“Šobrīd apšaubu profesionālās skatuves mākslas nozīmi gan savā radošajā praksē, gan plašākā kultūras kontekstā. (..) Skatuves māksla vistiešāk saistīta ar cilvēkiem, bet ir daudz indivīdu, kuri nevar atpazīt savu iemiesoto pieredzi uz Latvijas skatuvēm, jo uz tām redzami galvenokārt viena veida ķermeņi. Tādējādi skatuves mākslas notikumi uztur priekšstatu par cilvēku, kuram esmu noguris sekot līdzi. (..) Es ticu, ka ir labāk nebūt izcilam.”

Horeogrāfs Ģirts Dubults, “Satori” aptauja: 2025. gada prieks un vilšanās skatuves mākslā, 15.12.2025.

———————————————————————————————————————————————–

Ģirts ir viens no maniem tuvākajiem draugiem. Viņa ceļš dejā kādā brīdī ir pārklājies ar manējo, jo vairākus gadus dejojām tautiskajā “pārī”, bet pēcāk esam viens otru balstījuši dažādos veidos, esot cieši klāt viens otra profesionālajā un personīgajā izaugsmē. Ģirta ikdiena vistiešākajā nozīmē ir deja tās laikmetīgajā formā. Es turpretī nedejoju jau vairāk nekā desmit gadus. Jautājums, ko tieši es daru “Dance.lv Žurnāla” pieredzes sadaļā, šeit pamatoti ir vietā.

Mans tiešais interešu loks ir saistīts ar kopienām un pilsētām (mazām, nelielām, lielām un ļoti lielām), kā arī vietradi un kultūrpolitiku, kas gudri un iejūtīgi norāda uz konkrētās vietas vai telpas potenciāla iespējamību. Mani valdzina kopienu nepieciešamība pēc tāda procesa vai notikumiem, kurus iespējams saāķēt ar radošo jomu profesionāļiem (māksliniekiem, arhitektiem, pilsētplānotājiem, režisoriem, kuratoriem utt.), piedāvājot mūsdienīgus un prieku sniedzošus risinājumus. Pēdējos septiņus gadus es ar to lielākoties nodarbojos Valmierā, paralēli smeļoties zināšanas ārzemēs, strādājot kopā ar spējīgiem nozaru profesionāļiem Latvijā un vienmēr turot acis plaši atvērtas jaunām spēles kombinācijām. Dejas māja “Kurtuvē” ir viena no tām. Taču, atšķirībā no citām, šī iniciatīva man ir ļoti personīga. Deja divdesmit gadu garumā ir veidojusi manas pārliecības par lietu kārtību, attiecībām ar savu ķermeni, tā bijusi reiz traumējošs, bet tagad dziedinošs pilnvērtīgas dzīves resurss, tāpēc runāt par izcilību dejā no plikas kultūrpolitikas skatpunkta ir nepateikt neko. 

Lai pasargātu lasītājus no virspusēja domraksta cienīga izklāsta “Deja un es”, peldēšu dziļumā un atklāšu, ka visneviennozīmīgākās attiecības manā dzīvē saistāmas ar deju un (kāds pārsteigums!) ar manu tēvu. Tēvu es patiešām mīlu, mēs kopā cauru gadu ejam sēņot, lasām zemenes un runājam par politiku. Taču pagāja ļoti ilgs laiks, lai atzītu, ka mūsu ģimenē norisinājās emocionālā vardarbība, un mans tēvs kapitulētu kā varmāka. Viņš spēja ar vārdiem ievainot, pazemot, iebiedēt. Mana un brāļa ikdiena bija kā līdzsvara šūpoles, kur vecāki pa dienu mīl un rūpējas, bet jau vakarā visa telpa viegli saspringst un mēs gaidām “bumbas detonēšanos”, kas vairākumā gadījumu arī notika. Šo apstākļu rezultātā es pazaudēju savu no dzimšanas doto spēju aizstāvēties un biju pakļauta līdzīgai attieksmei no vienaudžu puses, kā arī nonācu vairākās līdzīgās situācijās jau pieaugušā dzīvē. Tēva atzītākā audzināšanas metode bija kliegt un kaunināt, jo “citādi nevar izaugt par normālu cilvēku”. Tizlāks par pašu vardarbības faktu bija mans ieradums tēvu aizstāvēt. Viņš jau tā nedomāja, viņam pašam gāja grūti, viņu tā audzināja, tāds bija laiks utt., u.t.jpr.

Ar deju bija līdzīgi. Laiku no trīs līdz 21 gada vecumam pavadīju pastalās un češkās. Zinu, kāds gandarījums ir būt Dziesmu svētkos, stadionos, manēžās, uz lielākām un mazākām skatuvēm. Zinu, ko nozīmē pieaugt, dejojot kopā ar vistuvākajiem draugiem. Mēs trenējāmies, ballējāmies, lietojām apreibinošas vielas, skrējām, gājām, kaut kur kāpām, kaut kur līdām, stājāmies uz skatuves atkal un atkal ad infinitum. Gulējām maz, nogurām vēl mazāk. Ikviens dejotājs kaulu smadzeņu līmenī zina sajūtu, kad kājas “sadzītas”, taču adrenalīns notur dzīvu garas mēģinājumu stundas, dienas, nedēļas. Bet ik pa laikam līdzsvara šūpoles sagāzās uz otru pusi – to, kur nievājošas replikas un metodes, ar kādām tika sasniegta izcilība (vai vismaz pietiekami augsts līmenis), bija visai tālu no ētiskām. Lielu daļu no šī laika es pavadīju realitātē, kur nebiju īsti “domāta dejošanai”, līdz ar to ar mani bija “jāņemas”, pilnīgi noteikti nebiju “pirmā roka”, man bija lieli kauli, un arī izklupiens, satvēriens, skats un skatuviskais vaibs – ne īsti “Aiz ezera augsti kalni” un ne līdz galam “Meitu mātei” atbilstošs. Šajā 3 – 21 pieaugšanas/dejošanas stāstā bija arī pietiekami daudz pazemojošu elementu, pie kuriem mans ķermenis un nervi (sveicieni tētim!) bija pieraduši un kurus atpazina kā drošus.

Neilgi pirms Ziemassvētkiem, cepot pankūkas un runājot ar tuvu draudzeni par mūsu kopīgo dejošanas pieredzi, viņa komentēja: “Ar šībrīža domāšanu jebkurā kolektīvā, kur man kāds pieskartos un raustītu, es uzreiz kliegtu pretī un aizietu neatskatoties! Ar kādām tiesībām?!” Košļāju pankūku un jutu, kā līdzsvara šūpoles manī atkal sagāžas un instinktīvi atgriežas pie aizstāvošā “kā citādi gan izaudzināt labu cilvēku” argumenta. Jā, kā gan?

Šī atkāpe ir būtiska, jo acīmredzami norāda uz sačakarētu attiecību dinamiku visos līmeņos. Novīpsnāt – ja jau zināji, ka “nevelc”, ko tad gāji? – būs vairāk nekā nevietā, jo nepaskaidro kopējo kontekstu. Pirmkārt, kā lielākajā daļā Latvijas ģimeņu, arī mūsējā tika dziedāts un dejots – tradīcija ģimenē dabiski norādīja taisnāko hobija ceļu. Otrkārt, kā lielākajā daļā apdzīvotu vietu ārpus Rīgas, izplatītākās socializēšanās iespējas bērniem un jauniešiem bija amatiermākslas kolektīvi un sports (cik zinu, šobrīd nekas daudz nav mainījies), tādējādi aiziet no saviem domubiedriem nozīmētu lielāku vai mazāku sociālo pašnāvību. Visbeidzot, Latvijas pārdotētā tradicionālās kultūras nozare un mūžīgais “ceļā uz Dziesmu svētkiem” naratīvs galīgi nemudināja jauniešus izdarīt alternatīvas izvēles. Un tā es cietu/priecājos šajā apburtajā lokā gadiem.

Pagāja ilgs laiks, līdz dejot kļuva patiešām aizraujoši. It kā no malas vēroju, kā ritmiski kustas rokas, kājas, gurni, kā kustas mani (skatuvei pieci par daudz) kilogrami, kas pēkšņi šķita nebūtiski. Visbeidzot – aizmirsu, kā mans ķermenis izskatās no malas. Mirklī, kad atteicos no kontrolēta, iedomāta tēla, deja sniedza man visu un vēl vairāk – emocijas un apkārtējo uzmanība, pēc kā gadiem biju ilgojusies, izrādījās manas labsajūtas rezultāts. Atskatoties es atdotu puskaraļvalsti, lai uzaugtu vidē, kur pati kustība un dejas process (ne tikai kopīgi joki ar Ģirtu) nes prieku, galvenokārt man pašai.

Veidojot sadarbību ar Latvijas Dejas informācijas centru un risinot laikmetīgās dejas nepieejamības problēmu ārpus Rīgas, viens no Dejas mājas pamatuzstādījumiem ir bijis tieši šis – tuvāko gadu laikā veidoties par vietu kustībai, ne izcilībai. Līdzās profesionāliem dejotājiem tai jākļūst par vietu jaunajām māmiņām, vismazākajiem bērniem, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ciguna entuziastiem, dejas terapijai, “ne līdz galam” skatuviskās dejas dejotājiem, reivotājiem, sambotājiem, rumbotājiem, visiem, kuru interesēs ir kustēties beztrauksmes, vienīgi sevis paša dēļ.Šogad iecere turpināsies jau divās lokācijās – “Kurtuvē” un Rīgas cirkā –, un pavisam drīz tai pievienosies arī visaptveroša publiskā programma.

Mana vēlme skriet uz izcilību, gluži kā intensīvās attiecības ar tēvu vai saspringtā dejas kustība, ar gadiem ir kļuvusi mierīgāka. Tā nav pazudusi, bet prasa apzinātu klātbūtni. Līdzīgi, kā vairs nedzīvoju ar vecākiem, arī skatuviskās tautas dejas koncertus es vairs neapmeklēju. Šajā izkoptajā, kontrolētajā ķermenī es sevi neatrodu. Ja kādreiz varēju stundām vērot cilvēka ķermeņa iespējas tautiskajā dejā, tad šobrīd mani daudz vairāk uzrunā oriģinalitāte un autentiskums skatuviskajai dejai “neparedzētajos” neperfektajos ķermeņos, kustībās un scenārijos.

Kā izcilu piemēru neordinārai skatuves pieredzei varu minēt cirka apvienības “Based on Kimberly” darba izrādi “Yes Person” Rīgas cirkā, ko apmeklēju pavisam nesen. Izrādes koncepts balstās “norakstītās” idejās, piedāvājot skatītājiem 55 minūšu kolāžu ar nederīgu materiālu. Izrādē tiek izmantoti visi iespējamie atribūti – banāni, molberts, krēsli, virve, medaļas no izbijušu sportistu karjeras, audekli, dūmu mašīnas, rotaļlietas, instrumenti balansēšanai uz rokām u.c. No neveiksmju etīdēm abas mākslinieces izveido simbolisku crime scene jeb dzīvo muzeju, kurā auditoriju uzaicina kļūt par viesiem. Skatītāji ceļas kājās un apmeklē radošā procesa izveidoto, “izmantoto” cirka arēnas telpu. Viena no māksliniecēm budistu cienīgā mierā daļēji atkailinājusies sēž haotiskā notikuma centrā un dalās ar detaļām no abu mākslinieču pieredzēm, kā arī ar atsevišķu priekšmetu stāstiem. Simboliski, ka izcilība šeit tiešā un pārnestā nozīmē ir plika, ar saplosītu rezultātu – katra radošā procesa neredzamo, bet visiem zināmo daļu – fonā. Vienlaikus izrāde kritizē skatuviskajā dejā piedāvāto izcilības definīciju. Nepārprotiet – izcilība pati par sevi nav problēma. Problēma sākas brīdī, kad tā kļūst par vienīgo atļauto eksistences formu.

Kamēr Anša Cīruļa vitrāžu cienīgu tautumeitu turpinās asociēt ar 21. gs. latvietes skaistuma etalonu, it īpaši uz skatuves, pusaudzes, lai ielīstu tautastērpā, savu skolotāju vadībā turpinās ēst vienu greipfrūtu dienā (pārbaudīts uz savas ādas, neiesaku), uz skatuves kāps tikai puisis, meitene un viņu mīlestība un valsts ar kopējo parādu 20,5 miljardi dzīvos kārtējā 17,2 miljonu vērta notikuma gaidās^[1], netop skaidrs, par kādu izcilību vai saikni ar realitāti šeit vispār var būt runa.

Brīdī, kad valsts un pašvaldību dotācijas laikmetīgajai un tradicionālajai kultūrai tiks izlīdzinātas, procentuāli vienlīdz liela daļa no ikviena nodokļu maksātāja naudas nonāks Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecībā vai, piemēram, Latvijas kultūras atašeju pozīcijas izveidē^[2], simbolus un tēlus mēs cieņpilni atstāsim pasakām un teikām un, līdzīgi kā šobrīd dizainā, meklēsim veidus, kā domāt par tradīciju mūsdienīgi un iekļaujoši (šeit pat nepieskaršos fiziskās piekļūstamības un personu ar invaliditāti reprezentācijas jautājumam, jo tāds skatuviskajā dejā vienkārši neeksistē), veidosies pateicīga vide personīgajai un kolektīvajai izcilībai, ja kādam tā vispār vēl šķistu interesanta.

Titulfoto: Anša Cīruļa (1883-1942) vitrāža “Tirdzniecība”. Pasaules mākslas un tehnikas izstādē 1937. gadā par vitrāžām “Rūpniecība”, “Celtniecība”, “Kuģniecība” un “Tirdzniecība” iegūta zelta medaļa. Vitrāžas atrodas Lielās ģildes foajē logos.

*Liene Jakobsone: Mākslas vēsturniece, laikmetīgās mākslas telpas «Kurtuve» projekta vadītāja. Meklē atbildes, kā attīstīt laikmetīgas kultūras procesus reģionos

^[1] “Dziesmu un deju svētku ekonomiskā ietekme. XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku piemērs”, pētījuma ziņojums – https://www.lnkc.gov.lv/lv/media/30366/download?attachment

^[2] Par Latvijas kultūras atašeju nepieciešamību Eiropā –  https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/aktuali/27331-par_latvijas_kulturas_ataseju_nepieciesamibu_eiropa/