Gaidot laikmetīgās dejas vakaru Laiks dejot/ E-Motional Bodies & Cities, kas 23. novembrī plkst. 19:00 notiks Dailes teātra Mazajā zālē, DANCE.LV žurnāls aicināja uz sarunu horeogrāfi, Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas asociācijas valdes priekšsēdētāju Ilzi Zīriņu.

Laikmetīgās dejas vakarā varēs noskatīties Rumānijas mākslinieču Mihaelas Dancas (Mihaela Dancs) un Madalīnas Danas (Madalina Dan) dejas izrādi (Anti) Aging, kas daļēji tapusi rezidences laikā Rīgā šī gada septembrī un tiek realizēta Eiropas mobilitātes un mākslinieciskās apmaiņas dejas projekta E-Motional Bodies & Cities  ietvaros. Otrs vakara dalībnieks ir Ilzes Zīriņas vadītā grupa ZI temp.dance ar izrādi Kad viņi ir citi?, kas pirmizrādi piedzīvoja starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla Laiks dejot 2011 ietvaros.

Tā kā Ilze ir gan māksliniece, gan organizatore, tad arī saruna izvērtās mākslinieciskus jautājumus, menedžmentu, kultūrpolitiku, finanses, starptautisko sadarbību un identitātes jautājumus ietveroša.

Maija Treile: -Kā norisinās projekts E-Motional Bodies & Cities?

Ilze Zīriņa: -Tas ir Eiropas līdzfinansēts projekts, kurā iesaistās piecas valstis: Latvija, Lielbritānija, Rumānija, Kipra un Īrija. Rumāņi ir „galva”, kas projektu pa lielam vada. Šī projekta darbības lauks ir laikmetīgā deja, bet tagad ir modē veidot starpdisciplinārus projektus, var piedalīties ne tikai dejas nozares, bet arī menedžmenta, citu mākslu pārstāvji. Projekts notiek no 2011. līdz 2013. gadam un ietver dažādas aktivitātes: rezidenču programmas, kurās mākslinieki brauc uz partnervalstīm – 28 dienas dzīvo un strādā uz vietas; apmaiņas izrādes; menedžmenta pārstāvjiem būs semināri Rīgā un Kiprā. Pats galvenais pasākuma „karogs” ir artistic research – mākslinieciskās izpētes process, kurā tiek savākta multimediāla, multinacionāla desmit cilvēku komanda (no katras valsts pa diviem māksliniekiem). Šie desmit cilvēki tiek sadalīti divās grupās – pa pieciem cilvēkiem no dažādām valstīm. Viņi dzīvo divas nedēļas Rīgā, tad – divas nedēļas Londonā. Un otra grupa dzīvo divas nedēļas Dublinā un divas – Kiprā. Pēc tam visi satiekas vēl uz desmit dienām Bukarestē, kur dalās pieredzē un apkopo idejas.

-Taisa projektu kopā?

-Jā, bet šajā projektā uzsvars ir likts uz procesu nevis rezultātu. Var būt arī tā, ka nekāds rezultāts nesanāk. Skatāmies, kas notiek rezidencēs – ja būs izrāde, kas ļoti labi veidojas, tad iespējams, ka E-Motional Bodies & Cities to arī producēs. Artistic research programmā jau ir izvēlēti kandidāti. No Latvijas piedalās Olga Žitluhina, kura būs rezidencēs Dublinā un Kiprā, bet Rīgā un Londonā strādās vizuālās mākslas pārstāvis Kaspars Lielgalvis. Dalībnieki ir ļoti dažādi, piemēram, dīdžejs, horeogrāfe, kas strādā ar video. Pārsvarā ir vizuālās mākslas pārstāvji un horeogrāfi, bet, piemēram, dīdžejs pārstāv vairāk mūzikas sfēru. Rīga bija pilsēta, kurā iesākās visas projekta praktiskās un mākslinieciskās aktivitātes – septembrī Mihaela Danca un Madalīna Dana no Rumānijas dzīvoja rezidencē Betanovuss un tagad novembrī brauc rādīt izrādi, ko daļēji radīja Rīgā. Katrīna Albuža bija rezidencē Rumānijā, šobrīd Anna Dubrovska, kura vairāk strādā ar video un deju, ir Dublinā un Limerikā.

-Ja kāds grib, viņš vēl var iesaistīties?

-Mums ir palikusi vēl viena vai divas rezidences iespējas. Vēl ir mobilitātes grantu programma – ja tevi interesē kāds festivāls vai iespēja rast jaunus kontaktus, tad piesakies, projekta koordinatori izvērtēs, un konkursa kārtībā vari saņemt ceļa izdevumu, viesnīcas, dienas naudas apmaksu. Šī ir lieliska iespēja cilvēkiem, kam gribas kaut ko apskatīties vai atrast līdzbiedrus. Vajag tikai mīlēt laikmetīgo deju un interesēties par to. Nav jābūt dejotājam.

-Kur ir jāpiesakās?

–Pastāvīgi informācija ir www.dance.lv sadaļā E-Motional Bodies & Cities. Arī projektam ir sava mājas lapa, kurā pašlaik tiek izsludināta pieteikšanās rezidencei, tūlīt tiks izsludināta arī pieteikšanās mobilitātes grantiem. Viesizrādēs maijā brauks Dmitrijs Gaitjukevičs ar izrādi Meiteņu sapnis, bet vēl divas izrādes šī projekta ietvaros varēs braukt.

-Eiropas projekts prasa līdzfinansējuma piesaisti.

-Eiropas projektus realizēt ir ļoti grūti. No vienas puses, visu laiku mudina, lai piesakās. No otras puses, kad esi pieteicies, kur tu grābsi tos 50%, kas nepieciešami līdzfinansējumam? Jābūt daudz lielākam kantorim, nevis tādai mazai organizācijai kā mēs. E-Motional projekts ir diezgan liels neprāts. Maza daļa naudas mums ir, bet netiekam līdzi atmaksas grafikam. Valsts Kultūrkapitāla fonds līdzfinansējumu neatbalsta principā, to it kā dara Kultūras ministrija, bet arī ministrija piesaista tik, cik piesaista. Tie, protams, nav 50%. Pārējo – ja proti strādāt ar sponsoriem, tad kaut ko saņem. Ja neproti – sūti vēstules un saņem atteikumus. Esam nokārtojuši ziedojumu atļauju – ja cilvēki, uzņēmumi mums ziedo, tad viņi saņem līdz pat 80% nodokļu atlaides. Horeogrāfu asociācijai vajadzētu vēl vienu cilvēku, kas nodarbojas ar sponsoriem un menedžmenta jautājumiem, tam tomēr vajadzētu būt profesionālim. Tu vari darīt ļoti daudz, bet – kādā kvalitātē vari to izdarīt? Nav ko brīnīties, ka mums grūti attīstīties un paplašināmies lēni. Stāstīju par mūsu amplitūdu Īrijas kolēģiem – mēs esam pārsvarā organizācija, kas atbalsta viens otru lokālajā mērogā. E-Motional ir pirmais projekts, kurā mēs uzsākam regulārus starptautiskus sakarus. Privātā kārtā cilvēki, protams, brauc uz dažādiem festivāliem tāpat. Īriem pagāja 20 gadi, kamēr nostabilizēja bāzi savā zemē un tad lēnām sāka attīstīt starptautiskos kontaktus. Ja ir starptautiskie tīkli, tu sāc pavisam citādāk strādāt. Nav tik vienkārši – cilvēki sanāk kopā un kaut ko dara. Tas jādara plānveidīgi un stratēģiski.

-Salīdzinot ar Īriju, tātad Latvija diezgan ātri tikusi līdz starptautiskās sadarbības līmenim.

– Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija darbojas kopš 2003. gada. Mēs arī saņemam pārmetumus par menedžmentu – ko jūs darāt, kāpēc nav nekādas rezonanses, kāpēc plašas masas mūs nezina? Tad es jautāju pretī – pirmkārt, cik plaši vispār publika pazīst laikmetīgo mākslu? Vai tas ir mūsu uzdevums – ieņemt Kongresu nama lielo zāli, vai tad mēs vairs būsim savs žanrs? Otrkārt, cik daudz tu pats esi interesējies? Sadarbojamies ar reģioniem, iesaistām jauniešus, veidojam izglītības projektus. Darām tik, cik varam saviem spēkiem izdarīt. Redzēs, kā būs vēlāk, vai būs kāds, kas pēc 2013. gada turpinās strādāt ar Eiropas projektiem.

-Bet šis ir liels solis uz priekšu.

-Ir. Ceru, ka tiksim sausām drēbēm no tā ārā.

-Tev no šī projekta ieguvumi lielāki ir mākslinieciski vai kā menedžerei?

-Mākslinieciski man nav nekādu ieguvumu –  nedrīkstu iesaistīt savus projektus, jo tas būtu ētiski jūtīgi. Bet priecājos, ka Latvijas deja iegūst.

-Kad šeit septembrī rezidencē viesojās rumānietes, vai tu gāji skatīties, ko viņas dara?

-Pirmais uzstādījums man bija – nesagūstīt māksliniekus ar pienākumiem, grafikiem. Gribējās saprast, cik daudz viņām vajadzīga mūsu viesmīlība. Dažkārt nācies piedzīvot, ka cilvēki, labu gribēdami, rūpējas tā, ka tu esi sagūstīts un radīt vairs neko nevari. Es biju pie viņām, skatījos, kā iedzīvojas, izrādīju pilsētu, bet pēc tam – nedēļas sākumā aizsūtīju viņām grafiku ar piedāvājumu (septembris bija pilns ar festivāliem), vienu reizi mēs kopā izbraucām ārpus pilsētas. Meitenes teica, ka novērtē šo brīvību. Ir vairāki priekšstati par to, kādai jābūt rezidencei. Viens uzskats ir tāds, ka rezidencei jābūt tādai, kurā tu, nevis sēdi savā studijā, bet visu laiku meklē sadarbības tīklus. Man ir tieši pretēji, jo ikdienā visu laiku ir jāmeklē tīkli, nav laika sēdēt savā studijā un radīt. Tas nav man vienīgai, tā ir visiem neatkarīgajiem māksliniekiem. Tāpēc ir ļoti būtiski dot viņiem savu telpu un laiku, un neprasīt, ka ir jāuztaisa kaut kāds produkts.

-Domā, rezidencēs būtiskāka ir iespēja izolēties no ikdienas steigas, nevis kultūru apmaiņa un sadarbība?

-Tā ir iespēja koncentrēties uz kaut ko vienu. Cilvēki, kas saistīti ar šo skatuvi, nevar būt tādi karaļi, kam ir producents, kostīmu mākslinieks priekšā un pakaļā. To visu mēs darām paši. Un tā ir visur pasaulē. Līdz ar to izbaudi situāciju, ka tu vari koncentrēties uz vienu, nevis visu laiku skrien.

-Bet droši vien tomēr parādās vietas nospiedumi?

-Ne par velti projektu sauc E-Motional Bodies & Cities – liela uzmanība tiek likta uz vietas specifiku. Rumānietēm izrāde ir par vecumu – kādas viņas būs, kad viņām būs sešdesmit gadu. Mēs diezgan daudz runājām par saviem redzējumiem attiecībā uz veco ļaužu statusu Latvijā, vecumdienām kopumā, laiku, nāvi un tamlīdzīgi. Es varu izteikt savu personīgo viedokli, bet ticu, ka tas ir latvieša viedoklis, jo liekas mūsu tautai kopumā ir līdzīgas sajūtas par dzīvi kopumā. Līdz ar to sarunas, tikšanās un dzīvošana citā valstī arī ietekmē mākslinieka radošo darbību un es ticu, ka arī neapzināti konkrētās pilsētvides pēdas radošajos darbos būs redzamas. Daudzas  lietas tuvina, dod atbalstu, ļauj saprast, ka esam daudz radniecīgāki, nekā mums liekas sākumā.

-Vai viņas septembrī bija pirmo reizi Latvijā?

-Jā, un viņām ļoti patika. Vienu dienu aizbraucām uz rehabilitācijas centru Līgatnē. Viņas bija ļoti priecīgas – skaista daba, viss ir sakopts. Viņas bija Totaldobžē, kur viņām ļoti iepatikās dzejas slemi. Ļoti patika Homo Novus festivāls. Rumānijā ir lielāka tendence uz konceptuālo deju, ko varēs redzēt arī izrādē (Anti) Ageing. Ir lielāka teātra līdzekļu izmantošana. Tādēļ arī viņām patika Homo Novus  izrādes, kur ļoti maz tradicionālā teātra, bet tiek izmantoti modernie teātra paņēmieni. Tik pat labi to var saukt par dejas izrādi. Arī šajā izrādē viņas minūtes piecpadsmit runās.

-Vai tev ir jau kaut kāds priekšstats, kāda būs izrāde?

-Viņas parādīja fragmentu, ko sacerējušas šeit. Izskatās, ka izrāde ir ļoti silta, skaties to ar smaidu, ir smieklīgi, ļoti asprātīgi. Viņas parāda vairāk vecuma prāta stāvokli, nevis ilustrāciju. Bet mazliet arī ilustrāciju – kā veci cilvēki apsēžas, kā viņi domā. Man radās ļoti pazīstama un silta sajūta. Izrāde ir arī provokatīva, jo ietver kailumu. Tiks skarta arī tēma – bailes, ka tava āda noveco. Būtībā tajā, ka cilvēkam ir bailes novecot, nekā smieklīga nav. Tēma ir skumja, bet, kā viņas to risinās, galīgo rezultātu neesmu redzējusi.

-Teici, ka Rumānijā dominē konceptuālā deja, vai vari vispārīgi raksturot arī Latvijas laikmetīgās dejas specifiku?

-Man liekas, ka mēs esam neglābjami romantiķi. It kā runājam par sev aktuālām tēmām, bet baidāmies atkailināties. Nerunāju negatīvā nozīmē – viss ir skaisti, bet tu jūti, ka ir vēl kaut kas, ko viņš neizsaka. Ļoti cienu mūsu profesionālos horeogrāfus –  nekad, skatoties mūsējo izrādes, man nav kauns, ka tas ir pašdarbnieciski vai bezgaumīgi. Neesmu arī redzējusi gandrīz nevienu horeogrāfu, kas pašmērķīgi provocētu publiku. Mani dažkārt kaitina, ka arī laikmetīgajā dejā pastāv mode. Pīna Bauša uztaisīja savu izrādi ar vecajiem cilvēkiem un pēkšņi vecuma tēma kopumā Eiropā kļuvusi populāra. Vai arī – modē ir konceptuālā māksla. Man liekas, tas nav mums raksturīgi – cilvēki ir lojāli mūsu skolai, redzējumam par mākslu. Man patīk, ka jaunie horeogrāfi sadarbojas ar citiem māksliniekiem, piemēram, kino ļaudīm, dramaturgiem, režisoriem. Viņi nesēž savā purvā un nelielās, cik kruti viņi ir. Visu laiku meklē. Vienīgi drosmes pietrūkst. Varbūt, ka tas nav par drosmi. Ja es varētu atrast, kas tas ir… Kad es skatos, piemēram, kā Totaldobžē runā vizuālo mākslu pārstāvji, man viņi liekas ļoti erudīti. Dzīvojam profesionālajā vidē, kur jādomā par ļoti šauru spektru. Mēs varbūt palaižam garām kaut kādus notikumus, neizveidojam savu viedokli par to, kas notiek politikā vai kultūrā kopumā, mēs nepiedalāmies nevalstisko organizāciju piketos.

-Arī savos darbos strādājot, tu izjūti šo robežu, kur ir grūti atkailināties?

-Es nejūtu, bet man pietrūkst tā rezidences laika, kad es varētu sēdēt studijā un rakties. Šajā pēdējā darbā, ko rādīšu, esmu diezgan laimīga, jo esmu pavadījusi daudz laika ar radošo komandu, dejotājiem. Darbs savā būtībā ir ļoti nogatavojies, man būtu interesanti vēl pie tā strādāt, varbūt tas vēl izmainītos līdz kaut kādam līmenim. Varbūt tieši tas ir tas, kas pietrūkst – nevis kaut kāda drosme vai atkailināšanās, bet fokusa laika, lai raktos dziļumā.

-Vai kopš Laiks dejot, kad skatījos izrādi, tā ir mainījusies?

-Šoreiz dejošu arī pati, nomainot vienu no dejotājām, kas traumas dēļ nevar piedalīties. Mans tēls ir cits, horeogrāfija cita, tāpēc izrāde būs citādāka kaut vai šajā aspektā. Turklāt cilvēki ir iedejojušies – kad skaties pirmizrādi, tā visa ir uz nerviem. Kad tā ir gatava, jau dzīvo, dejotāji bauda izrādi, nevis cīnās. Daudz klāt dos tas, ka Mārtiņš Feldmanis speciāli izrādei ir uztaisījis gaismas dizainu. Būs cita telpa. Vienu reizi Eva [Kronberga – dejotāja] krīt no jumta Totaldobžē, citu reiz viņa brauc pa asfaltu. Tagad būs skatuve.

-Vai tev patīk dažādu telpu maiņa?

-Man ļoti patīk, bet mēs ar kolēģiem smejamies, ka laikmetīgā māksla spiesta visu laiku pielāgoties. Tas ir ļoti mūsdienīgi, bet patiesībā tas ir aiz nabadzības. Kad mums atkal jāspēlē izrāde „kaut kur”, tad runājam – kāpēc mums nevarētu būt vienreiz silta skatuve ar siltām grimētavām, ar dušām, komfortu. Neesam nemaz izbaudījuši, kā tas ir – spēlēt rutīnā, vienā telpā. Man interesētu, kā tas ir – divas nedēļas spēlēt izrādi vienās telpās. Bet vispār man vienalga kādā telpā – galvenais, lai tu vari realizēt savu izrādi un dalīties ar skatītājiem, nevis tikai sēdēt savā studijā.

-Apvienībā Zl temp.dance pārsvarā ir Kultūras koledžas studenti?

-Strādājam kopš 2004. gada. Tas nav viens kolektīvs, bet mana radošā pasaule. Priecājos, ja cilvēki ir pie manis vairākas sezonas, bet es nestrādāju, lai vilktu viņus pie sevis, lai viņi noteikti paliek. Pārsvarā es dejotājus uzaicinu, kad viņi ir otrajā studiju gadā, šajā sastāvā divus cilvēkus uzaicināju no pirmā kursa, bet viņi neizturēja. Ir ļoti jānomaina viss domāšanas veids.

-Kas ir trakākais – fiziskais darbs vai domāšana? Vai tas ir kopā?

-Viņiem tehnika ir grūtākais, jo es viņus diezgan daudz provocēju. Negribas visu vienkāršot, un tad viņi cīnās ar tehniku. Varbūt tās ir neadekvātas prasības, man nav pacietības gaidīt, un tad es viņus laužu. Psiholoģiski cenšos viņus nemocīt, jo tajā vecumā tu nevari sevi tā nomocīt ar pārdomām un analīzēm. Mēģinu, lai viņiem ir ērti. Šajā izrādē bija ļoti daudz domu – vajadzēja izvēlēties tēlu, tad pilnīgi no tā atslēgties. Viņiem jāzina, kad viņi ir viņi paši un kad viņi ir tēls. Bet es viņiem neuzstāju to darīt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ticēju, pat ja viņi nedarīs neko, kaut kur apakšā tas process būs. Varbūt viņi neapzinās, kad ir paši un kad nav… īstenībā jau viņi visu laiku ir paši. Viņi tomēr strādā, piekrīt spēles noteikumiem un paši arī godīgi saka: šodien es mākslinieciski neko nedarīju, tikai mēģināju tehniski atcerēties, kur man jābūt, kā man jābūt. Īpaši daudz viņi nelaužas, nav tie, kas iznīcinās sevi mākslas vārdā. Un man arī neliekas, ka māksla ir kaut kas tik īpašs, ka tev sevi jāsaplosa tās dēļ. Neticu, ka var rasties kaut kas vērtīgs, ja spīdzini sevi, ciet un baudi no savām ciešanām.

-Abas vakara izrādes veidos kontrastu vai vairāk sasauksies?

-Izrādēm veidojas labs konteksts. Ir runa par identitāti vecumā un par identitāti – kāds es esmu un kāds gribētu būt, kad esmu es pats un kad – cits. Man liekas, ka identitāte vispār ir viens no galvenajiem jautājumiem laikmetīgajā mākslā.

Kontrastu varbūt veidos tas, ka mani dejotāji ir ļoti jauni. Rumānijas mākslinieces nav vecas, bet viņas runā par ļoti lielu vecumu. Bet izrādes viena otru papildinās. Izpildījuma un formas ziņā izrādes ir ļoti atšķirīgas. Mums visa izrāde ir ļoti dejiska, meitenēm – vairāk konceptuāla.