra skatuvei reizē (citējot Imanta Ziedoņa vārdus no izrādes anotācijas). Vai izrāde “Stundas” (2012), ko iestudēju kopā ar Evu Krūmiņu un Evitu Biruli. Izrāde ir ieskats trīs atšķirīgu horeogrāfu radošajā procesā, kurā, nebaidoties pasmieties par sevi, skatītāji tiek iepazīstināti ar laikmetīgās dejas brīžiem absurdo virtuvi. Tāpat arī Agates Bankavas iestudētā izrāde “Laba laikmetīgās dejas izrāde “Slikta”” (2017), gluži kā pats tās nosaukums, rotaļīgi izaicina mākslas vērtēšanas kritērijus. Savukārt Andreja Jarovoja izrāde “Pietiekami labs” (2012) meklē satikšanās punktu ar skatītāju, kurā rast iespēju piepildīt vienam otra gaidas. Arī šī izrāde ir par to, cik grūti būt pilnīgi brīvam mākslā un atklātam svešinieku un kolēģu priekšā. Bet, neraugoties uz šiem darbiem, maz vai nemaz nav veidotas izrādes, kas izvirza priekšplānā savstarpējās mākslinieku attiecības nozarē un nozares likteni, no kura ir atkarīgas arī mūsu individuālās mākslinieku iespējas, ja vēlamies strādāt Latvijā. Ja neapzināsimies sevi kā daļu no laikmetīgās dejas, uz kuras pāļiem tā turas, ir viegli nozari pazaudēt. Tieši nozares personiskā uzrunāšana ir tā, kas piešķir darbam īpašu nozīmi. Ar izrādi autore būtiski saņem rokās nozares plecus un tos veselīgi sapurina.

Žanriski darbu varētu saukt par laikmetīgās dejas satīru, kurā brīžiem dzēlīgi tiek nosodīta laikmetīgās dejas realitāte, bet tikpat labi tā varētu būt laikmetīgās dejas poēma par nozares un individuāla mākslinieka eksistences cīņu. Man pat šķiet, ka varbūt mūsu profesijā dažkārt nekas cits neatliek, kā ik pa laikam izmisuma dēļ veidot šos pašironiskos un dumpinieciskos darbus, lai pievērstu uzmanību nozares būtiskām problēmām.

Liekas, ka izrāde nav paredzēta plašai publikai. Tiem skatītājiem, kas ir atrauti no laikmetīgās dejas vides, visticamāk, būs grūti nolasīt dažādās zīmes un mājienus. Kaut kādā mērā tā šķiet arī mērķtiecīga autores griba nepielāgoties skatītājiem un viņu zināšanai/nezināšanai. Izrāde ir pašironisku pavedienu caurausts darbs, kura mērķauditorija, kā izskatās, ir laikmetīgās dejas nozare, izaicinot kopienu ar skaidri raidītiem jautājumiem un arī pārmetumiem par katra gatavību darboties nozares attīstības, redzamības un stabilitātes labā un beigt paļauties uz dažu gandrīz izdegušu entuziastu pūliņiem. Bet tajā pašā laikā izrādē ir gana daudz līdzību, lai ar deju nesaistītie skatītāji rastu sasauci ar savu dzīvi, ilgām un izvēlēm.

Piedzimšana vai kontrakciju sākums?

“Es gribu dot balsi iekšām, kas tik ilgi jau meklējušas ceļu izlauzties,” anotācijā stāsta Rūta Pūce. 

Dejas mākslinieces un dejas aktīvistes Rūtas Pūces balss caur darbu “Iekšas”, šķiet, vēl ir ceļā uz brīvību. Izrādē var sajust, cik spēcīgi māksliniece deg par nozari, bet darbs neaizsniedzas līdz pašai Rūtai, kas ļautu pieredzēt viņas iekšienes manifestāciju. Ir skaidri uztverams mākslinieces skatiens, kas veras pagātnē, raugās sev apkārt šodienā un ilgojas pēc pārmaiņām nākotnē. Var sajust arī autores nogurumu no tā, ko viņa redz un jūt, un viņas gribu izrauties un beigt “ar šķēpu skriet pakaļ mamutam”. Domāju – kāda būtu Rūtas izlaušanās deja? Varbūt izrādē izskanošo iemeslu dēļ vēl nav pienācis laiks un vieta, kurā Rūtas brīvība var pilnvērtīgi īstenoties? Izrāde ir nozīmīgs Rūtas radošais solis uz savas autonomijas pieteikumu, lai caur nākamajiem darbiem aizvien vairāk atbrīvotos no ieaudzinātā instinkta pielāgoties un lai uzdrošinātos pilnībā uzticēties savām iekšām, sirdij, ļaujot mākslā notikt savas pasaules izvirdumam. Šķiet, ka tieši māksla ir visdrošākā vide, kurā ļaut sev runāt, ko grūti darīt ikdienā, kurā neizbēgami mēs esam spiesti pielāgoties – pielāgoties bērniem, sabiedrībai, karam un dzīves laikam, kurš, nav ne jausmas, cik daudz mums ir dots. 

P.S.

Atmiņā ir iespiedusies viena no maģiskākajām izrādes ainām. Griestos iekārtais sarkanais pufs, lēnām paceļoties augstāk, radīja tumsas izplešanās iespaidu. Tumsa burtiski aprija telpas centru ar visu uz grīdas gulošo Agati, radot melna tukšuma iespaidu (gaismu mākslinieks – Niks Cipruss).  

Nākamā iespēja redzēt izrādi “Iekšas” ir 13. jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī. Tā kā laikmetīgās dejas izrādes dzīvo īsu mūžu, neatlieciet izrādes noskatīšanos uz vēlāku laiku.

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.  Ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, kā arī studējusi Liepājas Universitāte Jauno mediju mākslas programmā. Šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājas Universitāte.

Foto autors: Aleksejs Beļeckis