12. aprīlī Dejas dienas ietvaros Āgenskalna tirgus Siltumnīcā norisinājās publiska saruna par dejas pieejamību. Diskusijā piedalījās vides pieejamības eksperte, mākslas terapeite un dizainere Lība Bērziņa, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore, horeogrāfe un dejotāja  Ramona Galkina un dzejniece, starpdisciplīnāra māksliniece Agnese Krivade. Sarunu moderēja horeogrāfe Laima Jaunzema. Publikācija tapusi sadarbībā ar Horeogrāfu asociāciju.

Laimas Jaunzemas ievadvārdi

Gluži kā citur pasaulē, arī Latvijā dejas nozare ir veidojusies vēstures, finansēšanas struktūru, izglītības sistēmu un kultūras normu ietekmē. Tās visas ierobežojušas dejas lauku. Tomēr iekļautība nav tikai institucionāla problēma – mums, māksliniekiem, ir svarīgi reflektēt par to, ko iztēlojamies kā savu auditoriju un kā rūpējamies par tās sasniegšanu. Būtiska ir spēja apzināties, ko mēs atstājamārpus savām izvēlēm.

Bieži tiek pieņemts, ka profesionālā deja pārstāv skaistumu, disciplīnu un māksliniecisku pilnību. Taču šajā naratīvā ierasti tiek noklusēts, ka profesionālā deja institucionāli vienmēr bijusi no normas fiziski un kognitīvi atšķirīgiem ķermeņiem nepieejama. Latvijā šajās profesionālās dejas institūcijās valda normatīvo spēju un talanta kults, kas izslēdz tās sabiedrības daļas, kuras neatbilst priekšstatiem par “ideālo” baltādaino ķermeni: balets ir hierarhisks un elitārs dejas žanrs ar stingriem ķermeņa kritērijiem; mūsdienu dejas – joprojām balstītas eiropocentriskā kanonā; laikmetīgā deja apgalvo, ka ir atvērtāka nekā citi žanri, tomēr tā vēl joprojām dod priekšroku noteiktām kustību kvalitātēm un ķermeniskām iespējām. Deja nekad nav bijusi neitrāla. Tā vienmēr bijusi politiska.

Turklāt izslēgšanas mehānismi dejas institūcijās nav atdalāmi no plašākas sociālās apspiešanas vēstures: kurš tiek apmācīts un finansēts? Kura ķermenis tiek uzskatīts par pareizu, simpātisku? Kādas kustības tiek atzītas par mākslinieciski nozīmīgām? Dejas apmācība un tās standartizētā ķermeņa pilnības estētika atspoguļo kontroles un izslēgšanas vēsturi. Tāpēc aicinu šai tēmai pievērsties dziļāk, nekā ierosināt vienkāršu daudzveidības pievienošanu esošajai sistēmai. Jautājums nav tikai par to, kam ir atļauts ienākt, bet arī to, kurš drīkst definēt dejas mākslu, kurš drīkst būt profesionāls dejotājs, kurš tiek uzskatīts par tādu, kas attīsta dejas lauku, kurš – par autsaideri un kuram tiek piešķirts finansējums.

Manuprāt, ir svarīgi par dejas praksēm runāt no profesionālā skatpunkta, tomēr uzskatu, ka profesionālisms reti ir patiesais iemesls pievērsties dejai un kustībai kā mākslinieciskai praksei. Esmu persona autisma spektrā ar disleksiju un tikai nosacīti nesen, pēc daudziem gadiem “profesionalizējot” sevi horeogrāfijā, sapratu, ka mana intīmākā motivācija dejot ir saistīta ar leģitīmu iespēju izmantot neverbālu valodu, dejas praksēs maskēt vajadzību nemitīgi kustēties, atkārtot viena veida darbības.

Kā iesildoties vēlos jums jautāt: kādas ir jūsu personiskās attiecības ar deju? Kas jūs dejā saista, fascinē?

Lība Bērziņa:Esmu vairāk saistīta ar vizuālo mākslu, bet, darbojoties kā pieejamības eksperte vairākās organizācijās, notikumos un festivālos, man ir bijusi iespēja pietuvoties dažādiem mākslas veidiem. Pēdējos divus gadus darbojos Dejas balvas žūrijā, tāpēc esmu iegrimusi arī dejas pasaulē. Lai gan neesmu profesionāla dejotāja, man, protams, ir ķemenis. Ja deju uztveram plašāk, ne tikai kā noteikta dejas žanra pareizu izpildījumu, tad ikviens ķermenis ietver kustību un deja tajā ir klātesoša. Esmu arī mākslas terapeite. Kustība, atbrīvošanās un sava ķermeņa sajušana man ļoti nozīmīga.      Pēdējos gados esmu nonākusi pie slēdziena, ka dejas pieejamība ir ļoti saistīta ar sabiedrībā aktuāliem stereotipiem. Piemēram, kādai man ir jābūt, kā man ir jāuzvedas, ja esmu ratiņkrēslā? Vai varu justies brīvi un ratiņkrēslā dejot? Cik liela uzmanība man tiek pievērsta, ja es dejoju, piemēram, diskotēkā vai citur, kur cilvēki dejo publiski? Šos stereotipus laužu arī sevī, manī tie ir ļoti dziļi. Tie ietekmē iekļautību mākslās un citus sabiedrības redzējumus par to, kam ir jābūt kā, kāda ir “pareiza” uzvedība.

Agnese Krivade: No kura gala lai sāk? Pēdējos piecpadsmit gadus esmu dzīvojusi ārpus Latvijas. Aptuveni pirms desmit gadiem, dzīvojot Briselē, es nopietni pievērsos dejas un ķermeņa pašizglītībai. Briselē ir daudz iespēju dažādu vecumu cilvēkiem augstā kvalitātē apgūt somatiskās, laikmetīgās dejas pedagoģijā balstītas prakses un kustību pētniecības. Divus gadus mācījos Austrumsomijas sporta akadēmijā, Dejas un somatikas programmā.

Savu karieru sāku kā dzejniece, rakstniece –  valodā balstītās izpausmes formās. Iespējams, deja bija veids, kā no tām aizbēgt. Jau no agras bērnības apkārtējie man bieži teica: “Tu ļoti labi runā un lasi, bet nu fiziski – so so”. Līdz ar to es ļoti agri norakstīju savu ķermeni, man bija sajūta, ka nekad nevarēšu dejot tā, “smuki”. Atceros, vidusskolā man bija klasesbiedrenes no Deju skolas “Dzirnas”, kuras izpildīja dažādas iespaidīgas kustības. Tas manī atstāja sajūtu, ka nekad nebūšu viena no viņām. Tāda veida sievišķība, kādu viņas imitēja ar šīm kustībām,mani nekad nav interesējusi, tomēr šī pieredze manī radīja neverbālu sajūtu, ka man nav tiesību sevi ķermeniski just un izpaust. 

Ar laiku sāku domāt citādi – apšaubīt verbālo valodu, sāku veidot neverbālus mākslas darbus. Tagad somatiskā prakse man kļuvusi primāra. Joprojām identificējos kā dzejniece, bet somatiskās pieejas man ir ļāvušas plašāk saprast to, kas ir dzeja. Tāpat kā deja, dzeja kaut kādā ziņā ir viss. Arī tas, ko jūti savā iekšējā ainavā. Deju uzskatu par antaloģisku kategoriju, vienu no cilvēciskās izteiksmes pamatformām.

Ramona Galkina: Piekrītu, ka deja nav tikai skatuviska interpretācija. Es šeit sēžu, tveru pasauli un, kustoties pa dzīvi, tikpat kā dejoju, jo jūtu savu ķermeni kustamies. Man šķiet, ka iekļautības praktizēšana arī pašiem dejotājiem ir problēma, jo mēs bieži neiekļaujam paši sevi, savos ķermeņos nepārtraukti meklējam to, kas nav tā, kā “vajag”. Es deju profesionālā līmenī esmu apguvusi caur negatīvo, caur uztveri, ka “šitas vēl nav tā, un šitas arī vēl nav tā, kā vajadzētu būt”, bieži neļaujot sev novērtēt to, kas ir. Un tikai tad, kad pēkšņi notiek, piemēram, ceļgala trauma, saproti, ka tas viss bijis lieki.Man šķiet paradoksāli, ka šī iedomātā ideāla dēļ dejotāji paši sevi neiekļauj.

Jūsuprāt, kuri izslēgšanas mehānismi kultūras, mākslas un profesionālās dejas laukā uztur nevienlīdzību? Ar “mehānismiem” domāju attiecības starp izglītību, tās kvalitāti un pieejamību, kultūras un sociālās atšķirības, kā arī ekonomiskos un institucionālos izaicinājumus.

Lība: Viens no maniem uzdevumiem Dejas balvas žūrijā bija novērot iekļautību dejas jomā. Diemžēl jāsaka, ka daudz pozitīva neieraudzīju. Viens no iekļautības aspektiem ir fiziskās vides pieejamība, otrs – sabiedrības attieksme. Manuprāt, galvenā problēma ir diezgan traks “apburtais loks” starp tiem abiem.

Izprast, mainīt un apzināti izkustināt šo apburto loku cenšos jau septiņus gadus, bet man tas joprojām nav izdevies. Uzskatu, ka visgrūtāk ir mainīt sabiedrības domāšanu. Kad šajā jomā sāku darboties, novēroju, kā cilvēki ar invaliditāti darbojas ārpus Latvijas. Viņi parādās profesionālajās mākslās, ir uz skatuves, aktīvi piedalās organizācijās, kas viņus pārstāv, viņi saņem apbalvojumus un tamlīdzīgi. Tad es sāku domāt, ka pie mums arī tā vajadzētu, un sāku meklēt iemeslus tam, kāpēc pie mums ir citādi. Sapratu, ka nepieciešama iniciatīva, un sāku veicināt to, lai cilvēki ar invaliditāti kļūst aktīvāki. Pamazām aptvēru, ka tas ir ļoti grūti, jo cilvēki ir pasīvi, bet viens no viņu pasivitātēs iemesliem ir sabiedrībā valdošs pieņēmums par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir pasīvi. Kāpēc lai kāds pievērstos tam, ko neviens no tevis negaida? Apburtais loks!

Un, protams, ir arī praktiskie apsvērumi. Piemēram, piekļūstamība skatītāju zālei un skatuvei. Šos fiziskos šķēršļus it kā var novērst, tomēr cilvēkiem ar invaliditāti ir bail būt redzamiem, bail būt uz skatuves, bail no sabiedrības reakcijas. Rodas jautājums: ko vainot pie sabiedrības negatīvās attieksmes, pie vēsturiskā mantojuma? Jo padomju laikos cilvēku ar invaliditāti sabiedrībā “nebija”, viņi parādījās tikai speciālās institūcijās. Tagad tas viss jāmācas no jauna, un tas notiek lēni. Bet es redzu, kā viss notiek Polijā – valstī ar līdzīgu vēsturisko mantojumu. Tātad kaut kas mums te pašiem sabiedrībā ir ieklemmējies.Un sabiedrības viedoklis, ka neviens negrib uz skatuves redzēt cilvēkus ar invaliditāti, protams, nepalīdz un neiedrošina.

Trūkst arī pozitīvu piemēru. To mēģinu darīt – veicināt redzamības piemērus, uz meistarklasēm aicināt māksliniekus ar invaliditāti no ārvalstīm. Cilvēki ar invaliditāti šeit vairāk sliecas gaidīt, kad sabiedrība būs gatava. Savukārt ārvalstu mākslinieki pauž viedokli, ka sabiedrība nekad nebūs gatava. Mēs pārāk daudz retoriski gaidām viens otru, mums trūkst rīcības. Tas arī veido šo apburto loku.

Sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu (LJTI) mēs sapratām, ka ir svarīgi par pieejamības un iekļautības tēmām runāt ar māksliniekiem, ka ir jāveido tilti, kas motivē radīt darbus kopā ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte. Piemēram, “Homo Novus” festivāla ietvaros informējot ārvalstu māksliniekus par iekļautības nosacījumiem un lūdzot iespēju robežās pielāgot savus darbus tiem, saņemam adekvātas reakcijas. Viņiem tas šķiet pašsaprotami. Savukārt latviešu mākslinieki izrāda pretestību, kas izriet no nezināšanas un, diemžēl, bieži robežojas ar attaisnošanos. Vides pieejamības trūkums visbiežāk tiek attaisnots ar nepietiekamu finansējumu. Es drīzāk novēroju, ka finansējums ir, bet tas tiek izlietots aplamos risinājumos. Izslēgšanas mehānismi slēpjas tendencē attaisnoties un saglabāt ierasto domāšanas veidu. Respektīvi – enerģija labprātāk tiek patērēta, lai izdomātu attaisnojumus, nevis veicinātu risinājumus.

Es ceru, ka sadarbība ar māksliniekiem izvērtīsies labāka, nekā ar institūcijām. Institūcijas bieži it kā reaģē pozitīvi, apgalvo, ka šī tēma ir svarīga un ir jārīkojas, bet vēlāk, aizejot mājās, par to aizmirst. Un no rīta viss atkal jāsāk no jauna. Esmu secinājusi, ka saskarsme un draudzēšanās ir vienīgā recepte, lai attieksme mainītos. Lai procesi izvērstos. Kad dažādi cilvēki satiekas un darbojas līdzvērtīgas, vienlīdzīgas saskarsmes telpā, kad rodas būšana kopā  – šajā mirklī attieksme mainās.

Agnese: Nesen Leļļu teātrī noskatījos Elīnas Cērpas izrādi “Gaisma, es tevi dzirdu’’, kurā uzstājās trīs neredzīgas izpildītājas. Izrādē spēcīgi uzsvērts dejas elements, kas attīstīts caur kontaktimprovizācijas tehniku. Mani interesēja redzēt, kā dejo cilvēki, kuri neredz, kā kustība izskatās spogulī. Iespēja būt klatesošai šajā izrādē bija svarīga ne tikai iekļautības dēļ. Tā bija arī unikāla pieredze. Es secināju, ka savu baiļu dēļ cilvēki bieži nocietina sirdi pret dažādības pieredzi. Lai attaisnotu bailes no saskarsmes, cilvēkos ar funkcionāliem traucējiem bieži tiek projicēts nevajadzīgs trausluma vai nespējas zīmogs.

Programmā, kurā mācījos Somijā, mums pasniedza arī sociālo deju. Sadarbībā ar vietējo underground reivu apvienību rīkojām diskotēkas pilsētas iedzīvotājiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Somija ir fantastisks piemērs tam, kā cilvēki dažādās sabiedrības grupās ir atvērti dažādībai. Varbūt Latvijā trūkst izpratnes par to, kas integrācijai ir nepieciešams. Patiesībā vajag apsēsties otram pretī, atvērt acis un klausīties, ko viņš stāsta. Ir nepieciešams veidot saskarsmes pieredzi, lai bailes no nezināmā un svešā vairs nebūtu  attaisnojums. 

Kad sāku dejot, centos pierunāt savus draugus man pievienoties, piemēram, kontaktimprovizācijas nodarbībās. Ļoti bieži viņi man atbildēja, ka “nē nē, es nedejoju“ Cilvēki līdzīgi jūtas par dziedāšanu, atsaka, jo “man nav balss”. Destruktīvo pārliecību, ka, lai drīkstētu dziedāt, dejot, zīmēt, tev jābūt “īpaši apdāvinātam” vai “īpaši izglītotam”, rada institūcijas. Tas, ko mēs saucam par profesionālismu un tā funkcionēšanas veids ir viens no izslēgšanas mehānismiem. Protams, es nesaku, ka profesionālitāte ir tikai negatīva, bet, manuprāt, tas bieži nošķir cilvēkus no viņu iedzimtajām tiesībām pieredzēt dzīvi, un daļa no šīs dzīves ir kustība – deja, balss izmantošana, dziedāšana utt. Tās ir cilvēciskas esības izpausmes.

Ramona: Man šķiet, ka mūsu kultūrā ir ļoti izteikta tendence uz izcilību. Kā sportā –  jābūt vislabākajam un jāuzvar. Mēs daudz biežāk lepojamies ar izcilību, nekā dažādību.

Tas attiecas arī uz ekonomisko un strukturālo aspektu – lai iegūtu finansējumu, vajag radīt un rādīt sasniegumus, pierādīt izcilību. Tomēr starp ikdienas realitāti un to, kā lietas tiek prezentētas, ir milzīga plaisa. Piekrītu, ka risinājums jāmeklē caur saskarsmi. Atminos, ka Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmas otrajā paaudzē reiz studēja vājredzīga meitene. (Studente otrā kursa laikā mācības pameta – red.) Atceros, ka viņas kustības bija ļoti skaistas un dabiskas. Tikai esot kopā ar dažādiem cilvēkiem, mēs varam secināt to, kas nedarbojas. Tomēr uzskatu, ka ar satikšanos vien nepietiek –  mums, piemēram, jāzina, kā šis cilvēks sasniedza deju zāli, kā tika ārā no mājām un kā tiks atpakaļ.

Lība: Man šķiet, ka stāvoklis, kurā mēs nepieņemam un negribam zināt, ka sabiedrība pēc būtības ir dažāda, ir ignorance. Visdrīzāk tā radusies nepamatotu baiļu un nezināšanas dēļ. Pirms kāda laika tika veikta aptauja par to, kā Latvijas sabiedrība attiecas pret dažādiem cilvēkiem, to skaitā cittautiešiem. Kā jau varat iedomāties, tika minēti visi iespējamie stereotipi par bīstamību un terorismu. Kad cilvēkam jautāja, kā šis priekšstats radies, vai viņam jebkad bijusi tieša saskarsme ar kādu cittautieti, tad, protams, izrādās, ka tādas nav bijis. Tā ir aprobežotība, fantazēšanapar to, kas citi cilvēki ir. Man pašai ir vēlme izzināt, tāpēc ir grūti aptvert tādu domas šaurumu, saprast tāda apjoma ignoranci. Piemēram, trīs tūkstoši cilvēku Latvijā komunicē zīmju valodā. Manī tas rada vēlmi šo valodu apgūt, lai varu komunicēt. Latviešiem piemīt arī tendence turēties pie stereotipiem – mēs taču tādi nerunīgi un kautrīgi, ko lai dara. Tā vietā, lai izdomātu, kā šos stereotipus pārkāpt, mēs meklējam attaisnojumus.

 Diskusijas turpinājumu lasi šeit.

Foto autors: Rūdolfs Deinats