Foto stāsts: Jurijs ŽITLUHINS

Teksts: Inta BALODE

Bez jebkādiem statistikas pētījumiem varu apgalvot, ka cilvēks, kurš Latvijā visvairāk fotografējis laikmetīgo deju, ir Jurijs Žitluhins. Gadu gadiem viņš turpina ķert mirkļus tumsā un pustumsā. Nekad neapnīk. Neapnīk, jo fotogrāfs ne tikai skatās izrādes, bet arī redz un rada savus stāstus. Tā nu pēc Santas Kancevičas diplomdarba saņēmu provokatīvo pamudinājumu viņa nofotografēto stāstu pierakstīt. Kā vien vēlos, ko vien varu saskatīt. Iedvesmai kalpo tikai darba nosaukums un fotogrāfijas. Šis eksperiments nestāsta, par ko bija izrāde. Tas ir mēģinājums fantazēt par to, ko stāsta un kā var tikt interpretēts pieredzējuša fotogrāfa skatiens caur objektīvu.

TELENOVELE

Marija (pa kreisi) – romantiski trausla, bet pārliecināta. Esperanza (centrā) – ārēji neievainojam, bet nedroša. Ramons (ēnā) – vienmēr izsitīs savu, bet prot arī zaudēt atmiņu. Anhels (uz dibena) – reizēm viņam viss misējas, bet māk arī smieties pēdējais.

Marija atceras bērnības ainas, kad varēja nebēdnīgi skraidīt cukurniedru laukā un rotaļāties kopā ar toreiz vēl dzīves skarbuma neaptraipīto Ramonu. Tikai Esperanzai jau toreiz nepatika cukurniedru šūpošanās.

Ak, cik gaišas toreiz bija Ramona acis, cik padevīgs un maigs viņš bija!

Un toreiz vēja papūstos bruncīšus neviens neuztvēra kā kaut ko neķītru. Varbūt vienīgi  Esperanza, kura mēdza uzrasties tur, kur viņu neviens negaidīja.

Laiks gāja, mūsu dzīvēs uzradās aizvien vairāk ēnas pušu. Un arī tā Esperanza, par spīti savam sīkajam augumam, pieņēmās nekaunībā. Marija bija pārliecināta, ka tieši viņas dēļ Ramons nogāja no ceļa.

Esperanza, par spīti tam, ka Ramons viņu nekad nav mīlējis, turpināja viņu vajāt. Līdz tajā dienā, kad Ramons zaudēja atmiņu, viņš pēkšņi sāka pret Esperanzu izjust kādu slimīgu pievilkšanos. Tikmēr Anhels nolūkojās no malas un kala savu nelietīgo plānu.

Anhels bija nolēmis kļūt par Marijas un Ramona bērna tēvu, nevienam to nezinot, lai pēc tam pieteiktu savas tēva tiesības un tādējādi šantažētu mafijas pakalpiņu Ramonu. Taču viņam nebija ne jausmas, ka Marija kala līdzīgu plānu.

Arī Esperanzai bija ideja, kā savu nožēlojamo dzīvi padarīt spilgtāku, piepildītāku un kaislīgāku…

Visi četri, viens otram nezinot, bija nopirkuši biļetes uz Rīgu un satikās Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 2011. gada 12. jūnijā. Tieši tur – jo cukurniedru zemēs izplatījās ziņas, ka Smiļģa gars ļauj realizēt riskantas ieceres. Viņiem gan nebija ne jausmas, ka šajā vakarā muzejā notiek laikmetīgās dejas horeogrāfu diplomdarbu izrādes. Taču, ātri aptvēruši situāciju, visi pavisam neuzkrītoši metās laikmetīgā dejā.

Tomēr dažas lietas viņi nezināja, tādēļ publikā radās aizdomas, vai tikai viņi nav neīsti dejotāji. Viņi nezināja, ka laikmetīgajā dejā nedejo kaisles dejas, ka laikmetīgajā dejā neuzsver sievietes sievišķīgumu un vīrieši nav nekādi machos.

Taču mafija no zemēm, kur aug cukurniedres, nebūtu īsta mafija, ja ātri neaptvertu arī šos jaunos apstākļus. Esperanza ar lielu prieku knieba Marijas liesajās ciskās, bet Anhels ar iekšējiem baudas kunkstiem mētāja Ramonu kā tādu pūciņu-cūciņu.

Jaunie apstākļi izrādījās tik iedvesmojoši, ka mūsu draugi uz mirkli zaudēja galvu (jo īpaši Ramons).

Anhels, kurš vienmēr mācēja pasmīnēt, nolēma, ka šis ir brīdis, kad būt varonim un metās lasīt kopā pazaudētās galvas.

Racionāla rīcība šādos apstākļos nevienam nav vajadzīga, tādēļ jo drīz Ahnels tika izstumts ārpus redzamības lauka. Tikmēr Marija un Esperanza mēģināja pārliecināt diendusu guļošo Ramonu, ka tieši viņas kājas ir tās labākās.

Ramons, neapmierināts par traucēto snaudu, centās pagriezties uz otriem sāniem un turpināt iesākto sapni par cukurniedru lauku bez saistībām.

Bet Marija, kā jau īsta sieviete, nolika Ramonu uz ceļiem un lika lūgties piedošanu par iesnaušanos viņu dzīves visbūtiskākajā mirklī – diplomdarba izrādes gandrīz finālā. Anhels, savukārt, nevarēdams atcerēties, vai ir kļuvis par Marijas un Ramona nākamā bērna bioloģisko tēvu, nolēma veldzēties Esperanzas dzelžainajā tvērienā.

Pirmās sezonas noslēgums izvērsās pavisam negaidīts – Smiļģa muzejā ieradās specvienība CKRS, kas bija cukurniedru valsts draugiem sekojusi jau kopš pašas lidostas. Izrādās cukurniedru laukus bija skāris ķīmiskais uzbrukums, tādēļ ceļotājus nācās strauji atindēt, viņus izģērbjot pavisam un nomazgājot ar ziepēm un tīru ūdeni. Specvienība gan nezināja, ka ķīmisko uzbrukumus greizsirdības dēļ bija sarīkojis Ramons. Kurš jau atkal, zaudētās atmiņas dēļ, pats bija skraidījis pa lauku brīdī, kad viņa nolīgtais lidotājs X (kas izrādījās Anhels) izsmidzināja kaitīgās vielas.