Laura Jasmane

No Baibas atmiņu krājumiem šāds brīdis noteikti ir pazudis, bet, kad 2013. gadā viņai bija pirmizrāde Auroras lomā baletā “Apburtā princese”, es pēc izrādes viņai pateicos ar vārdiem: “Nezināju, ka princeses lomu ir iespējams nodejot arī šādi.” Baibas dejas maniere ir pazīstama ar milzīgu precizitāti, “gramatiskumu” un apdomu. Katram Baibas solim ir saturs, kas parāda, cik ļoti deja ir mentāls, ne tikai fizisks process. Vienkārši sakot, vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņai “ir iekšā”. Svētdien, 5. februārī, notiks Baibas benefice, bet tā nenozīmē atvadas.

Laura Jasmane: Tuvojas tava pēdējā izrāde. Kā tu jūties? Nākot uz interviju, runājām par atdzimšanas sajūtu.

Baiba Kokina: Es jau diezgan ilgi sevī sajūtu pārmaiņas. Gribas pucēties, lutināt sevi, vairāk baudīt dzīvi. Režīms visu laiku ir bijis tik strikts, ka gribas nedaudz brīvāk.

Domā, tas ir lūzums, sajūta, ka viens dzīves posms drīz noslēgsies?

Es pat nezinu, kas to visu bīda. Tas nāk no manis pašas, no Visuma, nezinu. Bet vienmēr esmu zinājusi, ka negribu, lai man palūdz aiziet no baleta profesijas. Es vienmēr esmu cītīgi kā sportiste gājusi uz mērķi, taču šobrīd apstākļi ir sakrituši tā, ka dzīvei jārit mazliet citādāk. Izrādēs piedalos arvien mazāk, varbūt tādēļ ir radusies sajūta, ka ir jābeidz.

Tā ir sajūta?

Arī, bet par to, protams, ir runāts un jautāts. Tiek iestudētas jaunas izrādes, un, ja vienmēr esi bijis sastāvā, ir dīvaini vairs pēkšņi tur nebūt. Attiecīgi izaugsme apstājas. Kaut kāds lūzums, iekšēja apstāšanās notika, kad nomira mūsu mīļais Modris Cers (baletdejotājs, pedagogs-repetitors Latvijas Nacionālajā baletā līdz 2015. gadam – red.). Viņa sniegtās zināšanas vienmēr ir ar mani, bet tās iemaņas, gluži kā sportistam, ir nepārtraukti jāuztur. Ja neviens tevi “nebaksta”, tad, visticamāk, iemaņas noplok. Ja man ir mērķis, viss ir atkarīgs tikai no manis, bet es arī esmu tikai cilvēks.

Vai to, ka tu esi tikai cilvēks, esi sapratusi tikai pēdējā laikā?

Pēdējā laikā esmu ļoti daudz analizējusi situāciju. Esmu ļoti pateicīga par visu, kas man ir, bet varu atzīt, ka savus pirmos desmit karjeras gadus esmu bijusi akli iemīlējusies baletā. Es to noteikti nenožēloju, laikam, pateicoties tam, esmu tur, kur esmu, bet pirmās desmit sezonas neesmu pietiekoši daudz tikusies ar draugiem, neesmu pietiekoši bijusi savā dzīvē. Gribējās visu pakārtot baleta dzīvei. Jā, man bija attiecības, bet domas vienmēr maisījās ap un par baletu – kā sevi pilnveidot, kā dejot labāk. Es pieļauju, ka bez tā nevarētu. Varbūt kāds var, bet es nē.

Bet tu to nenožēlo.

Nē. Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka man būs ģimene un bērni. Vienā brīdī es nojautu, ka ir īstais mirklis. Esmu gana pastrādājusi. Tas nebija aprēķins, nekad neko neesmu dzīvē kalkulējusi.

Lai gan ārēji tu izskaties tik ļoti racionāla. Tas arī  ir labi redzams tavā dejas manierē – tu esi domājoša balerīna, kas man šķiet ļoti simpātiski.

Es tagad vadu pirmo klasi baletskolā (Rīgas Baleta skola – red.) un visu laiku savām skolniecēm atkārtoju, lai viņas domā, reflektē par to, ko viņām saku. Lieku viņām analizēt, skatīties no malas, tā iemācot kontrolēt pašām sevi. Balerīnām ir jābūt gudrām un inteliģentām. Manuprāt, neviens nemāk sevi tā nest pa ielu un skatuvi kā balerīnas. Tas ir fenomenāli.

Nesen biju Daces Radiņas (latviešu baletdejotāja, Ungārijas Nacionālās operas baleta bijusī soliste, tagad Ungārijas Nacionālās baleta akadēmijas mākslinieciskā vadītāja – red.) meistarklasē. Tas bija fantastiski – kā viņa ar savu enerģiju māk radīt pozitīvu atmosfēru, nevis nomācošu ciešanu un disciplīnas sajūtu. Man patika, ka viņa meitenēm jautāja – kas ir tas, ko jūs domājat, kad izpildāt šo kustību?

Un ko meitenes teica?

Viņas klusēja. Pat, ja domā, nevar to pateikt.

Jā, tā ir liela problēma. Dejotāji nav raduši runāt. Viņiem jāmāk paust savu viedokli. To mācu savām skolniecēm, lai viņas pauž savu viedokli normālā balss tembrā, drosmīgi, lai nebaidās no kļūdām. Man klasē ir viena ukrainiete – tai ir temperaments. Latviešu meitenes ir kautrīgākas, savaldīgākas.

Kādas, tavuprāt, ir dejotāja svarīgākās kvalitātes?

Personība. Tā atspoguļojas visā – dejas manierē, stājā. Štrunts ar tehniku, mēs visi esam cilvēki, mums nevar uzspiest podziņu – tagad nogriez trīs piruetes! Personība ir veids, kādā sevi pasniegt, kā iziet no situācijas, kad kaut kas nesanāk, ne jau uzlikts smaids un kombinācijas izpildīšana skatuves vidū. Tas ir neīsti. Ir jādzīvo līdzi. Ar dzīvošanu līdzi gan ir problēma –  mācēt sevi piepildīt pēc tam, kad esi sevi iztukšojis. Man tas brīdis pienāca pēc desmit sezonām – es fiziski jutu, ka man vajag bērnus. Jā, bērni fiziski iztukšo, bet paskatīties uz citu pusi un pamanīt, ka baleta lietas kļūst mazāk svarīgas, ieraudzīt ko citu – mīlestību un rūpes, tā ir milzīga laime. Tad arī uz skatuves rodas jauna pieeja, apziņa, pietāte, mīlestība. Arī vairs nav laika muļļāties – iespēja ir tagad. Nevis sēdēt teātrī no deviņiem līdz deviņiem, bet strādāt ar apziņu, ka ir pāris stundas laika, jo bērns atstāts pie aukles. Tagad vai nekad.

Kas ir baleta mākslinieciskais elements? Visi zina, cik balets ir grūts un smags.

Modris vienmēr teica: “Pieliekam klāt dvēselīti.” Taisām arabesku, bet pievienojam attieksmi  –  varbūt tu ko sadzirdi, varbūt mīļi pasakies. Tā ir attieksme kustībā. Katra izrāde ir stāsts, kuru tu veido pēc savām sajūtām.

Kas ir tas, ko tu jūti, kad esi uz skatuves? Kas ir tavs kaifs?

Man šausmīgi patīk būt uz skatuves. Jau kopš bērnības man ir bijis ļoti svarīgi, ka mani vēro, man patīk sevi parādīt un radīt jaunus tēlus. Nezinu, tas ir egoisms vai mākslinieka narcisms.

Kad pēc Covid atsākām trupā normālu darbu ar izrādēm, tik daudzi kolēģi stāstīja par to, kā noilgojušies pēc skatītāju enerģijas. Manī toreiz kaut kas noklikšķēja, jo sapratu, ka man mēģinājumu process bieži patīk vairāk nekā izrādes. Man patīk dejot, jo man patīk dejot, man nevajag skatītājus.

Jā, bet skatuve ir atskaites punkts. Tomēr viens no brīžiem, kad sapratu, ka ir jāiet projām, bija apziņa, cik ļoti pietrūkst mēģinājumu procesa un izaugsmes. Jauniestudējumu man nav, galvenokārt man ir tikai treniņstunda.

Iederības sajūta baletdejotāja darbā ir ļoti svarīga, pati esmu to jutusi.

Jā, mākslinieks ir tad, kad viņš ir vajadzīgs. Tagad es rakstu maģistra darbu (Baiba mācās sabiedrības un organizācijas vadību Daugavpils Universitātē – red.) par darbinieku labizjūtu un pētu šo jautājumu no zinātnes skatpunkta. Tur paveras plašumi. Protams, nevar nevienam iemācīt, kā sajusties labi, bet nodrošināt atbilstošus apstākļus un vidi var. Man ļoti patīk mans teātris. Mums ir forši kolēģi. Konkurence ir, bet vienlaicīgi – nav. Nav tā dzinuļa. Tagad runāšu kā veca tante… Es agrāk skatījos uz Jūliju Gurviču, Viktoriju Jansoni un redzēju, pēc kā tiekties, pedagogs un izcili mākslinieki tevi dzen uz priekšu, un tu esi spiests progresēt. Tagad ir sajūta, ka esam nedaudz iesprūduši vienā, nesliktā līmenī, bet tomēr mēs neaugam.

Tu ieguvi bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā, Horeogrāfijas nodaļā. Kādēļ tu neturpināji mācības horeogrāfos?

Jo negribēju. Jo neredzēju tur perspektīvas. Par to ilgi domāju, runāju ar pedagogiem un profesoriem.

Nevēlies mēģināt veidot savas horeogrāfijas?

Es savas horeogrāfijas skatītājiem vispār neesmu rādījusi, un tas laikam kaut ko nozīmē. Vai arī man nepaveicās, jo beidzu akadēmiju Covid laikā, studējot horeogrāfiju uz bruģa un strādājot studijā divi reiz divi metri. Man sirds sāpēja ļoti, jo katram absolventam parasti tiek sniegta iespēja, bet toreiz operā uzturēties nedrīkstēja. Tā nu veidoju horeogrāfiju mājās uz terases. Bet beigās rezultāts bija jārāda video formātā, un tajā brīdī atskārtu, ka man ir tāds kā režisora talants, jo, vērojot dejotājus ekrānā un operatora darbu, es sapratu, ka nozīmīgas ir ne tikai kustības, bet  visas iesaistītās komandas darbs, kurš ir ar tevi – arī rakursi, tuvplāni,  nevis vienkārši statiski novietota kamera.  Divdesmit minūšu horeogrāfiju varēju iestudēt tikai uz diviem dejotājiem, biju spiesta mainīt visu konceptu. Tas bija smags posms, darbu komisijai atrādīju, deviņi dabūju, un likās, ka viss, par šo jāaizmirst. Es, jau stājoties akadēmijā, sapratu, ka man jāatceras tas, ko teica Modris: “Baiba, tev ir iemaņas pedagoģijā.” Pēc viņa nāves gadu domāju, sapratu, ka kaut kas ir jādara. Un iestājos, bet uzņemšanas komisijai teicu, ka es uz pedagogiem, ne uz horeogrāfiem. Tas nāca komplektā. Diemžēl vai par laimi, to es nezinu. Stājoties maģistrantūrā, man bija svarīgi iemācīties citas lietas.

Kādas?

Man bija svarīgi saprast, kas ir vadība. Svarīgi saprast, kā notiek darbinieka un vadības attiecības. Kad sāku mācīties, pamanīju, ka vadības tematika ir nozīmīga ne tikai darbā, bet arī ģimenes, skolas sfērā.

Man šķiet, ka baleta karjera ir tāda kā sakompresēta dzīve. Visas problēmas, mācības, kļūdas izpaužas ļoti spilgti, pamanāmi un tādēļ varbūt īpaši sāpīgi.

Protams, visas grūtības, veiksmes un neveiksmes. Izej cauri vīzgdegunīgajai fāzei, un tad notiek kritiens. Trakākais, ka pats nemani, ka esi jau ar tādu sindromu, un tad kāds tevi noliek pie vietas. Tādēļ no malas jābūt kādai autoritātei. Spilgti atceros, kā pēc šķietami perfektas izrādes liekas, ka esi zvaigzne, tad Modris man un citām solistēm teica, ka tā izrāde bija jau vakar, bet šodien mēs sākam no jauna un latiņa ir augstāka. Skaidrs, ka nav iespējams būt perfektai, bet jāsaglabā mērķis kaut ko pilnveidot sevī – to mākslīgo smaidu uztaisīt dabiskāku vai kāju izvērst vairāk, katram kas savs.

Baleta mitoloģijā ir drausmīgs izteiciens par to, ka “baletdejotājas mirstot divreiz”.

Kāpēc?

Jo pirmo reizi mirsti, kad aizej no baleta.

Vai izskatās, ka es mirstu? (Smejamies.) Smagi ir tas, ka pēc baleta karjeras ir jāsāk jauna dzīve. Tā pasniegšanas maniere ir nepareiza – it kā sāc kaut ko pilnīgi jaunu, iepriekšējais kā ar nazi nogriezts. Bet būtībā tas ir stāsts par prioritātēm, kas man pašai ir labāks un ar tendenci iet uz priekšu.

Daudzas baleta solistes kā lūzuma punktu ir minējušas brīdi, kad viņām sāk piedāvāt nevis princešu, bet māšu lomas. Bet vai nav tā, ka tās princešu lomas vienā brīdī ir līdz kaklam?

Tas, šķiet, atkarīgs no tā, kāds dejotājai ir bijis repertuārs līdz šim. Man bija, ja nemaldos, trīsdesmit viens gads, kad man piešķīra divas māšu lomas – “Pērā Gintā” un “Romeo un Džuljetā”. Ar māti “Pērā Gintā” man likās – drausmas!  Bet tad man pienāca klāt horeogrāfs (Edvards Klugs – red.) un paskaidroja situāciju – viņš teica, ka viņam ļoti simpatizē tas, ko es daru, kāda esmu uz skatuves, un ka viņš šajā lomā meklē personību. Un tad es vienā brīdī sāku lepoties ar sevi, jo horeogrāfa pieeja bija fantastiska, viņš cēla manu pašapziņu, un ar tādu apziņu arī to lomu dejoju.

Cik patīkami, ka ar tevi izrunājas un paskaidro situāciju, nevis pašai kaut kas jāizfantazē.

Arī “Romeo un Džuljetā” biju gana jauna, un es zināju, ka varētu nodejot arī Džuljetu. Bet arī tur Leo (Leo Mujics, izrādes “Romeo un Džuljeta” horeogrāfs – red.) man paskaidroja – tu taču esi jauna mamma, tu esi eleganta, tu esi šikarnaja, tev ir tāda meita…

Tu veido lomu, nevis loma tevi.

Jā, tā nav tāda māte kā Oze (mātes loma baletā “Pērs Gints” – red.), tā ir eleganta, skaista, seksīga, izaicinoša sieviete. Man ļoti patīk uz skatuves izdzīvot vairākus tēlus. Dzīvē sevi pieklusinām, disciplinējam, kontrolējam, bet uz skatuves drīkst izpausties uz visiem simts. Iespējams, Modris man šo iemācīja – ja jūties noskumis vai priecīgs, liec to lietā uz skatuves.

Un kad ir šausmīgs besis?

Tā man ir bijis. Taisu uz skatuves Pas de Bourree, piruetes, un galvā domāju, ko es vakarā darīšu. Ir jāmāk sabalansēt atpūtu un darbu, tad arī mākslā vari atdoties skatuvei, nevis būt kaut kur pa vidu.

Starp citu, apsveicu ar Dejas balvas nomināciju. Man personīgi ir milzīgs prieks, ka jūs ar Laumu Bergu esat nominētas par darbu, kas nav LNOB repertuārā.

Man ļoti patīk Milānas (Milāna Komarova, horeogrāfe – red.) rokraksts. Arī pandēmijas laikā šis projekts nāca īstajā brīdī – beidzot varēju kaut ko darīt, dzīvot ar apziņu, ka kaut kas notiek un tiek gatavots. Kad Milāna man to (baletu “Lauskas” – red.) piedāvāja, es biju tik laimīga. Kā māksliniece es sajutos vajadzīga. Kad nāca apsveikumi par nomināciju, nevarēju saprast: ar ko jūs mani sveicat – ar benefici? Dīvaini. (Smejas.) Man pēdējā laikā nozīmīgu pirmizrāžu nav bijis, nomināciju noteikti negaidīju.

Redzi, var taču dejot arī ārpus operas.

Jā, Milānas darbs mani ir turējis uz viļņa. Tu zini Milānas stilu – kājām jābūt aiz ausīm, “garšīgas” pēdiņas, gribi negribi sāc sevi lauzt un pilnveidot, lai sanāk vēl skaistāk un glītāk.

Drīzumā ir tava benefice.

Vari pateikt, ko tavā izpratnē nozīmē benefice? Man nav skaidrs.

Nav ne jausmas. Mani mulsina šis jēdziens. Vai etimoloģiju neesi skatījusies? (Meklējam tēzaurā:  “Benefice – izrāde vai koncerts par godu kādam no šīs izrādes vai koncerta dalībniekiem.”) Ok, būs izrāde par godu tev, bet ir skaidrs, ka tās ir arī atvadas. Tātad – ir benefice, un kas tālāk? Tu paliksi formā vai svētdien uztaisīsi pēdējo tendu un viss?

Dzīve rādīs. Ar šo no vadošajām lomām un laikam arī no klasiskā baleta atvados. Skaidrs, ka esmu spējīga dejot. Esmu par šo domājusi – tik ilgs laiks paiet, līdz iemācies sevi pasniegt uz skatuves. Tad nedaudz padejo – un viss? Tas ir skumji.

Man mājās stāv baleta čībiņas, getras, gulbja “austiņas”, un manī valda milzīgs apjukums – kas man ar to tagad ir jādara?

Es zinu, ka vēl varētu skatītājam dot dejas baudījumu. Jautājums, protams, ir repertuārs, projekti. Kaut kas man ir padomā, bet vispār teātrī es drīkstu trenēties un varbūt operā vēl dejošu mazākās lomās. Man patīk dejot, patīk mācīt dejot, patīk rūpēties par mākslu.

Kādi ir tavi tuvākie mērķi?

Būtiskākais šobrīd ir cieņpilni nodejot izrādi. Tā, lai pašai prieks. Ar šarmu, personību. Ļoti gribas augt pedagoģijas virzienā, gribas jēgpilni uzrakstīt savu maģistra darbu. Bet vispār gribētos vairāk baudīt dzīvi. Pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem, naktīs gulēt, nevis mācīties. Iet uz teātri kā skatītājai. Es rakstu maģistra darbu ar apziņu – kad es to izdarīšu, es būšu laimīga.

(Smejos.)

Zini, kāpēc? Jo es būšu izpētījusi, kāpēc baletdejotājam ir tā un ne citādāk. Kāda ir visa kārtība, sākot no skolas gadiem.

Tad jāraksta grāmata, ar maģistra darbu nebūs pietiekoši. Vienvārdsakot – tu gribi, lai paaudzēm, kas pēc tevis nāk baletā, būtu nedaudz jaukāk un mīļāk.

Jā, mani interesē izpētīt un salīdzināt teātra vidi šeit un pasaulē, ko iespējams mainīt. Skolā jau notiek pārmaiņas – ir fizioterapeits, ir pilates, psihologs, baleta tehnikas nodarbības. Arī pasniedzot, es mēģinu iemācīt bērniem pašiem sev palīdzēt. Lai nebūtu traumu, skatīt visu ķēdītē, pamanīt problēmu pazīmes jau ikdienā.

Visi pievēršas tam fiziskajam procesam, bet fiziska trauma ir arī emocionāla trauma. Pēkšņi tu esi izmests no savas ierastās vides, apjucis skraidi pa Rīgu ar sāpošu kāju un meklē kādu ārstu, kas beidzot varētu palīdzēt.

Esam pieraduši pie tā, ka visu gribas tagad un uzreiz. Man ar traumu bija jāmācās pacietība. Tajā brīdī, kad es nevarēju pastaigāt, es sāku domāt par to, kādēļ agrāk nebiju pateicīga, ka staigāju bez grūtībām. Kad esi izmests no ierastās kārtības, sāc domāt citādāk.  

Foto: Andris Tone, Liene Glāzere, no personīgā arhīva