12. aprīlī Dejas dienas ietvaros Āgenskalna tirgus Siltumnīcā norisinājās publiska saruna par dejas pieejamību. Diskusijā piedalījās vides pieejamības eksperte, mākslas terapeite un dizainere Lība Bērziņa, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore, horeogrāfe un dejotāja  Ramona Galkina un dzejniece, starpdisciplīnāra māksliniece Agnese Krivade. Sarunu moderēja horeogrāfe Laima Jaunzema. Publikācija tapusi sadarbībā ar Horeogrāfu asociāciju.

Diskusijas pirmo daļu lasi šeit.

Laima Jaunzema:  Šajā sarunā dzirdu, ka nezināšana un bailes ir kā bubulis, kas līdzatkarīgi iet roku rokā ar nespēju radīt iekļaujošu vidi. Varu piekrist novērojumiem, ka mūsu sabiedrībā valda tendence komunikāciju izvērst caur vēlmi attaisnoties, nevis uzņemties iniciatīvu un atbildību. Ir ērti dzīvot bailēs, ko rada nezināšana. Ignorances un baiļu tēma, iespējams, ļautu sākt domāt par institūciju lomu iekļautības veicināšanā. Jāņem vērā, ka šī diskusija notiek Dejas dienas ietvaros un vairums klātesošo ir saistīti ar insitūcijās balstīto Latvijas dejas profesionālo vidi.

Tātad – kā dejas izglītības iestādes Latvijā pievēršas iekļautības tēmai, kādas perspektīvas tiek izmantotas mācību metodēs un studentu atlases kritērijos? Un kāpēc, jūsuprāt, par laikmetīgo deju un tās izpausmēm lielākoties sarunājamies vienveidīgā valodā? Ar šo jautājumu vēlos arī izvērst sarunu par to, kāpēc bieži tieši nevalstiskas organizācijas ar salīdzinoši mazākiem, neregulāriem resursiem virza iekļautības tēmu. Kam vajadzētu notikt, lai dažāda līmeņa institūcijas veiksmīgāk sadarbotos, pievērstos iekļautības un pieejamības veicināšanai?

Ramona: Jautājums ir mega! Jā – institucionālā sistēma pieprasa tiekšanos uz izcilību. Kas īsti ir izcilība, tas, protams, arī ir jautājums. Piemēram, stājoties Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas bakalaura programmā, kandidātiem ir jāiesniedz ārsta zīme, kas apstiprina ķermeņa spēju izturēt slodzi. Manuprāt, drīzāk jādomā par to, kā programmā integrēt dažādus cilvēkus. Bet tas patiešām nav vienkārši. Students ratiņkrēslā, teiksim, var nokļūt deju zālē, bet ko tālāk?

Protams, vispirms ir jāsāk domāt par to, ko mēs uzskatām par deju. Sabiedrībā valda pieņēmums, ka deja ir kas ļoti virtuozi dinamisks. Domāju, ka arī pašiem cilvēkiem ratiņkrēslā neienāk prātā, ka viņi varētu studēt deju. Savukārt mēs institūcijā – Latvijas Kultūras akadēmijā – nezinām, kā ar savu kapacitāti ko tādu piedāvāt. Lai gan esam valsts iestāde, arī mums pašiem piekļūstamība ir problemātiska. Domāju, ka varētu sākt ar to, ka studiju programmā tiek iekļautas aktivitātes, kas dod iespēju regulāri sadarboties un draudzēties, lai rīcības notiek biežāk nekā nelielas, vienreizējas aktivitātes projekta ietvaros. Lai ko tādu īstenotu, institūcijai par sadarbību jādomā no ļoti daudziem aspektiem. Varētu arī dot iespēju mācīties ar individuālu, vajadzībām un spējām pielāgotu studiju plānu. Kā to īstenot praktiski – tas atkal ir cits jautājums. Iespējams, jāmēģina, jāveido testa modeļi. Domāju, ka uz izcilību vērsta insitūcija ir galvenais šķērslis, kas ierobežo izpratni par to, kas profesionāla laikmetīgā deja var būt.

Lība: Mēs varam šķetināt šo jautājumu no vairākām pusēm. Viena no tām ir  sabiedrības uztvere par to, kas ir ķermenis un kā domājam par to, ka ķermeņi var būt dažādi. Piemēram, man visi aktieri izskatās vienādi, atlasīti pēc vienveidīgas izpratnes par skaistuma standartiem. Iespējams, viņiem pat ir vienāds svars. (Līga smejas.) Te nu ir tā atbilde un kārtējais apburtais loks: sabiedrībā par izciliem var tikt uzskatīti tikai viena veida cilvēki. Ja mēs fokusētos uz dažādību, nevis uz izcilību, vēlme pārstāvēt un ieraudzīt dažādas cilvēku grupas būtu sastopama biežāk. Es zinu vairākus cilvēkus ar invaliditāti, kuri grib studēt, bet nevar to darīt, jo mācības viņiem fiziski nav pieejamas.

Protams, galvenais ir attieksme. Standartizētā pārliecība par vienveidīgām spējām – ka visiem jādzied smuki, jākustas vienādi. Un ko nu lai iesāk, ja pēkšņi jādarbojas ar kādu, kurš ir ratiņkrēslā vai ar dzirdes traucējumiem?

Ir konkrēti stāsti, piemēram, vājdzirdīga sieviete studēja aktiermākslu, un mācību iestādei nācās meklēt alternatīvas studiju procesa nodrošināšanā. Ar šo vēlos teikt, ka jautājums nav par nevarēšanu, bet varēšanu citādi, unikāli. Vai mēs varam to ieraudzīt kā profesionālajā vidē ierastajām izpausmēm līdzvērtīgu sniegumu? 

Akadēmisko sistēmu domāšana ir ļoti iestrēgusi, tā gadiem ilgi nemainās. Ir grūti iespraukties šajā sistēma un to mainīt. Kultūras akadēmija ir viena no iekļautības vēstnesēm. Akadēmijā ir veikti fantastiski pētījumi, bet diemžēl viss paliek teorijas līmenī. Gribas “iekost”  un jautāt: “Kur ir rīcība?“ Ļoti forši, ka jūs varat veikt pētījumus, bet vai cilvēks ratiņkrēslā var tikt akadēmijā? Nē, nevar! Ir jādara tas, par ko tiek runāts. Var jau teikt, ka ar vienu mazu soli nekas nemainīsies, bet ar kaut ko ir jāsāk. Svarīgi, lai institūcijas apzinās, ka apņemšanās, attieksmes maiņa un atbildības uzņemšanās ir arī praktiska rīcība. Apburtais loks pats no sevis nepārtrūks. Jābūt arī pacietībai nepadoties, jāturpina ar maziem solīšiem. Jāveido arī kopienas, daudzbalsība, kas par šo runā un rīkojas. Katrs var kaut ko darīt lietas labā, vismaz paturēt šo tēmu prātā un saskatīt nevienlīdzību. Piemēram, aizdomāties par to, kurš var atnākt, uz jūsu izrādi un kurš nevar, un domāt par to, ar kādām tēmam izvēlaties darboties.

Ramona: Pirms nu jau gadiem divdesmit Ilze Zīriņa organizēja kontaktimprovizācijas nodarbības, uz kurām nāca dažādi cilvēki – arī  neprofesionāļi un cilvēki ratiņkrēslā. Atminos, ka to organizēt bija ļoti grūti. Tā bija milzīga atbildība uz viena cilvēka pleciem, ko panest vienatnē principā nav iespējams. Ir bijuši mēģinājumi šīs lietas virzīt, bet cilvēki ātri nogurst, ar entuziasmu vien nav gana, ja vide neatbalsta.

Agnese: Nogurst arī no tā, ka tagad būs “zilonis telpā” – ka organizēt šādus pasākumu neskaitās prestiži. Tas tiek uzskatīts par “ai, tā sociālā atbildība, ai, tās kopienas”. Manuprāt, mākslā un kultūrā ir vērts domāt par šo “prestiža ziloni”.

Kad es ierados uz diskusiju, Laimai minēju, ka man ir nedaudz bail runāt par prestiža aspektu. Es neesmu cilvēks ar īpašām vajadzībām, bet arī man nav, kur dejot. Ja man nav Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgas dejas izglītības, es nevaru piedalīties “Embody.Riga” nodarbībās. (Ikviens var piedalīties Embody.Riga nodarbībās – red.) Ja kontaktimprovizācija man nav saistoša, tad varu teikt, ka Rīgā nav kvalitatīvu kustības nodarbību alternatīvus. Šis parāda, ka tā saucamajā profesionālās dejas laukā cilvēku ar citādu izpratni par to, kas ir dejas prakses, šķietami nav. Šī vienveidīgā fiziskā un tehniskā izpausme tiek asociēta ar to, kas ir laikmetīgā deja. Labojiet mani, ja kļūdos, bet laikmetīgās dejas izglītībā taču tiek strādāts arī ar  telpas izjūtu, kustības jūtīgumu, spēju just sevi, dažāda veida radošumu, improvizācijas rīkiem. Visas šīs nosauktās spējas var apgūt arī nesaistīti ar fiziskās tehnikas aspektu, tie ir pieejami jebkuram ķermenim.. Tad kāpēc  fiziskās tehnikas aspekts ir tik noteicošs un rada daudziem – arī man – nepieejamu vidi? Varu saprast, ka ir cilvēki, kas grib tiekties uz sasniegumiem, un viņiem ir bail zaudēt laiku, ieguldot enerģiju “kaut kādā pieejamības jautājumā”. Tomēr, skatoties uz profesionālisma līmeni, es to redzu kā sistēmisku prāta gļuku. Teikšu arī, ka tas ir saistīts ar patriarhātā veidotām sistēmām un tiekšanos uz sacensību un prestižu.

Lība: Es tās uzskatu par domāšanas stereotipu sekām. Par seksīgiem un veiksmīgiem tiek uzskatīti tikai viena veida cilvēki, bet cilvēki ar invaliditāti nekad nav seksīgi. Viņi tiek uztverti kā upuri, nabadziņi, lūdzēji utt.Es saskaros ar šādu attieksmi, lai gan cilvēkiem nav ne jausmas, ko dzīvē esmu sasniegusi, ko daru, ko esmu redzējusi, kur esmu bijusi un cik man ir augstāko izglītību. Viņi ir pārliecināti par saviem stereotipiem un redz to, ko grib redzēt. Viņi neredzmani. Es pat vairs nemēģinu viņiem kaut ko iegalvot. Sveši cilvēki man nāk klāt uz ielas un saka “Nabadzīte!”,bet es pie sevis domāju, ka drīzāk nabaga tu!Agrāk cilvēki uz ielas man deva naudu. Varu saprast, kāpēc cilvēki ar invaliditāti nevēlas kāpt uz skatuves. Ir sajūta, ka uz tevi nāks skatīties kā uz cirku, kā uz fīkšovu, ir ļoti internalizēta. Lielbritānijā frīkšovos stereotipi tiek izmantoti kā daļa no stratēģijas, apzīmējumi “creep” un “freak” tur tiek izmantoti, lai paustu, to ka esam atšķirīgi, un tas ir ok! Kopumā pie mums galīgi vēl nav tāds līmenis, lai šādi apzīmējumi netiktu interpretēti negatīvi. Nav pilnīgi nekādas vienlīdzības, lai varētu justies droši, tiešām pieņemt sevi un ar pārliecību identificēties ar savu dažādību.

Ir traki, baigā bedre! To man saka arī tad, kad vadu apmācības un cilvēkiem veidojas izpratne par mūsu situāciju. Tad es atbildu, ka ir jātic utopijai un ka visi ir pelnījuši vienlīdzību, jo tas ir par mums visiem. Man patika, kā teica viena itāļu māksliniece ar invaliditāti – invaliditāte ir par mums visiem, par ikvienu, kam ir ķermenis, jo mēs visi kaut ko varam, bet ko citu nevaram. Vienu dienu varējām, varbūt rīt vairs nevarēsim. Tā lielā, dziļā problēma, “mēs – viņi” izpratne, parādās arī šajā sarunā. Tā ir jau cita tēma –  par to, kā runāt un izmantot valodu, lai nav šī sadalījuma, hierarhijas. Laima, glāb situāciju, lai viss nav slikti! (Smejas.)

Laima: Man viss šeit izteiktais šķiet patiess. Realitāte ir diezgan destruktīva. Apkopojot izrunāto, man šķiet, ka tieksme uz izcilību ir saistīta ar dziļu nepārliecinātību par sevi, kas raksturīga mūsu sabiedrībai. Latvijā mākslas un kultūras videi un institūcijām ļoti patīk imitēt sava veida elitārismu, kas veido “izcilības sulu”, kurā rūgt. Ja cilvēks ir ļoti aizņemts ar savu izcilību, tad neatliek mentālas telpas, lai iedomātos, ka uz pasaules ir dažādi cilvēki. Ir vieglāk, ja starp “mums” un “viņiem” ir siena; ir attaisnojumi, kāpēc “viņus” izslēgt. Tas atspoguļojas arī citās nacionālistiski primitīvās izpausmēs. Latvijas konteksts ir pietiekami mazs, un tie ir konkrēti cilvēki, kas aizņemti ar jautājumiem, pētījumiem, organizēšanu un atbildības novirzīšanu uz citiem institūcijas kambariem. Pētījumi par iekļautības tēmu, ko veic spriestspējīgie, ir lieliski. Bet to autori visdrīzāk nav ikdienas eksperti, kas zināšanas šajā tēmā guvuši caur savu pieredzi.

Domāju, ka ikvienam, kam ir saistība ar institūcijām, zina, ka tās nav tikai abstraktas vienības, bet arī konkrētu cilvēku darbs. Var novērot atšķirīgas izpratnes par to, ko mēs ētiski drīkstam pieprasīt no, piemēram, izglītības institūcijām, vai arī kā saukt pie atbildības tos, kuri izmanto savu statusu ļaunprātīgi. Tāpat mums ir arī problēmas saprast, ka būt daļai no institūcijas mehānisma, pārstāvja ar viena vai cita veida pozīciju un varu no ētiska skatpunkta nozīmē uzņemties atbildību, nevis vārtu sargāšanu, lai kāds cits nesagrābtu amatu vai izcilības traumu. Man šķiet, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, jo informācijas un cilvēku ar pieredzi un zināšanām trūkums vairs nav attaisnojums. Un, neskatoties uz to, mēs vēl arvien funkcionējam šajās disfunkcionālai ģimenei līdzīgajās institūcijās, 

Visbeidzot aicināšu jūs nosaukt veiksmīgus piemērus – notikumus, pieredzes, kuros par pieejamību un iekļautību ir padomāts, kuros iespējams kaut nedaudz novērot vienlīdzības utopiju.

Lība: Runājot tieši par profesionālo laikmetīgo deju Latvijā, ir grūti tādu piemēru nosaukt, bet nav jau arī tā, ka nav nekā un nekas nenotiek. Iespējams, man arī nav informācijas par visu, kas notiek visur. Iespējams, labie piemēri nemaz neapgrozās tur, kur ierasti pieejama informācija par dejas notikumiem. Šie labie pasākumi, protams, nav sistemātiski. Tie nav pašsaprotami, visiem vajadzīgi, tiem pietrūkst regulāra turpinājuma. Arī darbā Dejas balvas žūrijā iekļautību gaidīju, bet neko daudz nesagaidīju. Mani patīkami pārsteidza un uzrunāja “SIXTH” izrāžu vakars “Sometimes I do Something”, kurā tika aplūkotas LGBTQ+ mākslinieku identitāšu pieredzes. Man žēl, ka šis notikums neizpelnīgās lielāku uzmanību. Es novēlu par iekļautības tēmām runātskaļāk. Arī diskusijā pēc šīm izrādēm tika apspriestas bailes un nedrošība veidot darbu par šādu tēmu, jo tad varbūt uz izrādi neviens nenāks.

Kā pozitīvu piemēru varu minēt arī to, ka nākamos trīs gadus veidosim platformu, kurā satikties varēs dažādas iesaistītās puses. Sāksim ar reģioniem. Vispirms dienvidkurzemē kopā ar kopienām un māksliniekiem veidosim dažādu laikmetīgo mākslu darbnīcas.  Pētīsim, kā par iekļautību runāt plašāk, lai mēs satiktos, darbotos un mācītos kopā. Plānota arī lielāka koprades rezidence, vasaras skola. Aicinu sekot līdzi LJTI aktivitātēm, tur būs pieejama informācija par šiem projektiem.

Agnese: Jā, es arī vēlos atzinīgi uzsvērt visu, ko šīs tēmas kontekstā dara LJTI. Viņu komanda ir celmlauži, kas lietas dara stilīgi, neinfantalizējot dažādību. Diemžēl var dzirdēt baumas, ka citi mākslas un kultūras pārstāvji un organizācijas darbošanos ar šim tēmām saredz kā mazāk cienīgu, mazāk vērā ņemamu. Arī finansējums LJTI ar katru gadu tiek samazināts. Esmu dzirdējusi, ka augstākās izglītības programmu studentiem aizliedz iet uz “Homo Novus” izrādēm, jo tā esot slikta ietekme. Šāda bremzējoša attieksme kulāros principā valda jau gadu gadiem.

Darboties ar sociāli izvērstu tēmu, procesu, problēmu, dejas profesionāļiem Somijā šķiet pilnīgi normāli. Tas arī ir veids, kā gūt ienākumus un izmantot savas zināšanas un mākslinieciskās prakses. Darbošanās šajā lauciņā nekādā veidā netiek uzskatīta par “zemāku”, vienkārši cita specifika. Strukturāli tas ir arī valsts jautājums. Es līdz galam nepiekrītu, ka institūcijas veido tikai cilvēki, institūcijas ir daļa no valsts pārvaldes mehānisma. Tāpēc tas ir arī jautājums par to, kā valsts redz sevi, kas ir tās identitāte. Ko valsts pati par sevi domā, vai tai ir maksimāli jāiegulda, lai neizskatītos slikti Eiropas acīs, vai visa uzmanība jākoncentrē uz ekonomiku. Bet domāju, ka situācija mainās, mainās attiecīgās ministrijas un to darbinieki. Šķiet, ka iekļautība ir arī augstāka līmeņa valsts jautājums, kas valstij rūp.

Ramona: Es vēlos pieminēt apvienību LAUKKU – man šķiet, ka tās aktivitātes ir iekļaujošas. Kultūras akadēmijā ir arī laikmetīgas dejas laboratorija, kurā var piedalīties studenti no visām mācību programmām. Jebkurš, ikviens.

Lība un Agnese: Ejam? Viss atrisinājies!

Ramona: Nu, sākumā jāiestājas akadēmijā…

Sarunā iesaistās skatītāji

Agnese Bordjukova: paldies par dzīvo sarunu! Runājot no pieredzes, jo esmu arī pasniedzēja Rīgas Baleta skolā, tā tiešām ir – skolas vidē var just šo valstisko izpratni par sasniegumu realizēšanu. Runājot ar citiem pasniedzējiem par iekļautības un pieejamības tēmu, mēs spriežam, ka nejūtamies pietiekami zinoši, jo iestāde vairāk nodarbojas ar jau esošo valstisko kritēriju realizēšanu. Ja šie jautājumi izglītības programmās ienāktu valstiskā līmenī, tas būtu liels, nozīmīgs solis.

Anna Ulberte: Latvijā speciālās izglītības iestāžu īpatsvars ir viens no lielākajiem Eiropā. Mēs jau no agras bērnības tiekam sadalīti, un šāds strukturējums rada mūsu izpratni un saskarsmes barjeras. Vēlāk ir ļoti jāgrib radīt iemeslus nojaukt šos saskarsmes aizspriedumus. Ir sevi jāizglīto, jālauž šie stereotipi un priekšstati par citu cilvēku realitāti.

Beāte Poikāne: Kādu apzīmējumu jūs ieteiktu izmantot vārda “izcilība” vietā?

Lība: Kad es sāku strādāt laikmetīgās mākslas vidē, vērtēšana, sasniegumi un veids, kādā par tiem runā, mani šokēja. Var pat teikt, ka kaut kādā ziņā biju vīlusies, jo situācijā bija līdzīga tādai modes industrijai – kurš nu kurā žurnālā tiek, kāda balva pasniegta, kuri ir tie labākie… Bet mēs jau visi ieguldām savus sviedrus un enerģiju. Tas ir par mākslas funkcijas uztveri sabiedrībā.

Ramona: Mēs esam tendēti domāt par visu kā par sportiskiem sasniegumiem, sacensību.

Lība: Jā, reģionos kā papildu aktivitāti jaunieši galvenokārt izvēlas sportu. Esmu strādājusi skolā. Attieksme pret mākslu ir vienkāršota – tā jau tikai māksla, kaut ko pazīmēsim…

Laima: Man šķiet, ka izglītības institūcijās trūkst procesu, kas izvērš kritisko domāšanu. Kritiskā domāšana ļauj valodiski mainīt pieejas, izpratni, to lietojumu un atspoguļojumu vērtībās. Droši vien katrs pats sev var uzdot jautājumu, vai veids, kādā es – mākslinieks – darbojos un tiecos pēc statusa, ir ētisks. Kā es kā māksliniece redzu mākslas lomu sabiedrībā, vai arī māksla ir tikai par to cik inčīgi esam, kādus panākumus gūstam un varam atļauties būt uz sevi centrēti mākslinieki, kas taisa nevainīgus plaģiātus citu pēc cita. Varbūt ir ok, ja kādu interesē tikai savs statuss, tomēr izcilība nav vienīgais, pēc kā tiekties. Ilgtermiņā šāda pieeja ir diezgan garlaicīga, kopumā vecmodīga un patriarhātam raksturīga. Ikvienai dzīvai būtnei piemīt vajadzība justies vērtīgai. Nav ētiski to darīt uz citu cilvēku rēķina, pat ja mums šķiet, ka neesam ar to saistīti. Pārliecība par izcilību tikai tāpēc, ka niecīga elitāra grupa tā saka, būtībā tomēr ir muļķīga un apšaubāma. 

Foto autors: Rūdolfs Deinats