Inta Balode 

Svētdien, 4. septembrī, DANCE.LV žurnāls sāka Homo Novus 2011 gājienu. Bija gana daudz jāpārvietojas un jāstiprinās ar pa ceļam iekostiem karstiem suņiem: no Ģertrūdes ielas teātra uz Jauno Rīgas teātri un pēc tam uz Matrožu ielu 9 Ķīpsalā. Kamila Buatela izrāde Šis mirklis, kas notika JRT, jau gana daudz apcerēta. Tas nekādā ziņā nemazina faktu, ka ir vērts redzēt skumji asprātīgo stāstu par mainīgo un reizēm ļauno pasauli, kurā nav pieņemts lidot un kurā nesanāk lidot, jo krāmi spiež pie zemes. Taču bez krāmiem netaptu ne šī, ne arī divas citas tajā pašā vakarā noskatītās izrādes.

Tie, kas dzīvos nākotnē. Katastrofu būvniecība (Eva Meijere-Kellere un Sibille Millere (Berlīne/Stokholma))

Gribētos jau, lai mūsu bērni dzīvo pasaulē, kurā var paijāt tīģeri un skan tikai vakara pasaciņas nomierinošā balss. Katra īsta mamma sargās savu mazo no šausmām, bet tikmēr viņi tāpat spēlēs kariņus, meklēs mežā nesprāgušo munīciju un dusmu brīžos iztēlosies savas bēres, kurās visi raud. Tādēļ kāpēc gan nepaspēlēties, būvējot katastrofas un vienlaikus mācoties dažādas gudrības (no diriģēšanas līdz mākslai krist, no fizikas, ķīmijas līdz skaņu dizainam) kopā ar vācu māksliniecēm?! Īpaši tādēļ, ka tie, kam tagad ir 10 gadi, varbūt nodzīvos līdz laikam, kad Rīga un Liepāja būs ūdenī un visi brauks uz Valmieru.

Seši bērni fantazē stāstot, kas varētu notikt, un muzicē par dažādu katastrofu tēmu, izmantojot visikdienišķākos priekšmetus (lūstošu spageti skaņu, šņācošu C vitamīna tableti, liela kartupeļa būkšķi pret grīdu). Jāfantazē, jo mēs jau arī negribam, lai fantāzijas zemi aprij melnais caurums. Var jau būt, ka tikai Amerikas pētījumi rāda, ka bērni kļūst aizvien līdzīgāk domājoši?

Šoreiz bērni fantazē ar vērienu – nevis par to, kā zaķīts un kaķīts uz ceļa brīnījās. Par to, kas aizrauj tajā vecumā, kurā labi atceros sevi postām kaimiņu bandas štābiņu un liekot draugam turēt roku pie elektriskā gana. Te viss ir kontrolēti, turklāt vairākas reizes dzirdu: „Es to izlasīju grāmatā.” Ļoti patīkami, īpaši pēc tikko radio noklausītās frāzes: „Es ļoti daudz vasarā mācījos, izlasīju pusgrāmatu!”

Lai arī izrāde tapusi tikai četrās dienās, tā izdodas, jo mākslinieki strādājuši ar bērniem kā ar nopietniem profesionāļiem – viss atstāj ļoti pārliecinošu un īstu iespaidu. Audzinošais aspekts ir tas, ka neko nav iespējams izdarīt vienam, viss, kas sanāk labi, rodas sadarbībā. Kas var būt vēl svarīgāks laikā, kad mēs tik turpinām sisties katrs pats par sevi! Arī veids, kādā tiek pieņemtas kļūdas un kavēšanās, ir īpašs – ne miņas no tik ierastā pašdarbnieku nelaimīguma. Pasaulē ir lietas, kas notiek pašas no sevis, arī brīžos, kad esi uzņēmies Dieva lomu, būvējot katastrofas.

Dažas to, kas dzīvo nākotnē, paustās tēzes: „Tā būs gulta un reizē mašīna”, „Katastrofa ir tad, kad sākas skola”, „Ja mēs pārvāktos uz Brocēniem, tā būtu katastrofa”, „Simpsonu Mārdža dzer vīnu, kamēr viss tīrās pats no sevis”, „Lifts no Zemes uz Mēnesi”, „Man ir bail no 2012. gada 21. decembra, uz Ziemassvētkiem neceriet!”, ”Pāri paliktu tikai iepirkšanās centrs”.

 Eko šrots. Sņeguročka (Vladislavs Nastavševs (Rīga))

Kādā skaistā agra septembra vakarā lūkojos debesīs un redzēju putnus mazos kāsīšos lidojam uz dienvidrietumiem. Jau bija ieslēgti gan Lielie Greizie rati, gan Polārzvaigzne, kas šķita esam nepareizajā pusē. Uz alkšņiem krita aktieru ēnas, un par mūsu dažādajiem likteņiem lika domāt atpūtā sūtītās automašīnas, kas uz kādu laiku ieguvušas jaunu, negaidītu dzīvi. Mazliet mazāk maigi pieskārieni nekā senāk, bet kurš gan sūdzēsies, ja apmaiņā tiek piedāvāta izcelšana no aizmirstības?

Izrāde par mīlestību. Varbūt ledāji kūst tādēļ, ka pasaulē ir daudz mīlestības? Diezin vai. Kā režisors trāpīgi norādījis – pat zinātnieki īsti nezina, vai mēs kūstam vai sasalstam. Grūti izvēlēties starp sasalt un izcepties. Laikam labāk sasalst, jo nelaiķi skaistāki un pastāv iespēja pēc laika atkust un turpināt iesākto. Ostrovska Sniegbaltīte laimīga izkūst, Vladislava Nastavševa Sņegura (Guna Zariņa) ar baiļpilnu sirdi mācās braukt ar auto, t.i., mīlēt, ieklausoties mīļotā Jāņa (Gints Andžāns) iecietīgajos padomos.

Ļoti atpazīstams sižets – viņi nejauši satiekas, viņa viņu pasūta un nosauc par maniaku, bet viņš viņu iemīl. Viņa kaut kur turpina skriet un netic, ka kaut kas var sanākt, viņš sāk mierīgu kopīgas kotlešu cepšanas dzīvi ar Līgu (Inese Pudža), kas tic mīlestībai. Sņegura piedzīvo vētrainus mirkļus ar bagātnieku (Edgars Rubenis), kurš pirms tam vienu nakti, protams, bija domājis precēt Līgu. Tad Sņegurai paliek žēl zaudētā, kas zina, varbūt arī sirds jušana ņem virsroku pār neticību, un tāpēc viņa grib ar Jāni kopā braukt uz jūru. Jānis kādu laiku pameklē tiesības un tad viņi brauc ar.

Ļoti īpaši apstākļi – norakstītu auto grēda (lielākā daļa gan ir jaunāki par manu nenorakstīto) un teksts austiņās, kas ieved skatītāju iekšā pat visintīmākajos brīžos, radio translācijas fragments par kūstošo Antarktīdu un ūdens, kas līst no kastes, kas izskatās pēc televizora, Gunas Zariņas rallijs ar (brīnums, ka vēl rūc!) jūraszilu franču auto, miesassarga (Kaspars Zāle) un džipa kaislīgi apskāvieni. Kopīgās atmiņas, izdzirdot krievu popdziesmas un atceroties šampanieti, sliktu dūšu un nopietno skaidrošanos garāžu tusiņos. Kamēr notiek mūsu dzīves, kaut kur kūst ledus, mirst lāči, slāpst zivis. Esam gatavi maksāt piecreiz vairāk par bēšīgu linu maisiņu ar eko zīmogu. Skaistuma industrijas gan diezin vai pieļaus eko-prostitūtu un eko-žigolo izplatību, tas būtu pārāk liels trieciens ekonomikai. Lielo ekonomiku laikam neattīsta arī fakts, ka varbūt ir diezgan ekoloģiski ilgi braukt ar vienu auto, pirkt rezerves daļas šrotā, remontēt to pie saviem džekiem vai savām rokām, nevis ik pēc dažiem gadiem veco mašīnu iekraut Ķīpsalas kaudzē. Kāda tur mācēšana mīlēt, ja tik viegli pārejam uz jauno modeli? Kā sāk niķoties, tā attiecības cauri.

No Aleksandra Ostrovska poētiskās līdzības „Sniegbaltīte”:

Моя беда, что ласки нет во мне.

Толкуют все, что есть любовь на свете,

Что девушке любви не миновать;

А я любви не знаю; что за слово

Сердечный друг и что такое милый,

Не ведаю. И слезы при разлуке,

И радости при встрече с милым другом

У девушек видала я; откуда ж

Берут они и смех и слезы, — право,

Додуматься Снегурочка не может.