Pagājušā gada novembrī Latvijas Dejas informācijas centrs cikla “Deja domā” ietvaros aicināja uz tikšanos ar vienu no vadošajām Sanktpēterburgas baleta kritiķēm, A. Vaganovas Krievu baleta akadēmijas pasniedzēju Larisu Abizovu. Viesodamās Rīgā, viņa noskatījās trīs Latvijas Nacionālā baleta izrādes, šeit kritiķes iespaidi par pirmo no tām – “Antonija #Silmači”. Drīzumā publicēsim recenzijas arī par pārējiem iestudējumiem.

Larisa Abizova

Latvijas Nacionālās operas baleta trupa man vienmēr iedvesusi cieņu savas vēstures dēļ. Atšķirībā no vairākiem padomju laikos izveidotiem galvaspilsētu teātriem, Rīgā baleta teātris radās jau 1919. gadā un vienmēr saglabājis savu cienīgo statusu. Nedrīkst aizmirst arī faktu: tādas zvaigznes kā Mihails Barišņikovs, Māris Liepa, Aleksandrs Godunovs mācījās tieši Rīgā.

Iespēja iepazīties ar pašreizējo trupas stāvokli manī izsauca entuziasmu. Teātra repertuārs ir sastādīts brīnišķīgi: četrās viesošanās dienās Rīgā es varēju apmeklēt trīs baletus. Turklāt tie nebija viencēlieni, bet pilna apjoma, liela mēroga baleti: viens no starptautisko sižetu līderiem “Romeo un Džuljeta”, endēmiskais “Antonija #Silmači” un pasaules klasiskā mantojuma balets “Raimonda”. Papildu impulsus lieliskai baleta mākslas uztverei sniedza gan no ārpuses, gan iekšpuses ārkārtīgi skaistā operas ēka, ko ielenc burvīgs parks.

Izrādi “Antonija #Silmači” es nosaucu par endēmisku ne bez iemesla. Ekskluzīvs ir viss. Pirmkārt, tas ir jauniestudējums, kas uzvests uz Latvijas Republikas simtgades svinībām. Otrkārt un ne mazāk svarīgi – balets iestudēts ar pašu nacionālajiem spēkiem: sižets veidots pēc latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa kulta lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem; mūziku speciāli sacerējis mūsdienu latviešu komponists Juris Karlsons; horeogrāfs arī vietējais – kādreiz pazīstams dejotājs, šobrīd horeogrāfs un trupas mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Par vēl vienu iemeslu palielinātai interesei par šo izrādi kļuva fakts, ka balets veidots padomju dramatiskā baleta žanrā, kas Krievijā ir pasludināts par “nemodernu”, “novecojušu”, tādēļ arī no skatuves izraidīts. Taču uz Rīgas skatuves šis žanrs izrādījās dzīvīgs un saglabājis visas savas īpašības. Detaļām un niansēm pārbagātais sižets tiek vēstīts ar neskaitāmu personāžu palīdzību, kas ļoti naturālistiski slauka ar slotām un mazgā ar lupatām grīdu, skraida ar šujmašīnām un maisiem, dzer no krūzēm, pudelēm, kausiem un mucām, smēķē un ko tik vēl nedara.

Klasiskā deja mijas ar izvērstām pantomīmas ainām, kas ik pa laikam izvirzās vadībā. Neaizmirstamas ir ainas ar saniknotu bišu baru, kas dzeļ varoņus – te katru pa vienam, te visu kordebaleta masu, kas dedzīgi dzen to prom ar rokām. Iespaidīgs un naturālistisks ir krāsns sprādziens ar tajā paslēpušos Ābramu – apdedzinājies, apdullināts un nosmērējies ar kvēpiem, viņš izraisa aizkustinošu līdzjūtību.

Veiksmīga ir scenogrāfija, kurā izmantotas videoprojekcijas, kas atspoguļo lauku ainu skaistumu. Šāds paņēmiens reti sniedz pozitīvus rezultātus, taču scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim izdevies organiski savienot attēlu reālistiskumu ar baleta skatuves nosacītību. Iespaidīgas ir epizodes, kur fantastiskā paparžu biezoknī Līgo nakts svinētāji meklē papardes ziedu. Mākslinieks ārkārtīgi precīzi ilustrējis papardes ziedus kā naktsvijoles, kas arī aug šajā reģionā un tāpat ir izslavētas ar maģiskām īpašībām – tās izmanto mīlas dziras brūvēšanai. Šādas alūzijas, pat ja šķietami attālinātas no tēmas, vienmēr ir asprātīgas. Arī horeogrāfijā ir klātesoša pikanta alūzija: Antonija sapnī redz sevi kāzu tērpā, bet sapņa beigās metās virsū plīvuram līdzīgi kā Fauns Ņižinska baletā “Fauna diendusa”.

Horeogrāfs izvēlējies klasisku tehniku, ar to apveltīdams visus tēlus – no galvenajiem varoņiem ar viņu mīlas dziņām līdz kordebaletam, kas atveido ciema iedzīvotājus. Īpaši efektīgi tauta izskatās stilīgajos kostīmos un vainagos (kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone) fināla ainās Līgo svētkos, taču vajadzīgais iespaids netiek panākts, jo raksturdeja baletam ir liegta. Uz pirkstgaliem uzliktas, ebreju un latviešu dejas zaudē savu šarmu un izrādes valodu padara nabadzīgāku. Taču arī klasiskā leksika ar daudzveidību īsti nelutina. Sižeta centrā – stāsts par jaunu kučieri Aleksi, kas raujas uz pusēm starp jūtām pret atraitni Antoniju (Alise Prudāne) un meiteni Elīnu. Mūžsens baleta sižets, bet cik oriģināli, cik skatītājam saprotami bez jebkādas libreta palīdzības tas ir ticis risināts. “Silfīdā” varonis komunicē ar līgavu Efiju raksturdejas valodā, bet ar pārpasaulīgo būtni Silfīdu – caur klasisko deju. “Žizelē” ar iemīļoto Žizeli – ar klasisko deju, ar līgavu – ar pantomīmas mākslu. “Gulbju ezerā” Zigfrīda valoda ir viena – tā ir klasiska, bet “dialekti” atšķiras: Odetai – liriska klasika, Odīlijai – dramatiska klasika. Un skatītāji lieliski orientējas sižetā. Savukārt Aleksis reproducē vienas un tās pašas kustības un to kombinācijas gan duetos ar Antoniju, gan Elīnu. Iemesls, kādēļ viņš nomaina vienu sievieti pret citu, tā arī paliek neskaidrs.

Foto: Andris Tone